Es grib pa mimmit
Būs vel tāc rīc,
ka bez zvan pamodises agr no rīt,
uzvāris kapij un a vec erenpreis brouks uz pilset.
Es i jou pe durim, kad kleitbods
pārdevei nāk uz darb un ielaiž man ekša,
palidz isskatit tos vislielakos,
visrozakos bumberens,
pavasar Goujs undensbrūnum kompreszeķs
un angorvills ceļsilditais,
blaks bode es noperk vel bēškrāss tupels
un papspelek plašč.
Es dvako pec eikalipt,
uz aizmugursbeņķ aizņem doudz rūms,
smaid kā tāc krancs,
bet neadzīstas.
Sak: es neatminas,
es nejoudai
ne tagadic, ne uz prekš,
kā to i rads darit.
Es netaisas vesel mūžib gaidit.
Matiss — mašinist puik
Tu i ciet kā stacijkas,
kā guļamvagon durs pa nakt,
kā matrošk, ko nevar dabut vaļam.
Man tas patais bēdig,
es zin —
teu pa ekš lido plestiķ a vasars spārnem,
pe teus priecajas pat manteļpakaram,
teu ekša i arven mazak un mazak kok tant,
un pašam mazakam ekša i
mēness a spož gaism.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.