Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti bruņoti vīri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermīlīgus iedzīvotājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.
Formālais iemesls šīm sadursmēm ir neatkarīgo deputātu kandidātu nepielaišana pie 8. septembrī gaidāmajām Maskavas pilsētas domes vēlēšanām. Gluži kā krievu tautas pasakā, šie deputātu kandidāti izpildīja neiespējamo un mēneša laikā savāca 3% balstiesīgo vēlētāju parakstus no saviem vienmandātu apgabaliem, kādu Maskavā ir 45, tikpat, cik vietu domē. Bet vēlēšanu komiteja paziņoja, ka daļa parakstu ir nederīgi, un vienalga, ka pieteicās arī pats paraksta devējs — dzīvs un īsts cilvēks, kurš apliecināja sava paraksta autentiskumu. Datums, lūk, ierakstīts ar citu roku un tātad paraksts nav derīgs.
Vai Maskavas pilsētas dome ir ietekmīga institūcija? Nē! Jau kopš Lužkova laikiem tā ir vājš orgāns ar ierobežotu varu, tātad — par ko satraukums? It kā taču nekas globāls… nekas pārāk svarīgs… Bet vai tiešām? Kad runa ir par principiem, izmēram nav nozīmes, jo kas nozog adatiņu, nozags arī valsti. Un pašreiz Krievijā runa ir par principiem.
Protesti ir sākušies, un to tendence ir pieaugoša. Rodas jautājums, cik stabila ir Putina vara, uz ko tā balstās, vai vara Krievijā vispār pieder Putinam, un kas gaidāms tālāk. Raudzīsim rast atbildes.
Putina varas tehnoloģija
Putins nāca pie varas laikā, kad Krievijas iedzīvotāji bija noguruši no pārmaiņu dekādes, oligarhiem, mafijas, nabadzības, slimā un dažkārt iereibušā Jeļcina. Tas bija laiks, kad cilvēki alka spēcīga prezidenta un varas, kas spētu savākt un savaldīt haosu un patvaļu.
Kļuvis par prezidentu, Putins pakāpeniski, bet ātri atbrīvojās no visiem konkurentiem un pilnībā pārņēma varu. Ieguva kontroli pār masu medijiem un spēka struktūrām. Pakļāva oligarhus un padzina vai ieslodzīja tos, kuri pretojās. Šodien speciālisti pirmo Putina valdīšanas desmitgadi dēvē par ekonomiski veiksmīgāko, kāda Krievijai jebkad bijusi. To gan nevar sacīt par otro desmitgadi, kuru raksturo konfrontācija ar Rietumiem, sankcijas un ekonomikas lejupslīde.
Šodien pasaulē ir izveidojies priekšstats par Putinu kā autoritatīvu līderi, kurš teju vienpersoniski pieņem visus lēmumus un ietekmē valsts attīstības virzienu. Taču — vai tiešām tā ir taisnība? Varbūt der atcerēties Nikolaju Pirmo, kurš savulaik secināja, ka “Krievijā valdu nevis es, bet gan 30 000 ierēdņu”. Vai arī Aleksandru Otro, kurš teicis, ka “Krieviju pārvaldīt nav grūti, tikai absolūti bezjēdzīgi”.
Jau kopš Pētera Pirmā laikiem Krievija ir bijusi smagnēji birokrātiska valsts, turklāt tas pats ierēdņu skaits, par kuru žēlojās cars Nikolajs, šodien ir pieaudzis simtkārtīgi un sasniedz jau, iespējams, pat trīs miljonus galvu. Valsts aparāta loma Krievijā ir grandioza. Valsts ir lielākais darba devējs, un valsts daļa ekonomikā tiek novērtēta no 30-70% (atkarībā no metodoloģijas). Turklāt pretstatā rietumvalstīm, Krievijā valstij pieder arī bankas un masu mediji, kuros arī tātad saimnieko birokrāti.
Ja klasiskajās Rietumu demokrātijās visa pamatā ir konstitūcija, tad Krievijā viss ir pilnīgo otrādi, un primārs ir nevis likums, bet instrukcija. Likums var būt jūsu pusē, bet reāli lēmumi tiek pieņemti, un lietas notiek “tā kā vajag”.
Kā to formulēja pats Putins: “Draugiem — visu, pārējiem pēc likuma.” Vienīgais, ka apiet likumu tikai atsevišķos gadījumos nav iespējams. Izņēmums ātri vien kļūst par jaunu paradumu. Reiz vīruss ir iemitinājies organismā, tas paņem to visu.
Starp citu, “lojālo draugu princips” tad arī ir tas, kas veido Putina varas sistēmas skeletu. Visas svarīgākās pozīcijas Krievijā ieņem cilvēki, ar kuriem Putins ir bijis labi pazīstams vēl pirms kļūšanas par valsts prezidentu. Pa retam šo varas komandu papildina kāds bijušais miesassargs vai īpaši prasmīgs pavārs. Svarīgi tikai, lai šie cilvēki būtu iemantojuši pilnīgu augstā virsvadītāja uzticību, jo no visām lietām Putins nodevību neieredz visvairāk.
Nākamais svarīgais Putina izbūvētās sistēmas balsts ir t.s. “spēka struktūras”. Federālais drošības dienests, Nacionālā gvarde, prokuratūra, Izmeklēšanas komiteja u.tml., kuru uzdevums, paša Putina vārdiem runājot, ir “izmērcēt atejā” jebkurus valsts varas apdraudējumu mēģinājumus. Tā kā Putins ir ne tikai strādājis VDK, bet savu karjeru Maskavā sācis, gadu nostrādājot Federālā drošības dienesta priekšnieka postenī, tad šo struktūru pamatprincipi viņam ir labi zināmi un saprotami.
Šeit gan jāņem vērā, ka spēka struktūras Krievijā nav monolīts un sinhroni funkcionējošs bloks. Tās nemitīgi cīnās gan savā starpā, gan karo iekšēji, departamentu un nodaļu līmenī. Un ik pa laikam sistēma apēd kādu savējo, demonstratīvi aizvedot to no sapulces saslēgtu rokudzelžos un ar melnu maisu galvā, lai tad nosūtītu atpūsties uz kādiem gadiem 20 patālāk uz ziemeļiem.
Tieši “savējo” sagremošana ir vēl viena Putina režīma pazīme. Ja Hruščova un Brežņeva laikā padomju elite dzīvoja samērā veģetāru dzīvi un nelielas tīrīšanas pieredzēja tikai, kad askēts Andropovs mēģināja cīnīties ar korumpantiem, tad, kā šā gada pavasarī secināja Hodorkovskis, “Krievijā pašreiz varbūt 100 cilvēki var justies droši par savu neaizskaramību, turklāt viņu skaits strauji sarūk”. Mūsdienu Krievijā retums nav ne gubernatoru, ne citu augsti stāvošu ierēdņu vai pat ministru aresti. Bet, ja rēķina no 1993. gada, tad krimināllietu ir saņēmis katrs desmitais Federācijas padomes loceklis.
Novājinātā likuma vara
Arī tiesu varas neatkarība Krievijā sen atmesta kā lieka un sistēmai traucējoša, un tiesas Krievijā nevis lemj, bet izpilda norādījumus. Kā nesen izteicās Austrijā mītošais autotirgotāja Rolf īpašnieks, miljardieris un opozicionārs Sergejs Petrovs, pret kura uzņēmumiem varas iestādes uzsākušas izmeklēšanu, “nav tādas platformas, kurā es varētu godīgi aizstāvēties un izklāstīt savus argumentus”.
Par to liecina arī statistika — mūsdienu Krievijā 99,6% spriedumu ir notiesājoši. Salīdzinājumam – pat asiņainākajos Staļina represiju gados attaisnoja kā minimums 10% apsūdzēto. Bet mūsdienu Krievijas orgāni nekļūdās, un, ja reiz spēka struktūrās lieta ierosināta, jau esi nolemts.
Kontrolētā opozīcija
Skaidrs, ka jebkuras varas mērķis ir saglabāt varu, bet, lai to veiktu, nepieciešams gan tautas atbalsts, gan kontrole pār oponentiem, kuri varētu sēt šaubas iedzīvotāju prātos, atmaskojot un apdraudot pašreiz pie varas esošos, rosināt pārmaiņas. Tādā ziņā ar opozīciju Krievijā viss ir kārtībā — tā tiek kontrolēta. Un nestāstiet pasaciņas par “neatkarīgu” opozīciju. Tādas nav un būt nevar, jo īpaši valstī, kuras katru sirdspukstu kontrolē Federālais drošības dienests un kurā ir dzīvas gadsimtu senas čekistu leģendas un tradīcijas.
Kas Krievijā notiek ar opozicionēriem, kuriem ir sava, ar varas iestādēm nesaskaņota dienaskārtība, var redzēt gadījumā ar Ņemcovu, kurš solīja publicēt informāciju par Krievijas armijas darbībām Donbasā. Ņemcovu nošāva, 12 dienas vēlāk Kadirovs saņēma ordeni, informācija izčibēja. Tāpat nošāva žurnālistu Arhanu Džemaļu, kurš pārāk sāka interesēties par Putina pavāra Prigožina neformālā militārā grupējuma Vagner aktivitātēm Āfrikā. Vismaigākais stāsts ir par blogeri opozicionāru Vjačeslavu Maļcevu, kura dzīvokļa dzelzs durvis sazāģēja, bet pašu sašņorēja un aizveda uz Maskavu aprunāties. Ātri vien Maļcevs pārcēlās uz dzīvi emigrācijā. Un viņš tāds nav vienīgais.
Kādam varbūt šķiet, ka Aleksejs Navaļnijs un viņa fonds cīņai pret korupciju ir spilgta cerība, bet ir skaidrs, ka šāda organizācija nevarētu darboties, ja to nevēlētos kāds no Kremļa pīlāriem.
Kad uzbrukumā traumētās acs ārstēšanai bija nepieciešams doties uz Spāniju, ārzemju pasi Aleksejs saņēma dienas laikā, kamēr parastajam iedzīvotājam šis process aizņemtu mēnesi.
Krievijā vara pieļauj kontrolētas opozīcijas eksistenci, bet arī rūpējas, lai tā savstarpēji nevienotos un nekļūtu pārāk spēcīga. Tos, ar kuriem neko sarunāt nav iespējams un kuri kontrolei nepakļaujas, vara padzen vai iznīcina. Opozīcijas atklāta izdeldēšana būtu pārāk totālitāra. Stratēģiski daudz izdevīgāk taču ir ļaut cilvēkiem izpausties, bet turēt viņus īsā pavadā. Tā, piemēram, populārā opozicionārā radio stacija EhoMoskvi pieder Gazprom koncernam, un Putins par radiostacijai uzspiestajiem neizdevīgajiem kredītiem uzzina ātrāk nekā līdzīpašnieks un galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs, kuram pēc tam nākas Putinam atvainoties, ka nezina, kas notiek paša vadītā uzņēmumā.
Neesošais politiskais piedāvājums
Krievijā vara kontrolē ne tikai ārpusparlamenta opozīciju, bet ir izdeldējusi arī pārējās politiskās partijas. Visi konkurenti ir nokosti, un politiskais piedāvājums vēlēšanās ļoti atgādina nabadzīgu padomju gastronomu, kura tukšajās vitrīnās gozējas līdz nāvei apnikušas un negaršīgas trīs nebaudāmu konservu burkas — Žirinovska LDPR, Zjuganova KPRF un premjera Medvedeva vadītā Vienotā Krievija. Visas tās ir piebarotas, nopirktas un iebiedētas, un visas atbalsta esošo varu.
Te gan jāpiebilst, ka pēdējā Putina varas desmitgadē elites vadošajai partijai Vienotā Krievija klājas arvien grūtāk. Jau sen tai ir pielipināts “zagļu un blēžu” partijas godpilnais nosaukums, un vēlēšanās no tās kandidēt teju vairs nav nekādas jēgas — arī uz gaidāmajām Maskavas pilsētas domes vēlēšanām visi varas atbalstītie kandidāti dodas kā “pašizvirzītie”, faktiski slēpjot savu piederību Vienotajai Krievijai.
Situāciju Krievijas politikā lieliski ilustrē ironisks notikums Irkutskas apgabala pilsētā Ustjilimskā, kur pilsētas mēra vēlēšanās, lai tikai nebūtu jābalso par Vienotās Krievijas virzīto kandidātu, vairākums iedzīvotāju nobalsoja par 28 gadus veco sekretāri, kura bija pielaista vēlēšanām kā totāli bezcerīga kandidāte, kas nekad nespētu konkurēt ar Maskavas favorītu. Bet – kas tev deva! Un šis gadījums tāds nav vienīgais. Krievijas iedzīvotājiem esošā situācija ir apnikusi, un viņi vēlas pārmaiņas.
Pieprasījums pēc pārmaiņām
Pieprasījumu pēc pārmaiņām sekmē dažādi faktori, no kuriem būtiskākie ir trīs — dilstošā ekonomika, izmaiņas mediju telpā un varas vertikalizācija, kas izraisījusi elites atsvešināšanos no tautas.
Pirmkārt — dilstošā ekonomika
Kas tieši notiek Krievijas ekonomikā, protams, tiek slēpts, un Valsts statistikas birojs pieliek lielas pūles, lai datus sagrozītu, cik vien iespējams, pat mainot aprēķinu metodoloģiju. Rezultātā algas Krievijā pieaug, bet ienākumi — samazinās. Eksperti ir vienisprātis, ka iedzīvotāju dzīves līmenis krītas jau piekto gadu pēc kārtas, un ekonomika, labākajā gadījumā, stāv uz vietas.
Ekonomikas stagnāciju Krievijā izraisa ne tikai starptautiskās sankcijas. Arī pati Krievija pieliek lielas pūles, lai aizbiedētu jebkādas ārvalstu investīcijas, ar furoru arestējot dažādus ārvalstu uzņēmējus. Kurš gan vēlas riskēt ar nokļūšanu aiz restēm? Arī neatkarīgu tiesu neesamība un spēka struktūru visatļautība saindē uzņēmējdarbības vidi. Rezultātā tiešo ārvalstu investīciju apjoms Krievijā piecu gadu laikā samazinājies 35 reizes, un arī pašmāju uzņēmēji arvien biežāk vai nu pārceļas uz ārzemēm, jebšu atzīst, ka “iespējas investēt Krievijā pašreiz netiek izskatītas”.
Reiderisms un biznesa atņemšana Krievijā ir normāla prakse, jo ekonomiskās krīzes rezultātā samazinoties ienākumu plūsmām, grūstīšanās pie siles kļūst arvien agresīvāka.
Mediju atbalsta zudums
Ja vēl pirms 10 gadiem televīzija bija galvenais smadzeņu skalošanas līdzeklis, atvainojiet, informācijas avots, uz kuru paļāvās 94% Krievijas iedzīvotāju, tad tagad zombijkaste-televizors baro vairs tikai 72% sabiedrības, turklāt starp jauniešiem tās ietekme ir vēl mazāka — 42%, jo viņi pārslēdzas uz sociālajiem medijiem un YouTube video blogiem. Tāpat sarūk uzticēšanās TV paustajai informācijai. Arvien vairāk iedzīvotāju atzīst, ka viņiem “nestāsta visu patiesību”. Piemēram, kad runa ir par valsts ekonomisko stāvokli, šādi uzskata jau 50% iedzīvotāju.
Tāpat cilvēki Krievijā kļuvuši kārāki uz neatkarīgu ziņu avotu sniegto informāciju. Neatkarīgos medijus ziņu iegūšanai izmanto 42% maskaviešu. Valstī vidēji — 35%.
Varas vertikālā atsvešinātība
Trešais faktors, kas Krievijas sabiedrībā stimulē pieprasījumu pēc pārmaiņām, ir varas atsvešinātība no iedzīvotājiem, kas radusies, Putinam centralizējot varu un arvien spēcīgāk pakļaujot reģionālos līderus Maskavas diktātam. Turklāt nekādu reģionālo līderu jau arī vairs nav, ir tikai Maskavas iesēdināti un Maskavai paklausīgi vietvalži, kuri stāv ar seju pret Kremli un ar dibenu pret tautu. Un kas viņiem cits atliek, ja nevis tauta, bet Kremlis un Maskava lemj, kur celt izgāztuves, kuru ieslodzīt, bet kuru svētīt.
Socioloģiska pētījuma ietvaros, lūgti uzzīmēt savas attiecības ar valsti, iedzīvotāji zīmē, ka viņus met lejā pa trepēm. Arī mediju telpā nereti uzpeld varas iestāžu nicinošie izteikumi, piemēram, “valsts jūs dzemdēt neprasīja” un “jūs te savas pravas nekačājiet”.
Uzticēšanās reitinga samazinājumu pēdējo piecu gadu laikā piedzīvojušas visas valsts institūcijas — sākot ar prezidentu (78 uz 55), baznīcu (50 uz 41), gubernatoriem (49 uz 36), valdību (56 uz 30), televīziju (44 uz 29), pašvaldībām (34 uz 26). Pieaugums uzticības reitingā ir tikai armijai (no 62 uz 65). Armijai Krievijas iedzīvotāji tic un ar to lepojas, acīmredzot sasaistot to ar valsts varenību, kas ir nācijas pašlepnuma un pašvērtējuma stabilais balsts.
Negatīvais rada pozitīvo
Pateicoties visiem šiem ārēji šķietami negatīvajiem procesiem, Krievijas sabiedrībā ir radusies unikāla apzināšanās — pētījumi apliecina, ka 94% iedzīvotāju no valsts vairs neko negaida, jo apzinās, ka “paļauties var tikai uz sevi”, ka “mana dzīve atkarīga tikai no manis, nevis no Putina”, ka “ir jāmainās krievu cilvēka iekšējai būtībai”. Šīs frāzes nav tukši izdomājumi, jo pētījuma autors ir Krievijā autoritatīvs sociologs, kurš iepriekš jau pareizi prognozējis 2011. gada protestus.
Ekonomikas lejupslīde, varas vertikalizācija, sociālo institūtu dekonstrukcija, Putina kleptomāniskā elite un valsts atsvešināšanās no iedzīvotājiem, faktiski būs izrādījusies pozitīvi transformējošs balzams Krievijas tautai, kura sākusi pārvērsties no pasīviem ļaudīm, kuri gaida visu no augšas, uz aktīvu, pašorganizētu sociumu, kas ir gatavs uzņemties atbildību un rīkoties, lai paši savām rokām būvētu savu dzīvi un valsti. Arī politologi atzīst, ka pēdējos trīs gados opozīcija ir iemācījusies pašorganizēties iepriekš neiedomājamos veidos.
Protams, šis process pagaidām ir tikai pumpuros, bet kā vēsta teiciens — katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Un Jaunais Krievu Cilvēks, kurš patlaban veidojas, vairs ne tikai negribēs, bet arī nevarēs dzīvot pašreizējās elites vadībā. Un tas, protams, situāciju padara sarežģītu, jo varu neviens ar labu neatdos.
Vecās elites pēdējie sirdspuksti
Pret revolūcijas scenāriju Krievijā runā demogrāfijas fakti, jo revolūcijās vēsturiski piedalās nevis sirmi vīri, bet cilvēki līdz 35 gadu vecumam. Piemēram, dekabristu vidējais vecums bija 27 gadi. Arī Ļeņina brāli pakāra par atentāta plānošanu pret caru, kad viņam tikko bija palicis 21 gads.
Otrkārt, revolūcijas veiksmīgi novērst palīdz speciāli tieši šim nolūkam veidotas un gatavotas militāras vienības. Tieši, vadoties no Arābu pavasara mācībām, Krievijā 2016. gada sākumā tapa Nacionālā gvarde, kura ir pakļauta tieši prezidentam un kuru vada Putina bijušais miesassargs Zolotovs. Starp citu, tieši Nacionālās gvardes kareivji izcēlās ar īpašu nežēlību, aizturot demonstrantus Maskavā pēdējās nedēļās notikušajās demonstrācijās.
Treškārt, 1989. gadā pārmaiņas ziedēja un plauka visos varas līmeņos, jo ne tikai apakšas vairs negribēja, bet arī augšas vairs nevarēja dzīvot pa vecam. Jau 1985. gadā grupa DDT dziedāja par “zēniem mažoriem, kuri braukā ar tēvu volgām”, un 1986. gadā viņiem pievienojās Cojs ar savu dziesmu Pārmaiņas, dziedot, ka “pārmaiņas prasa mūsu sirdis, acis, smiekli un asaras, un mūsu vēnās pulsē pārmaiņas”. Nedaudz vēlāk Padomju savienība sabruka zem slogana “Nost ar partijas privilēģijām!”, kas bija ideja, kura uzrunāja ikvienu, jo tās tēvu volgas un dāčas bija apriebušās visiem.
Šodien, protams, valdošā elite nekādas pārmaiņas nevēlas, gluži pretēji, dodu 100% garantijas, ka tā centīsies izvairīties no pārmaiņām par jebkuru cenu. Atšķirībā no Putina elites, Padomju savienības valdošajai šķirai ne sapņos nerādījās, ka tai varētu piederēt viesnīcas Austrijā, vīna dārzi Itālijā un mājas Francijas Rivjērā. Bet Putina elitei tas ne tikai rādās sapņos — tas tai arī reāli pieder. Ne velti saka, ka “Krievijā nauda varu nedod, bet vara naudu dod!” Tā arī viss Putina trīsmiljonīgais ierēdņu bars ir licis lietā no valsts iegūto naudu, lai vareni iepirktos, gatavojoties zaļai dzīve ārpus mātes-barotājas-Krievijas ciešajiem apskāvieniem. Vienīgais, ka fundamentālu varas transformāciju rezultātā jaunā vara to visu viņiem var ātri vien atņemt, un to nu pieļaut nevar ne par kādu cenu.
Tajā pat laikā tagad opozīcija nav spējīga apvienoties, tai nav vienotas pozīcijas, tai nav vienotu līderu, tai nav skaidru prasību un strukturēta rīcības plāna. Un pats svarīgākais — tai nav plašas tautas masas uzrunājoša lozunga.
Secinājumi
Pavisam skaidrs patlaban ir tas, ka Krievija tuvojas nopietnām pārmaiņām, kuras pieprasa Jaunā Krievu Cilvēka rašanās, kurš ir apzinājies, ka viss atkarīgs tikai no sevis paša. Kurš vairs negaida, ka tam cara tētiņš kaut ko dos, bet ir gatavs celties un iet rīkoties, darīt pats. Tādēļ arī viņš vairs nevēlas dzīvot zem centralizētās varas vertikāles, bet vēlas pats lemt savu nākotni, vēlas sev varas autonomiju un vairs nav gatavs pakļauties no Kremļa norīkotam zombijam.
Tāpat skaidrs, ka šodienas elite arvien vairāk noveco, turpretī sociāli politiski aktīvi kļūst Putina pirmās desmitgades demogrāfiskā uzrāviena laikā dzimušie jaunieši, kuri vēlas pārmaiņas un ir gatavi revolūcijai, jo vēlas dzīvot pēc jau iepriekš pieminētā principa “tālāk rīkosimies mēs” (jā, atkal Coja dziesmas vārdi). Viņu vērtības — progress 88%, brīvība 88%, taisnīgums 88%, nākotne 85,1%. Tādējādi revolūciju var atlikt, bet atcelt to nav iespējams.
Skaidrs ir, ka vecā elite pretosies. Bet nav skaidrs, kā un cik lielā mērā. Tāpat nav skaidrs, kurā brīdī elite, labi saprotot spēku samērus un pašreizējās sistēmas vājās nākotnes izredzes, sāks šķelties. Pagaidām vēl Zjuganovs publiski ķērc, ka “visi demonstranti ir Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģenti”, bet cik ilgi iespējams pusi valsts pasludināt par valsts ienaidniekiem? Un vēl vairāk — cik ilgi iespējams izteikt nevis savas domas, bet lasīt no lapiņas, kuru atsūta no Kremļa?
Ja pirms Putina laikmeta cilvēki alka spēcīgas varas, tad tagad cilvēki vēlas taisnīgumu un ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos. Un tieši ekonomiku bez fundamentālām reformām uzlabot nebūs iespējams, jo brīvais tirgus nevar eksistēt sistēmā, kurā nav neatkarīgas un objektīvas tiesu un likuma varas, un kur bruņoti varas pārstāvji realizē legālu uzņēmēju reketu, vienkārši atņemot biznesus un bijušos īpašniekus spundējot aiz restēm. Tāpat ekonomiskajam uzplaukumam nepieciešams iedzīvotāju optimisms, bez kura nebūs ne investīciju, ne biznesa aktivitāšu. Bet kāda pārliecība par labāku nākotni var rasties, ja kontroli valstī pārņēmuši bruņoti birokrāti, kuri apgalvo, ka pārstāv valsts varu?
Ja līdz šim Krievijā Putina sistēmai labvēlīgi vēlēšanu rezultāti panākti ar nacionālpatriotisma uzplūdu viļņiem (piemēram, sajūsminoties par Krimas atgūšanu) un smadzeņu apstrādē izmantojot televīziju, patlaban Krimas vilnis ir noplacis, televīzija savu spēku sākusi zaudēt, bet ziņas no Donbasas, Sīrijas un Venecuēlas apnikušas. Nav saprotams, ar kādiem argumentiem vara gatavojas turpināt nodrošināt vajadzīgos rezultātus vēlēšanās. Nav skaidrs, kas turpmāk būs varas atbalsta platforma. Krievijas tauta vairs nav vakarējā, un apmānīt to vairs nav tik viegli.
Vienīgais ceļš varas saglabāšanai — cietsirdīga militāra diktatūra. Tā kā Krievijā vājumu izrādīt nav modē, šāds scenārijs nav nemaz tik mazticams.
Visā šajā jezgā, ļoti iespējams, Putina loma ir mazāka nekā varētu domāt. Kā Staļins esot teicis savam dēlam, “Tu domā, ka es esmu Staļins? Nē, tas tur uz plakāta, tas ir Staļins!” Līdzīgi arī Putins vispirms ir ikona. Sistēmas arhitekts? Jā, bet arī situācijas ķīlnieks. Ikdienā — Kremļa varas torņu līdzsvarotājs. Vai, aizvācot Putinu, atrisināsies visas Krievijas problēmas? Jūs, ko, jokojat? Ne velti Brežņevu turēja pie dzīvības līdz pēdējam mirklim, jo, viņam izgaistot, sistēma līdzsvaru tā arī vairs atgūt nespēja, līdz saira pavisam, Putina vārdiem runājot, “radot divdesmitā gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”.
Kas tālāk gaidāms Krievijā, kur jau pašreiz vēlēšanu organizēšanu pārņēmusi bruņotā birokrātija? Valstī, kurā jau pierasts, ka puse sēž, bet otra puse apsargā? Cerams, ka kompromiss. Lai arī tas problēmu neatrisinās, jo izmaiņas cilvēku iekšējā būtībā un domāšanas veidā ir kā radioaktivitāte – tās nav apturamas un agrāk nekā vēlāk tās izdedzinās sarkofāgā jaunu caurumu, tikai vēl lielāku. Jo kā putns, kurš iemācījies lidot, reiz piecēlies no ceļiem, Jaunais Krievu Cilvēks vēlas būvēt jaunu un taisnīgāku Krieviju.
Autors ir sociologs
Pagaidām nav neviena komentāra