Represētiem

Sveiciens Latvijas politiski represēto personu 21. salidojumam 2019. gada 3. augustā Ikšķiles estrādē

Šodien mēs atkal pulcējāmies Ikšķilē, klausījāmies uzrunas un baudījām koncertu. Tomēr šī salidojuma lielākā nozīme ir iespēja represētiem no visām Latvijas malām sanākt kopā, tikties ar seniem paziņām un iepazīties ar jauniem.

Represiju mērķis bija iznīcināt Latvijas valstiskumu un izkliedēt zīmīgu daļu no Latvijas tautas tālu no mūsu zemes. Mērķis bija atsvešināt deportētos gan no savas zemes, gan citam no cita. Mūsu uzvara pār okupāciju ir tikai daļēja, jo šīs atsvešināšanās rētas nav pilnībā sadzijušas.

Jūs esat atgriezušies un zināmā mērā esat iekļāvušies vietējā sabiedrībā, bet tomēr jūsu piedzīvotais, manuprāt, nav līdz galam saprasts. Tāpēc arī jūs paši turaties kopā – ir veidotas represēto biedrības un notiek lielais, gadskārtējais salidojums.

Daži no jums brīvi dalās ar atmiņām un pārdomām par notikušo, kamēr citi savu piedzīvoto tur cieši pie sevis. Mums, kuri nav piedzīvojuši izsūtīšanas šausmas, ir viegli citēt statistiku – tik un tik tika deportēti; uz kurām vietām; kādi bija dzīves apstākļi, cik daudzi atgriezās… Varam pat aprēķināt materiālos zaudējumus valstij. Un tieši to arī darām.

Bet ko tas nodara cilvēku dvēselei – tas paliek lielā mērā neizprasts.

Runājot par represijām, visbiežāk minam okupāciju kā vainīgo. Bet okupācija neuzkrita kā no debesīm. Tā tika rūpīgi sagatavota, un Latvijas valdībai vajadzēja zināt un dalīties ar tautu, nevis noklusēt faktus.

Beigu beigās bija mūsu, it kā draugs, kurš visu to mums nodarīja. 1939./1940. gadā Latvijai bija Savstarpējās palīdzības pakts ar kaimiņu, Padomju Savienību. Pat pieļāvām kaimiņa militārās bāzes mūsu zemē, lai mēs labāk tiktu aizsargāti no mūsu vēsturiskā ienaidnieka.

Bet šis draugs patiesībā bija mūsu negantākais ienaidnieks, un centās iznīcināt mūsu valsti uz visiem laikiem.

Arī šodien mums ir palīdzības līgums – NATO ar savu 5. pantu. Arī svešie militārie spēki ir mūsu zemē. Bet šoreiz Ārlietu un Aizsardzības ministrijas ir darījušas pareizo izvēli – varam patiešām sagaidīt tikai palīdzību. Tie ir mūsu īstie draugi, bet pie draudzības ir nemitīgi jāpiestrādā. Visu laiku ir jāpierāda, ka esam gatavi sevi aizstāvēt, un visu laiku jāveic diplomātija, lai saistība ar mūsu sabiedrotiem ir vairāk nekā tikai kāda līguma pants.

Tāpat jāpiestrādā pie mums pašiem. Es saprotu, ka ir netaisnīgi rādīt uz jums, represētiem, kā uz kādu biedu, bet es baidos, ka sabiedrības liela daļa ieslīgst ērtā vienaldzībā un nesaprot, ka brīvība ir ļoti trausls stāvoklis.

Tāpēc ir svarīgi, ka jūs pulcējaties un ka jūsu stāsts tiek plaši izplatīts. Lai tas nekad neatkārtojas!

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors