Levita runa pie Brīvības pieminekļa

Jaunais Valsts prezidents Egils Levits pirmdien pēc zvēresta nodošanas Saeimā teica runu pie Brīvības pieminekļa. Šī runa ir jauna tradīcija inaugurācijas dienā. Publicējam pilnu runas tekstu.

 

“Mīļie Latvijas cilvēki!

Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai.

Tās ir divas vērtības, pēc kā latviešu tauta vienmēr ir tiekusies.  Tās ir divas vērtības, kas bija reiz izcīnītas, pēc tam zaudētas, un tad atkal atgūtas.

Tēvzeme – tā ir mūsu zeme.

Tā ir zeme, ar ko mēs esam saistīti paaudžu paaudzēm.  Vienalga, kur mēs fiziski atrodamies.

Tā ir zeme, kas mums pieder.  Tā ir mūsu arī tad, ja šeit kādreiz saimniekojusi sveša vara.

Tā ir zeme, kas nosaka mūsu likteni.

Tā ir zeme, kuras likteni nosakām mēs.

Brīvība – tas ir cilvēka dabiskais stāvoklis.

Tas ir stāvoklis, kurā mēs varam izvēlēties starp alternatīvām.

Tas ir stāvoklis, kurā mēs varam paši noteikt savu brīvtelpu, tās robežas, kuru ietvaros mēs varam rīkoties, kā mēs vēlamies.

Tas ir stāvoklis, kurā mēs varam īstenot savu gribu, savas vēlmes.

Katra cilvēka brīvības robežas nosaka vienīgi citu cilvēku brīvība.

Brīvība ir pašapzinīgu un atbildīgu cilvēku sadzīves forma sabiedrībā. 

Šos divus lietvārdus saista saiklis “un” – Tēvzemei UN Brīvībai.

Tas nozīmē, ka Tēvzeme un Brīvība sader kopā.  Tām ir jābūt kopā.

Šis mazais saiklis “UN” uzliek pienākumu.

Tas uzliek pienākumu nodrošināt, ka Tēvzeme ir brīva.

Tēvzeme ir brīva tad, kad mēs katrs kā atsevišķs cilvēks esam brīvi, un visi kopā kā demokrātiska sabiedrība savā tēvzemē varam brīvi lemt par to, kā mēs dzīvosim.

No visiem trim šeit piemineklī iekaltajiem vārdiem šis mazais saiklis “UN” ir visgrūtāk īstenojams, jo tas uzliek pienākumu sasaistīt, sasiet kopā Tēvzemi ar Brīvību.

Abi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai – ir datīva locījumā. Datīvs atbild uz jautājumu “kam”?

Šis datīvs pārvērš šos vārdus no vienkārši konstatējošiem par uzrunājošiem, aicinošiem. Zināmos apstākļos pat par pavēlošiem. Tas prasa aktīvu rīcību, tas pieprasa kaut ko veltīt. Tātad kaut ko darīt Tēvzemes un Brīvības labā. 

Šie vārdi vēršas pie mums, uzrunā mūs. Uzrunā mani, jūs, visu Latvijas tautu. Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai.

Brīvības piemineklis iemieso sevī stāstu par valsts dibinātāju un latviešu tautas valstgribu. Mūsu sapņus par brīvību, mūsu gatavību to izcīnīt un gatavību to nosargāt.

Brīvības piemineklī ir iekalti Neatkarības kara karavīru tēli. Toreiz viņi smagās kaujās izcīnīja Latvijas brīvību un neatkarību. 

Mēs esam viņiem mūžīgi pateicīgi.

Šodien mūsu karavīri stāv Latvijas valsts sardzē gan šeit, dzimtenē, gan kopā ar sabiedrotajiem pasaulē. Paldies jums par drosmi, apņēmību godam kalpot Latvijai.

Godātie laikabiedri!

Brīvības piemineklis ir bijis Latvijas idejas spēka avots okupācijas laikā, tas bija atgādinājums par cerību un iespēju Latvijai atkal tapt brīvai.

Pirms trīsdesmit gadiem ap Brīvības pieminekli apvijās cilvēku ķēde, kad igauņi, latvieši, lietuvieši, sadevušies rokās Baltijas ceļā, visai pasaulei pavēstīja savu negrozāmo gribu atjaunot savu valstu neatkarību.

Brīvības piemineklis nes mūsu tautas valstsgribas vēstījumu šodienai un nākotnei.

Es ticu Latvijai kā tiesiskai un taisnīgai valstij, kur cieņā ir solidaritāte un gatavība palīdzēt cits citam.

Es ticu Latvijai kā labklājīgai valstij, kur katram ir pieejama kopējā labuma daļa gan materiālā, gan garīgā, gan sociālā nozīmē. Mēs visi kopā spējam tādu Latviju veidot.

Es ticu Latvijai kā modernai Eiropas valstij, mūsu zinātnieku un uzņēmēju spējai konkurēt pasaules līmenī, mūsu mākslinieku spējai dot pasaulei jaunas, negaidītas atziņas. 

Es ticu Latvijai, kurā mēs ikkatrs – tik atšķirīgais un neatkārtojamais, mēs gan latvieši, gan mazākumtautību pārstāvji, mēs – Latvijas tauta, stipri savā valstsgribā, spējam veidot savu valsti kā mājas katram no mums.

Dievs, svētī Latviju!”