Ēdam, dzeram, elpojam plastmasu

Pēc 10 gadus ilgas pētnieces karjeras Norvēģijā Inta Dimante-Deimantoviča atgriezusies uz dzīvi Latvijā, lai kopā ar kolēģi Ievu Putnu-Nīmani pētītu mikroplastmasas piesārņojumu. Acij neredzamas plastmasas daļiņas mēs katru dienu apēdam, ieelpojam un izdzeram, bet, kādu ietekmi uz cilvēku tas īsti atstāj, pasaule vēl nezina. Pētnieces metušās atbilžu meklēšanā

Pērn vasarā lielāko pasaules mediju virsraksti vēstīja par kādu vali. Tas bija gājis bojā pie Taizemes krastiem — miris bada nāvē, jo viņa vēderā bija astoņi kilogrami plastmasas. Tā bija kārtējā skaudrā norāde uz to, cik postošs ir cilvēka radītais piesārņojums, kura dēļ katru gadu mirst vairāki simti jūras iemītnieku. Lai cik skumja aina zīmētos pasaules jūrās un okeānos, līdz šim mierinoši uzskatīts, ka plastmasa sadalās, tikai ļoti ilgā laika posmā. Tagad zinātniekus satricinājis jauns atklājums — mikro un nano līmenī plastmasa nesadalās nekad, turklāt spēj šķērsot organismu šūnu līmeni un ietekmēt smadzeņu darbību, uzvedību un reproduktīvo spēju.

Ar šādu šokējošu atklājumu pērn nāca klajā zviedru pētnieki, kas šādas pārmaiņas fiksēja zivīm. «Tas ir ļoti satraucošs secinājums. Varam tikai aizdomāties par iespējamajiem riskiem cilvēkam,» spriež Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Inta Dimante-Deimantoviča. Kopā ar kolēģi Ievu Putnu-Nīmani viņas ķērušās pie mikroplastmasas piesārņojuma pētīšanas Latvijā, iesaistoties vairākos starptautiskos projektos.

Inta pēta mikroplastmasas piesārņojumu ezeros, savukārt Ieva fokusējas uz jūru un upēm.

«Iedomājieties — līdzko daļiņa sasniedz nanolīmeni, tā šķērso šūnu membrānu, un tālākais efekts ir neprognozējams! Kāda būs ietekme uz katru organismu? Vai tas būs katrai sugai specifiski? Vai katram indivīdam specifiski,» retoriski vaicā Ieva.

Viņu papildina kolēģe: «Cilvēkiem jaunajā laikmetā parādījušās dažādas uzvedības īpatnības. Un neviens īsti nevar paskaidrot, kāpēc tā ir. Tā ir spekulācija, bet varbūt arī tur ir plastmasas ietekme. Tāpēc zinātnieku vidū ir vispārēja trauksme — jo mēs to nezinām.»

Lai gan nav izpētīts, kāda ir mikroplastmasas ietekme uz cilvēku, ir skaidrs, ka cilvēks to katru dienu ieelpo ar gaisu, apēd un pat uzņem ar dzeramo ūdeni. Pagājušajā gadā pirmo reizi tika publicēts pētījums, kas apstiprināja — mikroplastmasa atrodama pat cilvēka izkārnījumos. Nelielas plastmasas daļiņas ir kosmētikā, sintētiskos apģērbos un mazgāšanas līdzekļos.

Izaicinājums

Uz dzīvi Latvijā Inta ar ģimeni atgriezusies tikai augustā. Desmit gadus viņa strādāja par pētnieci Norvēģijas Dabas izpētes institūtā, lielākoties pētījusi vēžveidīgos. 2009. gadā Intas vīram Norvēģijā piedāvāja darbu IT nozarē. Krīzes gadi zinātnē bija ienesuši draudīgu naudas izsīkumu — Inta nespēja atrast finansējumu savai doktora disertācijai —, un ģimene nolēma pieņemt vīram izteikto piedāvājumu pārvākties. Plānoto trīs četru gadu vietā viņi ziemeļos pavadīja desmit. To laikā zinātniecei bijušas vairākas starptautiskas publikācijas prestižos zinātnes žurnālos, divreiz vadījusi ekspedīcijas uz Arktiku, lai gan aizbrauca tikai vienreiz — otrās ekspedīcijas laikā jau bija stāvoklī. Uz Svalbāru, Norvēģijai piederošu arhipelāgu Arktikā, nedrīkstot braukt ne mirt, ne dzemdēt — tur nav ne kapsētu, ne vecmāšu, Inta melni pajoko.

Inta strādāja arī pētnieku komandā, kas atklāja jaunas vēžveidīgo sugas Norvēģijā un pasaulē. Pa vidu atrada laiku diviem bērnu kopšanas atvaļinājumiem. «Pētu vēžveidīgos kopš 17 gadu vecuma, tagad man būs 37. Pienāk brīdis, kad gribas savu kompetenci izvērst, apgūt kaut ko jaunu, meklēt izaicinājumu savā radošajā darbībā. Man gribējās savu kompetenci par vēžveidīgajiem saistīt ar kaut ko aktuālu, kam būtu zinātniska vērtība un pienesums sabiedrībai,» Inta stāsta, kāpēc nolēmusi pieteikties pēcdoktorantūras pētījuma finansējumam. Norvēģijas institūtā to īstenot nevarēja, tāpēc Inta sāka lūkoties, kurp pārvākties.

«Tas nav nekas neparasts — zinātnieki migrē ļoti daudz,» viņa piebilst. Bija skaidrs, ka ir jāpārvācas, un bija skaidrs, ka ģimene nevēlas vēlreiz mācīties kādu valodu no nulles. «Tam procesam esam izgājuši cauri. Lai valodu pieaugušā vecumā iemācītos līdz līmenim, kad vari diskutēt par zinātniskiem jautājumiem, vajadzīgs daudz pūļu un laika. Bija skaidrs, ka tai jābūt vai nu Skandināvijas valstij, vai angliski runājošai. Vīrs pavaicāja: kāpēc ne latviski?» Inta stāsta, kā vārdu pa vārdam nolēmuši atgriezties mājās. Te Inta saņēma ERAF grantu pēcdoktorantūras pētījumam Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, kur nolēma pētīt mikroplastmasas piesārņojumu Latvijas ezeros un tā ietekmi uz tur dzīvojošajiem vēžveidīgajiem.

Latvijā Inta iepazinās ar Ievu, kas arī interesējas par mikroplastmasas piesārņojumu ūdeņos. Par to Ieva pirmo reizi izdzirdēja kādā zinātniskajā konferencē pirms gadiem astoņiem. Pētnieki stāstīja, ka Baltijas jūras gliemju audos konstatētas polimēru daļiņas. «Audos, nevis kuņģī! Tad man likās: ārprāts, tas tuvojas,» Ieva tagad pasmaida.

Piesaistot studentus un sadarbojoties ar pētniekiem citas valstīs, viņām izdevies būt daļai no starptautisku pētnieku komandas, kas strādā pie šī jautājuma. Intas un Ievas sadarbības pētnieki ir starp vadošajiem pasaulē. Turklāt tēma ir ļoti aktuāla. Vēl 2011. gadā zinātnisko publikāciju datubāzē Scopus bija tikai 20 rakstu par mikroplastmasu, taču tagad to skaits ir desmitkāršojies.

Jābūt gatavam uz neizdošanos

Ir saulains Valentīna dienas rīts, 14. februāris. Tērpusies siltā slēpošanas kostīmā un ūdensizturīgos cimdos, dodos un Juglas Velnezeru — nelielu ūdenstilpi, kurai apkārt apaugušas daudzstāvu dzīvojamās mājas. Kripatiņa dabas pilsētas burzmā, pavisam netālu no iepirkšanās centra Alfa. Uz ledus ezera vidū sakāpuši bariņš līdzīgi ģērbto. Pa gabalu — gandrīz kā zemledus makšķernieki. Taču, panākot tuvāk, redzams, ka makšķeru vietā viņi aprīkoti ar citādiem instrumentiem.

Ziņkārīgi kaimiņi fiksē notiekošo savos viedtālruņos, bet Inta ar kolēģiem no Somijas un Polijas urbj ledū caurumu, lai garā kātā līdz ezera dibenam nolaistu mērierīci, kurā iesūkt gultnes sedimentus jeb nogulsnes. Latvijā šādu ierīču nav un šādi mērījumi nekad nav veikti, tāpēc talkā atsteigušies ārvalstu kolēģi. Vēl jo vairāk — pētījums, ko plāno paveikt Inta ar kolēģiem no Dānijas, Somijas, Polijas un Vācijas, līdz šim nav veikts nekur pasaulē. Iegūtajos sedimentos zinātnieki pētīs plastmasas sastāvu un pieaugumu laika gaitā, kopš 40 gadiem, kad to vispār sāka ražot. Tad zinātnieki mēģinās noteikt, vai ir saistība starp plastmasas sastāvu un daudzumu un ezerā dzīvojošo organismu daudzveidību. Sedimentos saglabājas vēžveidīgo paliekas, kas ļaus šādus secinājumus izdarīt. Lielākais izaicinājums būs pierādīt, ka izmaiņas dzīvajos organismos saistītas tieši ar mikroplastmasas piesārņojumu, nevis, piemēram, klimata izmaiņām. Lai tiktu ar šo šķērsli galā, nākamajā vai aiznākamajā vasarā kādā no ezeriem tiks norobežota teritorija, kurā mikroskopiskajiem vēžveidīgajiem tiks pievienota mikroplastmasa. Šīm blusiņu izmēra radībām ir īss dzīves cikls, un tās ātri reaģē uz izmaiņām, tāpēc šāda veida eksperimentiem ir pateicīgas.

«Ja redzēsim, ka, palielinot plastmasu, viņi sāk novājēt, ražot mazāk olu un pastiprinās mirstība, kas sasauksies arī ar sedimentu pētījumiem laboratorijā, eksperiments būs veiksmīgs. Protams, varam arī iegūt negatīvu rezultātu un to nepierādīt. Tas ir izaicinājums jaunajās zinātnes jomās — jābūt gatavam uz neizdošanos,» skaidro Inta.

Sedimentus no Velnezera, Sekšu ezera un Mazā Baltezera Inta martā brauks analizēt uz Somiju, jo Latvijā nav iekārtu šādiem pētījumiem — tās maksā ļoti dārgi. Ja palaimēsies tikt pie naudas Eiropas Savienības struktūrfondos, uz iekārtām varam cerēt pēc 5—6 gadiem. «Man rodas sajūta, ka prasības zinātnē starptautiski ir vienas un tās pašas, bet ārzemju zinātniekiem iedod traktoru, kamēr mums — karoti. Bet bedre jāizrok vienlīdz ātri,» Intas balsī ieskanas vilšanās.

Ieva savukārt darbojas trijos starptautiskos projektos, kas pēta mikroplastmasas piesārņojumu. Pagājušajā vasarā viņa ņēma ūdens paraugus Rīgas līcī un atklātā jūrā, lai noteiktu mikroplastmasas daudzumu ūdenī. Vēl paies pāris gadi, kamēr izdosies apstrādāt iegūtos paraugus, bet pēc pirmajiem secinājumiem var spriest, ka lielākais mikroplastmasas piesārņojums bijis pie Daugavas ietekas jūrā — vidēji 3,5 plastmasas daļiņas uz kubikmetru ūdens. Jāņem gan vērā, ka paraugi ņemti ar tīklu, kuram cauri izkrīt tās daļiņas, kas mazākas par 300 mikroniem, tāpēc patiesais daļiņu skaits noteikti ir lielāks.

Arī Ieva brauks pētīt paraugus uz Somiju un Dāniju, lai tiktu pie precīzākiem secinājumiem. Tas būs ilgs un skrupulozs darbs — viena parauga pētīšana aizņem kādas 50 stundas. Pagaidām pētniece pēc vizuālās identifikācijas izanalizējusi paraugu, kas ņemts pretī Jūrmalai. Tā nav precīza metode, un, iespējams, ārzemju iekārtas uzrādīs citus rezultātus, bet pagaidām izskatās, ka lielākā daļa plastmasas gabaliņu ir polietilēns. To izmanto, piemēram, iepakojumam, plastmasas maisiņiem, šampūnu pudelēs un rotaļlietās.

Citā interesantā pētījumā Ieva sadarbojas ar kolēģiem no Baltijas jūras reģiona valstīm, modelējot teorētisku piejūras pilsētu. No katras valsts tiek ņemti paraugi, kuros analizēts mikroplastmasas piesārņojums, piemēram, Latvijā — no Lielupes un Daugavas, Zviedrijā no kāda futbola laukuma, Somijā no sniega kaudzes. Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kāda varētu būt ietekme no šādas pilsētas un kā samazināt mikroplastmasas daudzumu jūrā. Tāpat viņa sadarbojas ar kolēģiem Vācijā un Krievijā, pētot, kādu ietekmi uz vidi atstāj ģeosintētika, ar kādu Kaļiņingradā tiek stiprināti jūras krasti. Vācijā ir īpašas iekārtas, kurās šis materiāls tiks vecināts par 100 gadiem ar temperatūras, skābekļa un mitruma izmaiņām. Ieva vāks ūdeni no vecināšanas procesa un veiks tam ekotoksikoloģiskās analīzes.

Brīvprātīgā vienkāršība

Pagaidām grūti atbildēt, vai Latvijas ūdeņos mikroplastmasas ir vairāk nekā citur. Šī pētniecības tēma ir jauna, tāpēc nav izstrādāta pētījumu metodika, kas ļautu visās valstīs iegūt salīdzināmus datus. «Plastmasas industrija sākusi attīstīties tikai 40. gados. Mēs runājam par ārkārtīgi jaunu sfēru zinātnieka acij,» skaidro Inta.

Viņa norāda — atkritumu daudzums ir labas dzīves pazīme. Jo labāk dzīvojam, jo vairāk atkritumu radām. Latvija plastmasas patēriņa ziņā nav Eiropas līdere. Gluži pretēji — esam trešajā vietā no apakšas, pēc PlasticsEurope datiem par 2017. gadu. Tomēr gada laikā Eiropā vien patērējam 51,2 miljonus tonnu plastmasas. Liela daļa nonāk vidē, sadalās līdz mikro un nano līmenim, un tad mēs to apēdam, ieelpojam un izdzeram.

«Vienīgais veids, kā mikroplastmasu samazināt, ir brīvprātīgā vienkāršība,» secina Inta. «Personīgā līmenī samazināt plastmasas patēriņu. Nedomāju, ka, piemēram, medicīnā jāsamazina kādi implanti — tas ir nepieciešami, bet cik tonnu nenopirkta apģērba nonāk miskastē?! Piedāvājumu veido pieprasījums. Varbūt varam mainīt sabiedrības domas par vidi un tās saglabāšanu?»