Māka iekļauties dzīves līkločos

Adaptācija jeb pielāgošanās ir spēja tuvāk iepazīt situāciju un atbilstoši tai izveidot stratēģijas, kā ar to tikt galā un kā dzīvot tālāk. Adaptācijas traucējumi ir stāvoklis, kad stresa, krīzes vai esošās situācijas dēļ cilvēks jūtas pārāk nomākts, bezpalīdzīgs, lai turpinātu meklēt iekšējos spēkus, lai to pārvarētu un attīstītu jaunas stresa vai krīzes pārvarēšanas stratēģijas.

Krīze – attīstības dzinējspēks

Krīze ir izteiktu grūtību vai briesmu periods, kurš var skart dažādas dzīves sfēras, sākot no pavisam ikdienišķām, sadzīviskām un beidzot ar ārkārtas situācijām, piemēram, dabas vai cita veida katastrofām. Par krīzi sauc arī periodu, kas nepieciešams svarīgu lēmumu pieņemšanai.

Kāpēc vajadzīga krīze? Pirmkārt, tā ir personības attīstības sastāvdaļa. Otrkārt, risinot sarežģītus uzdevumus, meklējot veidus, kā izkļūt no kaut kādas dzīves situācijas, smadzenēs veidojas jaunas neironu saiknes. Jo vairāk šo saikņu, jo ātrāk un precīzāk darbojas smadzenes. Treškārt, krīzes laikā tiek apgūti jauni problēmu risināšanas, uzvedības modeļi.

Saskaņā ar psihologa Ērika Ēriksona teoriju personības attīstībā ir vairākas stadijas, kurām jāiziet cauri ikvienam cilvēkam. Runājot par tuvošanos pieaugušā cilvēka statusam, svarīgs attīstības posms ir no 12 līdz 18 gadiem, kad veidojas attiecības, nomoka domas par sevi, savu vietu dzīvē, nākotni. Nākamais krīzes posms ir vecumā no 19 līdz 26 gadiem, kurā aktuāla ir ģimenes veidošana, atbildības uzņemšanās par citiem cilvēkiem. Līdz 64 gadu vecumam liela nozīme ir darbam, individuālās pieredzes gūšanai, bet mūža beigās – gūtās pieredzes apkopošanai un analīzei, kad cilvēks gremdējas pārdomās par dzīves laikā pieņemto lēmumu vai rīcības pareizību. Cilvēks saprot, ka kaut ko savā dzīvē izdarījis nepareizi, ka to mainīt nav iespējams un ar to viņam ir jātiek galā.

Visās personības attīstības stadijās, jebkurā dzīves posmā mēs sastopamies ar problēmām, kuras ir jārisina. Tas ir pamats, lai rastos jauna pielāgošanās pieredze vai adaptācijas grūtības, traucējumi.

Grūtības vai traucējumi

Trauksme ir dabīga organisma reakcija, daļa no mūsu iekšējā aizsargmehānisma. Svarīgs ir šīs trauksmes līmenis un tas, cik stipri tā traucē ikdienā.

Ja trauksme ieilgst, šo stāvokli pavada negatīvas domas, bažas un bailes. Trauksme izpaužas arī ar fiziskām reakcijām, piemēram, piesarkumu, roku trīcēšanu vai pastiprinātu svīšanu. Loks noslēdzas un neveidojas jauni uzvedības modeļi, bet gan uzvedība, kas vērsta uz izvairīšanos. Turpmāk ik reizi, kad būs šāda situācija, nostiprināsies trauksmes apburtais loks. Vienīgā izeja – pakāpeniski pieradināt sevi pie stresora, kas rada trauksmi. Piemēram, ja trauksmi rada publiska uzstāšanās, ir svarīgi pārvarēt sevi un tomēr stāties publikas priekšā. Vispareizāk būtu šādā situācijā meklēt psihoterapeita palīdzību, kas iemācītu, kā to darīt pareizi.

Šķiršanās, tuva cilvēka nāve, nepatikšanas vai pārslodze darbā, bezdarbs, nopietna saslimšana, pārvākšanās – visās šajās situācijās var rasties grūtības adaptēties. Ja ieslēdzās stresa pārvarēšanas stratēģijas, viss ir kārtībā, un ar laiku cilvēks spēj dzīvot tālāk. Ja ne, piemēram, patoloģiski sērojot pēc miruša tuvinieka, var attīstīties depresija, atkarības slimība, pieaug pašnāvības risks.

Adaptācijas grūtības kļuvušas par traucējumiem, ja parādījušies simptomi, kas ierobežo ikdienas dzīvi, tādi kā nomāktība, bezcerība, nogurums, trauksme, raizēšanās, bezizejas sajūta, nomākts garastāvoklis, iekšējs sasprindzinājums, pašapsūdzības domas, interešu trūkums, raudulība. Cilvēks ir pārņemts ar notikušo, nespēj tikt galā ar savu problēmu. Var parādīties arī fiziski simptomi tādi kā bezmiegs, galvassāpes, sāpes vēderā vai krūtīs, sirdsklauves.

Adaptācijas traucējumus var novērot arī bērnu un pusaudžu vecumā. Maziem bērniem tie visbiežāk izpaužas ar nakts enurēzi vai īkšķa sūkāšanu, bet tīņiem – ar antisociālu vai agresīvu uzvedību. Parasti tie ilgst no dažām dienām līdz vairākām nedēļām. Kā tos pārvarēt? Pirmkārt, vajag izrunāties ar draugu vai radinieku, dalīties savās jūtās, emocijās. Pierādīts, ka, izrunājot ar kādu savu situāciju vai problēmu, verbalizējot savas domas, var nonākt pie secinājuma, kā to iespējams risināt. Ja nav neviena, ar ko parunāt, savas domas un jūtas var pierakstīt, bet pēc tam pārlasīt. Arī tā bieži vien iespējams rast problēmas risinājumu.

Savas jūtas nevajag baidīties paust arī fiziski, emocionāli izlādēties, kliedzot, skrienot, vingrojot vai raudot. Svarīgi ir arī rūpēties par savu emocionālo un fizisko labklājību ar veselīgu, sabalansētu uzturu, fiziskajām aktivitātēm un kvalitatīvu miegu. Šajā laikā vajag izvairīties no alkohola un citu atkarību raisošu vielu lietošanas, kā arī nepieņemt sasteigti atbildīgus lēmumus, lai nenāktos tos vēlāk nožēlot.

 

Autore ir veselības centra “Vivendi” psihiatre