Kāpēc atsevišķi ļaudis cīnās pret ielu apgaismošanu Latvijā?

Vai virsrakstā iekļautais jautājums par cīņu pret ielu apgaismošanu nešķiet pēc savas būtības absurds? Nezinu, kā tev, dārgais lasītāj, bet es esmu pārliecināts par tā ačgārnumu. Neskatoties uz šo visumā pieticīgo viedokli, aizvadītajā laikā masu mediju raidlaikos un drukāto izdevumu slejās parādījušās satraucošas reportāžas un apraksti par pašvaldībām, kuras rīko iepirkuma konkursus ielu apgaismošanai ar ekonomiskajām LED lampām. Nozīmīgākā pretenzija pret konkursu nolikumu saturu – apgaismojuma ierīkotājam jābūt ar pieredzi, bet pret rezultātu – pašas lampas nereti piegādā Latvijas uzņēmums! Visumā dīvaini pārmetumi, bet paanalizēsim smalkāk.

Visupirms, vai ielu apgaismošana ir aktuāla Latvijas reģionos? Kā Latvijas ceturtās lielākās pašvaldības – Jelgavas – domes deputāts varu sacīt, šis jautājums ir aktuāls arī mums, kur nu vēl mazajām pašvaldībām. Ne tuvu visas ielas ir izgaismotas pietiekami vai ir izgaismotas vispār, kas ir ne vien iedzīvotāju psiholoģiskā komforta, bet arī sabiedrības drošības jautājums. Bez Eiropas Savienības vai valsts atbalsta šo jautājumu risināt pietiekami raitā tempā ir neiespējami. Šobrīd tāda iespēja ir, jo Latvijas vides investīciju fonds ir izsludinājis konkursu “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana ar viedajām pilsētvides tehnoloģijām”. Pašvaldību izdevumi tiek segti 70 procentu apmērā, līdz ar ko pieteikusies trešdaļa Latvijas pilsētu. Nozīmīga ir ne vien ierīkošanas izmaksu daļēja finansēšana, bet arī sagaidāmās uzturēšanas izmaksas. Proti, LED lampas ir trīs līdz pat piecas reizes ekonomiskākas par morāli novecojušajām kvēlspuldzēm. Respektīvi, pašvaldībai par vairākkārt plašākas apgaismojamās teritorijas uzturēšanu jāplāno līdzšinējais elektrības patēriņš.

Aplūkojot mediju reportāžas un publikācijas, redzams, ka tām ir viens pirmavots – TV3 raidījums „Nekā personīga”. Kā viens no būtiskākajiem pārmetumiem pašvaldībām izvirzīts fakts, ka iepirkumu konkursos pretendentiem pieprasīta pieredze par vismaz 200 LED gaismekļu uzstādīšanu. Tiesa, iepriekšējos gados šie paši autori saukuši pie sabiedrības sirdsapziņas gadījumos, kad iepirkumu izstrādātāji nav pieprasījuši nekādu pieredzi, bet konkursus uzvarējušas firmas „viendienītes” – uzņēmumi bez pieredzes, kas bankrotējuši, nesagaidot paveikto darbu garantijas termiņu beigas. Ja iepriekšējo gadu viedoklim piekritu ar abām rokām, tad šobrīd esmu, maigi izsakoties, apjucis. Vai es vienīgais redzu konsekvences trūkumu?

Kā otrs pārmetums tiek minēts fakts, ka specifikācijās prasītajiem parametriem atbilst Latvijas ražotāja SIA Vizulo produkcija, kas kā vienīgais uzņēmums mūsu valstī ir specializējies LED lampu ražošanā. Publicisti izpētījuši, ka vairāk nekā 80% uzņēmuma produkcijas tiek eksportēta un tā ražotie gaismekļi aizvadītājos gados uzstādīti Somijā, Nīderlandē un Francijā. Es teiktu – lieliski. Konkursa noteikumi ir iekļaujoši, jo ļauj tajā piedalīties ne vien aizrobežu gigantiem un pārnacionālajām koorporācijām, bet arī vietējam uzņēmumam, pateicoties kura radītajām darba vietām valsts budžetā ieplūst nodokļu maksājumi un virkne ģimeņu saglabā iespēju dzīvot un strādāt pašu zemē. Turklāt atcerēsimies, ka Latvijas vides investīciju fonda izsludinātais konkurss pēc tā dziļākās būtības ir par CO2 izmešu samazinājumu un inovāciju pielietošanu, nodrošinot vides ilgtspēju. Vadoties pēc minēto publicistu loģikas un no iepirkumu konkursiem apzināti izslēdzot vietējos ražotājus par labu starptautiskajiem milžiem, jāapzinās, ka piegādātajam produktam palielinās tā „ekoloģiskā pēda” – respektīvi, kaitējums videi, ko nodara transportēšanas pakalpojumi, piegādājot produkciju no citām valstīm vai pat pasaules daļām. Vai šādā gadījumā vismaz daļēji necieš pati konkursa būtība?

Visbeidzot, pārmetumi pašvaldībām tiek veltīti par to, ka iepirkumu konkursos par vienu un to pašu priekšmetu – LED lampu uzstādīšanu – figurē līdzīgi iepirkumu nosacījumi. Manā skatījumā tas ir loģiski. Turklāt, arī publikācijās aptaujātie pašvaldību pārstāvji atzīst, ka dokumentus iepirkumam gatavojuši paši, pašpikojot no citu pašvaldību jau izsludinātajiem iepirkumiem un konsultējoties ar Rīgas Tehniskās universitātes ekspertiem.

Šajā gadījumā būtu jāsaprot, ka apgaismojuma iepirkuma organizēšana ir ļoti specifiska. Latvijas pašvaldībās nav daudz tādu iepirkumu speciālistu, kuri orientētos šajās specifiskajās tehniskajās prasībās, tāpēc ir tikai normāla prakse, ka iepirkuma nolikuma sagatavotāji nepieciešamo informāciju meklē arī publiskajos informācijas avotos, dažkārt par paraugu ņemot citu pašvaldību pieredzi, ja tā atbilst pašu izvirzītajiem mērķiem. Tajā nav nekā nedz nosodoša, nedz pretlikumīga.

To sauc par pieredzes apmaiņu, lai nevajadzētu divreiz izgudrot velosipēdu un racionāli rīkotos ar nodokļu maksātāju veidotajiem budžeta līdzekļiem.

Jāņem vērā arī apstāklis, ka Latvijā šajā nozarē nav daudz vietējo ražotāju, tāpēc zināmā mērā ir loģiski, ka visātrāk un visērtāk publiskajā telpā ir iegūt tehniskos parametrus tieši no pašmāju piegādātājiem. Tajā pašā laikā šis apstāklis nekādi neierobežo pretendentu loku, jo tas joprojām ir un paliek publiskais iepirkums, kur var startēt kā vietējie, tā arī ārvalstu uzņēmumi. Turklāt sankcijas par Publisko iepirkumu likuma pārkāpšanu ir bargas – tā ir finanšu korekcija, kas var atstāt pasūtītāju bez cerētā līdzfinansējuma. Nedomāju, ka kāda pašvaldība atļautos tā riskēt. Labā ziņa, vismaz šobrīd pašvaldību konkursu nolikumus un rezultātus normatīvo aktu kārtībā neviens nav apstrīdējis.

Vaicāsiet, kādi ir secinājumi? Atbildu. Zinu, ka ielu apgaismojuma attīstība un pilnveidošana zināmā mērā apgaismo cilvēku dzīves. Padara tās komfortablākas un drošākas, īpaši gada tumšākajā laikā. Savukārt progresa pretiniekiem varu novēlēt apgaismot prātus, ja vien kāds jau nav pasteidzies apgaismot viņu dzīves, kaut uz neilgu brīdi, citādā veidā.

 

Autors ir Jelgavas pilsētas domes neatkarīgais deputāts