5 likumi, ko gribētu pieņemt
Personīgā miera sludināšana ir pamatīga industrija. Lai gan mani individuālie sasniegumi šajā jomā rada satraukumu, nevis mieru, tik un tā ticu iekšēja klusuma iespējamībai. Un kā lai netic? Negūstot panākumus ar vienu metodi, vienmēr ir iespēja izmēģināt citu. Nāk miegs meditācijā? Izmēģini nedēļām garu iešanu svētceļojumā! Nespēj izturēt klusumu retrītā? Runā ar psihoterapeitu! Ej uz baznīcu vai mežu! Sēdi nekustīgi vai skrien! Kā tajā jokā ar 99. reizi atmesto smēķēšanu. Noraujoties un zaudējot savaldību, vienmēr vari mēģināt 100. reizi. Vismaz trenēsi raksturu! Esmu gatava turpināt, taču sāku raizēties, vai visas šīs tehnikas neiemidzina pārliecībā, ka mūsu miers ir svarīgāks par rīcību, viedokli un, jā, arī par dusmām. Ir labi uzkavēties izelpā vai retrīta savrupībā, taču, kamēr acis pievēris elpo, manīgi ļaudis rīkojas. Kamēr tici, ka jāļauj lietām ritēt savu gaitu, manīgi ļaudis liek lietām ritēt pēc viņu plāna. Un, kad tu beidzot iznāc no savas miera sargāšanas alas, pēkšņi apjēdz, ka daži vīri kabinetos, viesnīcā vai zoodārzā ir sarunājuši, kā turpināt tevi čakarēt, un viņiem ir plāns arī nākamajām vēlēšanām. Nedusmojies! Ko gan tu gribi? Tas notika, kamēr sēdēji klusumā, kamēr lepojies, ka neskaties televīziju un neklausies radio, jo tur taču ir vienīgas negācijas. Om…
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.