Uzdāvināt bērniem bērnību un sev laiku. Šādu iespēju Tiguļu ģimene ieguva, pārceļoties no Rīgas uz Cēsīm
Kalna galā starp kokiem spraucas Kovārnīši. Pagājušā gadsimta 30. gados tā celta kā kūrmāja, vēlāk daudzus gadus bijusi mežziņa mājvieta, bet nesen restaurēta. Nu tās ir Tiguļu ģimenes mājas. «Ja esi pie pansionāta un baidies, ka ceļš tālāk neiet, zini, ka tā nav,» īsziņā raksta Ilze. Mēs it kā dzīvojam pilsētā, bet patiesībā — paradīzes nostūrī, par kuru nezina pat liela daļa cēsnieku, viņa vēlāk saka par savu māju.
Sveiciens mājai
«Mājas es nemeklēju, ļauju, lai tās atnāk tad, kad vajag. Un mums vajadzēja,» stāsta Ilze. Uz Cēsīm viņi — Ilze darina rotas, Artūrs ir mūziķis un veido grafisko dizainu — pārcēlās pirms gandrīz četriem gadiem, un šī ir jau trešā vieta, kurā trīsbērnu ģimene mitusi. «Kad biju maziņa, ļoti gribēju uzaudzināt bērnus Ronjas mežā. Un tagad man ir tas laupītāju mežs. Tur ir trīs avoti, kas satek vienā, un dīķītis. Pilnīga pasaka. Bērnus var izlaist no rīta laukā un vakarā savākt — tas bija tas, ko es gribēju nodrošināt savam bērnam.» Šo skaisto vietu atrast palīdzēja Facebook spēks, saka Ilze. Viņas paziņa no Kanādas zināja pastāstīt par Cēsu Kovārnīšiem, kas tobrīd bija tukši.
Mājā ir jādzīvo, lai tās dvēsele neapvainotos. Tāds ir mājas saimnieka uzskats. «Juris Žagars ir viens no visforšākajiem māju īpašniekiem, ar kādu man nācies kontaktēties. Viņš ļoti uzticas, dod atbildību. Un līdz ar to arī izturamies atbildīgi. Tā, manuprāt, ir gudra mājas pārvaldīšana.» Īres līgums uz desmit gadiem ļauj pret ēku izturēties kā pret savējo. Lolot. «Esam pateicīgi šai vietai, jūtamies te laimīgi.» Tiguļu dēls Ernests pasācis ar māju sveicināties gan satiekoties, gan prombraucot. Mazā māsa Anna arī turpina šo tradīciju.
«Pirmajā reizē, kad atnācām, nebija pat ceļa, kas ved uz māju. Satikām Juri, un viņš teica, ka pēc nedēļas būs,» stāsta Ilzes vīrs Artūrs. «Atbraucam, un tiešām ir!» piebilst Ilze. Ievācoties viss bija tukšs. Tikai gaišas sienas un koka grīdas. Un Tiguļiem bija pilnīga brīvība māju iekārtot. Artūrs pats izbūvējis virtuvi, viņi nojaukuši šķūnīšu aleju pie mājas un uzcēluši terasi verandas priekšā. «Lietas atnāk. Pa vienai, pamazām,» saka Artūrs. Viņiem ir vairāki pašu atjaunoti skapji, ko nopirkuši Valmiermuižā. Vintage lampas iegādātas no drauga. Bet galdautus un citas mantas atraduši Cēsu «humpalās».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.