Atmest vai aizstāt?

Lai gan smēķēšanas ierobežošanas pasākumi kļūst arvien stingrāki, trešdaļa Latvijas iedzīvotāju turpina smēķēt. Draudīgie attēli un brīdinājumi par smēķēšanas kaitīgumu uz cigarešu paciņām nespēj apturēt ne kaislīgus pīpmaņus, ne nedrošus iesācējus. Arī nesmēķētāji bieži nonāk situācijās, kad spiesti kļūt par pasīviem smēķētājiem. Piesmēķētas kāpņu telpas un cigarešu dūmi, kas no kaimiņu dzīvokļa pa ventilācijas  lūkām vai logiem ieplūst dzīvoklī, vēl joprojām nav kļuvuši par drūmās pagātnes liecībām. Vai katram ir mērķis un pa spēkam atteikties no smēķēšanas? Bioķīmiskie mehānismi, kas uztur atkarību no nikotīna uzņemšanas katram indivīdam darbojas citādāk. Ir “brīvdienu smēķētāji”, kas gadiem ilgi var uzvilkt dūmu saviesīgā kompānijā un pēc tam par cigaretēm aizmirst mēnešiem, un ir cilvēki ar nopietnu atkarību, kas izsmēķē vairākas cigaretes stundā.

Lai uzzinātu par smēķēšanas paradumiem un Latvijas smēķētāju attieksmi pret alternatīviem tabakas izstrādājumiem, uz apmēram pusotru stundu ilgām fokusgrupu diskusijām tika uzaicināti pilngadīgi smēķētāji, kas pieder pie dažādām dzimuma un vecuma grupām: vīrieši 25-40 gadu vecumā, vīrieši vecumā virs 40 gadiem, sievietes smēķētājas.

Smēķēšanas paradumu pētījumos ir secināts, ka smēķēšana nav tikai atkarība, kas saistīta ar fiziskām izpausmēm (spiedoša vajadzība uzsmēķēt, grūtības koncentrēties, bezmiegs, svara pieaugums pēc smēķēšanas atmešanas utt.).

Tā ir saistīta arī ar sociālo saišu uzturēšanu un sociāliem rituāliem (smēķēšanas uzsākšana kā savdabīgs iniciācijas rituāls jauniešiem, situācijas, kurās tiek smēķēts utt.), tā ir arī emocionāls un fizisks baudījums.

Latvijas smēķētāju pieredze apstiprina šīs atziņas. Par situācijām, kad visbiežāk tiek smēķēts, kāda sieviete stāsta: “Visbiežāk tā ir spriedze. Bet dažkārt tā ir socializēšanās. Es tikko, piemēram, izpīpēju cigareti un, tad man kolēģe iet pīpēt. Es esmu gatava aiziet vēlreiz uzpīpēt kompānijas pēc, jo zinu, ka varēšu parunāties. Es pati tādu gandrīz fizisku vēlmi neesmu izjutusi, tad jau tā situācija drīzāk ir kaut kāds spriedzes, emocionāls brīdis, bet tādu fizisku vēlmi es neesmu izjutusi.”

Sabiedrībā gan smēķētāji, gan nesmēķētāji ir samērā labi informēti par smēķēšanas kaitīgo ietekmi uz veselību, smēķētājiem nav ilūziju par to, ka smēķēšana varētu būt savienojama ar veselīgu dzīvesveidu. Daudziem smēķētājiem ir pietiekami daudz motīvu atmest vai vismaz ierobežot smēķēšanu. Visbiežāk tie ir saistīti ar veselības apsvērumiem, ģimenes plānošanu, arī vēlmi saglabāt labu ārējo izskatu.

Fokusgrupās iegūtā informācija par smēķētāju subjektīvo pieredzi liecina, ka smēķētāji saskaras ne tikai ar aizliegumiem smēķēt darbavietās un publiskajā telpā, bet arī ar to, ka paši izjūt diskomfortu, ko rada apkārtējo neiecietība pret smēķēšanu. Sabiedrībā pieaug nelabvēlīga attieksme pret smēķēšanu ne tikai darbavietās un publiskajā telpā, bet arī privātajā telpā. Arī smēķētāji arvien vairāk apzinās cigarešu smēķēšanas negatīvās blakusparādības – ož elpa, drēbes. Daudzi smēķētāji izjūt sabiedrības nosodošo attieksmi, izvairās smēķēt bērnu klātbūtnē. Bieži arī partneri, kas paši nesmēķē, ir neapmierināti ar smēķēšanu.

Atturēšanos no smēķēšanas apgrūtina ne tikai tas, ka tiek ierobežota vai pārtraukta  nikotīna uzņemšana, bet arī tas, ka jāatsakās no dažādiem rituāliem, kas saistīti ar smēķēšanas procesu. Smēķētāju vidū atzinīgi tiek uzņemtas iespējas saglabāt sociālās un baudas funkcijas, vienlaikus ierobežojot cigarešu dūmu kaitīgo ietekmi gan uz pašu smēķētāju, gan uz apkārtējiem.

Nikotīnu saturošas tabletes un plāksteri, kas nodrošina nikotīna uzņemšanu, ir diskrēti lietošanā, savukārt e-cigarešu un karsējamās tabakas lietošana ļauj saglabāt sociālos rituālus, kas saistīti ar tabakas lietošanu, kā arī garšas baudas un dažādu aksesuāru lietošanu, padarot produktus bez cigarešu dūmiem mazāk kaitīgus apkārtējiem, vienlaikus aizstājot tabakas lietošanas sociālos un hedoniskos aspektus.

Arī fokusgrupās fiksētie viedokļi apstiprina, ka bieži vien smēķētājam rituāls ir svarīgāks par nikotīna uzņemšanu. Kāda diskusijas dalībniece stāsta par saviesīgā pasākumā satiktu vīrieti, kas visu vakaru turējis rokās neaizdegtu cigareti: “Viņam visu laiku tā cigarete rokās, un es neizturēju un pajautāju: “Kāpēc tev ir cigarete rokā, un tu viņu neaizpīpē?” Viņš: “Ai, es mēģinu atmest. Un tad, kad esmu saviesīgos pasākumos, man ir tā kā komforta sajūta, ka kaut kas ir rokās”.  Un, jā, viņš viņu nekad neaizsvilināja, visu laiku viņš viņu turēja rokā.”

Kāds vīrietis vecumā virs četrdesmit par savām izjūtām smēķējot stāstīja: “Ir izmēģināts viss, ko pīpēt… Ir cigarellas pīpētas, ir pīpe pīpēta, veips ir pamēģināts. Ir pat tas, kas skaitās nedegošās cigaretes, kuras lidmašīnā iespējams pīpēt un visādi tādi brīnumi, bet viņas neaizstāj to pašu procesu, kad tu aizej, ka tev šķiltavas jāatrod, ka aizej pastāvēt maliņā vienkārši uzvilkt dūmu.”

Mūsdienās smēķētājiem tiek piedāvāti dažādi alternatīvi produkti cigaretēm – piemēram, bezdūmu tabakas un nikotīnu saturoši produkti e-cigaretes un karsējamā tabaka. Tā kā bezdūmu produktu lietošana neietver degšanas procesu un netiek radīti dūmi, šie produkti bieži vien tiek piedāvāti kā veidi, kā samazināt kaitīgo ietekmi uz pašiem smēķētājiem, vidi un apkārtējiem.

Par bezdūmu produktu ietekmi uz pašu lietotāju viedokļi atšķiras. No vienas puses, jebkura nikotīna lietošana nav bez riska. No otras puses, bez degšanas nerodas daudzas kancerogēnas vielas, pēc dūmiem neož elpa, drēbes, telpas. Un bezdūmu produkti novērš pasīvās smēķēšanas risku – tie dod iespēju lietotājam uzņemt nikotīnu, samazinot negatīvo ietekmi uz apkārtējiem.

Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju turpina smēķēt cigaretes – jo vairāk no viņiem tās aizstās ar bezdūmu produktiem, jo mazāks būs pasīvās smēķēšanas risks sabiedrībai.

Arī Latvijas smēķētāju vidū ir interese par bezdūmu produktiem. Daudzi šīs alternatīvas uzskata par veidu, kā mazināt vai pilnībā atmest smēķēšanu. Lai gan izmēģināto bezdūmu produktu lietošana lielas daļas fokusgrupu dalībnieku skatījumā vēl nespēj pilnībā aizvietot ierastos individuālos un tradicionālos sociālos cigarešu smēķēšanas rituālus, šie produkti var būt reāla alternatīva cigaretēm, jo tie nerada tiešu ietekmi  uz apkārtējiem – nav dūmu smakas, nav pasīvās smēķēšanas riska. Šie produkti novērš lielu daļu no tiem faktoriem, kas padara smēķēšanu kaitīgu un neciešamu apkārtējiem.

Visbeidzot, pētījumos par smēķēšanas ierobežošanu daudzkārt secināts, ka smēķēšanas atmešana ir daudz grūtāk īstenojama par atturēšanu no tās uzsākšanas. Lielākā daļa diskusiju dalībnieku sāka smēķēt jauni. Atceroties, kā savulaik sācis smēķēt, vīrietis virs četrdesmit  stāsta: “…man sencītis stāstīja, ka viņš pamatskolā sāka smēķēt. Tad, kad zirgi vēl bija. Es arī, vot, braucu uz sacensībām un arī, nu, aizmetu činčiku. Un tad 7. klasē viņš man pateica, lai pīpē vecāku klātbūtnē nevis pa stūriem. Un, tā arī māte sāka man ar brāli dienā paciņu pirkt. Mums tur pirka uz pusēm vienu paciņu, tā arī aizgāja. Man 13 gadi tad bija.”

Pusaudžu vecumā smēķēšana var šķist pievilcīga, īpaši tad, ja daudzi vienaudži no tuvāko paziņu loka smēķē. Ejot gadiem, cilvēki kļūst patstāvīgāki, viņus mazāk ietekmē apkārtējo paradumi. Tādēļ ir svarīgi pusaudžiem piedāvāt tādas iespējas apliecināt sevi, veidot attiecības ar saviem vienaudžiem, kas nav saistītas ar atkarību izraisošu vielu lietošanu.

Un diskusiju dalībnieki jau pamanījuši šīs pārmaiņas Latvijas sabiedrībā. Tā sieviete ap trīsdesmit stāsta: “…es domāju, kad mums bija 15-16 gadi, tad smēķēšana bija stilīga. Nu, savā ziņā viss sākās ar tīneidžera vecumu. Bet tagad ir stilīgi būt veselīgam, ēst dārzeņus. … Iet uz zāli, skriet pa parku, fočēt kedas. Noskrien 10 kilometrus, nofočē un ieliek feisbukā. Nu tā, un tad jau tie smēķētāji ir bišķi, bišķi mazāk…”

 

Autore ir LU socioloģijas profesore