Marta sākumā Eiropas Savienības Tiesa (European Court of Justice) pasludināja spriedumu, ar kuru tika atzīts, ka Eiropas dalībvalstu noslēgtajā divpusējā investīciju aizsardzības līgumā (Bilateral Investment Treaty jeb BIT) paredzētā šķīrējtiesas klauzula neatbilst ES tiesībām. Šo lietu tiesa izskatīja pēc Slovākijas valsts lūguma – Slovākija bija zaudējusi investīciju strīdā Nīderlandes uzņēmumam Achmea BV, taču uzskatīja, ka šķīrējtiesa kā strīda izskatīšanas mehānisms neatbilst ES tiesību normām.
Šāds spriedums faktiski nozīmē, ka ES valstu parakstītie divpusējie ieguldījumu aizsardzības līgumi (BIT) kļuvuši “bezzobaini” – investīciju strīdu gadījumos ieguldītājiem ir zudusi iespēja savu taisnību meklēt ārpus strīdā ieinteresētās valsts teritorijas.
Ņemot vērā, ka minēto spriedumu var attiecināt uz visu ES dalībvalstu savstarpēji parakstītajiem BIT, tas rada precedentu, ka investoru tiesību aizskāruma gadījumos ES valstu investoriem vairs nav racionāli vērsties starptautiskajā šķīrējtiesā un faktiski ir zudušas iespējas panākt sprieduma izpildi. Ar jauno situāciju būs jāsaskaras arī dažu pret Latviju sākto investīciju strīdu dalībniekiem, kas cēluši prasības pret valsti ICSID šķīrējtiesā Vašingtonā.
Šķīrējtiesa kā strīdu izskatīšanas mehānisms ir norādīta praktiski visos BIT, – Latvijas gadījumā runa ir par vairāk nekā 40 starpvalstu līgumiem. Neskatoties uz to, minēto Eiropas Savienības Tiesas spriedumu var attiecināt uz visiem agrāk noslēgtajiem ES dalībvalstu līgumiem un ES investoru tiesības vērsties pret valsti kļūst visai neskaidras – patlaban vēl pastāv teorētiska iespēja, bet praksē sprieduma izpildes iespējas strauji sāk tuvoties nullei.
Investoru piesaiste allaž ir bijusi viena no Latvijas ekonomikas attīstības stūrakmeņiem, tāpēc BIT skaita ziņā esam starp līderiem ES. Pieņemot, ka valsts nav ieinteresēta aizbiedēt ārvalstu ieguldītājus, jaunā situācija nozīmē, ka uzņēmējdarbību pārraugošajām institūcijām būs jābūt ļoti apdomīgām, lai izslēgtu jebkādas diskriminācijas iespējas, kas ir ļoti bieži izmantots pamats ieguldījumu šķīrējtiesas prasībai.
Starpvalstu līgumi par investīciju aizsardzību tiek parakstīti ar mērķi nodrošināt ārvalstu ieguldītājam vienlīdzīgus uzņēmējdarbības noteikumus, kādi ir pieejami konkrētās valsts uzņēmējiem. Ja ir aizdomas par diskrimināciju, investori īpašā kārtībā var vērsties pie valdības, taču, ja situācija netiek novērsta, tad investors var celt prasību starptautiskā šķīrējtiesā, kas prasa ievērojamus resursus.
Ļoti daudz līgumu par investīciju veicināšanu un savstarpēju aizsardzību Latvija parakstīja pēc neatkarības atgūšanas 90. gados, pēdējie divi līgumi – ar Kanādu un Indiju – stājās spēkā vēl salīdzinoši nesen, attiecīgi 2011. un 2010. gadā. Kopš Latvija 2003. gada aprīlī parakstīja līgumu par iestāšanos ES, ir noslēgti deviņi BIT, kuros iekļauta klauzula par ieguldījumu strīdu izskatīšanu starptautiskā šķīrējtiesā.
Tomēr, izskatot minēto Slovākijas un Achmea BV strīdu, Latvija ir paudusi savu nostāju un pieslējusies tām valstīm, kuras uzskata šķīrējtiesas klauzulu investīciju aizsardzības līgumos kā ES tiesību normām neatbilstošu. Tai pat laikā kaimiņvalstis, no kurām parasti nāk investori – Zviedrija, Vācija, Somija – ir bijušas pretējās domās.
ES patlaban nav institūcijas, kura varētu pārņemt šķīrējtiesas funkciju investīciju strīdu gadījumos. Visticamāk, tādu nāksies veidot, lai nodrošinātu profesionālu un neatkarīgu lietas izskatīšanu ārpus to valstu teritorijas, kuras pašas ir strīdu dalībnieki.
Viens no risinājumiem varētu būt ES līgumi ar ne–ES valstīm, kas aizstātu divpusējus līgumus un paredzētu arī strīdu risināšanas kārtību. Noslēguma stadijā patlaban ir šāds ES un Singapūras investīciju aizsardzības līgums, kas aizstās 12 ES valstu (arī Latvijas) agrāk noslēgtos līgumus ar Singapūru. Līguma projektā ir iestrādāts strīdu izskatīšanas mehānisms, ko nākotnē varētu attiecināt arī uz līdzīgiem līgumiem ar citām valstīm.
Jāņem vērā, ka patlaban ES dalībvalstu uzņēmēji zināmā mērā nonāk diskriminējošā situācijā attiecībā pret citu valstu investoriem, kuri varēs turpināt vērsties ieguldījumu līgumos minētajās šķīrējtiesās, tiesāties ar valsti un panākt sprieduma izpildi, piemēram, zaudējumu piedziņu no valsts. Tomēr Achmea BV lietai var būt daudz tālejošāka ietekme un to var sākt izmantot arī tajos gadījumos, kad tikai viena puse ir no ES dalībvalsts, un pat komercšķīrējtiesas procesos un spriedumu izpildē. Ir pagājuši tikai pāris mēneši kopš sprieduma pasludināšanas, bet tā ietekme tikai vēl uzņem apgriezienus un ir pamats domāt, ka tiks plaši izmantota citās jau sāktās starptautiskās šķīrējtiesu lietās, lai nepieļautu spriedumu izpildi.
Ņemot vērā, ka Latvijai ir bijuši vairāki skanīgi investīciju strīdi, kas valsts budžetam izmaksājuši prāvas summas, minētais Eiropas Savienības Tiesas spriedums šķiet Latvijas interesēm atbilstošs. Un tomēr – ilgtermiņā jaunā situācija rada lielas neskaidrības par to, kas notiks investīciju strīdu gadījumos, kad valsts būs ierobežojusi investora tiesības. Ja starpvalstu līgumos noteiktā strīdu izskatīšanas kārtība vairs nav izmantojama, ES dalībvalstīm visdrīzākajā laikā būs jātiek skaidrībā par to, kā šo situāciju nākotnē risināsim. Tas ir Latvijas interesēs, lai investori arī turpmāk justos droši par saviem ieguldījumiem mūsu valstī un risks zaudēt savu naudu nepieaugtu līdz tādam līmenim, kas mūsu valsts vietā liktu izvēlēties kādu drošāku investīciju galamērķi.
Autore ir Ellex Kļaviņš partnere
https://ellex.legal/lv/
Pagaidām nav neviena komentāra