Ogres tiesa “kolaboranta lietā” rāda šauru izpratni par sadarbību ar padomju režīmu

Vēsturnieks un VDK dokumentu zinātniskās pētniecības komisijas loceklis Gatis Liepiņš pārsūdzēs šogad 30. janvārī pieņemto Ogres rajona tiesas tiesneša Arņa Nagļa spriedumu lietā par Liepiņa rakstu “Ogres kolaboranta slavināšana”. Tiesa sprieda par labu prasītājiem – Ogres deputātam Jurim Laizānam un viņa mātei Verai Laizānei – piedzīt no vēsturnieka Liepiņa 2000 eiro kā “morālu kompensāciju par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu”. Vēsturniekam arī būs jāsedz gandrīz tūkstotis eiro prasītāja tiesas izdevumu un advokāta darba apmaksa.

Ar pilno tiesas spriedumu un tiesneša motivāciju iepazīstinot Ir izraudzītus ekspertus, īso kopsavilkumu sniedza vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs: “Sekojot [Ogres rajona] tiesas sprieduma loģikai, terminu “kolaborants” un/vai “kolaborācija” nedrīkstētu izmantot ne medijos, ne akadēmiskajās publikācijās, taču šāda situācija būtu acīmredzami absurda.”

Pazīstamā vēsturniece, profesore Daina Bleiere Latvijas Avīzei izteicās vēl skarbāk – šis Ogres rajona tiesas spriedums var radīt “negatīvu precedentu, jo tas pēc būtības attaisno sadarbību ar padomju režīmu un tas ir nopietns uzbrukums vārda brīvībai”.

Kas notika?

Ir jau rakstīja, ka Liepiņš 2016. gadā interneta portālā “Daugavas balss” publicēja rakstu, kurā analizēja viņa rīcībā nonākušu Ogres žurnālistes Natālijas Ketneres 2015. gadā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotu grāmatu “Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti”. Tajā autore citu materiālu starpā stāstījusi arī par Ogres kriminālās nodaļas priekšnieku Vladislavu Laizānu, kurš pagājušā gadsimta 50. gados nosūtīts uz Komsomoļsku pie Amūras un “kuru cēla ieslodzītie, brīvlīguma pilsoņi, kā arī komjaunieši aktīvisti no visdažādākajiem Padomju Savienības reģioniem”. Liepiņa rakstu tolaik publicēja arī portāli irir.lv un la.lv.

Vēsturnieks Liepiņš, balstoties uz arhīva dokumentiem un paša Vladislava Laizāna rakstīto biogrāfiju, kas atrodas viņa kompartijas nomenklatūras lietā, rakstā norāda – “patiesībā Vladislavs Laizāns no 1949. – 1952. gadam mācījās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā, kuru beidzot strādāja kā Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvais pilvarotais – izmeklētājs. PSRS IeM (starptautiski pazīstama kā MVD). Komsomoļskā pie Amūras atradās GULAG nometņu tīkls un tur bija ieslodzīti arī daudzi padomju politiskajās represijās cietušie latvieši, tādēļ, visticamāk, tieši kā Latvijas apstākļu pazinēju Laizānu nosūtīja strādāt uz šo nometņu sistēmu. Līdz 1953. gadam viņš strādāja Habarovskas novada De-Kastras ciematā Celtniecības Nr. 507 labošanas darbu nometnes pārvaldē un Komsomoļskā pie Amūras Ņižņeamurskas labošanas darbu nometnē.”

Savu pamatojumu, kāpēc pirms diviem gadiem Liepiņš rakstīja šo rakstu, autors sniedzis arī pašā 2016. gada publikācijā, norādot, ka grāmatas autore nav kritiski izvērtējusi savus avotus un, iespējams, nav zinājusi, ar ko Staļina varas laikā nodarbojās IeM virsnieki, tā radot jaunus mītus “par personībām, notikumiem un veselu laikmetu”.

Liepiņa raksts nepatika Vladislava Laizāna radiniekiem, kuri vēsturnieku un portālu “daugavasbalss.lv” iesūdzēja tiesā, prasot atzīt par nepatiesām desmit rakstā minētas detaļas. Ar SIA “Daugavas balss” 2017. gada janvārī prasītāji panāca izlīgumu un portāls “daugavasbalss.lv” Laizāniem atvainojās, atsauca publikāciju, kā arī apmaksāja juridiskos izdevumus 200 eiro apmērā.

Ko lēma tiesa?

Prasībā tiesā par goda un cieņas aizskaršanu, ar kuru Ogres tiesā vērsās Vladislava Laizāna dēls, no Saskaņas saraksta ievēlētais Ogres deputāts Juris Laizāns, norādīja uz vairākām, viņaprāt, nepatiesībām, kas atrodamas Liepiņa rakstā. To skaitā Juri Laizānu neapmierināja, ka mirušais tēvs nodēvēts par kolaborantu.

Ogres rajona tiesa savā nolēmumā par nepatiesām ziņām galu galā atzina septiņus punktus, tai skaitā Liepiņa raksta virsrakstu – “Ogres kolaboranta slavināšana”, kā arī teikumu: “Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi.” Jāpiebilst, ka tiesnesis Naglis spriedumā, skaidrojot vārda “kolaborācija” jēgu, balstās uz 1969. gadā izdotās Svešvārdu vārdnīcas definīciju un Vikipēdijas šķirkli.

Liepiņš Ir jau iepriekš pēc saīsinātā sprieduma nolasīšanas atzina, ka šis tiesas vēstījums raida signālu – dot vērtējumu par vēsturisku personu, arī mirušu – vēsturniekiem ir riskanti, un šo tiesas nolēmumu uzskata par “vēstures izzināšanu atturošu”.

Kas ir viedoklis, kas fakts?

Zvērināta advokāte Linda Bīriņa pēc iepazīšanās ar pirmās instances pilno spriedumu Ir atzina, ka tiesa ir ļoti “detalizēti vērtējusi un analizējusi strīdus izteikumus, cenšoties katru no tiem aplūkot tiesu prakses un piemērojamo kritēriju kontekstā”. Lai arī tiesa ir veikusi ļoti rūpīgu izvērtējumu, dažus spriedumā ietvertos argumentus Bīriņa uzskata par diskutabliem.

Viņa norāda, ka “daļa no apstrīdētajiem izteikumiem, piemēram, raksta virsraksts, noteikti izpildītu viedoklim piemērojamos kritērijus un būtu atzīstami par autora viedokli”. Viņa raksta: “Ņemot vērā, ka izteikumu autors neatzīst prasību un uzskata, ka izteikumi ir viņa viedoklis, tiesai patstāvīgi bija jāvērtē katra izteikuma atbilstība viedokļa un ziņu kritērijiem.”

Kā minēts, šajā lietā pirms gada tika panākts izlīgums starp SIA “Daugavas balss” un prasītāju. Šajā sakarā advokāte Bīriņa arī norāda, ka no sprieduma secināms – tiesa nav veikusi patstāvīgu analīzi katram no izteikumiem, analizējot vai argumentējot, kāpēc konkrētais izteikums ir ziņa, nevis viedoklis. “Tā vietā tiesa atsaucas uz izlīgumu, kas noslēgts starp mediju (SIA “Daugavas balss”) un prasītāju, kura ietvaros medijs ir atzinis, ka izteikumi ir ziņas, un tos ir atsaucis. Tas, ka medijs (SIA “Daugavas balss”) ir izvēlējies strīdu atrisināt izlīguma ceļā un ir piekritis atsaukt strīdus izteikumus, izvērtējot strīdu starp prasītāju un izteikumu autoru, nedrīkstētu pasliktināt autora atbildību un ietekmēt autora tiesības pierādīt savu pozīciju, kas ir pretēja medija pozīcijai,” saka Bīriņa.

Kas ir kolaborants un kolaborācija?

Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs pēc sprieduma izlasīšanas atzina, ka termina “kolaborants” lietošana attiecībā uz personu, kas veidoja savu profesionālo karjeru padomju milicijā Staļina valdīšanas laikā, turklāt tajā periodā, kad Iekšlietu ministrija un Valsts drošības ministrija bija apvienotas vienā institūcijā, ir pilnībā adekvāta.

Mintaurs terminu “kolaborants” šajā gadījumā uzskata “par Gata Liepiņa viedokli, kā vērtējama Vladislava Laizāna darbība”. Viņam, tāpat kā vēsturniekam un sociālās atmiņas pētniekam Mārtiņam Kaprānam izbrīnu drīzāk raisa tiesas pieeja, “izmantojot vārda “kolaborants” skaidrojumam Vikipēdijas avotus un padomju laikā izdotās svešvārdu vārdnīcas 1969. gada izdevumu, ja patlaban ir pieejami jaunāki šīs vārdnīcas izdevumi”.

Šajā sakarā Kaprāns tiesnesim Naglim kopā ar citiem Latvijas tiesnešiem, kas savos spriedumos citē Vikipēdiju, iesaka mūžizglītības ietvaros apmeklēt medijpratības kursus, lai saprastu, kādēļ atvērtas kopdarbības rezultātā tapusi enciklopēdija nav atbilstošākais uzziņas avots, kuru izmantot tiesas spriedumos, īpaši spriedumos, kas skar politiski un ideoloģiski jutīgus jautājumus. Turklāt šajā lietā runa ir par specifisku gadījumu: par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu, cilvēkam apzināti veidojot karjeru šī režīma represīvajās iestādēs, piebilst Mintaurs.

Vēsturnieki arī atzīmē Latvijā un starptautiski atzītās padomju režīma vēstures pētnieces profesores Bleieres publikācijas, kas var kalpot par autoritatīvu izziņas avotu kolaborācijas un kolaboranta jēdzienu skaidrošanai, bet uz tām tiesnesis spriedumā nav atsaucies. “Tiesnesis konkrēto gadījumu nav centies aplūkot sasaistē ar Latvijas vēsturnieces un starptautiski atzītās padomju nomenklatūras pētnieces Dainas Bleieres piedāvāto koncepciju (D_Bleiere_Par_kolaboraciju_LVIZ_2014_2(91)(1)), kurā tiek nošķirta kolaborācija un kolaboracionisms kā divi atšķirīgi sadarbības tipi,” raksta Kaprāns.

Parasti ar kolaborāciju apzīmē politiski un morāli nosodāmu sadarbību ar okupantiem. Mintaurs norāda – ja sekotu šī tiesas sprieduma loģikai, terminu “kolaborants” un/vai “kolaborācija” nedrīkstētu izmantot ne medijos, ne akadēmiskajās publikācijās, taču šāda situācija būtu acīmredzami absurda. Bet Kaprāns par spriedumu izsakās, ka līdzās vārda un preses brīvībai, kas tiesas spriedumā tiek daudz izvērstāk izskaidrota, tiesnesis “Naglis ir demonstrējis visnotaļ lielu nevērību pret Latvijas vēsturnieku, sociālās atmiņas pētnieku un citu radniecīgo jomu Latvijas zinātnieku rakstīto par daudzveidīgo sadarbību ar padomju režīmu”.

Pēc Kaprāna domām, “šis gadījums izgaismo samērā šauru izpratni par sadarbību ar padomju režīmu, jo tiesas spriedumā sadarbība faktiski tiek noreducēta līdz tam, vai V. Laizāns veica vai neveica noziedzīgu nodarījumu, strādājot padomju represīvajā aparātā. Turpretī G. Liepiņš savā rakstā uz sadarbību, manuprāt, skatās plašākā kontekstā, kurā visupirms tiek aktualizēta Iekšlietu ministrijas darbinieka V. Laizāna morālā, nevis tiesiskā atbildība, strādājot padomju represīvajā sistēmā.” Tāpēc sašaurinātais padomju kolaboracionisma tvērums ir ļāvis tiesnesim norādīt uz Liepiņa nespēju pierādīt reālo V. Laizāna pāridarījumu, “taču vienlaikus tas ir liedzis izprast publikācijas autora pausto nosodījumu plašākā perspektīvā, kurā arī atklājas „Ogres kolaboranta” patiesā jēga”.

Kaprāns atzīst, ka viņa rīcībā nav visu lietas materiālu, lai izvērtētu spriedumā izmantoto argumentāciju, un, ja vēsturnieks Liepiņš plāno pārsūdzēt spriedumu, viņš iesaka pastiprināt pierādījumu bāzi saviem apgalvojumiem par V. Laizāna sadarbību ar padomju represīvajām struktūrām.

Gan Liepiņš, gan viņa advokāts Ilmārs Punka Ir atbildēja, ka viņi tiesai iesnieguši arhīva dokumentus ar V. Laizāna kompartijas nomenklatūras lietu un viņa autobiogrāfiju, kurā skaidri redzams, kādās iestādēs viņš ir strādājis. No Laizāna rakstītās biogrāfijas skaidri redzams padomju laika karjeras ceļš – 1948. gada novembrī viņš sācis strādāt Adamovas septiņgadīgajā skolā par vecāko pionieru vadītāju, bet decembrī iecelts par Bērzgales pagasta komjaunatnes komitejas atbrīvoto sekretāru, kur strādājis līdz 1949. gada rudenim. Pēc tam devies mācīties PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas Virsnieku skolā. 1952. gadā pēc skolas beigšanas Laizāns aizbraucis uz PSRS Tālajiem Austrumiem strādāt Iekšlietu ministrijas sistēmā.

Pēc Laizāna nomeklatūras lietas materiāliem arī redzams, ka viņš strādājis divās GULAG labošanas nometnēs kā operatīvais darbinieks, norāda Liepiņš. Un šāda darbinieka pienākumos ietilpa dažādi pienākumi – sarunāšanās ar ieslodzītajiem vai pratināšana, ziņu (aģentūras vākšana, vervēšana). Nav noslēpums arī, ka Staļina laikā nometnēs ieslodzītos mēdza otrreiz notiesāt par ”pretpadomju aģitāciju un propagandu”, tādēļ bija jāvāc materiāls krimināllietām, saka vēsturnieks.

Tāpat tiesai bija iesniegti dokumenti par diviem Latvijas iedzīvotājiem, kuri atradās Tālo Austrumu nometnē Nr. 507 laikā, kad tur strādāja Laizāns. Taču Ogres tiesas spriedumā šie atbildētāja iesniegtie arhīva dokumenti faktiski nemaz neparādās.

Advokāts Punka Ir teica, ka nav jau runa par to, vai Laizāns savā dienesta laikā būtu kādas zvērības darījis. Runa ir par to, ka tiesa savā spriedumā nav spējusi atšķirt viedokli no faktiem.

 

Pilnu Ogres rajona tiesas spriedumu varat lasīt šeit – Spriedums Laizani (1).