Stāsts nav tikai par Krieviju. Stāsts ir arī par mums

Par “Magņitska saraksta” ieviešanu

Tādi jēdzieni kā “starptautiskais taisnīgums” var šķist abstrakti, tāpēc atļaušos būt konkrēts.

Vakardienas Saeimas lēmums bija par cilvēktiesībām. Tiesības nav nekas abstrakts vai atrauts no indivīda ikdienas dzīves. Lai gan valstu pārvaldes formas mēdz atšķirties, tomēr arī Krievija ir dalībvalsts starptautiskajās organizācijās – tādās kā ANO, Eiropas Padomē, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, kuras vieno pamatprincips – cilvēktiesības. Šīs saistības nosaka, ka ikvienam cilvēkam ir neatņemamas tiesības un pamatbrīvības.

Tās represijas, kas Krievijā veiktas pret žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un aktīvistiem, kas vēlas izgaismot savas valdības un amatpersonu noziedzīgās darbības, ir atbalsojušās visā pasaulē. Sergejs Magņitskis – advokāts, kurš atklāja, ka Krievijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieki piesavinājušies budžeta līdzekļus 5,4 miljardu rubļu apmērā – ir kļuvis par simbolu Krievijas šā brīža status quo. Viņš ir kļuvis par simbolu tam, kā Krievijas varas iestādes rīkojas gadījumos, kad kāds pārāk pietuvojas patiesības atklāšanai. Pēc teju gadu ilga ieslodzījuma, pēc pakļaušanas spīdzināšanai un fiziskai vardarbībai, Magņitskis mira. Ja tas būtu noticis šeit, Latvijā – ja atbildīgās personas netiktu sauktas pie atbildības, bet tā vietā saņemtu valsts apbalvojumus un gūtu pēkšņu materiālu labumu… ja cilvēks šeit tiktu tiesāts pēc arī nāves… Atļaušos teikt, ka “visa elle ietu vaļā”.

Vakar Saeima lēma par to, vai ieviest “Magņitska sarakstu” – mērķētas, politiskas sankcijas pret Magņitska lietā iesaistītajām personām.

Magņitska lieta ir tikusi apspriesta starptautiskajās organizācijās – arī Eiropas Savienībā un Eiropas Padomē, kuras attiecīgi rīkojušās un attiecīgas rezolūcijas. Lielbritānija, gan Amerikas Savienotās Valstis, gan Kanāda, Lietuva, Igaunija, ir pieņēmušas likumdošanas aktus, kuros Krievijas rīcība Sergeja Magņitska lietā atzīta par nepieņemamu, vienlaikus nosakot sankcijas pret iesaistītajām personām. Neviens no iepriekšminētajiem faktiem nav noslēpums.

Es atgādināšu, ka, skatot šo lēmuma projektu Ārlietu komisijā, deputāti bija vienisprātis, ka mēs runājam par noziedzniekiem. Mēs zinām viņu vārdus. Mēs zinām, kas ir viņu upuri. Mēs zinām, ka tādu, līdzīgu “Magņitskim”, ir vēl desmitiem.

Krievijas varas iestādes vēlas, lai Magņitska nāve nonāktu aizmirstībā. Bet, kā teicis rakstnieks Milans Kundera, “cilvēka cīņa pret varu ir atmiņas cīņa pret aizmirstību”. Mēs nedrīkstam ļaut Magņitskim nonākt aizmirstībā. Mums ir jāspēj nodrošināt, ka Magņitska lieta, un viņa spīdzinātāju vārdi tiek neizdzēšami ierakstīti kolektīvajā pasaules atmiņā kā notikums, kura atkārtošanās nav pieļaujams.

Latvijā nav vietas cilvēkiem, kuri ir tieši vai līdzatbildīgi nevainīga cilvēka spīdzināšanā un nāvē. Latvijā un pasaulē nav vietas viņu asins naudai. Viņi mūs morāli kompromitē.

Jā, Magņitska saraksta ieviešana ir nopietns solis, un tas ir spēcīgs signāls. Tā ir principiāla, politiska un asa rīcība. Lai gan ieceļošanas atļauju anulēšana un līdzekļu iesaldēšana nebūt nav uzskatāma par taisnīguma panākšanu šajā lietā, tomēr, šādu sankciju piemērošana panāks reālas un potenciāli ietekmējošas sekas tiem indivīdiem, kas līdz šim baudījuši nesodāmību Sergeja Magņitska lietā.

Un stāsts nav tikai par šodienas Krievijas varas iestāžu darbībām. Stāsts ir arī par mums.

Man šķiet, ka ir patiesības, zem kurām “parakstāmies” mēs visi. Un šīs patiesības ir nostiprinātas ANO Cilvēktiesību hartā.

Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību. Nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt. Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi, necilvēcīgi ar viņu apieties un sodīt, pazemojot viņa cilvēcisko cieņu.

Domāju, ka ikviens vēlēsies, lai šīs tiesības attiektos uz viņu personīgi, un uz ikvienu līdzcilvēku.

Mūsu kā valsts rīcība, mūsu lēmumi un principi pārējai pasaulei stāsta un skaidro to, kas mēs esam. Vai mēs vēlamies turpināt savā valstī ļaut ieceļot un darboties noziedzniekiem? Vai arī tomēr mēs esam valsts, kurai rūp cilvēktiesības, tiesiskums un taisnīgums? Ja mēs esam tādi, mums tas jāparāda ar darbiem, ar stingru nostāju un reālu principu īstenošanu dzīvē, nevis deklaratīvi un taktiski, ar dažādiem, nesaistītiem argumentiem atrunājoties no jebkādas rīcības. Pierādījās, ka mēs neesam tik vāji.

Saskaņā ar Latvijas starptautiskajām saistībām un pienākumiem cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanas un veicināšanas jomā, mūsu pienākums ir skaidrs. Mūsu pienākums ir nodrošināt atbildības nenovēršamību.

Magņitska saraksta ieviešanu atbalstīja trīs Latvijas augstākās amatpersonas un 60 Saeimas deputāti, kas kopā iestājās par cilvēktiesību, tiesiskuma un taisnīguma principiem un kas atcerējās par mūsu principiem un savu sirdsapziņu.

 

Autors ir Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība