Neizprotamā Irāna

Protesti Irānā, kuri tagad turpinās piekto dienu, vismaz Latvijas medijus pārsteidza nesagatavotus. Arī visa ES politiskā spice vai nu nemanīja, vai izlikās nemanot Irānā notiekošo. Šodien gan dažas ziņas no Irānas ir sasniegušas mūsu mediju galvenās lappuses. Tikai ar notikumu atreferējumu ir par maz, lai sabiedrība saprastu, kādēļ notiekošais Irānā ir svarīgs arī mums – eiropiešiem.

Taisnība, ka Irāna Rietumu pasaulei ir kā grāmata ar daudziem zieģeļiem – par notiekošo tur mums ir maz informācijas. Tamdēļ lielie satricinājumi, šķiet, rodas uz līdzenas vietas. Arī 1979. gada revolūciju Rietumos praktiski neviens neparedzēja. Tieši otrādi. Kad ASV prezidents Džimijs Kārters 1978. gada sākumā bija vizītē pie Irānas šaha, viņš slavēja šaha izveicību valsts vadīšanā. Irāna viņa vadībā esot kļuvusi par stabilitātes salu citādi nemierīgajā pasaules daļā. Nepagāja ne gads un šahs valstī notiekošās revolūcijas dēļ bija spiests bēgt no Irānas. Varu pārņēma mullas.

Un atkal gandrīz neviens neticēja, ka viņi ajatollas Ruholla Homeinī vadībā spēs noturēties pie varas. Kļūdījās arī Irākas vadība, kad tā 1980. gadā ar ASV palīdzību uzsāka karu pret Irānu, uzskatot, ka mullu vadītais režīms kritīs dažu nedēļu laikā. Notika tieši pretējais – režīms nostabilizējās, izturēja garos kara gadus un turpināja valdīt līdz pat 1997. gadam, kad, atkal daudziem par pārsteigumu, irāņi par prezidentu ievēlēja reformatoru Mohammadu Hatami. Viņa vēlētāji pamatā bija jauni cilvēki un sievietes. Lai arī Hatami nespēja izmainīt sistēmu, tomēr viņa valdīšanas astoņos gados valsts kļuva daudz atvērtāka nekā tas bija sagaidāms.

Un atkal daudzi novērotāji kļūdījās, domājot, ka pēc Hatami valdīšanas gadiem sabiedrība neatgriezīsies iepriekšējā apspiestībā, ka agrāk vai vēlāk režīms kritīs. Notika tieši pretējais un nākamos astoņus gadus valdīja reakcionārs Mahmuds Ahmadinedžads, un šķita, ka valstī uz visiem laikiem nostiprinājusies diktatūra. Tomēr 2009. gadā, pēc vēlēšanu viltošanas, pēkšņi sākās protesti, līdzīgi kā tagad – šķietami ne no kā, uz līdzenas vietas.

Nabadzības izraisīts protests

2009. gadā režīms asiņaini un brutāli apspieda protestus. Kas notiks tagad, to neviens nevar pateikt. Skaidrs ir tikai, ka irāņu sabiedrību mullu režīma daudzie valdīšanas gadi nav salauzuši. Ilgas pēc brīvības izrādās negaidīti dzīvotspējīgas. Protams, ka protestus lielā mērā izraisīja ekonomiskā situācija – pārāk daudzi irāņi ir nabadzīgi, zem nabadzības robežas dzīvo 40 % iedzīvotāju. Lai arī Irānas ekonomikai sen nav klājies tik labi kā šodien, šī labklājība nenonāk līdz plašām tautas masām.

Tomēr būtu nepareizi nemierus izskaidrot tikai ar ekonomisko stāvokli – protestētāji ātri pārgāja no tīri materiālas dabas jautājumiem, ieskaitot neapmierinātību ar plašo korupciju valstī uz politiskām prasībām, kā ajatollas Ali Hamenei gāšanu un Islāma Republikas izbeigšanu. Starp citu, 2009. gada šāda veida prasības tika uzstādītas stipri vēlāk. Acīmredzot toreizējie notikumi cilvēkus ir pārliecinājuši, ka pašreizējais Irānas režīms nav reformējams.

Te jāpiezīmē, ka Irānā ir sava veida dubulta vara – vēlētājiem ir tiesības ievēlēt prezidentu, tomēr īstā vara valstī ir mullām ar ajatollu priekšgalā. Tāpēc arī daudzi ir vīlušies t.s. “jaunajā reformatorā” Rohani, kurš nepiepildīja (gan nevarēja, gan negribēja) nevienu no saviem pirmsvēlēšanu solījumiem. Irāņu acīs viņš tagad nav nekas vairāk kā režīma izkārtne. Vai šīs brīvības alkas irāņiem izdosies īstenot, vai režīms protestus ātri apspiedīs – to rādīs tikai laiks. Katrā ziņā režīma vara ir liela – tās rīcībā ir ne tikai oficiālās kārtības sargāšanas vienības, bet visā valstī darbojas arī plašs (četri līdz pieci miljoni dalībnieku) brīvprātīgas milicijas tīkls. Tas ar jebkuriem līdzekļiem aizstāv valdošo režīmu. Arī 2009. gadā tās dalībnieki, tērpušies civildrēbēs, uzbruka demonstrantiem. Viņi darbojas pēc režīma pavēles un nav šaubu, ja pavēle tiks dota, viņi atkal būs gatavi brutāli apspiest demonstrācijas.

Sekot notikumu attīstībai Irānā, cerams, turpmāk varēsim arī ar Latvijas mediju starpniecību. Tomēr īsie ziņu aģentūru materiālu atreferējumi nepalīdz saprast, kāpēc notiekošais Irānā skar arī mūs. Norādīšu vismaz uz dažiem svarīgiem aspektiem.

Teherānas ģeopolitiskā loma

Īpaši pēc 2011. gada notikumiem (krāsainās revolūcijas) arābu pasaulē pastiprinājās nežēlīga cīņa par varu un ietekmi dažādās reģiona valstīs. Lielākie pretinieki ir sunnītiskā Saūda Arābija un šiītiskā Irāna – divas valstis, kuras vieno dziļš naids vienai pret otru. Saūda Arābija cenšas ierobežot Irānas augošo ietekmi. Irāna ir dziļi iesaistījusies konfliktos daudzās arābu zemēs – līdz pat Vidusjūrai. Libānā tā atbalsta islāmisko “Hezbollah”, kura piedalās arī karā Sīrijā prezidenta Bašara Asada pusē. Bez “Hezbollah” pieredzējušajiem kaujiniekiem Asads, visdrīzāk, jau sen būtu zaudējis varu.

Tāpat ir pamatotas aizdomas, ka Irāna atbalsta šiītiskos Huthi kaujiniekus Jemenā, kuri ir ieņēmuši valsts ziemeļus un galvaspilsētu. Savukārt ar Kataru Irānu vieno kopējas gāzes atradnes. Tāpēc kopš vasaras Saūda Arābija bloķē Kataru. Tomēr Saūda Arābijas politikā nepieredzējušais kroņprincis pieļauj daudzas diplomātiskas kļūdas, kas beigu beigās nāk par labu ajatollam.

Ir jāatzīst, ka neviena liela problēma Tuvajos Austrumos nav radusies bez Irānas mullu piedalīšanās. Kad vien tur ir uzliesmojuši kari, tas noticis Irānas, nevis Rietumu vai Izraēlas vainas dēļ. Sīrija, Gazas sektors, Jemena, Libāna – politiskās un humanitārās krīzes tajās lielā mērā ir izraisījusi Irāna. Ne velti speciālisti Tuvo Austrumu jautājumos atzīst, ka reģionā labāka nākotne ir iespējama tikai un vienīgi tad, kad Irānā pie varas vairs nebūs pašreizējais agresīvais režīms.

Uzticams Irānas sabiedrotais ir Krievija, kas ir vēl viens aspekts, kāpēc notikumi Irānā ir svarīgi Latvijai.

Tieši Krievijas iejaukšanās nodrošināja svarīgākā Irānas sabiedrotā, Sīrijas prezidenta Asada, palikšanu pie varas. Arī Libānā un Irākā Irānas sabiedrotajiem ir teikšana. Tādā veidā var piepildīties Irānas senais sapnis par zemes koridora izveidošanu uz Vidusjūru. Tas, visdrīzāk, ir arī Krievijas interesēs.

Pat ārpus Tuvajiem Austrumiem ir sajūtama Irānas agresīvā režīma ietekme. Aizvien vairāk apstiprinās aizdomas, ka islamiskā Irāna cieši sadarbojas ar komunistisko Ziemeļkoreju. Vācu “Die Welt” ziņoja par vairākām teorijām, kuras varētu izskaidrot, kādā veidā jūlijā izmēģinātās Ziemeļkorejas starpkontinentālās raķetes ir tikušas pie jauniem dzinējiem – detaļas ar Ķīnas palīdzību varētu būt nonākušas Ziemeļkorejā, kur no tām uzbūvēti dzinēji. Savukārt ASV slependienests apstiprina, ka dzinēji uzbūvēti pēc padomju parauga, lai gan nav nekādu norāžu, ka notikusi sadarbība ar Krieviju. Tiek uzskatīts, ka Ziemeļkoreja, visdrīzāk, sadarbojas ar Irānu. Jau iepriekšējos gados ir atklājies, ka Irānas raķešbūves profesionāļi ir braukuši uz Ziemeļkoreju.

Ja kāds domā, ka tas mūs neskar, tad viņš kļūdās – šī ļaunuma ass ir spējīga novest visu pasauli pie militāra konflikta.

Starptautiskā reakcija uz protestiem Irānā

ASV prezidents Tramps aktīvi un noteikti ir nostājies protestētāju pusē. Tomēr veids, kā viņš to ir izdarījis, varētu protestētājiem vairāk kaitēt nekā dot labumu. No Trampa teiktā ļoti viegli var atvasināt apgalvojumus, ka protestētāji īstenībā ir ASV inspirēti sazvērnieki, nevis izsaka irāņu tautas gribu. Tādā ziņā interesanta bija Izraēlas reakcija – ministru prezidents Netanjahu, kurš, visdrīzāk, ir vēl dedzīgāks Irānas režīma kritiķis nekā Tramps, ir uzkrītoši atturīgs – nav izteicis nevienu komentāru par Irānā notiekošo. Visdrīzāk, viņš negrib dot Rohani valdībai nekādu iemeslu nosaukt protestus par “cionistu sazvērestību”.

Ja Izraēlas klusēšana ir saprotama, tad Eiropas Savienības reakcija ir īsts skandāls – līdz šim Eiropas Savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jomā Feredika Mogerīni nav bildusi ne vārda par notikumiem Irānā, kaut gan protesti turpinās jau piekto dienu. Neizskatās, ka ES izmantotu diplomātiskās iespējas, lai izteiktu atbalstu demokrātiskam situācijas risinājumam. Ar nožēlu jāsecina, ka Eiropas Savienība savā politikā aizvien vairāk atkāpjas no saviem principiem.

Arī Vācijas reakcija ir minimāla – 1. janvārī ārlietu ministrs Zigmārs Gabriēls izteica savas bažas par notikumiem Irānā. Zināmas paralēles var vilkt ar attieksmi pret Krieviju – arī šajā gadījumā dedzinātājs tiek aicināts pie sarunu galda ugunsdzēsēja lomā. Jāpiemin, ka apmēram 30% Irānas infrastruktūras iekārtu kopš sankciju atcelšanas piegādā Vācija. 2016. gadā preču apmaiņa starp Vāciju un Irānu pieauga par vairāk nekā 20%.

Vērojot Eiropas reakciju, rodas iespaids, ka lielākajā daļā Eiropas valstu galvaspilsētu klusībā cer, ka Irānas režīmam drīz izdosies nemierus apspiest – valstī iestāsies kapa klusums un varēs mierīgi tirgoties tālāk. Tieši tirdzniecības dēļ Teherānai tagad ir miljardi, ar kuriem tā var turpināt uzturēt kara darbību Sīrijā, Jemenā un katru dienu draudēt iznīcināt Izraēlu.

ASV un ES stratēģija Tuvajos Austrumos jeb zārks nevar palikt tukšs

Krievijas prezidents aktīvi darbojas Tuvajos Austrumos. Viņš apmeklē militāros objektus, Krievijas armijas vienības Sīrijā un daudzas reizes paziņo par vienību atvilkšanu no tās. Tiekas ar Ēģiptes prezidentu, ar kuru noslēdz līgumu par atomstacijas pārdošanu un pārrunā Ēģiptes militāro lidmašīnu izmantošanu. ASV prezidenta Trampa vadībā atsakās no ietekmes šajā pasaules rajonā. Jau prezidenta Baraka Obamas laikā ASV neizrādīja īpašu aktivitāti, tagad Tuvajos Austrumos radušos varas vakuumu izmanto Krievija. Tiek runāts, ka Vladimirs Putins ir iesaistījies arī Lībijā, ģenerāļa Haftara pusē, kuru atbalsta Ēģipte.

Katrā ziņā eiropiešiem vajadzētu satraukties par to, ka tukšumu aizpilda Krievija un pamazām arī Ķīna. Viņu intereses nav savienojamas ar Eiropas interesēm. Turklāt notikumi Vidusjūras otrajā krastā ir nozīmīgi Eiropai, kamēr gan Krievija, gan Ķīna ģeogrāfiski atrodas tālu. Savukārt ietekmi Tuvajos Austrumos var panākt pamatā ar militāru iejaukšanos – to ļoti labi nodemonstrēja Putins Sīrijā. Arī Izraēla regulāri veic uzlidojumus “Hezbollah” mērķiem Sīrijā. Krievija ar to samierinās, jo Putins zina, ka Izraēla nopietni aizstāvēs savas intereses reģionā. Ja arī tas nav nekāds paraugs Eiropai, tad tomēr ietekmēt attīstību šajā Eiropai svarīgā reģionā pilnībā bez militāras iejaukšanās nebūs iespējams. To, kā ES dalībvalstij, jāņem vērā arī Latvijai un iespēju robežās jāpiedalās Eiropas ārpolitikas veidošanā.

 

Autore ir žurnāliste