Publicējam septīto nodaļu no šovasar apgādā „Mansards” izdotā Gunta Šmidchena pētījuma “Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā”
Pasaules koru olimpiādes nedēļā publicējam fragmentu no Vašingtonas Universitātes (Sietlā) Skandināvijas studiju departamenta asociētā profesora un Baltijas studiju programmas vadītāja Gunta Šmidchena grāmatas, kas sniedz ieskatu kordziedāšanas vēsturē. 1990. gadā Šmidchens viesojās visās Baltijas valstīs un kļuva par dziesmotās revolūcijas aculiecinieku. Tas pamudināja viņu padziļināti pētīt dziesmas un dziedāšanas fenomenu Baltijas nacionālās identitātes aspektā.
Pētījuma sesto nodaļu varat lasīt šeit.
***
Pārmaiņas brieda komunistiskajā partijā un padomju valdībā. 1982. gadā nomira Leonīds Brežņevs, kuru nomainīja Jurijs Andropovs, vadonis, kura publiskais tēls apgalvoja, ka viņam patīkot “džeza” mūzika, bet kurš pārraudzīja represiju vilni gan pret politiskajiem disidentiem, gan rokmūziķiem. Pēc Andropova pēkšņās nāves pēc gada un trīs mēnešiem vara pārgāja pavecā, konservatīvā Konstantīna Čerņenko rokās, kurš savukārt aizgāja mūžībā 1985. gada martā. Tad pie varas nāca Mihails Gorbačovs un izziņoja jaunu ekonomiskās pārbūves (perestroika) programmu, kuru atbalstītu atklātas, publiskas diskusijas par politiku (glasnostj), un kādā “rāmas atklātības brīdī” viņš atklāja, ka apbrīnojot Džonu Lenonu. Glasnostj mīkstināja mākslas cenzūru, kā arī atcēla ierobežojumus rokmūzikas pieejai skatuvēm un masu medijiem (Troitsky, Back in the USSR, 95-99, 116, 123-25, 137; Jurčaks raksta, ka Andropova runu rakstītāji klausījušies Visocki; Yurchak, Everything Was Forever, 124; Ryback, Rock around the Bloc, 3.).
Igaunijas pankrokeris Villu Tamme ātri vien atbildēja ar dziesmu Sveika, perestroika. Dziesmas pirmais pants pauda pārspīlēti entuziastisku atbalstu jaunajai valdības kampaņai. Taču tad, it kā garāmejot, dziesma pateica patiesību par padomju sistēmu: tā ir diktatūra, ne demokrātija. Sarkanais karogs ir šaušalīgas vardarbības simbols. Avīzes melo. Filmas un mūziku aizliedz. Pankus vajā (Rinne, Laulev revolutsioon, 47, 96.).
Bez mākoņiem ir debess, jūra zila,
Ar pilnu krūti elpo tagad ikviens.
Sirpis un āmurs vairs nevienu nezvetē,
Tie mums tagad nozīmē priecīgu darbu.
Sveika, perestroika, demokrātija,
No diktatūras nagiem ir glābta viena zeme.
Sveika, perestroika, sveika, laimes virsotne,
Vairs tik briesmīgs nešķiet sarkanais karogs.
Traktors ar lauku, augļus nes koks.
“Rahva Hääl” nemelo, iemauktus tai vairs neuzlikt.
Aizliegtās filmas tagad kinoteātros rāda,
Skan neatļautās rokgrupas kliedziens.
Sveika, perestroika, demokrātija,
No diktatūras nagiem ir jauki izglābties.
Sveika, perestroika, sveika, brīvība,
Pionieru dziesmas tagad visiem uz lūpām.
Aūū, aūū…
Tagad miliča formas tērps neliek rīstīties,
Par sudrabainu dēvēt to tagad var.
Milicis un panks draudzīgi izskatās,
Viens otram roku tie sniedz.
Sveika, perestroika, tādirīdirā,
Tev un man pieder tagad zeme.
Ir katru gadu jubileja –
Lielais Degvīna mēnesis.
Tauta gavilē juhei aūūū.
Aūūū, aūūū.
Viru zemē neviena aka neizsusēs.
Mauzoleja priekšā nolaižas gaisa kuģis.
Nē, ko tu skandini, demokrātija ir tik liela,
Ka, to apbrīnojot, mute paliek vaļā.
Sveika, perestroika, priecīgā dzimtene,
Tevi sveicināšu tik ilgi, līdz tevi dabūšu.
Sveika, perestroika, demokrātija,
Sveika, perestroika, dod ķepu.
Ja padomju represijas patiešām nāca uz beigām, tad to pienāktos apreibumā nosvinēt. Taču Tamme par to šaubījās: “Tevi sveicināšu tik ilgi, līdz tevi dabūšu,” viņš piebilda, dodot mājienu, ka perestroika ir izlikšanās. Igauniski sarunvalodā izteiciens “Dod ķepu” ir neformāls, draudzīgs aicinājums sarokoties, taču dziesmas ironiskā toņkārta šo frāzi definēja no jauna, tā vietā atgādinot skatītājiem, ka viņiem ir darīšana ar bīstamu partnerību, iespējams – sarokojoties ar vilku aitas ādā. [..]
Padomju cenzori [ilgi] pieturējās pie pārliecības, ka Rietumu rokmūzika noved ne tikai pie seksuāla pagrimuma, bet arī izraisa vardarbību un ka to nevajadzētu atļaut. Šis oficiālais viedoklis bija spēkā no sešdesmito gadu beigām līdz astoņdesmito gadu beigām (1980. gada VDK ziņojumā Latvijas Komunistiskajai partijai uzsvērta rokmūzikas “negatīvā iedarbība uz jauniešu psihi”. Grām.: Plakans, Experiencing Totalitarianism, 337. Jurčaks publicējis oficiālo ideoloģiski kaitīgo Rietumu grupu sarakstu, ko 1985. gadā sagatavojusi Vissavienības komjaunatnes organizācija; Yurchak, Everything Was Forever, 214-215.). [..]
Latviešu grupa Pērkons, kuras [1985. gada 6. jūlija] koncerts bija dokumentēts Podnieka filmā [Vai viegli būt jaunam?], neizraisīja vardarbību, pat ja to apgalvoja padomju amatpersonas, kuras uz četriem gadiem aizliedza Pērkonam uzstāties.
Grupa aizsākās 1980. gadā, kad trīs mūziķi no Imanta Kalniņa grupas Menuets izveidoja paši savu grupu. Jurim Kulakovam, Jurim Sējānam un Raimondam Bartaševičam pievienojās dziedātāja Ieva Akuratere, kura piedāvāja nosaukt grupu par Pērkonu (Troickis šo grupu neapskata, tikai īsi atsaucas uz filmu Vai viegli būt jaunam? pārskatā par latviešu roku; Troitsky, Back in the USSR, 86-87, 160.). Pērkona muzikālais kredo bija pirms gadsimta klasiķa Rūdolfa Blaumaņa sarakstīts dzejolis ar šādu pašu nosaukumu: “Manu sirdi jūsmas pilda,/ Redzot, kā pa dabas ēku/ Iet, kas mūžam tīk un cilda:/ Daiļums savienots ar spēku.” Vairums no grupas pirmo dziesmu tekstiem bija viņu drauga Māra Melgalva 1978. gadā publicētie dzejoļi; viņš neglītu, cūkām līdzīgu zvēru vidū kopa sirsnīgu cilvēcību:
Viena alga, kas tev priekšā – draugu pulks vai zvēru bars.
Galvenais, lai tevī pašā uzplaukst sapumpurots zars. [..]
Tūlīt pēc [pirmā aizlieguma uzstāties 1983. gadā] grupa pārveidoja Ievas Akurateres dzīvokli par ierakstu studiju un izdeva kaseti, kas visā Latvijas pagrīdes tirgū izplatījās gaismas ātrumā. Viena no divdesmit kasetē iekļautajām dziesmām bija Māra Melgalva 1978. gada nepublicētais dzejolis ar nosaukumu Protesta dziesma pret apkārtējās vides piesārņošanu, kas pauda viennozīmīgu nicinājumu padomju varai tās trīsreiz izkliegtā rindiņā: “Un it nekas nav dzīvē taukāks par cūkām, kam mēs godu dodam!” (“Cūku” pants bija cenzēts Melgalva grāmatā Meldijās iešana: Dzejoļi, 1975-1980 (Rīga: Liesma, 1980), 27, taču Kulakovs iemācījās necenzēto dziesmas variantu no manuskripta mašīnrakstā, ko viņam iedeva Melgalvs un Klāvs Elsbergs; elektroniskā pasta vēstule autoram 2011. gada 12. oktobrī.) Dziesma vērsās pret padomju valdības cenzūras politiku (“Turi muti!”) ar atbrīvojošiem folkloristiskiem buramvārdiem – “Saišu saites tevi tura, Es tās visas vaļā raisu”, kā arī ķircināja pretiniekus ar bērnu rotaļu dziesmas parodiju, pārvēršot vārda brīvību pirdienā, kas piesmirdina padomju telpu.
Kam ir nolemts, kam ir nolemts, kam ir nolemts bedrē krist,
To nekad ar vieglu roku it nevienam nenosist. (atkārtot)
Un, ja arī kādu reizi tomēr nenotiktu tā,
turi muti, turi muti, turi muti kabatā. (atkārtot trīs reizes)
Iespējams, ka tava mute var vēl kaut kur noderēt, varbūt vecai mājai stute, varbūt ielāps oderē. (atkārtot)
Saišu saites tevi tura,
Es tās visas vaļā raisu,
Es ar savu cisu maisu samaitāju visu gaisu. (atkārtot trīs reizes)
Uz galda piens par saldu saldāks un medus biezs, bet caurspīdīgs.
Ja putras bļodā neapmaldās, tad ķerties klāt pie medus drīkst. (atkārtot)
Tad it nekas nav dzīvē jaukāks
par lielum lielo medus podu,
un it nekas nav dzīvē taukāks par cūkām,
kam mēs godu dodam. (atkārtot 3 reizes)
Togad Kulakovam neļāva kārtot gala eksāmenus konservatorijā. Viņš šo oficiālo mājienu par to, ka viņam vajadzētu pārtraukt studijas, neņēma vērā un atgriezās kārtot eksāmenus nākamajā gadā. 1985. gadā, divus gadus pēc pirmā aizlieguma, Pērkons atrada jaunu sponsoru – kolhozu, kura nosaukums, gana ironiski, bija Padomju Latvija. Principā grupas juridiskais statuss tagad bija atjaunots, taču praksē viņu klasifikācija – “3. kategorija” – aprobežoja iespējas koncertēt ar sponsora kultūras nama skatuvi. Citiem vārdiem sakot, Pērkonam joprojām Latvijā nebija atļauts uzstāties, kaut gan daži koncertu rīkotāji šo noteikumu ignorēja. 1985. gada 6. jūlijā, pēc Jura Podnieka filmētā koncerta, notika grupas atklāta konfrontācija ar padomju varu. [..]
Centrālkomiteja izsauca Kulakovu uz sēdi, kurā propagandas biroja vadītājs viņam pateicis, ka dziesma par gulbi, citēta iepriekš, patiesībā esot par “sarkano” “sišanu”, citiem vārdiem, tā mudinot uz pretpadomju vardarbību. Viņam ieteica emigrēt uz Rietumiem, kur tādas rokzvaigznes kā viņu dievinot. Vēlāk viņam atkal neļāva likt eksāmenus konservatorijā, un visām kultūras iestādēm Latvijā bija aizliegts pieņemt viņu darbā. Kulakovs tomēr nepakļāvās pavēlei pamest Latviju un iztika no sievas ienākumiem. Grupas mūziķiem aizliedza Latvijā kāpt uz skatuves, un viņi atkal iznāca publikas priekšā tikai pēc diviem gadiem, 1987. gada februārī, noslepkavotā latviešu dzejnieka Klāva Elsberga bērēs (Ruks, No zemes un debesīm, 105-121, 135-137.). [..]
1986. gadā, kamēr Podnieks Rīgā veidoja Vai viegli būt jaunam?, lietuviešu režisors Artūrs Pozdņakovs radīja vēl vienu glasnost‘ laika rokmūzikas filmu – Kaut kas notika. Tajā vienpadsmit dziesmu virkne sadalīta trīs nodaļās: Retro, Festivāls un Sapņi. “Dziedātās dzejas” iedibinātāja Vītauta Ķernaģa divām senākām dziesmām bija atvēlēta vieta humoristiskajā Retro nodaļā, tās bija raustīgi uzfilmētas, savādos divdesmitā gadsimta sākuma kino tērpos. Ķernaģis pats nožēloja, ka šīs dziesmas neatspoguļoja viņa tā brīža repertuāru, bet filmā tās bijis fons, muzejiskas senlietas, kas kontrastēja ar mūziku, kas tām sekoja (Ķernaģis arī ļoti cienījis Anti, “kura dziesmas un mūzika lika klausītājiem domāt, ne dejot”, kā citēts Oginskaitė, Nes nežinojau, 429.). Festivāla nodaļā divas modernas rokgrupas – Foje un Antis – spēlēja brīvdabas koncertā Kalnu parkā Viļņā. Viņu kājās stāvošos, gavilējošos skatītājus norobežoja miliču rinda, taču filma nepakavējās pie skatītājiem. Tās uzmanības centrā bija dziesmas, it īpaši tās, kuras dziedāja grupas Antis līderis Aļģirds Kaušpēds, kuru ceremonijmeistars uz skatuves pasludināja par “fotogēnisku un scenogrāfisku personu, kura spēj runāt un kurai, šķiet, ir kas sakāms”. Viņa pirmā dziesma izstāstīja par personisku morālu konfliktu, dzīvojot melos:
Klasē mani skubina: “esi mākslinieks”
Skolotāja skubina: “esi mākslinieks”
Kāpēc?
Sazin kāpēc?…
Vajadzēs ik dienu runāt kas uzrakstīts priekšā
Vajadzēs ik vakaru gauži, gauži raudāt…
(Angliski tulkojis Rimas Žilinskas, “The Rockin’ Revolution: The Role of Rock Music in Mobilizing Soviet Lithuania’s National Awakening”, nepublicēts referāts 2006. gada Baltijas studiju konferencē Džordžtaunas universitātē ASV.)
Antis otrā dziesma Kaut kas notika deva filmai tās nosaukumu. Vienā līmenī šī dziesma ir par mīlestību, pievēršoties Martīnam, lūzerim, kura cerības iegūt savu sapņu meiteni nežēlīgi satrieks druskās. Uzvaroši nicīgā piedziedājuma rindiņa – “Ne tev, Martīn, debesis zilās” – drīz vien iegāja sarunvalodas folklorā kā sakāmvārds muļķīgu, nereālu cerību apzīmēšanai.
Kaut kas notika – meitene sapīka,
Filmas vidū atstāja puisi.
Puisis Martīns filmas vidū
Pie durvīm meiteni apturēt centās.
Ho-ho, ho, ho-ho-ho-ho!
Kaut kas notika, puisis satriekts,
Aizmirst nevar meiteni smalko.
Izpatikt centās, ar vīnu cienāja,
Atkal pievīlās – meitene sapīka.
Ne tev, Martīn, debesis zilās,
Ne tev, puisīt, ceļš rozēm kaisīts.
Atkal vienam mājās jāpārnāk,
Meklē, draugs, meiteni vienkāršāku!
Kaut kas notika – puisis sanīka,
Runas nevedās – vienmēr viņš vainīgs.
Joda jaunkundze – kur atslēdziņa,
Kā lai vienīgo cerību atgūst?
(piedziedājums, atkārtots divas reizes)
Kādā citā līmenī dziesma noraidīja pieņēmumu, ka jauniešus varētu kooptēt vecākās paaudzes politiskās varas atbalstam. 1986. gadā kaut kas patiešām notika.
Pirmo reizi padomju vēsturē valdība deva jaunākajai paaudzei vārda brīvību, iespējams, cerot to iesaistīt un tad piekukuļot, pakļaut vai pavedināt viņu mūziku kalpošanai valstij.
Maskavā viss gāja labi. Artemijs Troickis atcerējās, ka labdarības rokmūzikas koncerts Černobiļā cietušo atbalstam “iedibināja rokmūziku kā pozitīvu sociālo spēku un pierādīja, ka rokeri nav tikai apšaubāmu huligānu bars, bet gan ir īsti patrioti”. Viņš aizrautīgi citēja Antis līdera vārdus: “Mūs Lietuvanijā [sic!] dēvē par “Gorbačova” grupu (Troitsky, Back in the USSR, 125, 35.). Taču vārds Antis lietuviešu valodā nozīmē “pīle”, un žargonā šis vārds apzīmē “valdības izplatītu nepatiesu stāstu”. Tāpat arī tas varēja nozīmēt “anti-S” (pret-sovjetu), un uz skatuves un ekrānā Kaušpēda vīpsnājošā, akmens aukstā seja uzgāza ledaina ūdens šalti Gorbačova nolūkiem, noraidot paaudžu laimīgas laulības izredzes.
Vārda brīvības rokmūzikā ietekme auga līdz ar katru nākamo koncertu. Antis lietuviešu publika sāka asociēt Martīnu ar padomju valdību Maskavā, neaptēstu zēnu, kura bezcerīgie mēģinājumi iegūt Lietuvas simpātijas bija lemti neveiksmei. Citi mēdza ironiski dziedāt piedziedājumu, saistot to ar Maskavas rupjo noraidījumu Lietuvas (Martīna) brīvības alkām (Algirdas Kaušpėdas, intervējusi Toma Pagojutė, “A. Kaušpėdas: išbandymas šlove ir kulkomis”, Lietuvos Rytas, 2012, 11. marts, lejuplādēts no www.lrytas.lt (skatīts 2012. gada 18. martā).). Nevienā no gadījumiem dziesmas vārdi nevarēja būt lojāli padomju varai Lietuvā.
Filmā skatītāju sirsnīgā reakcija un gaviles pagaist, padodoties straujai vizuālu un verbālu stindzinošu tēlu virknei trešajā nodaļā Sapņi, kuri drīzāk būtu aprakstāmi kā piecas murgu dziesmas. “Zombijus” pavada vampīram līdzīgs radījuma tēls, tā priekšā kāda nekustīga, skaista sieviete noraugās filmas skatītājos. Viņš uztrin bārdas nazi. Dziesmas šokējošo pēdējo sekunžu zibsnī viņš izgriež sievietei acis; viņa ir nomodā, bet nepretojas.
Melodija bija Men at Work astoņdesmito gadu hīta Land Down Under adaptācija, bet oriģināla flautas partiju paātrināti sirreālā, priecīgi draudīgā harmonijā spēlēja taures (“The Land Down Under” arī ietvēra vārdu “zombijs”, apzīmējot marihuānu, bet ne dzīvos miroņus. Abu dziesmu tekstos vienīgais kopējais tēls ir pērkons.). Kaušpēda nāves maskai līdzīgā seja vienaldzīgi vēsta, ka zombiji ir visapkārt, pārvērš cilvēkus par sev līdzīgām bezdomu būtnēm. Vienīgā iespēja sevi pasargāt – “jādzīvo tīrāk”.
Negaidīti izcēlās briesmas,
Visi baumo – būs zombiji klāt,
Naktīs man bezmiegs un nervi čupā,
Zombiji draud sāpīgi kost.
Jādzīvo pēc iespējas tīrāk,
Neganti riebēji uzglūn no tundras –
Klausies, klausies, vai dzirdi –
Zombiji vālē šurp, ka dun vien.
Vārdu murgainība pastiprinās trīs nākamajās Antis dziesmās un dokumentālos kara ainu kadros: kareivji, naidā izķēmotām sejām, uzbrūk ar bajonetēm; lido iznīcinātāji, un sprāgst bumbas, atstājot aiz sevis izdegušas drupas, līķus un apātiski rāpojošus, izģindušus bērnus. Filma beidzas pēkšņi, skatītājus satriekdama.
Filmai Kaut kas notika nebija cita nepārprotami politiska vēstījuma, kā vien vīzija par vispārīgu iznīcinošu, pretīgu karu, kā arī doma, ka karš ir iespējams tad, kad sabiedrību padara aklu un pārvērš par “zombijiem”.
Iespējams, skatītāji saprata filmu kā militarizētas sabiedrības un varbūt padomju invāzijas Afganistānā noraidījumu, bet šādas konotācijas ir grūti dokumentēt. Filmas politiskais vēstījums radīja sliktas priekšnojautas, pat ja konkrētie atsauču objekti nebija viennozīmīgi. Taču tās nostāja rokmūzikā bija skaidra. Roks neizraisa vardarbību, kā lika saprast Podnieka Vai viegli būt jaunam? ievadkadri. Rokmūzika ir žanrs, ko izvēlas dziedātāji, kuriem ir “kas sakāms”, jo tā piedāvā līdzekļus skarbu patiesību atklāšanai. Antis šādējādi veidoja ciešas saites ar skatītājiem. Kaušpēds atceras: “Man patīk redzēt, ka cilvēki koncertos smaida tā, it kā viņi tik tikko būtu saņēmuši sengaidītas, labas ziņas. Tas bija īpaši skaidri redzams Padomju Savienības laikā.” (Marius Listopadskis, “Atrieda atidunda”, Ore, 2003, 1. dec., http://www.ore.lt/article. php?action=get&id=200534 (skatīts 2010. gada 26. jūnijā).)
Komentāri (32)