Ceļojuma kontrastu iespaidi – starp karu un patiesu draudzību
Lieldienu laika atskaņas ved pie domām par pasauli. Redzamo un neredzamo. Reliģijas jēdziens tulkojumā nozīmē ‘atkal satikt, atkal savienoties, atkal lasīt’. Ko satikt? Ar ko savienoties? Apdomājot šo laiku un piedzīvoto dažādās Eiropas pusēs, gribu atkal satikt un atkal savienot sevī un citos tādu pasauli, kura ir laba. Kurā cilvēki ir labi, nevis slikti. Kurā izglītība ir laba, nevis slikta. Kurā ķermenis un skaistais ir labs, nevis slikts.
Esmu uzaudzis ar to Latviju, kuru man mantojumā nodevuši mani vecāki. Jau 23 gadus dzīvoju Latvijā un redzu to realitāti, kuru mantojumā ir atstājis Padomju Savienības laiks. Kā spogulis šīm divām realitātēm bija mans aprīļa ceļojums uz Ukrainu un Berlīni. Pieredzētais, apceļojot Ukrainu ar dāvanām karā bojā gājušo bērniem un atraitnēm, un pēc tam Eiropas vērtību kvintesence, piedaloties Berlīnes Pasaules Skautu fonda pasākumā, manī uzjundīja to, ko es jūtu joprojām pret tiem, kas grib ar varu iekarot svešu zemi, un pret to, kas ir sargājams, ar darbu audzējams un kopjams kā dārzs.
Mana realitātes izjūta par to Latviju, kuru es gribu, sāpīgi skrāpējas pret varmāku darbiem, kuru sekas pieredzēju Ukrainā, un tiem, par kuriem man stāstījuši tik daudzi. Simboliskā nozīmē nevarētu vēlēties labāku Lieldienu stāstu. Tas sākās ar nāvi – reālu, nevis abstraktu, tādu, kas sāp un nepaliek kapa tumsā, tādu, kas rada jaunu mīlestību. Tas beidzās ar Pasaules Skautu fonda pārstāvju tikšanos Berlīnē, ar Zviedrijas karaļpāri Gustavu un Silviju, it kā kaut kas labs pasaulē tiešām būtu augšāmcēlies.
Sajūta bija tāda, it kā es būtu pabijis sen nojauktā Berlīnes mūra abās pusēs.
Kad vīri iet karā Ukrainā, sievas nemēģina atrunāt, jo jūt savu sūtību, un tas stāv pāri visam. Labāk ir mīlēt un zaudēt, nekā nemīlēt nemaz. Bija dzirdēts, ka sievas dusmojas uz vīriem, bet te tā nebija.
Kad man Ukrainā jautāja: “Kāpēc tu to dari?”, mana atbilde bija – svarīgi ir parādīt, ka ir cilvēki, kas domā par jums. Jo manī mīt arī egoisms – jūs esat tie, kas mazina mūsu risku, jo jūs esat buferzona. Ukraina ir tā, kas sargā mūs pašlaik. Mums ir kopīgs ienaidnieks. Mums šiem bērniem – karā kritušo bērniem, ir jāparāda, ka mīlestība tomēr uzvar. Tiesa, to nevar izdarīt pusotrā stundā.
Naids un karš ir šausmīgi. Taču ir labi apliecināt, ka ir cilvēki, kaut arī tālu, kam viņi rūp. Karš un naids nevalda pār pasauli. Mīlestība valda pār pasauli. Atceros stāstus par to, cik daudz labu cilvēku ir palīdzējuši latviešiem kara laikā un bēgļu gaitās. Mīlestības pilieni palīdz. Katram ir kāds cilvēks, kas maina dzīvi. Bieži vien tas nav radinieks vai mamma, vai tētis. Tas drīzāk ir svešs cilvēks. Kaut vai uz īsu brīdi. Tas ir vajadzīgs arī man.
Vislielākais jauniešu saiets 2015.gadā bija Japānā. Tas pulcēja apmēram 35 000 skautu un gaidu no 155 pasaules valstīm. Tēma bija 和 – vienotības gars. Hieroglifs ”kandži” 和 apzīmē harmoniju, vienotību un kopību. Tikmēr teroristu grupējums ISIS, pēc Apvienoto Nāciju datiem, pulcēja 30 000 jauniešu no 100 valstīm globālā saietā Irākā un Sīrijā, viņu ideoloģija ir pārprastas musulmaņu vērtības. ”Taize Riga” lūgšanas apvienoja vismaz 15 000 jauniešu.
Mums gribas piederēt kaut kam lielākam, nekā mēs paši esam.
Neziņa, vilšanās, ticība, cerība – tas var vest dažādos virzienos, kamēr sajūti, kur tavai dvēselei ir mājas, kamēr saproti, ka jāizdzīvo un jāiztur daudzas beigas un daudzi sākumi.
Dusmojos, kad man grib iestāstīt, ka ļaunums ir jāpieņem kā norma. Ai, cik man bail! Kā es mīlu cilvēkus, kas uzauguši zemnieku valstī, un domā, ka viņi zina, kā pasaule strādā. Es bērnībā izdzīvoju Bronksas gengus jeb ielas bandas. Manā jaunībā, agros 70.gados, viena no baisākajām bandām Bronksā bija “Brutālie galvaskausi” (”Savage Skulls”). Nežēlīgi varmākas. Savās izpausmēs tādi paši kā ievainotais lācis Austrumos, tie ārdījās varmācībā. Kas viņiem sāpēja?!
Zviedrijas karaļa Kārļa Gustava XVI teiktais ved citā virzienā: ”Skautos mēs palīdzam viens otram, mēs esam draugi un esam vienoti. Atšķirībā no sporta, mums nav zvaigžņu, kas atdalās no komandas. Neviens nesēž uz rezervistu soliņa. Iespēja spēlēt ir visiem. Neviens nejūtas viens. Skautos visi ir zvaigznes. Visus bēgļus mēs saucam par jaunajiem zviedriem un integrējam skautos. Es lepojos ar to.” Ikviena ukraiņu patriota vārdi un darbi pierāda šo vērtību nesalīdzināmo pārākumu pār agresoru un varmāku izpausmēm.
Piezīmēs lakoniski, gandrīz telegrāfiski, esmu mēģinājis atspoguļot to, kā tas bija Ukrainā:
”Ceļā dodamies trijatā. Laura: “Man ir tāda sajūta, ka mēs trijatā esam vienmēr braukuši un arī vienmēr brauksim.” Atis: “Lai tuvinātu kara beigas…” Es izveidoju “Pie ukraiņu kara bērniem” lapu Feisbukā.
Mums bija jāiebrauc un jāizbrauc caur Ukrainu, un atpakaļ uz Poliju, kas bija saistīts ar mašīnas reģistrāciju. Ceļš no robežas uz Ļvivu bija bedrains. Atis malacis – prasmīgi stūrēja pa tumsu. Atbraucām pie Lauras draugiem, kuri bija palikuši pie viņas saistībā ar “Tezē”. Ļoti jauka ģimene. Runā angliski. Tēvs strādā IT un ir Ukraiņu kara veterāns. Abi dēli mācās katoļu universitātē. Mūs tik sirsnīgi uzņēma! Ēdām vakariņas un brokastis. Tēvs stāstīja par droniem. Uļjana mūs veda ekskursijāpa Ļvivu, pilsētas domi.
Romāns un Uļjana pagatavoja brokastis – vareņikus. Ir Pūpolsvētdiena. Romāna mammas māsa nopēra mūs, kad taisījāmies braukt uz Lucku. Atim mašīna nebrauca. Bija jāiestumj. Tik jauka ģimene. Vēlu iebraucām Luckā. Daudz bedru uz ceļa.
Apciemojām pirmās ģimenes – divas. Vlademirs sācis brūvēt kandžu pēc laulībām. Tankists Afganistānā. Vlademirs gaidīja mašīnā – žigulī, ar 2 bērniņiem. Meitiņa nesmaidīja. Es izdarīju tā, lai viņa pasmaida. Foršs vīrs. 25 litri mēnesī… Dalās ar draugiem, kaimiņiem.
Volīnijas apgabalā. 200 bērni bez tēviem. 180 kritušo. 900 000 iedzīvotāju. Apciemojām daudzas ģimenes. Fotografēju. Postēju. Uzdāvinājām sunīti – Jorkšīras terjeru.
Mums ir simtiem teorētiķu. Viss politkorekti – ar nelielu sarkasmu. Viss pareizi, bet…
Korupcija. Vai tāpēc es nedrīkstu dzīvot neatkarīgi? Un vai tāpēc Krievija drīkst iebrukt manā zemē?
Vai jūs mēģinājāt viņu atrunāt?
Viņš būtu gājis tagad, un viss. Ja neviens to nedarīs, kas tad?
Vienam zārks mājā, otram čemodāns ar naudu. Bloķēt. Blockade. Prezidents atbalsta blokādi. Kad esi apspiests, apsaukāts, pazemots, tu netiec ārā. Stokholmas sindroms. Cilvēks iet pie tā, kas pazīstams. Nav jāmainās. Nav riska. Love and Stockholm Syndrome: The Mystery of Loving an Abuser.
Teorētiķi, labi samācījušies, politkorekti, nav dzīves pieredzes. Ko es šodien iemācījos? Aliņš+šnabis=ezītis. Pārliecinoši Grand Prix – briesmīgākā tualete.
Tēvs Ivāns: “Maidans nav beidzies. Turpinās citā formā. Kā var kādu saukt par veterānu, ja karš vēl nav beidzies? Jādzīvo tagad un nākotnei. Visur muzeji. Krievi masveidā sit. Starpība starp krieviem un ukraiņiem. Kas ir ukraiņu gars?” Jābrauc Ziemassvētkos. Mācītājs teica.
Dubno Hotelis ar slīpajiem griestiem. Pēc nāves visiem vienāds dzīvoklītis. Līdz šim neviens nav paņēmis līdzi ādas kažoku. 2014.gada maijā karš sākās – 3 gadi. 10 000 ukraiņu miruši, 3000 karavīru ievainoti. 12 ģimenes, 2-3, kas nebija sarakstā.
Vīrus nevarēja atturēt. Zināja, ka nevarēs atrunāt. Gan volontierus, gan iesauktos. Obligātais dienests – apmēram gadu. Sākumā par pavāru arī var. Pārējie karavīri bija šokā, kad viņš gāja bojā, kādam bija jāzvana sievai un jāpaziņo. Viņi zināja, ka viņš zvanīja sievai katru dienu. Sieva jau juta, ka kaut kas nav kārtībā, jo viņiem bija regulārs kontakts.Katru rītu zvanīja. Nekad nekā slikta neteica.
Jāiet, lai neatnāk uz šejieni – uz Kijevu. Neviens neteica neko naidīgu par krieviem.
Maziem bērniem jautā: “Kur tētis?” Tētis ir augšā debesīs. Uz sienas rakstīts – varoņi nemirst! Tagad ir daudz labāk ar kara vēstulēm, jo mums ir FB un citi saziņas veidi. Tagad mazās ukraiņu meitenes mamma mani uzaicināja draudzēties FB.
Mēs satikām daudzas atraitnes. Viens gadījums, kad sievasmāte teica:”Vai tiešām gribat zināt patiesību? Viņš gāja bojā neuzmanības dēļ, nevis ienaidnieka dēļ.” Nejēdzīga nāve. Bija 4 bērni, uztaisīja vēl, aizgāja karā un neatgriezās. Kāda atraitne negribēja, lai fotografē, jo vīrs bija tikko gājis bojā. Te raudāja, raudāja, raudāja… Pārsvarā bija atraitņu mammas. Arī tas tēvs ar kandžu. Ģimenes atbalstu ļoti varēja redzēt, tas bija jūtams. Radinieku un ģimenes atbalsts.”
Lasu rakstu par ukraiņu sievietēm “Tiesības cīnīties” ”Newsweek”. Ukraina beidzot atļāvusi savām sievietēm karot pret prokremliskajiem separātistiem. Tagad tas ir atļauts. Agrāk viņas karoja, atļauju neprasot.
Kāda trīsdesmitgadniece, nevarēdama stāvēt malā, rakstīja par karu. Žurnāliste. Mēģinājusi atgriezties civilajā dzīvē, pēc 3 dienām devās atpakaļ karā. Viņas frontē satiktais draugs jau ir kritis, viņš uzkāpa uz mīnas.Daudzas pilsētiņas pie robežas tagad ir gandrīz tukšas, jo ir karš.
Valdība 2014.gadā neatļāva sievietēm doties uz fronti. Bija 17 tūkstoši sieviešu, kas to gribēja. Iespējams bija tikai atbalsts, strādājot par mediķi vai administratīvā darbā. Taču bija sievietes, kas gribēja cīnīties. Viņas piebiedrojās nacionālajām paramilitārajām grupām. Brīvprātīgo grupām. To labējam spārnam pagājušajā vasarā bija konflikts ar ukraiņu policiju, jo izpausmes bija pārāk labējas – pret gejiem u.tml.
Sievietes tomēr izmantoja šos grupējumus, neatbalstot pašas idejas, jo tas bija vienīgais veids, kā karot un cīnīties. Nepatika ne svastika, ne tetovējumi. Pretruna – no vienas puses, atļauja karot, no otras puses, rusofobija un cilvēku slepkavošana. Labēji ekstrēmi.
Kijevai tas nepatika. 2015.gadā prezidents noteica – grupām vai nu jāpievienojas armijai, vai jābeidz pastāvēt. Tāpēc sievietes no šīm grupām nevarēja oficiāli būt armijā, lai to apietu, reģistrējās kā atbalsta personāls un cīnījās tik un tā. Nekāda sakara ar medicīnu viņām nebija, bet tā varēja tikt uz fronti.
Likumus 2016.gada 16.jūnijā mainīja, tagad sievietes oficiāli var būt kara laukā – snaiperes, karotājas intelektuālās informācijas frontē, tankistes u.c. Reāla darbība. Tagad reģistrēties var kā karavīrs, par to maksā benefices. Pirms tam tā nebija. Brīvprātīgajām agrāk nācās iztikt no savas un draugu kabatas.
Daudzas gāja līdzi saviem draugiem. Kaujas laukā radās daudzi pāri. Sievietes paliks tur, kamēr karš beigsies. “Es neatstāšu Donbasu tāpēc, ka katrs manas zemes metrs ir noklāts ar mūsu puišu asinīm.” “Es neiešu mājās, kamēr visiem nebūs iespējas atgriezties pie savējiem.”
Sievietes, kuras gaida. Sievietes, kuras iet karā. Un negaida atļauju. Pēdējo reizi kaut ko līdzīgu biju lasījis Linkolna runā pēc Getisburgas kaujas: “Mēs nevaram veltīt – mēs nevaram svētīt – mēs nevaram svaidīt šo zemi. Drošsirdīgie vīri, dzīvie un mirušie, kas šeit cīnījās, jau ir svētījuši to daudz augstāk par mūsu niecīgajām spējām šai svētībai ko pievienot vai atņemt.”
Iepriekšējā karā mums zināmais agresors izmantoja fiziskus paņēmienus, ierīkoja militārās nometnes, pēc tam bija izsūtīšana, spiegošana, bads, un to visu leģitimizēja ar nelikumīgām vēlēšanām Latvijā, Ukrainā, Krievijā un citur. Šoreiz kara darbības frontē ir tikai daļa no kara. Šoreiz militārās nometnes cenšas ierīkot mūsu galvās. Maijā gan 4., gan 9. Kam teiksim: “Esi sveicināts?”
Manuprāt, nav iespējama kaut kāda labā agresija vai vēl kas labs, ja tas radies no slepkavošanas, zagšanas un varmācības.
Lieldienu laika nedēļas lika domāt vēl un vēl. Par pretošanos. Par fizisku pretošanos ar ieročiem. Par mīlestību, kura ir spējīga nebēgt no nāves. Par nevardarbīgu pretošanos. Par skautiem un gaidām, šai kustībai šogad Latvijā aprit jau 100 gadu. Tur nemāca šaut. Jaunsargiem iemāca. Kur ir robeža, kas leģitimizē vienu vai otru izvēli? Jebkurš spožums izbalē un gaist. Tas, kas paliek pāri, ir tas stiprākais. Tas atdzimst un atkal uzzied.
Berlīnes atmiņās – Zviedrijas karaļa Gustava omulība un karalienes Silvijas sirsnīgais smaids. Viņu vienkāršā un siltā attieksme pret visiem, arī pret mums, fotografējoties kopā, iedrošina cerību. Vai precīzāk – reanimē cerību uz Eiropas kultūras un garīguma telpas tālāku dzīvotspēju. Pēc tam, kad ir izsāpēts tik daudz kas. Varbūt tieši tas ir mūsu spēks. Tas, kas ir palicis mūsos pēc visām piedzīvotajām kara šausmām, pēckara laika ideoloģijas centieniem pārmēbelēt psihi, trimdā izsāpētām ilgām un tolaik neizturamai nespējai kaut ko mainīt, varbūt tieši tas mazums ir pietiekams, lai uzdrošinātos atkal mīlēt.
Juris Ulmanis, Dr. sc. admin., ir zemessargs, uzņēmējs, augstskolas pasniedzējs.
2017.gada 3.maijā
Komentāri (27)