Agrā ziema

Beidzas laiks, kad ASV drošības garantijas bija Latvijas neatkarības pamats

Labā ziņa par Donalda Trampa ievēlēšanu ASV prezidenta amatā būtu tāda, ka cilvēce ir pārdzīvojusi dažādas katastrofas un pasaules gals rīt nepienāks tāpēc vien, ka Amerikā jauns prezidents. Varbūt arī parīt ne. Taču beidzas pasaule, kurā ASV drošības garantijas sabiedrotajiem Eiropā bija Latvijas valsts pastāvēšanas stingrais pamats.

Noteikti nevajadzētu steigties pareģot Latvijai vissliktāko nākotnes scenāriju, tomēr citu iespējamo izvēle pašlaik izskatās esam starp sliktiem un mazāk sliktiem.

Laikmetu maiņa
Bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess oktobra beigās Rīgas konferencē prognozēja Eiropas un Amerikas attiecību četru gadu «atvasaru», ja vēlēšanās uzvarēs Hilarija Klintone. Viņa būtu pēdējā ASV prezidente no aukstā kara politiķu paaudzes, kuras pasaules redzējumu veidoja eksistenciāla nepieciešamība skaidri novilkt robežu starp brīvību un komunistu melu impērijas ļaunumu.

Ziema iestājusies agrāk. Nebūs četru gadu laika bufera pret «brīnišķīgo jauno pasauli», kā totalitāro ideoloģiju uzplaukuma posmā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Oldess Hakslijs nodēvēja savu antiutopisko romānu, jeb pret jauno postliberālo pasaules kārtību, kurai arvien vairāk atbalstītāju virtuālajā interneta un Rietumu valstu reālajā vidē un kurā «patiesībai vairs nav nozīmes», kā secina Ilvess.

Hakslija dzimtā Lielbritānija un Savienotās Valstis bija brīvības un veselā saprāta bastions pret totalitārisma neprātu, kas bija pārņēmis kontinentālo Eiropu.

Tagad antiliberālā populisma smagākie triecieni nākuši šajās anglosakšu zemēs – referendumam jūnijā par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības seko Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās. Nākamgad būs prezidenta vēlēšanas Francijā un Bundestāga vēlēšanas Vācijā, kuras kanclere Angela Merkele palikusi vienīgā pasaules mēroga līdere ar nepārprotami liberālu politisko programmu.

Krievijas finansētās Francijas Nacionālās frontes vadone Marina Lepēna pasteidzās apsveikt Trampu vēl pirms rezultātu oficiālas paziņošanas. Viņas partijas stratēģis tviterī līksmoja: «Viņu pasaule brūk. Mūsējā tiek celta.»

Francijas vēstnieks ASV Žerārs Aro tviterī ierakstīja: «Pēc breksita un šīm vēlēšanām viss tagad ir iespējams. Pasaule brūk mūsu acu priekšā.» Emocionālo ierakstu diplomāts vēlāk izdzēsa. Vācijas ārlietu ministra Franca Valtera Šteinmeiera vērtējums ir atturīgāks: «Mums būs jāpielāgojas faktam, ka ASV ārpolitika kļūs neprognozējamāka.»

Prognozējamais
Nevajag lolot ilūzijas, ka arī šoreiz, kā parasti, pasaulē nekas daudz nemainīšoties tāpēc vien, ka demokrātu prezidentu nomainījis republikāņu pārstāvis. Un ka viens cilvēks, pat ja tas ir ASV prezidents, nevarot radikāli mainīt globālo politiku. Un ka Trampa juceklīgais pasaules redzējums esot tikai priekšvēlēšanu retorika.

Daļa no tā var būt taisnība, varbūt īpaši daļa par ASV politiskajā sistēmā iebūvētajiem drošinātājiem pret izpildvaras vadītāja patvaļu. Taču šie atsvari būtiski ierobežo prezidenta iekšpolitiskos lēmumus un nav tik stingri ārpolitikā, kur prezidentam, vienlaikus arī bruņoto spēku virspavēlniekam, ir ievērojama rīcības brīvība. Vai tā būtu jaunā prezidenta ārpolitiskā nekompetence vai, ticamāk, tomēr apzināta vēlme noslēgties simboliskos «Amerika pirmajā vietā» mūros, kā bija solījis, Savienoto Valstu starptautiskās ietekmes mazināšanās un pat tikai citu valstu neziņa par ASV politikas virzienu izraisīs seku virkni, no kurām dažas var jau tagad prognozēt.

Pirmie cietīs jau daudz cietušie sīrieši, kuru zeme kļūs par neierobežotu Putina un Asada masu slepkavību lauku. Karš turpināsies un kļūs vēl nežēlīgāks. Līdz ar to gaidāmas vēl plašākas bēgļu straumes uz Eiropu, kas savukārt jūtami iespaidos arī mūsu kontinenta valstu politiku.

Nākamais acīmredzamais upuris būs Ukraina, kas vairs nevarēs rēķināties ar ASV atbalstu pret Krievijas agresiju.

Ar Ukrainu ir saistīts arī atskurbinošs piemērs tiem, kuri cer, ka ASV Kongress un Senāts būs nepārvarams šķērslis mēģinājumiem mainīt ASV ārpolitiku. Trampa vēlēšanu kampaņas štābs jūlijā panāca, ka Republikāņu partija izslēdza no savas politiskās platformas tēzi par palīdzību Ukrainai, kas šķita aizvainojoša Krievijai. Republikāņi tagad kontrolēs ne tikai Balto namu, bet arī abas ASV parlamenta palātas.

Ar vai bez «Jaltas 2.0» jeb vienošanās par ietekmes sfēru sadalīšanu Trampa novēršanās no Eiropas nozīmēs bijušo PSRS republiku ”de facto” nonākšanu Krievijas ietekmes zonā. Gruzija, Moldova, arī Baltkrievija paliks aci pret aci ar Kremli.

Putins varētu neizaicināt sev ģeopolitiski jau tāpat labvēlīgo likteni ar tiešu agresiju NATO valstīs Baltijā. Taču Kremlis turpinās irdināt aliansi no iekšpuses, uzpērkot Eiropas valstu politiķus un pastiprinot propagandas un dezinformācijas straumes. Jau decembrī dzirdēsim arvien skaļākas balsis par Krievijai noteikto ASV un ES sankciju atcelšanu. Nākamgad pirms vēlēšanām Vācijā droši vien pieredzēsim tikpat labi izplānotu Kremļa kampaņu pret Merkeli kā nupat pret Klintoni.

Neskaidrība par ASV atbalstu liks līdzšinējiem sabiedrotajiem un partneriem pastiprināti domāt par alternatīvu savai drošībai.

Japāna un Dienvidkoreja varētu apsvērt iespēju iegūt kodolieročus. Tuvajos Austrumos var atkal uzsprāgt daudzie gruzdošie konflikti. Izraēla droši vien apņēmīgāk kārtos attiecības ar palestīniešiem. Irāna, Irāka, Afganistāna – krīžu iespējamo uzliesmojumu sarakstu var turpināt, ja jau ASV «nav tiesību pamācīt» citas valstis, kā uzskata Tramps.

Premjerministrs Ušakovs?
Tramps ir apšaubījis Baltijas valstu neatkarības stiprāko balstu – NATO sniegtās drošības garantijas. Jūlijā viņš paziņoja, ka nesteigtos «automātiski» aizstāvēt ASV sabiedrotos Krievijas uzbrukuma gadījumā, papriekš izvērtētu, vai agresijas upuri ir «izpildījuši savas saistības pret mums». Viņa tuvākais līdzgaitnieks Ņūts Gingričs tolaik paziņoja, ka neriskētu ar kodolkaru, ja Putins izlemtu rīkoties Igaunijā jeb «Pēterburgas priekšpilsētā» līdzīgi kā Ukrainā.

Ja nevaram paļauties uz NATO galvenās valsts ASV gatavību bez šaubīšanās un priekšnoteikumiem aizstāvēt sabiedrotos militāra iebrukuma gadījumā, ir apdraudēta mūsu valsts pastāvēšana. Drošības alternatīvas nav spožas. Ir pašapmāns cerēt uz pašlaik fiktīvo ES armiju kā alternatīvu NATO. It īpaši, ja par to lemtu prezidente Lepēna Francijā vai līdzīgi promaskaviski politiķi Vācijā.

Baltijas valstis izjutīs arvien lielāku spiedienu izvēlēties «pragmatiskas» attiecības ar Krieviju jeb ”finlandizāciju” – savas politikas pakārtošanu Maskavas interesēm. Ironiski, ka arī šajā ziņā Igaunija ir mums priekšā. Trešdien Igaunijas parlaments izteica neuzticību Tāvi Reivasa valdībai, bet par jaunās valdības vadītāju varētu kļūt promaskaviskās Centra partijas jaunais priekšsēdētājs Jiri Ratass, ilggadējā partijas vadītāja Edgara Savisāra lietas turpinātājs.

Nav grūti iedomāties Latvijā «šprotu ārpolitikas» meistaru «zaļo zemnieku» un ”Saskaņas” valdību jau pašreizējās Saeimas laikā.

Nacionālā apvienība tēlotu opozīciju un provocētu konfliktus, kuru nolīdzināšanai būtu jāvienojas ar Maskavu par nākamajiem «kompromisiem». Visiem izdevīgi.

Trešdien promaskaviskā deputāte Jūlija Stepaņenko pastāstīja Latvijas radio, ka «konservatīvo vērtību» aizstāvji Saeimā cits citu apsveikuši ar Trampa uzvaru. Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs un Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks tvītoja gandrīz identisku vēsti, cik aplami esot bijis Latvijā kritizēt kandidātu Trampu. Nudien, ņemot vērā jaunievēlētā prezidenta hipertrofēto egocentrismu, varbūt stratēģiski pareizāk būtu sākt slavēt viņu kā visskaistāko brīvās pasaules vadoni ar apbrīnojami lielām rokām?

Būs vēl svarīgāk atvēlēt aizsardzībai vismaz minimālos 2% no IKP.

Gan tāpēc, ka Latvijai jāvar sevi aizstāvēt arī pašai, ja ceram uz citu atbalstu krīzes brīdī, gan diemžēl arī tāpēc, ka ASV jaunais prezidents merkantilizējis NATO kolektīvās aizsardzības principus līdz apsardzes firmas pakalpojumiem.

Diemžēl nav garantijas, ka Latvijas aizsardzības finansējuma palielināšana Trampam šķitīs svarīgāka nekā viņa līdz šim nemainīgi siltās jūtas pret Putinu, bet mūsmāju politiķiem nebūs tikai pērkamas gatavības «palikt savās vietās» aizbildinājums. Politiķi gan mums, gan amerikāņiem ir tādi, kādus paši ievēlam.