Studentu dalība Latvijas brīvības cīņās

Zelta burtiem rakstīta lappuse Latvijas Universitātes vēsturē

Latvijas Universitātes (LU) studentu un mācībspēku dzimtenes mīlestība un patriotisms jau kopš tās pirmsākumiem ir ievērības, atceres un atdarināšanas cienīgi. Studenti par Latvijas brīvību un valsts neatkarību cīnījušies ne tikai ar gara spēku, bet arī ar ieročiem rokās un krituši par to. Dzīvību par dzimteni atdevušo 18 studentu vārdi 1922.gadā ir iemūžināti plāksnē, kas novietota LU Mazajā aulā. Studentu varonība Latvijas Brīvības cīņās lai ir kā patriotisma un iedvesmas avots mums šodien būt nomodā par savu valsti.

Jau pirms Latvijas Universitātes (līdz 1923.gadam – Latvijas Augstskola) dibināšanas 1919.gada 28. septembrī studenti bija tie, kuri apsargāja tikko dzimušās Latvijas valsts valdību un cēlās dzimtenes aizstāvībai, izveidojot Studentu rotu. 1919.gada oktobrī, kad uzbrukumu Rīgai un visai Latvijai sāka Bermonta karaspēks, vairāk nekā puse Augstskolas studentu atradās armijā.

Plāksne ar iegravētiem 18 studentu vārdiem un uzvārdiem LU Mazajā aulā ir ļoti konkrēta liecība par Latvijas Brīvības cīņām, par notikumiem Latvijā 1918.-1920.gadā. Šo plāksni LU veltīja tiem Latvijas Augstskolas un Rīgas Politehniskā institūta studentiem, kuri gāja bojā Brīvības cīņu laikā.

“Divas spilgtākās epizodes Latvijas Brīvības cīņu vēsturē ir Atsevišķās (Studentu) rotas izveide 1918.gada beigās un Atsevišķā (Studentu) bataljona izveide 1919.gada oktobrī,” stāsta Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Dr. hist. Kārlis Dambītis. “Ir jāuzsver studentu brīvprātīgā iesaiste militāros formējumos ar nolūku aizstāvēt jaunizveidotās Latvijas valsts Pagaidu valdību un savas valsts ideju.”

Korporāciju loma
Studentu korporācijām tolaik bija ļoti liela nozīme, jo tās apvienoja vienādi domājošus cilvēkus. Lielākajai daļai studentu korporāciju devīzes ietver trīs būtiskas lietas. Pirmā – draudzībai – savstarpēji uzturēt kontaktus un palīdzēt vienam otram. Otrā – izglītībai – celt savas garīgās zināšanas. Trešā un pati svarīgākā – Tēvijai jeb attīstīt to vietu, kur dzīvojam, aizstāvēt to visiem iespējamiem līdzekļiem, ja tas ir nepieciešams.

Tāda situācija bija 1918.gada beigās, un piecu vecāko latviešu studentu korporāciju “Selonija”, “Talavija”, “Lettgallia”, “Fraternitas Lettica” un “Lettonia” prezidiji pieņēma lēmumu, ka visiem korporāciju pārstāvjiem, kas atrodas Rīgā, obligāts pienākums ir iestāties šajā studentu vienībā (rotā). Sākums bija ļoti sarežģīts, visas mācības notika tepat, Raiņa bulvārī 32, kur agrāk bija LU Vēstures un filozofijas fakultāte un patlaban ir Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Mācības norisa arī Merķeļa ielā, kur tagad ir Rīgas Latviešu biedrības nams.

Decembra beigās tika saņemta britu palīdzība – pirmie automātiskie ieroči, ko nodeva Latvijas bruņoto vienību rīcībā, vēlāk arī bruņojums no vāciešiem, lai gan vēlme no vāciešu puses apbruņot latviešu vienības bija visai limitēta.

Studentu rota bija viena no pirmajām, kam izdevās iegūt puslīdz vienotu formas tērpu un ekipējumu.

“Rotā vadošie virsnieki ir ar pieredzi, bet lielākā daļa ir militārā jomā “zaļi gurķi”,” skaidro vēsturnieks Dambītis. “Šī vienība tiek nokomplektēta, minimāli apmācīta, un tad, kad Rīgai tuvojas lielinieku karaspēks, tā dodas apsargāt Pagaidu valdību uz Liepāju. Tur noris pamatīgs apmācību process, lai civilo studentu izveidotu par karavīru. Vienlaikus viņi apsargā dzelzceļa tiltus, jo dzelzceļš nodrošina karaspēka kustību un apgādi. 1919.gada februārī viņi tiek nosūtīti pulkveža Kalpaka komandētā Latviešu Atsevišķā bataljona rīcībā, iekļaujas tajā un piedalās kaujās, atbrīvojot Kurzemi 1919.gada pavasarī.”

Savukārt 1919.gada oktobrī norisinās cīņas pret Bermonta karaspēku. 8.oktobrī sākas kaujas. Atsevišķā studentu bataljona formēšanās ir spontāna rīcība, kad bijušie Studentu rotas virsnieki mēģina šajā vienībā apvienot tos, kuri Rīgā ir gatavi nolikt visas savas ikdienas lietas pie malas un doties aizstāvēt jaunizveidoto valsti. Tā gada rudenī izskan aicinājums Latvijas Augstskolas studentiem un mācībspēkiem, kā arī citu iestāžu darbiniekiem stāties šajā brīvprātīgajā vienībā.

Jāuzsver, ka studentu korporāciju pārstāvji 1918.gada 18.novembrī arī Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgo aktu, kas notiek Rīgas pilsētas 2.teātrī (tagadējā Nacionālajā teātrī). Dambītis: “Viņi saprata, ka šādi jārīkojas, jo cits variants ir – vai nu jādzīvo lielinieku vai vācu pakļautībā, kas latviešu nācijai nesolīja neko labu.”

Kā tas nācās, ka studenti bija tie, kas gāja pa priekšu un rādīja gaismu? Uz to vēsturniekam ir šāda atbilde – “Studenti vienmēr ir atšķīrušies ar nedaudz radikālākiem uzskatiem. Šis ir piemērs, ka viņi ir gatavi ziedot sevi idejas vārdā.”

Spilgta studentu brīvības cīņu varonības izpausme ir Bermontiādes epizode 1919.gada rudenī ar tilta izgriešanu pār Daugavu, ko mums atgādina Mg. hist. Artūrs Rundzāns no studentu korporācijas “Selonija”: “Bermonta karapulki no Zemgales puses sāka strauju uzbrukumu Rīgai, Latvijas Armijas augstākā vadība pieņēma lēmumu atkāpties uz pozīcijām aiz Rīgas uz Inčukalna pusi. Studenti, īpaši jāpiemin Fridrihs Zommers-Vasarietis, kurš bija Studentu rotas saimniecības daļas vadītājs un kurš sāka pašiniciatīvu nepakļauties augstākajām pavēlēm, un nolēma bloķēt tiltus pār Daugavu, uz savu roku izņemot ārā vienu posmu no Pontona tilta un sākot apsardzību arī citās vietās, tādā veidā apturot bermontiešu uzvaras gājienu. Tas ir spilgts piemērs tam, ka studenti paši ir spējīgi domāt un rīkoties situācijās, kad šķiet, ka viss ir zaudēts. Rīga netika ieņemta. Frontes līniju izdevās noturēt uz Daugavas. Izdevās saglabāt stratēģisko pozīciju un sekmīgi veikt Latvijas atbrīvošanu.”

Mazās aulas plāksnes stāsts
Uzvaru svarīguma hronoloģiju vēsturnieki rāda šādi: pirmā uzvara bija 1919.gada 23. ]maijā, kad latviešu vienības ienāca Rīgā. Uzvara tika gūta, daļēji sadarbojoties ar vāciešiem. Lai gan vācu izvērstais baltais terors zināmā mērā uzvaras prieku apslāpēja. Pirmā lielākā uzvara ir uzvara Cēsu kaujās 1919.gada 8.jūlijā, kad no svešiem karaspēkiem jau brīva ir Rīga un reāli arī jaunā valsts var sākt funkcionēt. Tad nāk 1919.gada 11.novembris, kaujas pie Rīgas, kad tiek sakauts Bermonta karaspēks, lai gan kaujas pēc tam turpinās līdz decembra sākumam līdz pat Kurzemei, Lietuvas pierobežai. Pēdējais lielais uzvaras brīdis ir 1920.gada augusts, kad tiek noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju, un tad tiešām Latvijas valsts ir izcīnījusi savu neatkarību diezgan smagās kaujās un diezgan patstāvīgi.

Uzvaras garša bija ar diezgan lielu sāls devu, jo bija kritušie, bija ļoti smagi postījumi.

Viens no lielākajiem zaudējumiem ir 1919.gada kauja pie Airītēm 6.martā, kad krīt pulkvedis Oskars Kalpaks un kapteinis Nikolajs Grundmanis, kurš bija Studentu rotas komandieris. Vēsturnieks Dambītis teic, ka, iespējams, kādas iepriekš pieļautās kļūdas mācībās izvēršas traģiskos zaudējumos.

Vēstures liecībā – plāksnē pie Mazās aulas sienas ir minēti 18 studenti, kas ir krituši Brīvības cīņās. Dambītis uzskata, ka īstenībā kritušo ir krietni vairāk. 1919.gada beigās, kad lielākās cīņas pie Rīgas bija noslēgušās, Latvijas Augstskola sūtīja pieprasījumus uz karaspēka daļām, lazaretēm par cilvēkiem, kuriem ir sakars ar Latvijas Augstskolu, Rīgas Politehnikumu un kuri tur atrodas, un cik ir miruši. Apkopotā informācija tika atspoguļota šajā plāksnē, ko atklāja 1922.gadā. Starp kritušajiem un plāksnē iekļautajiem ir arī tādi, kas krituši lielinieku gūstā un pēc tam nošauti.

Studentes Elzas Žiglevicas varonība
Plāksnē starp bojāgājušajiem varam izlasīt vienīgo sievietes vārdu – Elza Žiglevica. Šis stāsts ir spilgts kā brīnums. Elza Žiglevica bija Latvijas Augstskolas filoloģijas studente, stāsta vēsturnieks Dambītis. Viņa bija ļoti sabiedriski aktīva jau saistībā ar Latvijas neatkarīgas valsts ideju. Vairāk par viņu uzzinājām, kad sākās Bermontiāde.

Krievu-vācu spēki bija 2 km attālumā no Rīgas centra. Viņa bija iestājusies Sieviešu palīdzības korpusā, kam viens no uzdevumiem bija karavīru ēdināšana. Tika vākti ziedojumi, pārtikas produkti. Rīgas Latviešu biedrības namā un citur tika smērētas maizītes, vārīta zupa. Bija brīži, kad karavīri nevarēja atnākt uz zupas virtuvēm, un tad Elza Žiglevica lika pārtiku groziņos un nesa uz frontes līniju, dalīja karavīriem. Līdzīgi kā 1991.gada barikāžu laikā barikāžu dalībniekiem. Atšķirība tikai tā, ka barikādēs nešāva.

Lai arī tolaik Rīgā bija diezgan spēcīga artilērijas apšaude, Elza turpināja dienestu. Esplanādē kāds krītošais šāviņš Elzu smagi ievainoja. Viņa tika evakuēta uz slimnīcu, operēta. Taču zāles, kas viņai tika dotas, lai varētu atveseļoties, viņa nebija dzērusi, bet slēpusi, lai pataupītu tās ievainotajiem karavīriem, kuri nokļuvuši slimnīcā, jo uzskatīja, ka tiem, kuri cīnās frontē, zāles ir vairāk nepieciešamas… Tā viņa gāja bojā. Ir Lāčplēša kara ordeņa kavaliere. “Tā ir spilgta patriotisma izpausme, kas ar zelta burtiem rakstāma Latvijas Universitātes vēsturē,” uzsver vēsturnieks Dambītis.

Brīvības cīņās plecu pie pleca cīnījās gan studenti, gan mācībspēki.

“Netika nošķirts – students vai mācībspēks. Tas bija visu kopējais uzdevums – aizstāvēt savu valsti,” atgādina Dambītis. Šajā atsevišķajā Studentu bataljonā tika simboliski iekļauti arī Pagaidu valdības pārstāvji, piemēram, Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis. Viņi nēsāja formas tērpu, gāja uz frontes līniju, runāja ar karavīriem, centās novērst dezinformāciju, ko kādi izplatīja par Latvijas Pagaidu valdību, kas it kā aizbēgusi; iedvesmoja cīņai.

Vēstījums nākamajām paaudzēm
LU absolvents Mg. hist. Artūrs Rundzāns vērtē, ka studentu loma Latvijas valsts neatkarības nosargāšanā bija milzīga, īpaši tas redzams Studentu rotas veidošanas procesā. “Studentu korporācijas “Selonija” un “Talavija” pieņēma lēmumu sevi pilnībā nodot tikko izveidotās Apsardzības ministrijas rīcībā,” skaidro Rundzāns. “Tas ir fenomenāls notikums, kad organizācija pasaka, ka visi esam gatavi ņemt rokās ieročus un krist par savu Tēvzemi, par valsti, kas tikko ir dibināta, kurai cilvēki vēl neuzticas, kurai nav nekādu resursu. Būtībā viņi ir pirmie šīs valsts veidotāji. Studenti pirmie uzvelk karogu šeit, pie Latvijas Universitātes ēkas – “Selonijas” pārstāvis Gustavs Celmiņš kopā ar “krustdēlu”. Studenti organizējās, pieņēma lēmumus, kas ietekmēja valsts veidošanos. Tas atklāj studentu korporāciju demokrātisko būtību. Arī, kad dibinās Latvijas valsts, studenti ņem lietas savās rokās – nolemj apsargāt valdību, piedalīties brīvības cīņās. Tas ir apbrīnojami.”

Metot tiltu no vēstures uz mūsdienām, Rundzāns teic, ka patlaban nav tāda mēroga notikumu – jaunas valsts dibināšana, pasaules karš vai brīvības cīņas. Taču viņš uzskata, ka studenti būtu gatavi arī tam, jo studentos mīt milzīgs entuziasms un vēlme pārveidot pasauli, zināmā mērā – revolucionārisms.

“Nākot lieliem notikumiem, studenti noteikti būtu pirmie, kas tajos piedalītos,” saka Rundzāns.

Rundzāns no studentu korporācijas “Selonija” uzsver, ka korporācijas arvien ir balsts, par ko pārliecināsimies ja ne tagad, tad vēlāk. “Es noteikti novēlētu tiem studentiem, kas nav studentu korporācijā vai nav par tām dzirdējuši, aiziet uz kādu no viesu vakariem pārliecināties un tiekties tapt uzņemtiem, padzīvot korporāciju vidē, lai saprastu, vai tā ir jūsējā, jo ieguvumu var būt daudz. Latvijā nereti ir iniciatīvas un drošas rīcības trūkums. Tāpēc studentiem es novēlētu uzņemties lielāku atbildību par procesiem, ko viņi redz, nestāvēt malā un iesaistīties. Nebaidīties īstenot savus sapņus!”

Lai ikviens logā aizdedzam svecīti, godinot par Latvijas brīvību kritušo, tostarp LU studentu, piemiņu!

Raksta autors Guntis Rozenbergs ir LU Mediju un mārketinga centra redaktors.