Patiesība un meli

Teicējiem jau ir vienalga, vai viņiem tic vai ne

Patiesība un meli. It kā divi pretēji poli. Viens ir labs, otrs ir slikts. Leģenda par pirmo ASV prezidentu Džordžu Vašingtona stāsta, kad viņš cirtis sava tēva iemīļoto ķiršu koku, bet, kad tēvs prasīja, tad uzreiz atzinās ar vārdiem: ”Tēt, es nevaru melot!”

Kā laiki mainījušies. Hitlers skaidri deklarēja jau savā darbā ”Mana cīņa” (Mein Kampf), ka tauta sava prāta primitīvajā vienkāršībā drīzāk krīt par upuri lieliem, nevis maziem meliem, jo viņi paši saka mazos melus, bet kaunētos teikt lielas nepatiesības. Pat ja viņiem liek priekšā faktus, kas apgāž šos melus, viņi tomēr šaubīsies un turpinās domāt, ka varbūt ir cits izskaidrojums.

Mēs esam sasnieguši nākamo stadiju, kad lielo melu teicējiem ir vienalga, vai viņiem tic vai netic, jo vārdi ir tikai daļa no kādas spēles.

Krievijas prezidents Putins apgalvoja, ka Krievijas militārie spēki nepiedalījās Krimas ieņemšanā un referenduma rezultāta nodrošināšanā. Pēc kāda gada viņš lepni izklāstīja, kādā veidā Krievijas militārie spēki šajā procesā piedalījās. Nekāda paskaidrojuma par agrākajiem meliem, nekādas atvainošanos, nekādas vainas sajūtas.

Tagad mēs redzam šādu attieksmi visos līmeņos. Patiesības degradēšana ir situsi augstu vilni ASV prezidenta kampaņā, ar uzviju pārsniedzot ierasto politiķu rotaļāšanos ar faktiem.

Pie mums neklājas labāk. Kad sniega tīrītājs piektdien nobrucināja Ādolfa Agtes kapa pieminekli Lielajos kapos, tad, kā ziņo portāls Delfi, Rīgas dome to noliedza ar oficiālu tvītu: ”Prasta provokācija. Tīrīšanas darbos neviens piemineklis nav skarts.” Mazliet vēlāk: ”Nevaram komentēt, bet pašvaldības darbu veicēji tie nav pavisam noteikti.” Un vēl vēlāk: ”Precizējām situāciju – tomēr sniega tīrītāja vaina. Atvainojamies. Pieminekli atjaunosim.”

Cik laikmetīgi tagad ir šie vārdi: ”…un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”