IeM valsts sekretāre: Latvijā nav radīta minimālā iespēja patvēruma meklētājiem sākt patstāvīgu dzīvi

Sistēmas vājākais punkts ir bēgļu iespēja atrast mājokli, skaidro Pētersone – Godmane.

Patvēruma meklētājiem Latvijā nav jāpiešķir kas vairāk kā jebkuram citam Latvijas iedzīvotājam, tomēr ir jārada minimālā iespēja iziet pa Mucenieku vārtiem un sākt patstāvīgu dzīvi, bet šobrīd tās nav, šādu viedokli intervijā “Neatkarīgajai” paudusi Iekšlietu ministrijas (IeM) valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane.

Pēc ierēdnes vārdiem, bēgļu ģimenes, kas jau devušās prom no valsts, neatbrauca uz Latviju, nezinot, uz kurieni brauc. “Padziļinātajās intervijās viņiem tika stāstīts par Latvijas apstākļiem, vidējām, minimālajām algām, darba iespējām, arī pabalstiem, vienlaikus solīts, ka būs individuāla integrācijas programma, kuras ietvaros ar mentoru atradīs dzīvesvietu, – acīmredzot, pieņemot lēmumu doties uz Latviju, viņi uz to paļāvās.”

“Diemžēl šīs ģimenes nespēja sameklēt dzīvesvietu un iziet pa Mucenieku vārtiem – ar samazināto pabalstu pat teorētiski tas nebija iespējams,” sacījusi Pētersone-Godmane, “realitāte pievīla. (…) Ja cilvēkam, kuram jāpamet Mucenieki, ir tikai 139 eiro mēnesī, un ir arī tādi, viņš nevar atļauties izīrēt pat istabu, nevar deklarēties.”

Pētersone-Godmane stāstīja, ka visi darbspējīgie patvēruma meklētāji piedalījās nodarbinātības pasākumos un bija reģistrēti Nodarbinātības valsts aģentūrā. Ar darbu neesot bijušas lielas problēmas, jo uzņēmēji bijuši gatavi ņemt bēgļus dažādos darbos.

Tomēr vispirms viņiem bijusi nepieciešama pajumte, kas izrādījusies sistēmas vājais posms. “Lietuvā pēc statusa piešķiršanas tiek piedāvāta pusceļa māja, kuras ieviešanu Latvijā darba grupā tomēr neatbalstīja, baidoties no bēgļu koncentrēšanas vienuviet, kas nebūtu integrāciju stimulējoši. Igaunijā cilvēki jau uzreiz, ierodoties valstī, nonāk kādā no pašvaldībām, kam ir vienošanās ar valdību, un tad jau tiek meklēta darba vieta, ņemot vērā iepriekšējo informāciju par cilvēku prasmēm, valodām, iespējām.”

Tagad IeM kopā ar Labklājības ministriju ir sagatavojušas likuma grozījumus ar mērķi pabalstu no 12.mēneša samaksāt jau pirmajā mēnesī, tādējādi cilvēkam pirmajā mēnesī būtu divu mēnešu pabalsts mājokļa īrei. Ar to gan varot būt nepietiekami, taču tas esot tas, ko var izdarīt esošā finansējuma ietvaros, bet uz lielāku naudu cerību neesot. Savukārt Ekonomikas ministrijai uzdots izvērtēt valsts atbalsta iespējas, lai cilvēki pēc statusa piešķiršanas sākotnēji varētu rast dzīvesvietu, deklarēties, un tad jau viņi var tāpat kā citi mazturīgie pašvaldībā vērsties pēc atbalsta.

Bēgļu sistēmas radīšanā nauda apgūta esot ļoti maz – ja savulaik runāts par 16 miljoniem eiro bēgļu plānam, tad šobrīd esot izmantoti “pāris simti tūkstoši, lielākoties no Eiropas fondiem”, jo nav daudz pārvietoto personu. “Neteiktu, ka vajadzētu uztraukties par izniekotiem līdzekļiem. Valsts līdzekļi izmantoti infrastruktūrai Muceniekos – kamēr tie nav paplašināti, nevaram uzņemt vairāk cilvēku, jo nav, kur viņus izguldīt, kamēr viņi apmēram trīs mēnešus gaida lēmumu par statusu. Šī infrastruktūra nepieciešama neatkarīgi no tā, vai pēc statusa saņemšanas bēglis aizbrauc vai ne.”

Ierēdne atzinusi, ka no Latvijas aizbraukušie bēgļi vēl var radīt problēmas Latvijai. “Ja viņus, piemēram, pieķer, tur strādājam nelegāli, viņus sūtīs atpakaļ uz Latviju, ja viņi nonāks citas valsts tiesībaizsardzības iestāžu redzeslokā – arī sūtīs atpakaļ, tāpat kā, ja viņi nolems Vācijā vēlreiz pieprasīt patvērumu, to konstatēs pēc pirkstu nospiedumiem, kuru datu bāze ir vienota visā ES.”

Viņu gan visvairāk uztraucot drošības aspekti. “Ja cilvēki aizbrauc, uz to brīdi problēmu nav, bet varbūt viņam nav kur braukt vai viņš tiek atsūtīts atpakaļ, un tad viņš stūrī iedzīta cilvēka veidolā paliek te, ja viņam nav, kur palikt, no kā iztikt, mums jāsaprot, kas var notikt šo cilvēku galvās, cik lieli ir riski radikalizēties, kļūt naidīgiem, neiecietīgiem un apdraudēt citus.”