Par tautas sportu jauniešiem…

… un ”caurviju prasmēm” Latvijas prezidentūras informatīvajā ziņojumā

Tuvojas rudens, būs barga ziema, skolēniem atkal nebūs trešās sporta stundas, samazināsies nauda interešu izglītībai sportā, jo interešu izglītības nauda visa jau ir iztērēta bērnu ģībšanas mēģinājumiem uz Dziesmu svētku skatuves. Toties ir pabeigta prezidentūra Eiropā un sagatavots informatīvais ziņojums ”Par Latvija prezidentūras Eiropas Savienības Padomē rezultātiem”.

Ja ne Latvijā, tad nu Eiropā mēs bērnu un jauniešu sportu ieviesīsim, aptaukošanos un lieko svaru bērniem mazināsim, jaunas narkotiskas psihoaktīvās vielas regulēsim un regulēsim arī medicīnas ierīces. Vismaz tā var saprast, izlasot aptuveni 160 lapaspušu biezā dokumenta daļu ”Konkurētspējīga Eiropa” un tās sadaļu ”Veselība un sports”, kas, tiesa, no biezā dokumenta aizņem tikai nepilnu lapaspusi. Ieinteresētam lasītājam es dažas rindiņas citēšu:

”Latvijas prezidentūra pievērsās tautas sporta attīstībai, kas var kalpot kā efektīvs instruments sociāli ekonomisko izaicinājumu risināšanā.

Latvijas prezidentūra īpašu uzmanību pievērsa tieši jauniešiem, 19.maija Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta ministru padomē pieņemot padomes secinājumus par tautas sportu un uzsverot, ka nepieciešams sekmēt caurviju prasmju – spēju domāt kritiski, uzņemties iniciatīvu, risināt problēmas un strādāt sadarbībā – attīstību, lai veicinātu jauniešu nodarbinātību.” Šis citāts ievietots ar copy-paste jeb nokopē-ielīmē metodi, lai man kāds nepārmestu pseidoliterārismu.

Īsumā komentāram vajadzētu būt šādam – Latvija prezidentūras laikā ir iemācījusies ”pateikt neko” un ”uzrakstīt neko”. Man tiešām nepietika laika izlasīt visu milzu dokumentu, kas caurausts caurviju prasmēm, bet tas, kas pateikts par veselību, sportu un vidi, man liek šaubīties par dokumentu izstrādātāju klātbūtni Eiropas prezidentūras pasākumos vai par apzinātu tādu cilvēku klātbūtni, kas nudien nesaprot konkrētās konferences jautājumu loku.

Var jau būt, ka man nav taisnība, bet es prezidentūras laikā saklausīju patiesas bažas par Eiropas, tai skaitā Latvijas bērnu un jauniešu veselību un mazkustību, kā arī reālus ieteikumus rīcībai.

Eiropā strauji pieaug bērnu skaits, kam ir aptaukošanās vai liekā svara problēmas. 2008.gadā Eiropā šādu bērnu īpatsvars bija 1:4, taču tagad jau 1:3, un aptaukošanos kombinācijā ar mazkustīgu dzīvesveidu var uzskatīt par epidēmiju Eiropā. Eiropas dzīvesveids kļuvis par vissēdošāko visu laiku vēsturē – nekad nevienā pasaules daļā cilvēki nav tik daudz sēdējuši kā tagad Eiropā.

Bērni Eiropā fiziski aktīvi ir tikai 6-16 minūtes dienā.

Visā Eiropā bērni, kas dzīvo nabadzīgākās ģimenēs, ir pakļauti aptaukošanās riskam 2,5-4 reizes vairāk nekā labi nodrošinātu ģimeņu atvases. ES ekonomiskie satricinājumi pēdējos gados atstāj ievērojami lielāku ietekmi uz nabadzīgām ģimenēm, jo samazina dārzeņu un augļu patēriņu, bet palielina neveselīgu ēdmaņu tirgu. Jebkuri ekonomiski satricinājumi samazina fizisko aktivitāti bērniem no nabadzīgām ģimenēm. Nevienlīdzība veselības jomā pieaug visās ES dalībvalstīs, īpaši bērnu un jauniešu grupā. Tas attiecas ne tikai uz fizisko aktivitāti un uzturu, bet arī veselības pakalpojumu pieejamību. Latvijas finansu un budžeta vadības stratēģija – atstāt veselības jomu bez naudas – nopietni apdraud nākamās paaudzes veselību.

Neinfekcijas slimības, tostarp aptaukošanās, ir lipīgas, jo bērniem pielīp negatīvās tradīcijas, negatīvie ēšanas paradumi.

Ja vecāki kopā ar bērniem skatās televizoru, arī bērni sāk biežāk blenzt ekrānā un apveļas. Lielā mērā lipīgums ir ne tikai ģimenē, bet visā sabiedrībā. Eiropā lielākā daļa bērnu iemaņas planšetdatora un viedtālruņa lietošanā apgūst līdz 5 gadu vecumam, 10-11 gadu vecumā 40% bērnu ir savs profils Facebook vai līdzīgos saitos, 12 gadu vecumā šis skaitlis ir 47%, bet 15 gadu vecumā pārsniedz 80%. Televizora programmas bērni māk izveidot paši, turklāt ceturtajai daļai no Eiropas bērniem līdz 5 gadu vecumam istabā jau ir savs televizors vai dators, kas tiek izmantots filmu skatīšanai.

Eiropas Savienības prezidentūras konferenču laikā radās iespaids, ka galvenā cīņas metode pret sēdošu dzīvesveidu, mazkustību un aptaukošanos ir lekcijas par šīs mazkustības kaitīgumu. Eiropas Komisijas pārstāvji tik nopietni, ilgi un garlaicīgi runāja par sēdošu dzīvesveidu, ka radās iespaids – ierēdņu mērķis ir likt šo ziņu sēžot noklausīties visiem eiropiešiem, turklāt šī ziņa būs maksimāli gara un sēdēšana – maksimāli ilga.

Līdz šim Eiropas Savienība bērnu sporta un bērnu uztura jautājumos darbojas maigos dūraiņos tērptās rokās. Lisabonas līgumā ir noteiktas ES kompetences, kurās šo jautājumu nav, tātad tās pilnībā paliek dalībvalstu kompetencē. Tādēļ mums atliek paļauties uz valdību un pašvaldībām gan veselīga dzīvesveida, gan kustību un sporta, gan veselīgu ēšanas paradumu ieviešanā un nostiprināšanā ikdienas dzīvē. Valdības līmenis veselīgam dzīvesveidam būtu ceļi un infrastruktūra, tautas apmācība, informācija un vadlīnijas, finanšu resursi un likumdošana, starpnozaru sadarbība, administratīvā vadība un veselīgas vides plānošana, bet tomēr pats galvenais- bērnu un jauniešu sports, kā arī veselības apmācība bērniem skolās.

Tukšas caurviju pļāpas ir vingrošanas piecminūte matemātikas stundā bērniem vai kantorī ierēdņiem.

Spriežot pēc Skandināvijas pieredzes, mēģinājumi piecelt ierēdņus no datoriem un izkustināt pirkstus un ceļu locītavas nekādus vispārināmus rezultātus nedod. Vācijā šī kustība – vingrot darbdienas vidū visam kolektīvam – bija pat valstiska, bet lēnām noklususi, un vienīgais, kas aizķēries – iespēja pie datora strādāt ne tikai sēdus, bet arī stāvus.

Eiropai 21.gadsimtā ir divas iezīmes – tā noveco un pieplūst ar migrantiem, kas maina Eiropas tēlu un rada jaunus izaicinājumus. Visā Eiropā raksturīga tendence stāstīt, kā turēt rūpi par veselību, bet realitātē īstenot tikai pilotprojektus un pētījumus. Filozofija ”Veselība” visās politikās ir zināma jau kopš pagājušā gadsimta 80.gadiem, bet politiķi to atceras tikai kaismīgos vārdos tribīnē, bet nekad realitātē. Domāt stratēģiski veselības jomā nozīmē domāt gan īstermiņā, gan vidējā termiņā, gan ilglaicīgi.

Eiropā pieaug neizmantoto sporta celtņu skaits, bet cilvēkiem pietrūkst, kur sportot. Politiķi ir gatavi izmest simtiem tūkstošu par lielā sporta būvēm, nedomājot par to izmantošanu ārpus sacensībām.

Valstis tērē simtus tūkstošu par rallijiem un ūdensmotosacensībām, kur skatītāji nodarbojas tikai ar alus dzeršanu un kas pat ne mazākajā mērā neveicina tautas sportošanu.

Eiropā gandrīz nemaz netiek rēķināta pievienotā vērtība sportā investētajiem līdzekļiem – visefektīvāk naudu ir ieguldīt bērnudārza un pirmsskolas sporta zāles iekārtošanā un aprīkojumā ar maziem bērniem paredzētām bumbām, vārtiem, groziem, tīkliem un sporta spēlēm.

Vērojot, kā top dokumenti par Eiropas prezidentūru, kādā veidā Izglītības ministrija ignorē ieteikumus panākt katram bērnam vienu sporta stundu dienā, rodas pārliecība – Latvijas ierēdņiem Eiropas Savienības prezidentūra bija tikai vieta, kur izrādīties, notrallināt līdzekļus un iedzert glāzi vīna ar labi padarīta darba gandarījuma sajūtu.

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents, Latvijas sporta federāciju padomes viceprezidents.