Jurašs: lepnuma par KNAB šobrīd vairs nav

Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieks par darba apstākļiem iestādē

Pagājušajā nedēļā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) aizdomās par pusmiljona eiro kukuļa pieņemšanu aizturēja “Latvijas Dzelzceļa” vadītāju Uģi Magoni. Ne KNAB vadība, ne biroja darbinieki konkrētā kriminālprocesa apstākļus nekomentē, taču KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieks Juris Jurašs piekrita intervijā žurnālam “Ir” atklāt savu personisko viedokli par to, kādos apstākļos birojs šobrīd strādā. Irir.lv publicē saīsinātu intervijas tekstu.

Sapratu, ka šo [Magoņa] lietu nepieskaitāt pie Streļčenoka darba rezultātiem tādā pozitīvā nozīmē.
Es varētu situāciju raksturot tā – nevis pateicoties [Streļčenokam], bet kaut kādā mērā par spīti, ņemot vērā tendences, kas šobrīd norisinās birojā un ar ko īpaši jāsaskaras apkarošanas blokam, arī manis vadītajai nodaļai. Ir vesela rinda disciplinārlietu, un tas demotivē darbiniekus, neveicina vēlmi aktīvi darboties.

Darbs, kas mums ir jādara, ir ļoti radošs. Ja kolektīvs ir demotivēts, redzi, ka par neko vai par formāliem sīkumiem ir gatavi rosināt disciplinārllietas, imitēt kādu aktīvu pseidokārtības ieviešanas, tad, protams, darbinieki paskatās uz sevi un saprot – jo vairāk darīs, jo vairāk būs gatavs kādās situācijās saprātīgi riskēt, jo palielināsies iespēja, ka viņam ir iespēja kļūdīties, rezultātā panākot to, ka priekšnieks pret viņu vērsīsies. Reizēm pat pārņem sajūta, ka ar nepacietību tiek gaidīts kaut kas, lai vismaz formāli var vērsties pret darbiniekiem un šī situācija, protams, nav labvēlīga tam, lai sasniegtu augstvērtīgus rezultātus.

Es varu pateikt lielu paldies visiem ne tikai par šo pēdējo lietu, bet vispār par to, ka cilvēki vēl joprojām strādā, un strādā, manuprāt, ļoti labi. Tas droši vien ir viņu pienākums pret valsti, pret iestādi, neskatoties uz to, kas notiek tās iekšienē. Kaut gan jāatzīst, ka aizvien biežāk dzirdu no darbiniekiem, ka no rīta pamostoties, ir dīvaina sajūta, ka negribas iet uz darbu. Vairs nav tā prieka, kas bija kādreiz, tas lepnums, kas bija par iestādi. Šobrīd tā vairs nav.

Šobrīd faktiski ir tiešām pienākums, skaļi varbūt skan, bet daudziem darbiniekiem ir izteikta misijas sajūta.

Neskatoties uz to, ka birojā tiek vajāti, viņi ir gatavi savu brīvo laiku sestdienās, svētdienās, naktīs pavadīt strādājot un diemžēl pēc tam par to nākas arī samaksāt. Priekšnieks var atļauties izplatīt melīgu informāciju gan biroja iekšienē, gan ārpus biroja, ka darbinieki nosacīti zog virsstundas, pieraksta kaut ko un [KNAB vadītājs] to publiski pauž. Protams, ka darbiniekos, kuriem lielu daļu pat nesamaksā no virsstundām, tas izraisa sašutumu. Tad, kad viņi lūdz kaut ko komentēt, konkretizēt, galu galā veikt pārbaudi, lai viestu skaidrību, nekāda saprātīga rīcība neseko – nedz ziņas tiek atsauktas, ne kā savādāk tiek darbiniekiem izskaidrots – varbūt kļūdījās vai nezinu. Ir grūti izskaidrot, kāpēc tas naids, varbūt kādam profesionālā greizsirdība uz apkarošanas bloku.

Taču tas, kas nav normāli – šāda vadītāja vadībā birojs nav spējīgs attīstīties.

Tas, ka mums izdodas izdarīt labi savu darbu, nav tāpēc, ka kāds no vadības puses būtu to [darbu] sekmējis, bet gan tāpēc, ka visi ir profesionāli darbinieki ar augstu tiesisko, pilsonisko apziņu un mēģina uzticēto darbu padarīt pēc labākās sirdsapziņas.

Vai disciplinārlietas ierosinātas pret tiem darbiniekiem, kas strādāja pie šīs lietas?
Nav gluži pret tiem, kuru lietvedībā atrodas pārbaudes materiāli. Kā es teicu, tas ir radošs darbs un šajā procesā nav iespējams sasniegt augstvērīgu rezultātu, ja strādā viens, divi, trīs vai četri cilvēki. Lielajās apjomīgajās lietās nereti tiek iesaistīti visi, pilnīgi visi nodaļas darbinieki un process nav vienu, divas dienas, tāpēc tagad nošķirt, kurš vairāk vai mazāk ieguldījis kādā procesā, ir sarežģīti. Es īpaši gribu uzsvērt, ka tas ir komandas darbs un sekmīgs komandas darbs iespējams tikai tad, ja ir maksimāla savstarpējā uzticēšanās. Par savu nodaļu varu noteikti teikt – manuprāt, tā ir komanda, kurā viens otram uzticās. Par to, ka ir šis augstais uzticības līmenis liecina arī tas, ka manā nodaļā jau gadiem praktiski nav darbinieku rotācijas.

Par ko ir šīs disciplinārlietas?
Izcelt kaut ko ir sarežģīti. Netiek laista garām neviena iespēja vērsties pret darbiniekiem, ka tik būtu formāls pamats, pat ja lietas finālā tiek izbeigtas. Prasīt, lai viņi [pēc tam] būtu maksimāli lojāli iestādei, vadītājam ir ļoti sarežgīti. Kas attiecas par godaprātu, man nav šaubu ne par vienu no saviem darbiniekiem, bet priekšnieks no savas puses dara visu iespējamo, lai darbinieki būtu demoralizēti.

Vai pie šīs lietas bija kaut kas, ko varētu uzskatītu par traucēšanu izmeklēšanai? Saprotu, ka laika periods bija diezgan ilgs un nebija tā, ka jums pēkšņi paveicās.
Te esam spiesti domāt citādās kategorijās. Es varētu teikt tā, daudz ir tas, ka informācija, ka mēs darām šo darbu, nav nopludināta. Varētu teikt, ka tas ir daudz. Parasti, ko gaida no vadības? Maksimālu atbalstu, kas, protams, šajā konkrētajā gadījumā ir diezgan relatīvs. Ja to var saukt par atbalstu, tad formāli tiek salikti paraksti, rezolūcijas, tas arī faktiski ir viss. Apkarošanas bloka vadītājs [Jānis Roze] tajā laikā, kamēr visi aktīvi strādā un mēģina iegūt pierādījumus, veiksmīgi nodarbojas ar blakusnodarbēm, apmācot topošos autovadītājus. Tieši tajā dienā. Tas, manuprāt, arī par kaut ko liecina.

Un Streļčenoks bija atvaļinājumā?
Jā, atvaļinājumā.

Kāda ir situācija kopumā? Daļa darbinieku no citām nodaļām biroju ir pametuši, kā ir jūsu nodaļā?
Tāda darbinieku rotācija, kāda ir šobrīd, nav vēl bijusi. Kopējais biroja profesionalitātes līmenis ir būtiski krities. Kā jau teicu, vienīgā nodaļa, manuprāt, kurā nav tādas darbinieku rotācijas, ir manis vadītā. Bet tas ir pagaidām. Es nevaru pateikt, kas notiks, ja kādu no darbiniekiem mēginās izravēt, iespējams, lai atkal atbrīvotu vietu kādam no savējiem. Grūti ir pateikt, kā viss attīstīsies, jo skaidrs ir viens – runājot ar kolēģiem, nav tādu, kas nebūtu domājuši, ko darīt gadījumā, ja… Savulaik, kad Juta [Strīķe] bija apkarošanas bloka vadītāja, viņa bija tā, kas kā buferis uzņēma visu uz sevi, pasargāja nodaļu vadītājus no Streļčenoka rīcības, par ko arī acīmredzot izpelnījusies to, ko šobrīd redzam. Kad Jutas vairs nav, visi sitieni ir jāuzņem struktūrvienību vadītājiem.

Redzam, kas ir noticis ar Izmeklēšanas nodaļas vadītāju [Lienīti] Šikori, kura faktiski ir atstādināta. Kā iemeslu minot iespējamu interešu konfliktu kādā ļoti šaurā jomā, viņa atstādināta no darbības kopumā, kas, manuprāt, liecina tikai un vienīgi par vēlmi visu deleģēt citiem cilvēkiem un neļaut vadītājiem turpināt pildīt pienākumus. Nākamā fronte ir struktūrvienību vadītāji, un es domāju, ka kontekstā ar jauno KNAB likumprojektu, ko KNAB izmisīgi mēģina izstumt cauri Ministru kabinetam ne bez Valsts kancelejas aktīvas līdzdalības, kurš ir absolūts brāķis, tāds produkts, kuru, manuprāt, normālā situācijā KNAB būtu kauns prezentēt. Analizējot šo likumprojektu, ir skaidri redzams, kādi ir mērķi, kurus KNAB vadība vēlas sasniegt. Ja likumprojekts Saeimā tiktu pieņemts, tad tā ir absolūta patvaļa.

Kā patvaļa?
Varu minēt dažus aspektus. Šobrīd redzam neskaitāmās tiesvedības ar darbiniekiem, kas lielā mērā Streļčenokam apgrūtina un sarežģī atbrīvošanos no nevēlamiem darbiniekiem. Tāpēc viņš jaunajā likumprojektā ir iestrādājis lietas, kuras faktiski atsien rokas, un var brīvi izrīkoties. Piemēram, vēlme iestrādāt likumprojektā to, ka nav nepieciešams pārrauga akcepts iekšējo normatīvo aktu saskaņošanā. Proti, jebkura reorganizācija bija jāsaskaņo ar premjeru, bet ar šo likumprojektu, šajā redakcijā tas būtu lieki. Likums paredz iekšējo rotāciju, likvidāciju, štata vietu reorganizāciju – tam visam nevajag saskaņojumu. Tas atsien rokas – dari, ko gribi, ar jebkuru darbinieku.

Jūsuprāt, kāds tad ir Streļčenoka mērķis?
Man ir grūti pateikt, kāds ir Streļčenoka mērķis, bet tas, ko viņš dara, liecina par to, ka viņš grib maksimāli vājināt apkarošanu. Man nav šaubu par to. To varam redzēt arī pēc disciplinārlietām, izteikumiem, kas met ēnu uz darbiniekiem, bloku kopumā, tāpēc, manuprāt, tiek veikts viss iespējamais, lai to varētu izdarīt.

Tas, kas pēdējā laikā notiek ar KNAB, raisījis diskusijas par to, cik lielā mērā birojs šobrīd ir spējīgs lielas sabiedrībai nozīmīgas lietas izmeklēt un novest līdz rezultātam.
Jā, mēs varam. Kā jau teicu – darbinieki ir augsti motivēti tādā ziņā, kas attiecas uz savu pienākumu pildīšanu un misijas apziņas realizāciju. Varētu darīt vēl vairāk, ja būtu atbalsts no vadības, nebūtu vēršanās pret darbiniekiem. Rezultāti būtu augstvērtīgāki nekā tas, ko šobrīd redzam. Izmeklēšanas kapacitāte, manuprāt, ir stipri kritusies, neskatoties uz to, ka tehniski štata vietas ir aizpildītas, bet jaunie darbinieki nav līdzvērtīgi tiem, kuri ir atstājuši biroju. Tādu ir pietiekami daudz, ņemot vērā to skaitlisko apjomu, cik vispār ir izmeklētāju. Aizgājuši visprofesionālākie darbinieki. Izjūtam izteiktu deficītu pēc pieredzējušiem krimināllietu izmeklētājiem, kurus nav iespējams paņemt no kaut kurienes, viņus var tikai un vienīgi izaudzināt uz vietas.

Uzskatu, ka pie tā, ka situācija ir tāda, kāda tā šobrīd ir, lielākā vaina jāuzņemas būtu priekšniekam.

Ņemot vērā visu, ko minējāt, vai pats neesat domājis par promiešanu?
Manā nodaļā nav neviena, kurš nebūtu par to domājis, ieskaitot mani. Tas, kas šobrīd ir, nav normāls darba process un, ja mana aiziešana neradītu kādas tālejošas sekas pārējiem darbiniekiem, iespējams, es būtu šādu lēmumu pieņēmis. Taču šobrīd, tāpēc, ka tas var izraisīt domino efektu un novest pie komandas iziršanas, es sevi redzu šeit. Turpināsim strādāt.