Mediju politikas veidotāja skatījums sakrīt ar Nacionālās apvienības politiķiem
Kultūras ministrijas mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis, kas jaunajā amatā nostrādājis simt dienu, sarunā ar žurnālu ”Ir” asi kritizē žurnālistu darbu, uzsverot: ”Es gribu atbildīgāku mediju vidi, es gribu kvalitatīvāku mediju vidi, es gribu neatkarīgu mediju vidi, bet arī tādu, kas apzinās savu atbildību, nevis tikai uzstājīgi atgādina par savu neatkarību, taču patiesībā neievēro tos pašus standartus pret sevi, ko pieprasa no citiem. To Latvijas žurnālistika dara, ieskaitot sabiedriskās raidorganizācijas.»
«Ja mērām vidējo temperatūru Latvijas žurnālistikas atbildībā, caurskatāmībā un ētikas standartos, diemžēl žurnālisti, kas ņem naudu par saturu, ir absolūti vidusmēra žurnālisti – sākot no pierobežas, beidzot ar nacionālajiem medijiem,» secinājis jaunais valsts ierēdnis. Putnis ir bijušais sabiedrības par atklātību ”Delna” vadītājs, ”Parex” klientu apkalpošanas centra vadītājs un apdrošināšanas kompānijas BTA Vācijas filiāles vadītājs, pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezies Latvijā.
Pieredzes trūkumu medijos viņš uzskata par priekšrocību, jo viņam esot ”neatkarīga reputācija”, varot mēģināt iegūt uzticību no dažādām pusēm: «Ministrijai bija vajadzīgs cilvēks ar sabiedrisko vajadzību redzējumu politikas veidošanā, ar pietiekami plašu un dziļu izpratni par mediju lietām.» Ar politiski par nozari atbildīgās Nacionālās apvienības politiķiem viņam ”redzējums par mediju politiku absolūti sakrīt”, un Dace Melbārde esot viena no spēcīgākajām kultūras ministrēm, ”ļoti čakls un godīgs cilvēks”.
Putņa vadībā ir pabeigta mediju politikas pamatnostādņu 2016.-2020.gadam sabiedriskā apspriešana. Pašam tajā būtiskākais šķiet noteikt sabiedrisko raidorganizāciju lomu, funkcijas un skaidru finansējumu, lai mediji nebūtu atkarīgi «no politiski pirktā satura» – papildus iezīmēta finansējuma dažādiem mērķiem. Viņš atbalsta sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, piešķirot atbilstīgu kompensāciju. Abu šo iniciatīvu īstenošana varētu izmaksāt papildus 8-10 miljonus eiro.
Darba grupa vienojusies virzīt iniciatīvu, kas liegtu pašvaldību veidotajiem medijiem piedalīties reklāmas tirgū. Kāpēc vispār jāļauj ar saviem izdevumiem turpināt kropļot mediju vidi? Aizliegums pašvaldībām vispār izdot savus biļetenus būtu «revolucionārs solis pašreizējā Latvijas situācijā», un pat profesionālie eksperti darba grupā secinājuši, ka šādu variantu nav vērts piedāvāt, jo tas netiks īstenots.
Indras Sprances sarunu ar Robertu Putni lasiet žurnāla ”Ir” jaunajā numurā rubrikā ”Pusdienas”.
Komentāri (31)
aldis 06.08.2015. 09.07
Arī vidējais policists, prokurors, tiesnesis, maksāt nespējas administrators un birokrāts. Bet varbūt man personīgi vienkārši nav laimējies.
1
edge_indran > aldis 06.08.2015. 11.59
———-
Vienkārši “novirze no normas” jeb “kļūdas procents” sabiedrībā:
“…..Es tagad esmu tādā kā priviliģētā stāvoklī. Neesmu sadarbojusies!
Apbrīnojami! Es jau neesmu vienīgā tāda.” Lidija Lasmane.
http://www.irir.lv/2015/7/22/patiesiba-daris-brivus
0
J.Biotops 06.08.2015. 07.54
Tagad vajadzētu gaidīt kāda „vidusmēra žurnālista” viedokli, bet diez vai sagaidīsim, Kurš gan pieteiksies par viduvējību, mēs, ģēniji, mēdzam būt dikti kautrīgi.
1
andrejs > J.Biotops 06.08.2015. 10.11
Ozoliņš jau nu gan nav no kautrīgajiem. Tāpat kā “Olivers Perverts” no TVnet
0
Absints 06.08.2015. 13.56
Vai zilais putniņš šorīt pabarots?
Par pērkamību īsti nezinu, bet tas, ka žurnālistikas kvalitāte ir zema, ir pilnīga taisnība.
Kļūdas tekstā, titros, virsrakstos, mērvienībās..
Piemēri nav tālu jāmeklē
Tepat- vai komati virsrakstos nav jāliek?
http://www.irir.lv/2015/8/5/cik-daudz-nelegalo-imigrantu-ir-latvija-un-kas-vini-ir
Te piemēram, varat pārliecināties, kā žurnālists “māk” pārvērst dolārus par eiro
http://www.delfi.lv/majadarzs/majoklis/majas-ar-stastu/foto-nevainojams-perfekcionisms-un-elegance-dzulijas-robertsas-dzivokli.d?id=46244933
Bez tam pastāv žurnālistu visatļautība- var kādu nopratināt, interpretēt pa savam, un publicēt. Un pēc tam vēl šausmināties, ka intervējamais par to nav priecīgs. Atbildības par to nav. Ataukumus var nepublicēt. Atzīts ir revolveržurnālistikas stils – informācija par katru cenu, Neo stila darbība – kaut kur nočiept un publicēt, jo mērķis taču attaisno līdzekļus, pratināt intervējamo, kamēr tas sapinās, pārsakās vai samulst, vai specalizēties netaktisku jautājumu uzdošanā, lai samulsinātu intervējamo, un tad to izmantotu… Kā piemēri: Jaunalksne, Nagle, Kaimiņš, Šņore. Informācija par katru cenu, aiz manis var būt kaut ūdensplūdi.. Pirms kāda laika šim sarakstam pieskaitīju arī Spriņģi, bet pēdejā laikā viņa, šķiet, kļuvusi tolerantāka pret intervējamiem. Pārtraukšana, runāšana par virsu ir ļoti tipiska parādība televīzijā, un nez vai ir saprotama kā žurnālista pieklājība pret viesi. Rakstu neparakstīšana, vai tepat IR piekoptā raksta jēgas mainīšana, tā padarot komentētājus par muļķiem, arī ir piekopta prakse. Ločmele saka – “tā drīkst.” Tāpat ģērbšanās stils. Nopietnās televīzijās diktori vienmēr ir uzvalkā, ar kaklasaiti, mēs frivoli varam mētāt pildspalvas. Nedomāju ka tā ir brīvības pazīme, drīzāk vienkārši kultūras trūkums. Tāpat televīziju kultivētais latviešu valodas kropļošanas stils – rakstot tekstus bez diakritiskām zīmēm. Esam jau moderni, bet tāda nolaišanās līdz ielas līmenim vien iznāk. Šinī sakarā arī brīnos par valsts uzturētajām latviešu valodas institūcijām. Lielai daļai ir arī kontroles funkcija, bet tā ir absolūti nejūtama. Jā, Īslandi izgudroja gan, bet medijos valodas kvalitāte kontrolētas netiek..
Demokratizējamies vai nonivelējamies?
3
+1
-2
Atbildēt
0
-1
Atbildēt
+5
-1
Atbildēt
@Charlie Hebdo > 06.08.2015. 14.15
Ķīps
Civilizētās valstīs 50% policijas darba paveic jaunalksnes, krēvici, naglas, kaimiņi, šņores, poikāni, jakobsoni, tikai tur noziedznieki neuzdrīkstam tiem uzrīdīt policiju. Kas attiecas uz tendencioziem paskvilu skribentiem: Spriņgi, Rēderu, Spranci un Ozoliņu, tur analogs ir Kiseļ TV.
0
andrejs > 06.08.2015. 14.45
Kā piemēri: Jaunalksne, Nagle, Kaimiņš, Šņore
——————————–
Kāda Šņore? Ja Inga – tad piekrītu.
0
andrejs_gr > 06.08.2015. 15.12
Taisnība. Mūsu žurnālisti bieži vien sajauc interviju ar diskusiju. Viņi nevis intervē, bet diskutē ar sarunas partneri. Un tas vēl ir labākajā gadījumā – dažkārt tas viss izskatās pēc nopratināšanas. Tas nav aizliegts, bet tas ir īpašs žanrs. Spilgtākais žanra pārstāvis BBC Hard talk. Bet tur ir citi spēles noteikumi un abas puses ar to rēķinās. Bet pie mums pārsvarā (izņemot nopirktās intervijas, protams) ir hard talk. Daudzi teiks – super! Ok, bet tad rēķinieties, ka būs grūtības dabūt cilvēkus uz intervijām, un pat ja tas izdosies – intervējamais, redzot, ka intervētāja mērķis ir viņu pazemot, vai par katru cenu panākt, ka piekrīt žurnālista viedoklim, apstiprina aizdomas utt., instinktīvi iestāsies aizsardzības pozīcijā Un tad vispār neko no viņa nebūs iespējams dabūt ārā. Intervēt otru nav tik vienkārši, tā ir arī smalka psiholoģiska spēle.
0