Negaidīti loģisks prezidents

Jaunievēlēto Valsts prezidentu Raimondu Vējoni trešdien pie Saeimas negaidīja apsveicēju pūlis, taču arī izsvilpēju tur nebija. 

Arī viņa ievēlētāji, Saeimas deputāti, laikam nejutās ne īsti laimīgi, ne dziļi nelaimīgi. Jau tas vien ir rādītājs, ka rezultāts nav slikts.

Vīlušies varētu būt prognozētāji, ka trešdien netikšot ievēlēts neviens no četriem pieteiktajiem kandidātiem un notiks otras vēlēšanas. Bet šāda vilšanās ir patiešām labs rezultāts.

Prognozēt neveiksmi lika iepriekšējo prezidenta un arī citu amatpersonu vēlēšanu pieredze, kas teica priekšā, ka notiekošais ar oficiāli pieteiktajiem kandidātiem ir tikai politikas aizkulišu mahinatoru sarīkots teātris sabiedrības apmuļķošanai, lai pēc tam ieblēdītu amatā kādu savā zoodārzā aizlaikus noskatīto. Tā nenotika.

Aizkulišu manevri notika arī šoreiz. Taču pašiecelto politikas kuluāru ģenerāļu laiks iet uz beigām. Un, šķiet, gan viņi paši vairs īsti netiek galā ar savām shēmām, gan arī daudzi no tautas pārstāvjiem ir piekusuši no viņu spēlēm un vairs nevēlas tēlot pazemojošās statistu un marionešu lomas.

Par to lielā mērā jāpateicas otrajam no diviem prezidenta amata galvenajiem kandidātiem Egilam Levitam. Viņa piekrišana tomēr kandidēt, kaut gan bija solījis to darīt tikai tad, ja viņam būs «nopietns» jeb Saeimas vairākuma atbalsts, bija nepatīkami negaidīta shēmošanas veterāniem, ieskaitot vismaz dažus viņa izvirzītājus no Nacionālās apvienības, kuriem Eiropas Savienības tiesas tiesnesis bija bijis ērts, taču nesaistošs sauklis kopš Saeimas vēlēšanām pērnruden. Shēmas pajuka, nācās steigšus kombinēt jaunas, taču tam acīmredzot vairs nebija ne laika, ne politisko, ne prāta resursu.

Rezultātā prezidenta amata kandidātu priekšvēlēšanu debates un viņu vērtēšana šoreiz notika daudz nopietnāk nekā jebkad agrāk, turklāt šis process izrādījās īsts. Tas ir solis pretī godīgai politikai, pēc kuras, kā pastāvīgi uzsvēra Levits, ir noilgojusies sabiedrība.

Tagad Saeimai jāsper vēl viens loģisks solis – jau nākamajās prezidenta vēlēšanās balsojumam jābūt atklātam. Vējonis pēc ievēlēšanas solīja pieņemt un virzīt arī nepopulārus lēmumus. Prezidenta atbalsts atklātai prezidenta ievēlēšanai būtu nepopulārs tikai ļoti šaurā politikāņu lokā, kuriem tā ir iespēja manipulēt ar vēlēšanu iznākumu.

Manevri piedurknēs

Vēlēšanu rītā Saeimā dominēja noskaņojums, ka nevienu neizdosies ievēlēt, process būs ilgs un pēc šīm būs vismaz vēl vienas vēlēšanas. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece Latvijas Radio bija brīdinājusi, ka politiķi pošas dalīt kārtis zem galda (ar to netieši pateikdama, cik nožēlojami šaurs ir šo spēlmaņu loks – arī viņas pašas Nacionālajā apvienībā -, ja pat valsts otrā augstākā amatpersona nav kāršu dalītāju pulkā), bet no Saeimas balsojuma būs atkarīga sabiedrības uzticēšanās politiķiem.

Koalīcijai ir 61 balss, un ar tādu vairākumu ir grūti neievēlēt prezidentu. Tomēr daļa par Vējoni piektajā, pēdējā balsojumā atdoto 55 balsu paliek nezināmas izcelsmes jeb, kā teiktu Mūrniece, «no piedurknes».

NA pirms tam bija nolēmusi balsot pret Vējoni un atkal izvirzīt Levitu, kad pirmās vēlēšanas būtu beigušās bez rezultāta, līdzīgi rīkojās vismaz divas Vienotības deputātes, un diezin vai var pārmest šiem politiķiem vēlmi ievēlēt izcilu, nevis tikai «normālu» prezidentu. (Mūrniece pat esot pieļāvusi iespēju atdot savu Saeimas priekšsēdētājas amatu «zemniekiem», ja Levits kļūtu par prezidentu.) Daži NA deputāti tik un tā laikam balsoja par Vējoni, tomēr ar to bija par maz viņa ievēlēšanai.

Tātad melo, ka viņu partiju deputāti neesot balsojuši par Vējoni, vai nu Saskaņa, kuras priekšsēdētājs Nils Ušakovs pirms pēdējā balsojuma bija atsteidzies uz Saeimu izrunāties ar frakcijas vadītāju Jāni Urbanoviču, vai nu Latvijas Reģionu apvienība un tās prezidenta amata kandidāts Mārtiņš Bondars, kurš, kā baumoja kuluāros, varbūt bija naivi iedomājies, ka var cerēt uz aizsardzības ministra portfeli, vai Inguna Sudraba sev vien saprotamā astrālā sirsnībā. Visas trīs opozīcijas partijas bija solījušas nebalsot par koalīcijas kandidātiem.

Muļķīgi izklausījās arī «zaļo zemnieku» frakcijas līdera Augusta Brigmaņa runātais, ka nekāda balsu meklēšana un sarunāšana vispār nenotiekot. Viņa patrons, smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs, kas vēl no rīta bija publiski šaubījies, vai prezidentu izdosies ievēlēt, jau tūlīt pēc ceturtā balsojuma bija televīzijā piekodinājis, ka visiem koalīcijā jābalso par Vējoni un nedrīkstot darīt neko, kas apdraudētu Laimdotas Straujumas valdības stabilitāti.

Varbūt Lembergs bija izrēķinājis, ka labāk norīt mazākā ļaunuma krupi, toties dabūt Vējoni prom no apvienības «zaļā» gala un saliedēt to atkal zem savas tupeles (bet pēc tam, kazi, iemainīt Aizsardzības ministriju pret naudīgo Satiksmes ministriju, kas ir Vienotības pārziņā, vai Vides ministriju, kurā pašlaik saimnieko VL – TB/LNNK), nekā mēģināt turpināt shēmot pret visiem, riskējot zaudēt bez kompensācijām.

Taču pēc visus apčakarējuša uzvarētāja un galvenā lietu kārtotāja Lembergs vairs neizskatās tik un tā. Vējonis arī pēc ievēlēšanas atgādināja, kā pērn pavasarī mācījis ZZS «premjerministra kandidātam» ābeci, ka NATO ir Latvijas drošības garants, nevis «okupants». Vēl vairāk – preses konferencē tūlīt pēc ievēlēšanas paziņoja, ka premjerministru kandidātiem ir jābūt partiju vadītājiem.

Varbūt Vienotības Solvitai Āboltiņai tas var šķist pamudinājums politiķes karjeras norietā pašai pamēģināt stāties valdības priekšgalā (Levits, starp citu, vienubrīd izteicās, ka, balsodama par Vējoni, Vienotība kļūšot par ZZS piedēkli), taču, pat ja amatu pārdale valdībā notiktu, pašreizējai koalīcijai nav reālas alternatīvas. Un, lai nu kā, prezidents tomēr ir ievēlēts.

Prezidents nemelos?

Vējonis ir pirmais atjaunotās Latvijas prezidents, kam ir ilga un plaši zināma politiskās darbības pieredze. Viņš ir jau ceturto reizi ievēlēts Saeimā, deviņus gadus ir bijis vides ministrs, bet kopš pagājušā gada sākuma ir aizsardzības ministrs, kas labi ieredzēts arī starptautiski.

Prezidentam diezin vai būtu vērts tiražēt partijas biedra Ingmara Līdakas melodramatisko stāstu par «pirmo zaļo» prezidentu Eiropā. (Jo tad būtu jāatgādina vēl sensacionālāks stāsts, ka Latvijas «zaļie» ir vienīgie Eiropā, kuri apvienojušies ar lauksaimniecības lielražotājiem.) Daudz svarīgāka nekā «zaļo ideju» paušana, ko Vējonis vakarā pēc ievēlēšanas minēja līdztekus daudzām citām lietām, kuras vēlētos darīt, ir viņa prioritāšu loģiskā pēctecība, pārceļoties no Aizsardzības ministrijas uz Valsts prezidenta rezidenci.

Preses konferencē jaunievēlētais prezidents uzsvēra, ka viņam svarīgākā būs Latvijas iekšējā un ārējā drošība – tad būs arī investīcijas ekonomikā un līdz ar to arī sociālā drošība. Viņš pauda atbalstu Ukrainai un atkārtoja, ka «konstruktīvs dialogs» ar Krieviju būtu iespējamas tikai tad, kad tā mainītu pašreizējo agresīvo politiku.

Prezidenta Vējoņa darbība ārējā un drošības politikā nesagādās pārsteigumus. Taču tas nenozīmē, ka viņš ir jaunajam amatam nevainojami gatavs. Viņa ilgā politiskā pieredze ir pluss, aiz kura var slēpties arī nopietnu mīnusu bagāža, ņemot vērā, ka šī politiskā pieredze gūta partiju apvienībā, kurai tiesiskums, atklātība un godīga politika bijusi drīzāk nievājama, nevis principiāli svarīga.

Zibenīgi populāra ir kļuvusi Vējoņa pati pirmā frāze uzreiz pēc vēlēšanu rezultāta paziņošanas, Saeimas tribīnē tverot pēc minerālūdens pudeles – «laikam no sākuma jāierauj». Taču svarīgāk ir ielāgot citu, ko viņš trešdienas vakarā pateica televīzijā: «Politiķi nedrīkst melot.» Uzskatīsim to par kritēriju, pēc kura vērtēt Vējoni prezidenta amatā.