ES ir jāspēj rast veids, kā saglabāt savu ietekmi Austrumu partnerības valstīs, neizraisot jaunas ģeopolitiskas sadursmes
Pašreizējā situācija Austrumu partnerības (AP) reģionā ir izraisījusi drošības jautājumu pārskatīšanas nepieciešamību partnerības ietvaros. Vajadzība pēc jaunas ES AP politikas, kas būtu piemērota mūsdienu izaicinājumiem, Eiropas līderiem ir sagādājusi ne mazums rūpju. Kamēr AP reģiona pilsoniskā sabiedrība pieprasa un sagaida ES aktīvāku iesaistīšanos drošības un aizsardzības jomās, tikmēr ES “rokas” ir sasietas, jo tai nav nepieciešamo resursu šādu solījumu sniegšanai.
Latvijas prezidentūras galvenais notikums 2015.gadā – ES Austrumu partnerības samits, Rīgā pulcēja delegātus un līderus no Eiropas Savienības un tās partnervalstīm. Paralēli samitam risinājās arī Pilsoniskās sabiedrības konference (PSK), kurā šo pašu valstu pilsoniskās sabiedrības pārstāvji pauda savu redzējumu un vērtējumus par AP perspektīvām un izaicinājumiem.
Lai arī par kara laika samitu nodēvētais pasākums saturiskus pārsteigumus nenesa, tomēr šis notikums un to pavadošā Pilsoniskās sabiedrības konference skaidri iezīmēja trīs tēmas/problēmjautājumus, risinājumus, kurus īpaši cerēja sagaidīt AP valstis. Šie jautājumi bija – vīzu liberalizēšana, integrācija ES un drošība reģionā. Kamēr pirmie divi vairāk attiecas uz integrācijas procesiem, kas notiek ilgākā laika periodā, drošības problemātikas risināšana AP valstīm ir aktuāla jau šodien un tagad.
Krievijas efekts
Austrumu partnerības politika ir bijusi nemainīga kopš 2011.gada – patlaban drošības apstākļi reģionā ir krasi mainījušies pēc Krievijas agresijas Ukrainā. Drošības jautājumu izaicinājumus AP reģionā var iedalīt trīs dimensijās – iekšējā, kas attiecas uz iesaldētajiem konfliktiem partnerības valstu teritorijās, tai skaitā arī Ukrainā, kur joprojām notiek aktīva karadarbība; ārējā dimensija skar jaunos drošības izaicinājumus, kas nāk no reģiona valstu, austrumu kaimiņa Krievijas; kā arī enerģētiskā drošība.
Krievijas Nacionālās drošības politika, paredz, ka NVS un citas Krievijas kaimiņvalstis ietilpst tās interešu zonā, piedēvējot Krievijai noteicošo lomu šo valstu iekšpolitiskajās norisēs un uzskatot partnerību par ES instrumentu tās ietekmes palielināšanai šajā reģionā. Krievijas faktoram ir nozīmīga loma Austrumu partnerības valstu drošības dienaskārtībā, līdz ar to ir radusies nepieciešamība veidot tādu AP politiku, kura vairāk orientējas uz drošības jautājumu risināšanu austrumu kaimiņvalstīs, piemēram, izveidojot papildus mehānismus reģionālas stabilitātes uzlabošanai, līdzvērtīgu uzmanību pievēršot arī krīžu risināšanai, netradicionālajiem drošības izaicinājumiem un hibrīddraudiem, piemēram, informācijas saturam medijos, kiberuzbrukumiem un citiem instrumentiem, kas var tikt izmantoti situācijas destabilizēšanai AP valstīs. Par šiem punktiem ES jau ir piekritusi izstrādāt stratēģiskas komunikācijas plānu mediju brīvības atbalstam, kas AP valstīm būs pieejams jau jūnijā.
Tomēr ne visiem drošības jomas izaicinājumiem var tikt atrasts ātrs risinājums. Nelikumīgā Krimas ankesija un Krievijas militārā agresija Austrumukrainā ir parādījušas, ka drošība ir problēma Austrumu partnerības reģionā – visās dalībvalstīs, izņemot Baltkrieviju, atrodas konflikta zonas. Vienlaicīgi šīs valstis lielākā vai mazākā mērā vēlas integrēties ES. Tomēr neviena ES programma nespēj atrisināt šo valstu ekonomiskās, sociālās, enerģētikas u.c. problēmas, ja tās vēlas kļūt par ES dalībvalstīm, kamēr pastāv iekšējais drošības apdraudējums.
Iesaldētie konflikti Kalnu Karabahā, Piedņestrā, Dienvidosetijā un Abhāzijā, kā arī aktīvais konflikts Austrumukrainā līdz šim nav sagaidījuši aktīvu ES dalību to risināšanā. ES ir iespēja pievērsties šo drošības draudu risināšanai integrējot ES Kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP) AP politikā, kā arī attīstot daudzpusējo sadarbību starp ES, AP valstīm un NATO.
Enerģētiskā atkarība no Krievijas joprojām ir viens no galvenajiem izaicinājumiem trijām Austrumu partnerības valstīm – Armēnijai, Baltkrievijai un Moldovai. Pirmās pozitīvās pārmaiņas gāzes piegāžu diversifikācijā ir notikušas ar Azerbaidžānas atbalstu, kas palīdzējusi kaimiņvalstij Armēnijai atbrīvoties no Krievijas piegādēm. Tāpat kopš iepriekšējā samita Viļņā ir manāms progress lielākajos enerģētikas infrastruktūras projektos. Tiek nodrošinātas dabasgāzes piegādes no Ungārijas, Polijas un Slovākijas uz Ukrainu, kur vadoša loma kā piegādātājai ir bijusi Azerbaidžānai. Savu ieguldījumu enerģētikas infrastruktūras uzlabošanai sniedza Gruzija, realizējot Dienvidu koridora projektu un Dienvidu Kaukāzas gāzes vada paplašināšanu.
Neskatoties uz pozitīvām izmaiņām reģionā energopiegāžu jomā, lielākais drauds reģionam – Krievija – paliek konstants. Turklāt pašreizējā situācijā netrūkst ironijas – viens no Austrumu partnerības izveidošanas mērķiem bija Krievijas ambīciju mazināšana un līdzsvarošana šajā reģionā, bet tagad redzam, ka ES šā mērķa īstenošana AP ietvaros sagādā lielākas grūtības nekā iepriekš, aktīvai karadarbībai notiekot “ES pievārtē”.
ES jaunā vecā politika
Vārds “drošība” tika locīts un izmantots dažādos kontekstos kā Austrumu partnerības samita līderu debatēs, tā arī AP Pilsoniskās sabiedrības konferences ekspertu un delegātu analīzē par partnerības turpmāko darbību. Pilsoniskās sabiedrības konferences dalībnieki drošības jautājumus apsprieda, vairāk pievēršoties situācijai Ukrainā, savukārt samita laikā ES un tās dalībvalstu līderi vērsa uzmanību uz plašāku kontekstu ES un AP valstu sadarbībai šajā jomā.
Austrumu partnerības valstu pārstāvji un eksperti, Pilsoniskās sabiedrības konferencē pauda savas bažas par Krievijas iespējamiem centieniem izjaukt viņu ambīcijas attiecībā uz integrāciju ES un dalības perspektīvu nākotnē – Ukrainas krīze ir skaidri parādījusi, ka tālāka ES paplašināšanās postpadomju reģionā ir Maskavas “sarkanā līnija”, tādā veidā piešķirot sev de facto veto tiesības uz reģiona valstīm.
Lai arī AP valstu raizes par Krievijas centieniem aizšķērsot šā reģiona valstu ceļu uz Eiropu ir pamatotas, tomēr vēl ir pāragri runāt par iestāšanos ES, ja tas arī tagad tiktu izskatīts kā variants no ES puses. Viens no iemesliem ir fakts, ka valstis (Moldova, Gruzija un Ukraina), kuras ir parakstījušas Asociācijas līgumus, kas ir pirmais solis uz ciešāku integrāciju ES, nav pietiekami progresējušas nepieciešamo reformu īstenošanā. Tāpēc, prasot aktīvāku iesaistīšanos drošības un aizsardzības problēmu risināšanā un garantiju sniegšanā, AP pilsoniskās sabiedrības delegātiem, derētu atcerēties par tām saistībām, ko AP valstis ir apņēmušās pildīt pret ES – veikt nepieciešamās reformas demokrātijas stiprināšanai, biznesa vides uzlabošanai un brīvas cilvēku kustības nodrošināšanai starp ES un AP valstīm.
Eiropas valstu līderi uzskata, un to arī pauda kopīgi pieņemtajā Rīgas deklarācijā, ka tieši šīs reformas, kuras ir sāktas integrācijas procesa ietvaros, ir veids, kādā var stiprināt reģiona valstu drošību, padarot tās daudz izturīgākas pret ārējiem draudiem. Turklāt, lai arī ES rīcībā nav armijas, kas var palīdzēt kaujas laukā, tai ir citi instrumenti, ar kuriem var atbalstīt konfliktu risināšanu un reformu īstenošanu – finansiālais, ekonomiskais un institucionālais atbalsts. Piemēram, ES ir sniegusi savu atbalstu institūciju stiprināšanai Ukrainā, kā arī piešķīrusi apjomīgu finansiālo atbalstu: samita laikā tika panākta vienošanās par 1,8 miljardu dolāru liela aizdevuma izsniegšanu valstij. Arī Gruzija un Moldova, kā arī citas AP valstis, ir saņēmušas ne tikai finansiālu, bet arī atbalstu ekonomisko un institucionālo reformu īstenošanā.
Austrumu partnerības reģionam vienmēr ir un būs jārēķinās ar Krievijas klātbūtni. Ar laiku Krievijas centieni ietekmēt savus kaimiņus var mainīties, tāpēc ES AP ietvaros ir nepieciešama skaidra izpratne par tās ilgtermiņa mērķiem un lomu šajā reģionā – tam ir nepieciešama stratēģiska ārpolitiska pieeja, kas patlaban tiek izstrādāta kā daļa no Nākotnes globālās drošības stratēģijas apskata.
Tāpat jāizprot mūsdienu drošības un aizsardzības izaicinājumu raksturs – draudus rada ne tikai reāli bruņoti cilvēki, bet arī dezinformēšana, propaganda, uzbrukumi virtuālajā telpā un citi mūsu laikmetam nu jau visnotaļ raksturīgi kara elementi.
Tiem visiem ir kopīga viena lieta – sabiedrības spēja pretoties šiem draudiem. Viena no praktiskākajām pieejām, kura var tikt īstenota AP ietvaros, tagad ir pilsoniskās sabiedrības izglītošana par šiem procesiem un atbalsta sniegšana to novēršanai un apkarošanai, kā arī labākas izpratnes veidošana par to, ko var un nevar “prasīt” no ES. Arī vīzu režīma liberalizācija veidotu šo valstu pilsoņu labāku izpratni par to propagandu, kas tiek vērsta pret ES AP reģionā, kā arī uzlabotu biznesa sakarus ES un kalpotu kā viens no stimuliem palikt uz “Eiropas ceļa”.
Galvenais vēstījums, ko drošības jomā var “izvilkt” no samita līderu sagatavotās deklarācijas, ir – lai arī ES Austrumu partnerības kontekstā tiek raksturota kā “diplomātisks aktors un drošības sniedzējs”, tā nevar piedāvāt konkrētas drošības garantijas, jo ir politiska un ekonomiska savienība, bez armijas – šādai aizsardzības un drošības funkcijai kalpo NATO.
Tas, uz ko AP valstis var cerēt, ir pašu iniciatīvas izrādīšana un aktīva darbība ES ieteikto reformu īstenošanā, lai, stiprinot un “eiropeizējot” savu iekšējo pārvaldi, institūcijas un dažādus sabiedriskos sektorus, šīs valstis kļūtu izturīgākas pret negatīvo ārējo ietekmi, uzaudzējot “demokrātijas bruņas”. Protams, nekas AP valstīm nebūtu labāks drošības garants, kā to uzņemšana ES sastāvā.
Pilsoniskās sabiedrības konferences laikā ES pārstāvji norādīja, ka ES durvis vienmēr ir vaļā tām valstīm, kas atbilst noteiktajiem kritērijiem un ir veikušas nepieciešamās reformas. Vienlaicīgi arī pašai ES ir jāspēj rast veids, kā saglabāt savu ietekmi AP valstīs, neizraisot jaunas ģeopolitiskas sadursmes.
Autore ir sociālo zinātņu maģistre starptautiskajās attiecībās
Komentāri (18)