Strukturālās reformas Latvijā – bez skalpeļa neiztikt

Latvijas vājās vietas un kas jādara, lai tiktu uz kājām

Jēdziens “strukturālās reformas” asā konkurencē ar “kvantitatīvo stimulēšanu” (Latvijā to saucam par Paplašinātu aktīvu pirkšanas programmu jeb PAPP) pretendēs uz šā gada populārāko vārdu savienojumu. Turklāt šie jēdzieni ir savstarpēji saistīti, jo aktīvai monetārajai politikai bez strukturālām reformām var būt tikai īslaicīga pozitīva ietekme. Šis laiks, kad Eiropas Savienības (ES) tautsaimniecībās tiek iepludināta papildu nauda, jāizmanto tieši reformām – kā Latvijā, tā visā ES.

Starptautiskās organizācijas, amatpersonas un ekonomisko procesu komentētāji ir ne reizi vien minējuši dažādas Latvijas vājās vietas un ekonomiskās un sociālās politikas pilnveides virzienus. Esmu apkopojusi šos virzienus, pievienojot savas idejas. Plašā raksta versija (kurā arī izskaidrots visus tik interesējošais jautājums – kas tad īsti ir strukturālās reformas) atrodama Latvijas Bankas makroekonomikas portālā www.makroekonomika.lv (šeit un šeit), bet te būtiskākie secinājumi par Latvijas veicamajiem mājasdarbiem.

Šodien sāp, bet rīt būsim veselāki

Strukturālo reformu definīcijas var atrast daudz. Makroekonomikas kontekstā visbiežāk par strukturālajām reformām sauc politikas pasākumus, kas samazina vai likvidē šķēršļus, lai tirgus funkcionētu labi. Tātad valdībām ir jāpalīdz tirgiem strādāt efektīvi. Tomēr šī pieeja man šķiet nepilnīga – iepriekšējās krīzes pierāda, ka ir nepieciešami pasākumi tirgus nepilnību novēršanai. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka reformu objekts var būt arī valsts pārvalde, veselības, sociālo pabalstu un pensiju sistēmas un citas jomas, kuras tik tieši ar tirgus darbības principiem nesaistām.

Kādā neformālā sarunā ar kolēģiem definējām strukturālās reformas – darbības, kas īstermiņā ir sāpīgas un nepatīkamas, bet ilgtermiņā sniedz labumu sabiedrībai. Līdzīgi kā ķirurģiska operācija, lai novērstu kādu organisma kaiti. Tomēr, atšķirībā no ķirurģiskas operācijas, ekonomikas politikas reformu gadījumā nav iespējams atsāpināšanai izmantot narkozi – vismaz ne vispārēju, var tikai nedaudz kompensēt zaudējumus tiem, kurus reformas ietekmē negatīvi.

Izvērtējot ieteikumus un analizējot norises tautsaimniecībā, izkristalizējas seši galvenie reformu virzieni Latvijai, kas apvieno vairākus uzdevumus un pasākumus. Tie paši par sevi ne vienmēr būs uzskatāmi par reformām, bet to komplekss apvienojums jau varētu pretendēt uz šādu titulu.

Infrastruktūras un uzņēmējdarbības vides regulējums

Uzņēmējdarbības vide Latvijā kopumā ir gana konkurētspējīga, ko apliecina salīdzinoši labais sniegums “Doing Business” novērtējumā – 23.vieta no 189 pasaules valstīm 2015.gada novērtējumā. Administratīvās barjeras gadu gaitā ir krietni mazinātas, nodokļu administrēšana ir uzlabojusies un nodokļu slogs kopumā nav augsts (izaugsmei labvēlīgāka gan būtu nodokļu sloga pārdale no darbaspēka uz patēriņu un nekustamo īpašumu). Tomēr tālāka pilnveide ir iespējama un nepieciešama. Kas šajā jomā būtu darāms?

Jāturpina uzlabot uzņēmējdarbības vidi: samazinot dažādu reģistrāciju laiku un izmaksas, stiprinot investoru aizsardzību, uzlabojot nodokļu administrēšanu u.c. Latvijai vājākais sniegums “Doing Business” novērtējumā ir elektroenerģijas pieslēguma, investoru (mazākuma dalībnieku) tiesību aizsardzības un būvatļauju saņemšanas pozīcijās. Eiropas Komisija (EK) iesaka pabeigt tiesu reformas, tostarp sāktās reformas maksātnespējas, šķīrējtiesu un mediācijas jomā, lai nodrošinātu uzņēmējdarbībai un patērētājiem labvēlīgāku tiesisko vidi. Vērts ieklausīties arī sadarbībā ar Ārvalstu investoru padomi Latvijā izstrādātā Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plāna priekšlikumos un Latvijas Darba devēju konfederācijas stratēģijas iniciatīvās.

Jāpilnveido gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumi, ceļu un ostu infrastruktūra. 2013.gada nogalē Pasaules Banka (PB) veica pētījumu par Latvijas ostām, minot arī pilnveides virzienus ostu pārvaldībā, infrastruktūras uzlabošanā u.c. jomās. Lai gan pētījumu daudzas Latvijas amatpersonas un organizācijas kritizēja, tomēr uz šo pētījumu un norādītajiem uzlabojumiem atsaucas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), uzsverot nepieciešamību veikt uzlabojumus ātri. OECD akcentē, ka nepieciešams uzlabot enerģijas tīklu savienojamību ar citām ES dalībvalstīm, uz to norāda arī citas starptautiskās organizācijas.

Jāturpina cīnīties pret korupciju. Lai arī šajā jomā pēdējos gados vērojami būtiski uzlabojumi, uzņēmēju aptaujās joprojām izskan, ka valstī nepieciešams apkarot korupciju un arī notiekošais Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā situāciju ietekmē nelabvēlīgi.

Jākāpina pašvaldību interese par investīciju piesaisti. Ne visur pašvaldībās tiek piedāvāts investoriem nepieciešamais infrastruktūras nodrošinājums. Iedzīvotāji nereti bloķē potenciālos investīciju (īpaši rūpnīcu un fermu) projektus, jo neredz saistību ar pašvaldības iedzīvotāju labklājību – darba vietām, nodokļu ienākumiem, kas var tikt izmantoti infrastruktūras uzlabošanā, bērnudārziem, pabalstiem utt. Jāskaidro ieguvumi iepretim neērtībām, jādomā par uzņēmumu ienākuma nodokļa pārdali par labu pašvaldībām, lai palielinātu motivāciju investoru piesaistē.

Jāturpina mazināt ēnu ekonomiku. Lai gan ēnu ekonomikas līmenis salīdzinājumā ar krīzes periodu ir samazinājies, ko apliecina arī straujāk par tautsaimniecību augušie nodokļu ieņēmumi, tomēr tas joprojām ir samērā augsts. Jācer, ka Finanšu ministrijai veiksies ar plānoto ambiciozo pasākumu īstenošanu šajā jomā.

Ražīgums

Latvijas IKP pēc pirktspējas paritātes standarta uz vienu iedzīvotāju sasniedz 64% no vidējā ES līmeņa, kas nozīmē arī līdzīgu atšķirību iedzīvotāju turīgumā. Iedzīvotāju labklājība nākotnē būs vistiešākajā mērā atkarīga no tā, kā Latvijai sekmēsies ražīguma uzlabošana, jo tikai tā var cerēt uz stabilākiem un augstākiem ienākumiem. Latvijas apstrādes rūpniecības ražīgums ir aptuveni četras reizes zemāks nekā ES, turklāt tā izaugsme pēdējos gados ir krietni palēninājusies. Ražīgumu ietekmē daudzi faktori – kapitāls (zeme, ēkas, būves, iekārtas, apgrozāmie līdzekļi), darbaspēks (prasmes, veselība, demogrāfija), tehnoloģiskie procesi, energoefektivitāte u.c.

Jāpalielina lielo uzņēmumu īpatsvars – nepieciešama aktīva politika jaunu uzņēmumu radīšanā un esošo uzņēmumu augšanas stimulēšanā. Šim nolūkam jādomā par likmju samazināšanu reinvestētajai peļņai, vienlaikus palielinot likmi dividendēm. Manuprāt, arī mikronodokļa piemērošana uz noteiktu laiku ir pareizs virziens. Tomēr tam jābūt sākotnējam atbalsta instrumentam jaunam uzņēmumam, nevis pastāvīgam atvieglojumam, kas sniedz priekšrocības salīdzinājumā ar lielākiem uzņēmumiem ar augstāku nodokļu slogu. Tāpat aktuāli ir biznesa inkubatori, mērķtiecīga un savlaicīga ES fondu līdzekļu izmantošana un citi valsts atbalsta instrumenti uzņēmumu un ideju radīšanai, un ražošanas paplašināšanai.

Jāveicina eksports. Eksportējošie uzņēmumi ir produktīvāki par neeksportējošiem – īpaši pastāvīgie eksportētāji. Tātad valsts politikai jāturpina veicināt eksporta un eksportētāju skaita palielināšanu, jākāpina līdzdalība globālajās vērtību ķēdēs, jāpiesaista ārvalstu investīcijas un jāpalīdz jaunu eksporta tirgu iekarošanā. Darbaspēka nodokļu sloga mazināšana arī palīdzētu šim politikas virzienam.

Jākāpina ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, jāveicina privātā sektora līdzdalība, jāturpina uzlabot pētniecisko iestāžu izmaksu efektivitāti un pētniecisko ekselenci. Šos jautājumus jau detalizēti aplūkoju rakstā par Latvijas zinātni. Vien pieminēšu EK ieteikumu: veikt pasākumus integrētākai un visaptverošākai pētniecības sistēmai, tostarp koncentrējot finansējumu starptautiski konkurētspējīgām pētniecības iestādēm.

Jāmazina enerģijas intensitāte – tas uzlabotu izmaksu konkurētspēju, mazinātu energoatkarību un oglekļa izmešu daudzumu, paaugstinātu ražīgumu.

Jāveicina iedzīvotāju izglītošanās un jāstiprina izglītības sistēmas sasaiste ar pieprasījumu darba tirgū. Neapšaubāmi, darba ņēmēju un darba devēju prasmes un izglītības līmenis ietekmē atsevišķa indivīda un rezultātā arī kopējo ražīgumu. Tāpēc jautājums par izglītības kvalitātes celšanu un aktīvāku iedzīvotāju iesaisti mūžizglītībā ir aktuāls arī ražīguma palielināšanai.

Jāuzlabo valsts sektora efektivitāte un valsts uzņēmumu pārvaldība. No spilgtākajām valsts pārvaldes reformām var minēt vienotās atlīdzības sistēmu valsts pārvaldē, vienotā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izveidi, reģionālo reformu. Ne tik veiksmīgāka pieredze Latvijā ir attiecībā uz e-pārvaldi, tostarp elektronisko parakstu. Tomēr progress arī šajā jomā ir nenoliedzams. EK rekomendē: “Pastiprināt publiskās pārvaldes reformas, tostarp īstenojot valsts uzņēmumu pārvaldības reformu un palielinot Konkurences padomes institucionālo un finansiālo neatkarību.” SVF piekrīt, iesakot centralizēt valstij piederošo uzņēmumu pārvaldību, vienlaikus atbrīvojoties no ar pamata darbību nesaistītajām jomām.

Ienākumu nevienlīdzība

Latvijā ir vieni no augstākajiem ienākumu nevienlīdzības un nabadzības riska rādītājiem ES. Pilnīga vienlīdzība nav iespējama un vēlama, jo nemotivētu strādāt un mācīties, tomēr sabiedrības/valsts atbalstam ir jābūt arī slimību, darbnespējas un darba zaudēšanas gadījumos, bērnu kopšanas periodos. Piemērs ES, uz ko tiekties un kas uzrāda labākos rezultātus sociālās sistēmas jomā, ir Zviedrija, faktiski – visa Skandināvija. Bet vienlaikus jāatceras, ka tad jādomā arī par augstāku nodokļu slogu – finansējumu sociālajai sistēmai. Latvijā joprojām zemo algu saņēmējiem ir salīdzinoši augsts nodokļu slogs. Šajā jomā aktuāls ir arī ēnu ekonomikas jautājums. 

Jāmazina nodokļu slogs zemu ienākumu mājsaimniecībām, tas jāceļ turīgajām mājsaimniecībām. Jāmazina darbaspēka nodokļi, vienlaikus paaugstinot kapitāla pieauguma un nekustamā īpašuma nodokļus.

Reģionālās nevienlīdzības mazināšanai viens no svarīgiem instrumentiem ir pašvaldību finanšu izlīdzināšana, kurai patlaban top jauns likumprojekts. Tāpat izmantojami ES fondi, infrastruktūras pilnveides plāni, tas veicinās policentrisku tautsaimniecības attīstību. Tiesa, šis virziens būs pretrunā ar ražīguma kāpināšanas mērķi, jo no šāda viedokļa efektīvāk būtu koncentrēt spēkus tieši Rīgā, bet policentriska attīstība varētu būt kā kompromiss – lai censtos mazināt nevienlīdzību, bet vienlaikus koncentrētu finanšu līdzekļus, prasmes utt. vairākos centros.

Nepieciešama mērķtiecīgāka pabalstu politika. EK: “Reformēt sociālo palīdzību un tās finansēšanu, lai nodrošinātu, ka tā attiecas uz lielāku iedzīvotāju skaitu, nodrošinātu pabalstu adekvātumu, pastiprinātus aktivizēšanas pasākumus un mērķtiecīgus sociālos pakalpojumus.” 

Jāmazina ilgstošais bezdarbs. SVF vērtē, ka Latvijā bezdarba līmenis joprojām ir augsts, tomēr pašlaik pamatā ir novērojams strukturālais bezdarbs (tā uzskata arī Latvijas Banka). SVF mudina īstenot darba tirgus reformas. Organizācija rosina apsvērt sistēmas ieviešanu, kas sniegtu atbalstu mazkvalificēta darbaspēka iesaistīšanai darba tirgū. Savukārt OECD norāda, ka Latvijas nodokļu slogs ir galvenais iemesls augstajam strukturālā bezdarba līmenim un mudina palielināt aktīvās darba tirgus politikas mērogu.

Izglītība

Situācija izglītības jomā Latvijā ir samērā drūma. Iepriekš skaļi pieteiktā augstākās izglītības reforma ir palikusi pusratā. Kā norāda EK: “Latvija nav guvusi panākumus saistībā ar starptautiski atzītas akreditācijas sistēmas izveidi, plāni ieviest jaunu finansēšanas modeli nav skaidri, augstākās izglītības iestāžu konsolidācija ir vājināta un joprojām ir spēkā svešvalodu lietošanas ierobežojumi.” ES apvienotā pētniecības centra (JRC) pētnieku izstrādātajā Pētnieciskās ekselences novērtējumā, kas cieši ir saistīts arī ar augstākās izglītības sniegumu, Latvija ierindojas pēdējā vietā ES.

Jāturpina apvienot teritoriāli tuvās mācību iestādes. Latvijā 37% veido izglītības iestādes ar 100 un mazāk skolēniem. Līdz ar to samazinās iespējas nodrošināt skolotājiem konkurētspējīgas algas un kvalitatīvus mācībspēkus mazajās skolās. Vidējais skolēnu skaits klasē ir viens no zemākajiem starp OECD valstīm. Somijā un Igaunijā skolēnu skaits uz vienu skolotāju ir lielāks, bet skolēnu sekmes (pēc PISA novērtējuma) ir labākas. Pozitīvi, ka Latvijas skolēnu zināšanu līmenis uzlabojas, bet uz šādu dinamiku nākotnē nevar paļauties. Latvijai īpaši jādomā par kvalitātes uzlabošanu lauku skolās, par nopietnāku darbu ar izcilajiem skolēniem (un motivējošāku sistēmu talantīgajiem pedagogiem), par papildu uzmanību zēnu sekmēm.

Jāpopularizē mūžizglītība, jāinformē par izglītošanās iespējām (īpaši tālmācību) un zināšanu saistību ar ienākumiem. Mērķtiecīgāk apmācībās jāizmanto ES fondus.

Jāuzlabo izglītības sasaiste ar pieprasījumu darba tirgū. SVF iesaka: “Prioritāšu vidū jābūt arī augstākās un profesionālās izglītības reformām, kas varētu palīdzēt izlīdzināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma nesakritību un mazināt strukturālo bezdarbu.”

Augstākajā un profesionālajā izglītībā nepieciešamas reformas. EK norāda: “Paātrināt augstākās izglītības reformas īstenošanu, jo īpaši izveidojot neatkarīgu akreditācijas aģentūru un tādu finansēšanas modeli, kas stimulē kvalitāti. Sniegt profesionālo orientāciju visos izglītības līmeņos, uzlabot profesionālās izglītības un apmācības kvalitāti, tostarp stiprinot māceklību, un gūt panākumus jauniešu nodarbinātībā, tostarp īstenojot pasākumus to jauniešu iesaistīšanai, kuri nav ne nodarbināti, ne iesaistīti izglītībā vai apmācībā un nav reģistrējušies valsts nodarbinātības dienestā.” Vēl atsevišķi gribētu uzsvērt nepieciešamību paaugstināt augstākās izglītības iestāžu pasniedzēju kvalifikāciju, svešvalodu zināšanas, iesaisti pētniecībā un publicēšanos starptautiskos zinātniskajos žurnālos. Šajā virzienā arī jau tiek strādāts.

Veselība

Veselības finansējums, izteikts % no IKP, Latvijā ir viens no zemākajiem ES, turklāt sabiedriskā finansējuma īpatsvars kopējā veselības sistēmas finansējumā ir salīdzinoši zems. Tātad veselības izdevumus lielā mērā iedzīvotāji sedz no privātiem līdzekļiem, kas nozīmē mazāku pakalpojumu pieejamību mazturīgajiem iedzīvotājiem. Problēma, tieši tāpat kā mūžizglītības jomā, ir cieši saistīta ar iedzīvotāju ienākumiem un augsto dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaitu.

Latvijas Stabilitātes programmā 2015.-2018.gadam teikts, ka plānotā veselības sistēmas reforma ir Latvijas viena no būtiskākajām strukturālajām reformām, lai sekmētu dzīves kvalitāti, palielinātu potenciālo izaugsmi un uzlabotu tēriņu efektivitāti. Tam noteikti var piekrist, vienīgi neesmu droša, ka aprakstītie pasākumi atbilst reformas būtībai, jo pamatā ir runa par finansējuma palielināšanu dažādām jomām, kas arī sniegs labākus veselības rādītājus, mazinās mediķu emigrāciju utt. Man jēdziens “veselības reforma” vairāk saistās ar savulaik Veselības ministrijas izstrādāto koncepcijas projektu par veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modeli, kas paredz plānveida veselības aprūpes saņemšanu sasaistīt ar “veselības nodokļa” nomaksu. 

Tomēr nevarētu apgalvot, ka veselības aprūpes un veselīgāka dzīvesveida veicināšanā reformu klātbūtne līdz šim nav manīta. Ir gana plaši izskanējuši cīniņi optimizēt izdevumus veselības nozarē, apvienojot dažādas slimnīcas. Arī patlaban dienaskārtībā ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas un Rīgas Stradiņa universitātes apvienošana un citi plāni. Ir veicināta veselīgāka uztura lietošana skolās, liegts iegādāties alkoholu nakts stundās, celts akcīzes nodoklis alkoholam un tabakas izstrādājumiem, ir būtiski palielināti ierobežojumi smēķēšanai atļautās vietās, ar ES fondu palīdzību iegādātas jaunas medicīniskās iekārtas (cits jautājums, cik lietderīgs un pārdomāts ir šo iekārtu lietojums), ir paplašinājušās iespējas sportot, braukt ar velosipēdu utt.

Ceru, ka līdzās finansējuma palielinājumam, joprojām tiks domāts arī par nelietderīgu tēriņu mazināšanu.

Pretcikliska ekonomikas politika

Daudz darīts, lai mazinātu krīzes iespēju nākotnē, tomēr patlaban ekonomikas izaugsmi negatīvi ietekmē Krievijas-Ukrainas konflikts un vājā Eiropas valstu tautsaimniecību attīstība. Tāpēc IKP izaugsmes tempu kāpināšanai ir jāmeklē papildu ekonomikas sildīšanas iespējas, vienlaikus saglabājot apdomīgu budžeta politiku.

Jāievēro fiskālā disciplīna. Latvijas Stabilitātes programmā 2015. – 2018. gadam ietvertais makroekonomiskās attīstības scenārijs izstrādāts, balstoties uz konservatīviem pieņēmumiem par ārējā un iekšējā pieprasījuma pieaugumu. Cerams, ka šāda pieeja tiks saglabāta arī vēlāk, veicot budžeta grozījumus.

Jāturpina uzturēt finanšu sektora stabilitāti. Pirms gada tika apstiprināts Finanšu sektora attīstības plāns 2014.-2016.gadam, kura mērķis ir sekmēt finanšu sektora stabilitāti un veicināt Latvijas ekonomikas ilgtspējīgu attīstību. OECD iesaka “ierobežot atkārtota burbuļa veidošanas un plīšanas riskus, turpinot un pastiprinot finanšu sektora rādītāju analīzi un uzraugot nerezidentu banku aktivitātes ar mērķi pēc iespējas ātrāk noteikt un risināt finanšu stabilitātes riskus”. Runājot par finanšu sektoru, patlaban aktuāla ir arī kreditēšanas stimulēšana, lai sekmētu tautsaimniecības izaugsmes paātrināšanos. Lai gan šis uzdevums veicams atbilstoši ekonomiskā cikla attīstības fāzei, tomēr ir virkne pasākumu, kurus nepieciešams veikt ne vien kreditēšanas stimulēšanai, bet arī uzņēmējdarbības vides uzlabošanai ilgtermiņa ieguvumam.

Jāmazina mājsaimniecību finanšu ievainojamība un jārada ilgtspējīga pabalstu un pensiju sistēma. Ņemot vērā visā ES vērojamās novecošanās tendences, pensionēšanās vecuma celšana (t.sk., izdienas pensiju saņēmējiem) ir un būs viens no politiski grūtākajiem, bet nenovēršamajiem uzdevumiem ilgtspējīgas sistēmas uzturēšanai. Patlaban Latvijā turpinās pakāpeniska iemaksu palielināšana 2.pensiju līmenī, no 2016.gada sasniedzot 6% no valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes (VSAOI) ieņēmumiem (kas ir iepriekš EK pieminētā iespējamā atkāpe no budžeta vidēja termiņa mērķa), pensionēšanās vecuma paaugstināšana līdz 65 gadiem 2025.gadā, priekšlaicīgās pensionēšanās vecuma paaugstināšana, minimālā apdrošināšanas stāža palielināšana tiesībām uz valsts vecuma pensiju, kā arī mainīta pensiju indeksēšanas kārtība. 

Vienlaikus uz novecošanās tendenču fona svarīgi ir demogrāfijas veicināšanas pasākumi. Savukārt attiecībā uz privātu uzkrājumu veidošanu iespēja par ilgtermiņa ieguldījumiem saņemt IIN atmaksu ir uzkrājumus veicinošs instruments. Tomēr papildus joprojām ir jādomā par finanšpratību un aktīvāku informēšanu par ieguldīšanas iespējām.

Īss kopsavilkums

Apkopojot šos galvenos reformu virzienus, secināms, ka starp tiem ir gan tādi, kuru ieviešanā valdība, uzņēmēji un iedzīvotāji būtu vienisprātis, piemēram, uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, gan tādi, kur var prognozēt asu pretreakciju. Tie būs virzieni, kur jānotiek pārdalei, tātad būs gan ieguvēji, gan zaudētāji. Teju visi parasti piekrīt, ka ir jāmazina ienākumu nevienlīdzība, bet, tiklīdz tas nozīmē lielākus nodokļu maksājumus, tā reakcija vairs nav tik pretimnākoša. Tikpat sarežģīts ir ēnu ekonomikas mazināšanas ceļš, jo kādam tas nozīmē arī ienākumu samazinājumu.

Viegli nebūs un politiķi, kas apņemsies reformas veikt, visticamāk, tiks pelti, ne slavēti. Droši vien galvenā motivācija viņiem varētu būt doma, ka to dara bērnu un mazbērnu dēļ, jo reformu augļi galvenokārt ienākas ilgtermiņā.

Autore ir Latvijas Bankas ekonomiste