Bērziņš lēmumu nekandidēt pieņēma, jo “nav pasaulē viens”

Prezidents par partijām: Nevienam nav iemesla pārmest, ka es būtu strādājis kādas labā

Valsts prezidents Andris Bērziņš lēmumu par atkārtotu nekandidēšanu amatam pieņēmis vairāku apstākļu dēļ, arī ģimenes, to intervijā Latvijas Radio 1 raidījumā “Krustpunktā” atzina prezidents.

Prezidents skaidroja, ka viņam trīs gadus un deviņus mēnešus bija iespēja strādāt un novērtēt situāciju, taču, izejot no tā, ka pasaulē viņš neesot viens, tika pieņemts attiecīgais lēmums. Viņš arī nenoliedza, ka lēmums pieņemts arī ģimenes dēļ.

“Visa kopējā pieredze daudzās sfēras, kuras man nebija līdz šim, man ļāva secināt, ka nekandidēšu,” viņš skaidroja, piebilstot, ka katra darbību var novērtēt, skatoties uz notikušo, taču pats cilvēks sevi nekad nespēs objektīvi novērtēt.

Bērziņš intervijā Latvijas Radio pateicās Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) “par konkrētu atbalstu”. Viņš norādīja, ka nav sadzirdējis nevienu konkrētu Valsts prezidenta amata kandidātu no kādas konkrētas partijas. Bērziņš uzsvēra, ka nekandidēšana atkal uz augsto amatu ir “mana izvēle”, nevis kaut kāda partiju vienošanās.

Partiju attieksme un raidītie signāli nekādā veidā neesot ietekmējusi viņa lēmumu. “Ļoti krasi manas domas pamainījās pirms Saiemas vēlēšanām pagājušajā gadā,” teica Bērziņš.

Vaicāts par to, kāpēc viņš pirms savas ievēlēšanas amatā pirms četriem gadiem tika konsultējies ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu, Bērziņš teica, ka Lembergam esot sava pieredze, kas ir citāda nekā viņam. Tagad gan viņš ar Lembergu vairs neesot konsultējies.

Bērziņš radio intervijā slavēja Ventspili par tur redzēto un gūto pieredzi, bet apsūdzības Lembergam esot prokuratūras un tiesas jautājums.

Valsts prezidents teica, ka negrib pārmest partijām, kuras gaidīja viņa lēmumu kandidēt vai ne uz otru prezidenta termiņu. Ja viņš to darītu, noteikti konsultētos ar visām Saeimā ievēlētām partijām.

Vaicāts, kāpēc Saeimas partijas varētu neapmierināt Bērziņa darbība un viņš nevarētu saņemt to atbalstu otrreizējai kandidēšanai, Bērziņš teica, ka “darīju visu pēc sirdsapziņas, neskatoties, vai tai partijai tas patiks, vai nepatiks. Nevienam nav iemesla pārmest, ka es būtu strādājis kādas labā”.

Savukārt tincināts par ilgo vilcināšanos ar atbildi – braukt vai nebraukt uz tā saucamās “uzvaras dienas” svinībām 9.maijā Maskavā, Bērziņš atbildēja, ka atbilde viņam bijusi “visu mūžu iekšā”. Konkrētāk viņš izstāstīja gadījumu no savas bērnības: “Esmu piedzimis tajā momentā, kad Latvija atkal nokļuva PSRS sastāvā, es vēl nedzimis ar mammu sēdēju mežā izraktā blindāžā, un pāri gāja Mores kaujas. Pirmā diena, kad sevi atceros, ir 1949.gada 25.marts. Mana ģimene ir zaudējusi visu, ko varēja zaudēt. Tur arī ir tā atbilde. (..) Mana māte mācījusi – ne krievs, ne vācietis ir pieņemams. Tā sajūta ir palikusi. Tur es neesmu locījies un netaisos locīties šajā jautājumā.”

9.maijs Bērziņam un viņa ģimenei “nebija uzvara”, teica Valsts prezidents.

Šī ir pirmā reize atjaunotās Latvijas vēsturē, kad prezidents labprātīgi izvēlas nekandidēt otrajam amata termiņam.