Latviešu literārās valodas dzimšanas diena “de iure”

Kad Ministru kabinets pildīs likumu un apstiprinās latviešu literārās valodas normas?

Lai cik nepatīkama taisnība, tā tomēr ir labāka par saldiem glaimiem. Atšķirībā no vienas mūsu kaimiņvalsts, Latvijā vēl ir iespējas uzdot jautājumus, pieprasīt atbildes, padalīties ar izdarītajiem secinājumiem – tā teikt, meklēt taisnības. Vēl labāk, ka gala rezultātā varam rast arī pa kādam konkrētam priekšlikumam attiecīgās lietas sakārtošanai. Lai to izdarītu, vispirms ir svarīgi spēt pašiem uz sevi paskatīties bez aizspriedumiem un akliem noliegumiem.

Viens no maniem darbības pamatjautājumiem saistīts ar latviešu (tajā skaitā latgaliešu) valodu un tās pareizību/nepareizību. 2007.gada sākumā apņēmos, ka darīšu visu, lai tiktu skaidrībā ar Valsts valodas likuma 3. panta ceturtās daļas ieviešanu, kas paredz: “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.”

Jau toreiz vispirms bija svarīgi saprast, kas ir atbildīgs par šīs likuma normas īstenošanu. Kā izrādījās – īsti neviens. Tas esot tāds labais nodoms, kas likumā ierakstīts un kas pats par sevi norāda uz likumdevēja labo gribu nelikt (līdz nezināmai robežai) šķēršļus “cytaiduokai latvīšu volūdai”. Kad šīs robežas pārbaudīju reālajā dzīvē, izrādījās, ka pat Saeimas deputāta zvērestu var teikt Latgales latviešu valodā, ar uzstājību var panākt savu likumā noteikto tiesību ievērošanu un var arī tikt pie Saeimas deputāta mandāta apstiprināšanas.

Meklējot iespējamos juridiskos iebildumus latgaliski izteikta zvēresta gadījumā un tos pārbaudot, atklājās pietiekami jocīga situācija arī pašas “latviešu literārās valodas” saistībā.

Kas tad īsti ir pareiza latviešu valoda? Kas to apstiprina? Kur var ar to iepazīties?

Satversmes 4. pants nosaka – “valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”. Tālāk Valsts valodas likuma 23. panta pirmajā daļā tiek precizēts: “Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas” un tā paša panta trešajā daļā: “…latviešu literārās valodas normas apstiprina Ministru kabinets”.

Lai nebūtu nekādu pārpratumu, rakstīju vēstuli Ministru kabineta (MK) vadītājai ar lūgumu norādīt, kad (un kādas) latviešu literārās valodas normas īsti ir apstiprinātas.

Atbildi Straujumas kundzes uzdevumā sagatavoja Tieslietu ministrija, kurā informēja, ka MK līdz šim ir apstiprinājusi šādas latviešu literārās valodas normas:

* “Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju”, (Nr.114);

* “Noteikumi par Eiropas Savienības vienotās valūtas vienības nosaukuma atveidi latviešu valodā”, (Nr.564). Zaudējuši spēku ar 03.05.2013..

Un tas ir viss? MK ir apstiprinājis noteikumus, kā rakstīt personu vārdus uzvārdus (kur dažas normas, manuprāt, ir pretrunā ar jau pieminēto Valsts valodas likuma 3.panta ceturto daļu), un skaidrojumu, kad rakstīt “eiro”, kad “euro”. Viss.

Šeit varētu veidot pagaru atkāpi par dažādām valsts iestādēm. Valsts valodas centrs strādā TM pakļautībā ar mērķi “veikt normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli, nodrošināt ar starptautisko tiesību aktu oficiālajiem tulkojumiem”. Latviešu valodas aģentūras mērķis ir “veicināt latviešu valodas statusa nostiprināšanu un ilgtspējīgu attīstību”. Valsts izglītības satura centrs, kas strādā IZM pakļautībā, nodrošina mācību satura izstrādi un pārrauga tā īstenošanu.

Pie prezidenta izveidotās Valsts valodas komisijas darbs ir sabiedrisks, nesaņemot par to atalgojumu. Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmumiem ir “ieteikuma raksturs”. Vēl var rast daudz dažādus valodnieku vērtējumus, viņu spriedumus un pārspriedumus, bet nevienam no augstāk pieminētajiem nav tiesību apstiprināt pat latviešu valodas alfabētu(!).

Starp citu, burtu “y” jau no 2011.gada lietojam Saeimas stenogrammās un nekāda vaina. Neviens valodas uzraudzības centrs nevar neko aizrādīt vai uzlikt jelkādu sodu. Uz kāda pamata?

Ja vidusskolnieks sarakstītu domrakstu Latgales latviešu valodā, atbilstoši Valsts valodas centra apstiprinātajiem Latgaliešu rakstības noteikumiem, vai skolniekam tad likt sliktu atzīmi? Ja, piemēram, kāds pārbaudījumos Eiropas Savienības pastāvīga iedzīvotāja statusa iegūšanai rakstītu “latgaliski nepareizi”, vai šim cilvēkam noraidīt viņa attiecīgo lūgumu? Uz kāda pamata?

Visām manām latgaliski sarakstītajām vēstulēm (uz Saeimas deputāta oficiālās veidlapas) esmu saņēmis gan Valsts valodas centra, gan Uzņēmumu reģistra, gan Saeimas Juridiskā biroja, gan TM un MK atbildes. Viņiem nav tiesību neatbildēt.

Lai tad tomēr mēs valstī neaizietu pilnīgā valodas anarhijā, uzskatu, ka Ministru kabinetam beidzot ir jāpilda Valsts valodas likumā uzliktais pienākums un vistuvākajā laikā ir jāapstiprina latviešu literarās valodas normas – svarīgi piebilst – abu latviešu valodas vēsturiski izveidojušos literāro tradīciju pareizrakstības noteikumus.

Ir grūti celt māju, ja nav ielikti stipri pamati. Tā arī grūti valstī sakārtot kaut vai vienu jomu, ja pat nav skaidrības par nācijas pamatvērtību – valodu.

Raksts sagatavots abās latviešu valodas literārajās tradīcijās – Latgales latviešu literārajā valodā to var izlasīt lapā jureits.lv

Autors ir 12.Saeimas deputāts, Latvijas Reģionu apvienība