Latviešu literārās valodas dzimšanas diena “de iure”

No Mājas Viesis 27.marts Intervija ar Roaldu Dobrovenski

Nesaprotu arī runas par valodas likumu. Jā, daudz kas tajā bija nepopulārs, citviet pasaulē grūti saprotams, taču Latvijā absolūti nepieciešams. Latviešu valodu vajadzēja pasargāt no pazudināšanas krievu valodas okeānā. Kaut arī kāds jutās aizvainots. Es biju Tautas frontes domē, rakstīju Baltijas tautu uzsaukumu PSRS tautām. Atceros, avīze “Pravda” uz to atbildēja. Tā nikni un dzēlīgi… Bet Marju Lauristina, Igaunijas Tautas frontes dibinātāja, reiz manā klātienē skaidri un gaiši pateica: Latvijas vilciens jau ir aizgājis, pārāk daudz krievu te ievests.

Taču katram kokam ir divi gali. Pateikt, ka visi krievi ir ienaidnieki, Latvijai būtu pašnāvība.

Cilvēki, kas ierakstīja likumā, ka valodas normas apstiprina MK, droši vien to iztēlojās kā vienu no soļiem, lai stiprinātu valodas aizsardzību valstiskā līmenī, bet diez vai padomāja, ka ar šādu normu patiesībā panāk to, ka politiķiem uztic izlemt, kas ir pareiza valoda un kā visiem jārunā/jāraksta. Demokrātiskā rietumvalstī kaut ko tādu būtu grūti iedomāties. Jau tagad potenciāli rodas dažādas problēmas. Piemēram, ir minētie noteikumi par personvārdu atveidi. Taču ir gan juristi, gan valodnieki, kas šos noteikumus kritizē un (manuprāt – pamatoti) norāda, ka to saturs atgādina gramatikas grāmatu, nevis normatīvo aktu. Citi valodnieki iesaka, ka mūsdienu internetizētajā sabiedrībā, lai atvieglotu informācijas meklēšanu, papildus nepieciešams norādīt vārda oriģinālformu iekavās (daudz kur tā arī pēdējā laikā dara), bet vēl citi iet vēl tālāk un uzskata, ka ārzemju vārdus, tāpat kā auto markas u.c. vispār nevajadzētu latviskot, lai novērstu jebkādus pārpratumus. Un teorētiski ir iespējama jebkura no pieejām, jo valodas likumi galu galā nav cirsti akmenī, bet gan pastāv kā vairāk vai mazāk stabilas tradīcijas, kas iegājušās, lai tās lietotāji cits citu saprastu. Nu, pasakiet – vai tas ir jautājums, par ko būtu kompetenti lemt politiķi, vēl jo vairāk – paredzēt sodus tiem, kas no šīm tradīcijām atkāpjas? Pieņemu, ka uz papīra paredzot stingrus un neelastīgus noteikumus, tieši palielinās iespēja, ka kāds izdomās publiski patestēt, vai tie arī reāli darbojas dzīvē.

Savukārt, ja ir cilvēki, kas uzskata, ka pastāv risks, ka kāds ierēdnis varētu atbildēt grūti saprotamā valodā, tad par to, lai ierēdņu vidū būtu vienota izpratne par valodas lietojumu, var parūpēties arī ar valsts pārvaldes iekšējiem noteikumiem (līdzīgi kā ārzemēs lielām izdevniecībām vai preses izdevumiem ir savi “style guide”).

Foto ar dzeivu kvasu :) lobs!

Rīga arī nav Latvijas galvaspilsēta ;)

Piekrītu Jureitim. Interesantākais ir tas, ka Valstij ir tiesības sodīt par nepareizu valodas lietošanu, bet nav apstiprinātu normu, kas tāda ir. Laikam tāpēc tikai retu reizi soda par valsts valodas nelietošanu vai nepareizu proporciju.

Man arī liktos, ka kaut kam būtu jāseko arī tad, kad medijos ir latviski kļūdaini teksti, diktori lieto nepareizas galotnes, mediji atklāti atbalsta diakritisko zīmju nelietošanu utt.

Bet Latvijā valda Noziegumu brīvība – brīvība izdarīt noziegumus un netikt par to sodītam, un kļūdainā latviešu valodas lietošana uz tā fona vienkārši nobāl. Kur nu ar tādiem sīkumiem ķēpāsimies…

Ir vesela virkne institūciju, kam par to būtu jāatbild – bet vai jūtat to darbību? Es nē. Bet tur ir profesori, aspiranti,docenti vai vienkārši ierēdņi, kas par to saņem algu.

Savukārt par izloksnēm un dialektiem – visiem ir tiesības uz pastāvēšanu. Ieviešot visatļautību vaoldas lietošanā valsts pārvaldē, dabūsim bardaku. Prasīs atbildi latgaliski, atbildēs ventiņu valodā, bet komentārus sniegs līviski? Tak nē. Izloksnei un dialektiem ir jāpastāv, taču, tas nevar būt iemesls atkāpties no vienotas valodas. Kartupeļus Latvijā saucot 80 dažādos vārdos, tad domājot kartupeļus, pirksim rāceņus, bet mizosim pimpuļus?

Bet, ar rāceņiem daudzi asociē citus augus…

aplauziens birokrātijai

:)