Pārdomas par 25.martā – komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā redzēto
Rīgas pils torņa valsts karogs nolaists pusmastā, tāpat kā pie Melngalvju nama Rātslaukumā, bet visā Rīgā un Latvijā plīvo karogi ar sēru lentu. 25.martā komunistiskā režīma represiju upuru oficiālie piemiņas pasākumi notiek jau tradicionāli – pulcēšanās gājienam pie Okupācijas muzeja, tālāk ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa.
Rātslaukuma daļu pie Okupācijas muzeja aizpilda ļaudis sirmām galvām un puķu pušķiem. Lielākoties viņi nenāk vieni, bet kopā ar ģimenēm. Apkampšanās, sabučošanās, asaras un nopūtas par tiem, kuru jau sen vairs nav šaisaulē un tiem, kuri vairs nav atnākuši šogad. Tiek taisītas ģimenesbildes – mēs no viena lēģera, runāts tiek par turieni un šodienu, brīžiem pat tīri temperamentīgi. Tiek pacelti karogi, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un dubultais – Valsts karogs un Latvijas politiski represēto apvienības karogs, kuru nes trīs jaunieši. Fotogrāfi, TV filmēšana un intervijas uz katra soļa. Klātesošos uzrunā vēsturnieks, Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) – to nedrīkst aizmirst, tas nedrīkst atkārtoties.
Bet pa to laiku Okupācijas muzeja ēkas otrā pusē – uz Daugavas pusi – notiek pavisam saimnieciskas lietas. Piebraucis pacēlājs, daži vīri dara rutīnas darbu, maina lielo informācijas plakātu. Mani ieintriģē milzīgā ruļļa koši dzeltenā krāsa, mostas tādas aizdomas, ka tas ir saistīts ar pēc nedēļas gaidāmajiem svētkiem. Pēc brīža ruļļa gals ir atritināts, un viss kā uz delnas – pūpoli un “Priecīgas Lieldienas” ar parakstu – “Rīgas dome”.
Tas viss ir pašsaprotami. Bet ir 25.marts, sēru diena, piemiņas pasākuma dalībnieki tikai dažu metru attālumā un tieši uz plakāta fona plīvo karogs ar sēru lenti.
Uzskatu, ka tas tika darīts nelaikā, un Rīgas domes labā roka nezina, ko dara kreisā, daži iet piemiņas gājienā, daži velk svētku plakātus sēru dienā.
Gājiena dalībnieki sastājušies, tiem pievienojas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) ar ziedu pušķi, kājām atnākot no Saeimas nama. Visi pa Kaļķu ielu dodas uz Brīvības pieminekli.
Laukumā pie pieminekļa Nacionālo bruņoto spēku pūtēju orķestris, Bastejkalna pusē sastājušies Saeimas deputāti, ministri, ārvalstu diplomāti, pie pieminekļa labajā pusē nostājas jaunieši ar Latvijas politiski represēto apvienības dubultkarogu, bet vēl viss ir gaidīšanas režīmā. Ierodas prezidents Andris Bērziņš. Notiek goda sardzes maiņa, atskan Valsts himna, aizsoļo stalti karavīri. Klātesošos uzrunā Latvijas politiski represēto apvienības (LPRA) priekšsēdētājs Gunārs Resnais, pēc tam dodot vārdu Valsts prezidentam Andrim Bērziņam. To nedrīkst aizmirst, tas nedrīkst atkārtoties.
Seko ziedu nolikšana Brīvības pieminekļa pakājē. Cilvēki nāk, ziedi gulst. Daudziem ir ļoti grūti uzkāpt pa tiem pāris pakāpieniem un vēl grūtāk ir saliekties, lai noliktu ziedus, sirds sažņaudzas to redzot. Daži ministri un valsts augstākās amatpersonas vēl pakavējas laukumā, iesaistoties sarunās. Tā, klusi un ar cieņu, ir pieminēti tie izsūtītie, kas nepārnāca no Gulaga un kuru atdusas vieta nav dzimtajā zemē.
Izteikšu savas pārdomas par redzēto – vairākus gadus ar fotokameru esmu 25.marta un 14.jūnija sēru dienu pasākumu dalībniece, tiesa, ne vienmēr ar ziediem. 2013.gada 14.jūnija piemiņas pasākumā Gunārs Resnais (LPRA) savā uzrunā aicināja izmainīt pasākuma kārtību un attieksmi pret vēl izdzīvojušajiem Sibīrijas lēģeros – viņu paliek arvien mazāk un viņiem ir arvien grūtāk nostaigāt to ceļa gabaliņu pa Vecrīgas bruģi. Un pats galvenais, ja reiz mēs pieminam tos, kas palika Sibīrijā un godinām tos, kas izgājuši Gulaga šausmas, ir saglabājuši stipru garu un Dzimtenes mīlestību – kādēļ tieši viņi neiet pirmie likt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Jā, kādēļ?
Kādēļ šiem sirmgalvjiem ir jāiet gājiena astē un laukumā vēl jāstāv un jāgaida uz amatpersonu ierašanos? Te nevar atrunāties ar protokolu un etiķeti, deportācijas nav savienojamas ar protokolu.
Varbūt tauta paskatītos citām acīm uz valsts varu, ja šajos divos datumos diplomāti un amatpersonas ar cieņu nostātos gājiena beigās.
Ja kāds, rīkoties spējīgs, lasa šīs rindas, lūdzu, izmainiet jau 14.jūnija piemiņas pasākuma gājiena kārtību.
* Raksta pirmpublicējums ir Austrālijas latviešu laikrakstā “Latvietis”
Komentāri (15)
rinķī apkārt 02.04.2015. 11.50
Bilde, kuru ir uzzīmējusi autore, raksturo latviešu attieksmi pret savu vēsturi. Tā lielākai daļai no mums ir kļuvusi vienaldzīga. Ja aizdomājamies par tāda mācību priekšmeta, kā vēsture,patieso jēgu, tad ātri vien nonākam pie secinājuma, ka vēsture – tas vispirmām kārtām ir pamats uz kura balstās mūsu tautas tagadne un nākotne. Skolās pilnīgi varētu iztikt tikai ar to, ka vēstures stundās tiktu pasniegts materiāls par laika posmu, kurš skar tieši un tikai LR dibināšanu, Brīvības cīņas, pirmos 20 brīvvalsts gadus un tiem sekojošos okupācijas gadus. Viss tas, kas skar ” lielo” pasaules vēsturi, to varētu mācīt fakultatīvi, bet spilgtākās epizodes no Brīvības cīņām, 1940. gada okupācijas, 2. pasaules kara, kurš tiktu aplūkots tikai un vienīgi no latviešu tautas skata punkta, pēckara ” padomju” laika, tam visam būtu “jāsēž” mūsu jaunāko paaudžu galvās nesatricināmi. Un ne jau tikai sausos gada skaitļos. Daudz svarīgāka ir iztēle, kuru jādarbina, lai tā pa īstam saprastu, kas notika, kā tas notika, cik daudz varonības un ciešanu viss pārdzīvotais ir prasījis no mūsu iepriekšējām paaudzēm.
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par informatīvo karu, par Kremļa uzbrūkošo demagoģiju utt, tiek prātots, kā pret šo ļaunumu cīnīties, tiek ieplānoti līdzekļi kaut kādam, vēl vienam krievu info kanālam, kur darbu uzsāks Ušakova bijušie kolēģi :) Sviests tas ir. Vienīgais veids, kā cīnīties pret kremliniem, tas ir viņu melīgajām nelietībām likt pretī mūsu nomocīto tautiešu likteņus, par tiem būtu jārunā un jādomā gan gulēt ejot, gan no rīta ceļoties. Ar tādu attieksmi būtu jāvēro 9. maija izdarības Pārdaugavā.
Ir jāņem piemērs no Ušakova, cik viņš apņēmīgi, agresīvi un nekaunīgi velk savu “vēstures līniju” mūsu ļaužu apziņā. Un mums pat šī agresīvā nekaunība nav nepieciešama, lai aizstāvētu savu patiesību. Lai viss sakārtotos vēsturiski pareizā loģikā, caur kuru skatāmies uz tagadni, mums pilnīgi pietiek ar to, ka apzināmies to ļaunumu,atceramies tās šausmas, kuras Latvijai ir uzspiedis Kremlis. Ar to pilnīgi pietiktu, lai okupācijas laikā represētajiem sirmgalvjiem tiktu ierādītu viņu īstā vieta un, lai Rīgas domes kremlinus vienreiz noliktu viņu īstajās vietās.
0
sirtaki 02.04.2015. 18.07
Ko tur ko brīnīties? Kas pie varas Rīgā? – putļeristi.
Balsojiet par kremļa partiju – turpiniet spļaut uz savu senču pīšļiem.
0
eltae 04.04.2015. 14.15
Rīgas domes labā roka zina visu ko dara kreisā. Ja kaut kādu neģēlību paši nevar izdomāt, tad Maskavas “politehnalogi” izdomās un apsvērs līdz pēdējam sīkumam.
0