Gāju ar galvu sienā

Latvijas rokenrola tēvs Pits Andersons bažījas, ka brīvību pašlaik varētu būt grūtāk nosargāt nekā pret PSRS

“Ai, mēs taču esam vēl tikai pusē,” Pits Andersons saka, kad esam runājuši jau gandrīz divas stundas un viņš ir pastāstījis, kā pirmoreiz redzējis nīstās PSRS robežstabus pazūdam aiz muguras. Taču šā leģendārā dzīvesstāsta otrā puse ir triumfālu koncertu un starptautiskas atzinības apliecinājumu virkne, kuru uzskaitījums vien aizņemtu pusi intervijas. 11.martā Rīgā pirmizrādi piedzīvoja 10 gadus tapusī dokumentālā filma Brīvību ģitārai (Free to Rock) – par to, kā rokenrola maigā vara palīdzēja sagraut brutālo padomju impēriju. Viens no filmas galvenajiem varoņiem Pits Andersons šīs intervijas dienā bija atgriezies no vēl viena «fantastiska» koncerta, šoreiz Viļņā, bet 70. dzimšanas dienu svētdien sagaidīs, muzicēdams ar igauņu draugiem Rīgā.

Vai koncerts Viļņā bija labs?

Absolūti! Laikam varētu teikt, ka viens no labākajiem manā dzīvē. Nu, pats labākais man bija 1993.gadā Vācijā, tas bija Bilam Heilijam veltīts pasākums. Tolaik man bija grupa Arhīvs, kas bija pirmais mēģinājums arhaiskajam rockabilly pievienot pūtējus. 

Taisīt brassabilly?

Šis termins man radās daudz vēlāk – 2008.gadā. Bet, nu, uz to pusi bija, brassabilly pats sākums. Bet Heilijs man bija viens no ļoti lieliem elkiem, manā repertuārā bija 23 vai 24 viņa skaņdarbi. Tajā pasākumā bija tikai Heilija nenormālie fani, un tur tā gaisotne bija pilnīgi elektriska, enerģijas apmaiņa bija vienkārši neaprakstāma. To es uzskatu par augstāko punktu.

Bet arī Lietuvā bija fenomenāli! Mums Latvijā sapņos tādi klubi nerādās vispār – cik tas viss ir pareizi uztaisīts, pēc visām mūzikas klubu tradīcijām, kur galvenais notikums ir tas, kas notiek uz skatuves. Fantastiska skaņas aparatūra, kompetenti cilvēki, kas tur strādā. Un nenormāli atraisīta, silta publika, nesalīdzināma diemžēl ar mūsējo.

Vai tavas grupas nosaukums The Swamp Shakers tāpēc, ka gribi satricināt šejienes purvu?

Divējādi. Gan tas, ko tu saki, gan arī attiecinot swamp uz masu kultūru vispār, kas ir tāda kā košļājamā gumija, sastāvējies purviņš, no kura burbulīši nāk ārā. Gribas to uzvandīt, kaut kādu enerģiju tur iešaut.

Mūzika, ko tu spēlē, vienmēr bijusi dumpīga. Varbūt tagad vairs nav pret ko dumpoties, jo drīkst pret jebko?

Nu, kā tad nav? Pret visu to lēto šlāgerismu. Vēl ir novirziens – depresīvais. Un pseidonovitāšu novirziens – par jebkuru cenu panākt kaut kādu novitāti. Nu, tie ir meklējumi, es absolūti netaisos nevienu nosodīt. Vēl – lai gan uz Lietuvu to nevar attiecināt – ja, piemēram, igauņi kaut ko dara, tad viņi skrupulozi izpēta visas nianses, cik vien var. Tur nav paviršības. Es novēroju pie mums, ka tas un tas ir apgrābstīts, apčamdīts, un ir pavirši. Ā, rokenrols? Es visu zinu – tas ir Blue Suede Shoes, Johnny Be Good, Rock Around the Clock! Pirms pieciem gadiem neviens visā valstī nezināja tādu vārdiņu rockabilly, izņemot dažus manus tuvus draugus.

Es biju dzirdējis vismaz vārdu, tātad noteikti arī citi.

Nu, tu varbūt lasi par mūziku, tāpēc zini, ka pirms komercrokenrola bija tā īstenākā, agrīnākā, vissirsnīgākā un godīgākā rokenrola forma, kas pirmā hibridizēja melno rhythm and blues, country un western. Pozitīvi ir tas, ka nu cilvēki, arī jaunieši, beidzot sāk interesēties, kas tad tas ir. Daudziem tas ir milzīgs atklājums – nāk klāt un prasa, kas tas ir, ko mēs spēlējam.

Tu saki – purvs. Filmā Brīvību ģitārai pieminēta Krievijas grupa Pussy Riot. Kad grupas dalībnieces tiesāja un nosūtīja uz Sibīriju, latviešu jaukie, sirsnīgie mūziķi lielākoties teica, ka viņas pašas esot vainīgas, sak, nevajadzēja provocēt. Vai tas nav tas pats, ko tev komunisti teica trīsdesmit gadus?

Jā, varētu būt analoģijas. Tikai Pussy Riot nav gluži mūzikas fenomens, atšķirībā no manas bērnības, kad mūzika – tas bija viss, un nebija politisku saukļu.

Šķiet, uz tevi ļoti labi var attiecināt teicienu – ja tu nenodarbojies ar politiku, politika nodarbojas ar tevi.

Nevar nepiekrist. Tieši to darīja padomju sistēma.

Sistēma skarbi vērsās pret tevi un tādiem kā tu, kuri gribēja tikai mūziku. Vai ne tāpēc, ka saprata, ka patiesībā tu gribēji to pašu, ko tagad prasa Pussy Riot – brīvību?

Vispār – jā. Tas ir par brīvību.

Štatņiki ar Stratocaster un Ļeņins mazos gabaliņos

 

Kā tev tas sākās?

Sākās ar atskārsmi, ka tu dzīvo absolūti deformētā vidē – vai nu bailēs, vai nu melos. Kad ir trīs elementi – tas, ko domā, tas, ko atļaujies runāt, un visa liekulība, kas bija apkārt. Pats zini – visa tā komjaunatne, uz katra soļa tie falšie saukļi.

Bet vai tiešām jau 11 gadu vecumā sāki klausīties aizliegtās Rietumu stacijas?

Jā. Man bija onkulis Fricis, strādāja par Operas komandantu, jaunībā bija bijis jūrnieks. Viņam bija tiem laikiem fantastisks radio Festivāls. Pirmais VEF aparāts ar tālvadības pulti, ar vadu, protams. To taisīja importam, viens bija uzdāvināts Mao Dzedunam, apdarināts ar ziloņkaulu. Tam bija tie [radioviļņu] īsie metri, kuri parastajiem radio nebija – 9, 11, 13, 16 īsviļņi. Tiem viņi [slāpētāji] kaut kā neķērās klāt, jo laikam nepietika resursu zaldātiņus sasēdināt un sabūvēt mastus. Man ir veco tranzistoru kolekcija tur plauktā.

Gāju ar mammu un vecmammu ciemos pie onkuļa, un, kamēr šie tērzēja pie lielā galda, es guļamistabā, kur tas radio stāvēja, griezu podziņas. Un uzdūros kaut kam nenormāli fascinējošam, kaut kādām nedzirdētām skaņām. Tas bija džezs – Voice of America Jazz Hour.

Viliss Kanovers…

Jā, Viliss Kanovers. Man bija tā laime ar viņu tikties 1973.gadā Tallinā džeza festivālā. Tur bija Čārlzs Loids, fenomenāls saksofonists, un viņš bija ar Herbiju Henkoku un bundzinieku Džeku Dedžonetu. Pie pārsēšanās Helsinkos kaut kas tur neštimmēja kopā, un igauņi izmantoja iespēju fiksi dabūt viņus pāri ar prāmi uz to festivālu. To tikai igauņi varēja izdomāt un atļauties tajos laikos. Un Viliss Kanovers viņus pavadīja. Mani hipnotizēja viņa balss, runas maniere. Man ir viņa autogrāfs.

Kad man bija 11 gadu, cik es atceros, vienīgie atļautie [ārzemju] informācijas avoti mums bija tā saucamo sociālistisko zemju prese – poļu, ungāru, dienvidslāvu, austrumvāciešu, čehu. Tajos žurnālīšos bija arī par to, kas notiek „buržuju pasaulē”, arī par kultūru vai, kā viņi uzskatīja, antikultūru. Kā paraugi bija visi tie rokenrola izpildītāji, kurus es tad griezu ārā un līmēju kladītē, turpat, kur debesskrāpju bildītes un kovbojus.

Tad nāca 13 – 14 gadi, es sāku mācīties Elektromehāniskajā tehnikumā pie VEFa, un radās domubiedri, kurus arī fascinēja visa šī Rietumu padarīšana. Īpašs akcents vienmēr bija uz Ameriku. Radās pat jauniešu kustība – štatņiki. Tas bija laiks, kad latviešiem Hruščovs atļāva sūtīt paciņas no Austrālijas, Zviedrijas, Amerikas – ar drēbēm, vinila platēm. Mums bija komisijas veikalos savas draudzenes pārdevējas, kuras mums atstāja fantastiskas, klasiskas amerikāņu drēbes – kā no ilustrētajiem amerikāņu žurnāliem. Mēs to visu pētījām līdz katrai podziņai un vīlītei, mums bija mati akurāt tādi paši un katra nianse – kurpes, zeķītes, bikses ar tik kabatām, cik jābūt. Tā bija vesela subkultūra. Pirms tam bija bītņiki – Kaza un visi dzejnieki, mākslinieki izstaipītos džemperos. Bet mēs bijām štatņiki. Tie visi bija centra puikas, mums bija tikšanās vieta pretī Piena restorānam, un to sauca par Biržu.

Starp citu – kāpēc mamma tev bērnība lika mācīties angļu valodu?

Tā man pašam ir mīkla. Laikam paredzēja kaut ko. Tas bija absolūti netipiski tiem laikiem. Man nav izskaidrojuma, to es nepaspēju pajautāt mammai. Mana oma bija ļoti erudīts cilvēks – gan spēlēja klavieres, gan ļoti labi runāja angliski un vāciski, un no pašas bērnības mācīja man visādus teicienus. Bija apbraukājusi pasauli, iepazinās ar vectēvu Amerikā un apprecējās Ņūdžersijas štatā Medisonā 1915.gadā. Tad brauca atpakaļ uz Latviju caur Japānu, sākās karš, un tad tur garš stāsts tālāk.

Kā tev gadījās sadauzīt Ļeņinu tehnikumā?

Uz to laiku man jau bija ļoti lielas negācijas pret visu pastāvošo iekārtu un visu, kas apkārt man notika. Man bija ļoti nediplomātisks raksturs un skaļa mute – runāju, ko domāju, nedomādams uz priekšu. Tolaik jau sāku mēģināt komunicēt ar ārzemju jūrniekiem. Mans pirmais ārzemju draugs bija grieķu jūrnieks Džordžs – uzdāvināja man mazu nazīti ar Lucky Strike emblēmu, tas man vēl tagad glabājas.

Bet Ļeņins man bija ļaunuma iemiesojums. Tas ģipša veidojums stāvēja uz sarkana podesta. Nu, un it kā netīšām uzgrūdos un ar baudu skatījos, kā viņš ripo lejā pa trepēm un šķīst ārā mazos gabaliņos. Neviens neticēja, ka tas notika netīšām, un mani izmeta no tehnikuma. Un, protams, kaut kur pielika ķeksīti un ierakstīja pirmo lapu.

Gan jau pirmo ierakstīja agrāk, kad mēģināji tikties ar jūrniekiem. Bet kā sākās ar mūziku?

Jau tehnikuma laikos bija puikas, kam bija daudzmaz turīgi vecāki, kuri varēja atļauties pirmos Padomju Savienībā ražotos lenšu magnetofonus. Tie bija leišu – Spalis, Gintaras, Aidas. Un tad sāka nākt lielie krievu – Dņepr, Komēta, Jauza.

Man bija uzreiz Majaks.

O, Majaks – tas jau bija kosmiskais kuģis! Bet man vēl Komētiņa ir un Olimps. Nav laika palaist, kaut gan lentas visas ir saglabājušās – 210 ar visiem katalogiem. Un vēl ap 500 kasešu. Visi nesēji man ir saglabāti, tiesa, iet bojā, magnēts birst nost.

Tātad, kā bija. Nu, to mūziku klausījāmies pa naktīm, kad ne tik traki glušīja. Šad tad laimējās kaut ko ilgāk dzirdēt – tad fiksi slēdza maģi iekšā, visu laiku smalki pieregulēja frekvenci, un izdevās kaut ko ierakstīt, un reizēm tik labi, ka pilnīgi satriecoši. Tad radās iespēja pavairot tās lentas. Tad arī mūsu prese sāka rakstīt par tādu izvirtību un neķītrību kā rokenrols un Elviss. Man ir tāda enciklopēdiska domāšana, ka gribējās visu zināt – kas tas ir, kas to sakomponējis, kurā gadā ierakstīts, uz kāda leibla.

Tā tas gāja kādu laiku, bet tad varēja jau vinila plates sadabūt no vecīšiem – vaktējām pastā, rindā, kurā cilvēki stāvēja pēc paciņām no ārzemēm, saņēmāmies dūšu, gājām klāt – atvainojiet, lūdzu, mums ļoti interesē amerikāņu plates, vai jums kādreiz nesūta radi? Mēs no jums atpirktu. Un tā man, jaunam puikam, gadījās vesels paziņu loks ar sešdesmitgadniekiem, kuri labprāt izpalīdzēja, caur saviem radiem pasūtīja man rokenrola plates.

Vai pazini Juri Lapinski, kam tolaik bija visaugstākās kvalitātes pagrīdes ieraksti?

Ļoti labi pazinu. Jurim piemineklis jātaisa. Viņš ir sagandējis prātus ļoti daudziem, domāju, dažiem simtiem tūkstošu cilvēku visā Padomju Savienībā.

Bet par to arī astoņus mēnešus nosēdēja cietumā. Filmā stāstīts – kad čekisti viņu sita, lai atzīstas, viņš teica – tikai tad, ja čekistu priekšnieki atzīsies, ka arī pirkuši viņa ierakstus.

Tam es varu ticēt. Juris netika uz filmas pirmizrādi, bet es viņam aizsūtīju linku ar ielūgumu uz K.Suni. Viņš ir ļoti īpatns cilvēks, bet par mūziku un par tehniku var runāt stundām. Nevienam citam nav tādu zināšanu. Bet es nekad nebiju viņa klients, kaut kā iztiku pats ar saviem spēkiem.

Kā izdevās atrast veidu, kā sadzīvot ar čekistu sistēmu?

Citiem izdevās, citiem neizdevās. Kāds kļuva par kolaboracionistu, cits mācēja notēlot, noliekuļot, noslēpt savas domas. Man tas nekad nebija izdevies, es gāju ar galvu sienā.

Bet vai pazini arī Ivaru Godmani, kam tolaik arī bija grupa?

Es pāris reižu redzēju, kā viņi muzicē. Līderis bija tāds „Kapracis” Fēlikss, nezinu uzvārdu, tāds ar melnu, kuplu bārdu, kurš taisīja aparatūru. Godmanis tur spēlēja bungas. Es neko neatceros, cik labi vai slikti viņš spēlēja. Mēs nesatuvinājāmies. Tagad es viņu sveicinu. Augstu vērtēju viņa zināšanas par rokmūziku, tās ir enciklopēdiskas.

Kā pats sāki spēlēt? Artemijs Troickis nosaucis tavu grupu Revengers par pirmo nopietno visā Padomju Savienībā.

Nē, tā viņš neteica. Viņš nosauca mani kā pirmo. Bet tur ir vispār putra. Troicka kļūda ieviesusies manis paša dēļ. Viņš atbrauca pie manis uz Imantu, kad sāka rakstīt to grāmatu [Back In The USSR, The True Story Of Rock In Russia], un nevaru atcerēties tagad, vai es kļūdaini nosaucu 1961.gadu, vai viņš nepareizi piefiksēja. Īstenībā runa varētu būt tikai par 1964.gadu. Seiski [Valēriju Saifudinovu] es pazinu, visu laiku bijām kopā, bet tā grupiņa jau nebija grupa, tie bija entuziasti, kas dzīvajā nospēlēja, manuprāt, kādus trīs koncertus tuvu draugu lokā. Es laiku pa laikam piespēlēju klavieres un biju vienīgais, kas mēģināja atšifrēt visus tos tekstus un sarakstīt pareizos vārdus. Ģitāru es tolaik nemācēju spēlēt.

Tad Seiski 1964.gadā paņēma armijā, un, neatceros, kā tas notika, bet mēs tikāmies laikam Zigmunda Lorenca dzīvoklī Sarkanarmijas ielā, un radās ideja, ka jāsāk taisīt tiešām riktīgu grupu. Tur bija vēl Eduards Viņņiks, nenormāli muzikāls, ar labu muzikālu izglītību, viņš dzīvo tagad Fēniksā Arizonā.

Melody Makers Tallinā 1965.gadā. No kreisās: E.Viņņiks, Pits Andersons un Zigmunds Lorencs.

Mācījos ģitāru. Neviens jau tolaik nespēlēja spāņu sešstīgu ģitāru, tādu Padomju Savienībā vispār nebija. Septīto stīgu aizbāza aiz grifa, un no kaut kurienes, ne jau caur internetu, bija dabūtas akordu tabulas. Es fanātiski mācījos, un jau pēc kādām divām nedēļām biju spējīgs spēlēt akordus un uzņemties ritma ģitārista funkciju grupā. Un tā radās The Melody Makers. Bija tāda avīzīte Melody Maker, ko jūrnieki arī veda no Rietumiem.

Lasīju, ka jūsu ģitāristam Lorencam bija īsta Fender Stratocaster ģitāra. Kā to varēja dabūt padomju Latvijā?

Neatceros, negribu melot. Domāju, arī caur kādiem radiem. Bet tas bija tiešām absolūti kā no Marsa – īsts amerikāņu Stratocaster sarkanā krāsā! Vēlāk jau te bija austrumvācu Eterna, Elgita, čehu Lignaton, štrunti tādi. Pa starpām vēl paštaisītas ģitāras, protams.

Igaunijas oāzē un asins peļķē Rīgā

 

Grupas The Melody Makers koncerts 1966.gada 12.aprīlī pie Planetārija izvērtās par pirmo masveida politisko demonstrāciju padomju Latvijā. Kā tas notika? Biļetes uz koncertu tika pārdotas, un…?

Skatītāji Melody Makers koncertā Rīgā pie planetārija. Aizmugurē – miliči

Kādas tur bija aizkulises, man nav zināms. Iepriekšējā naktī mēs vēl savedām kārtībā visu savu primitīvo aparatūriņu, noregulējām skaņu. Koncerts bija paredzēts Planetārija zālē. Tur pie vadības bija samērā brīvi domājoši, sirsnīgi cilvēki, kuri uzdrošinājās uzņemties atbildību, nesaskaņojot, domāju, ar kultūras ministru, kas tolaik laikam bija Kaupužs. Bija paštaisīts plakāts ar mūsu bildēm stendiņā pie ieejas. Un nākamdien, tā bija svētdiena, 12.aprīlis, divpadsmitos dienā sanāk visi jaunieši, bet durvis ciet, nevienu iekšā nelaiž. Iznāk kāds no administrācijas – koncerts ir atcelts, BEO (estrādes orķestru biroja) rīkojums. Kā tad tā? Es saku – davai, sadabūjam akustiskās ģitāras, koncertam jānotiek! Un mēs ejam no labās puses, kur agrāk gāja kafūzī, Dieva ausī, kādi fani atveda ģitāras, un visu savu repertuāru sākām spēlēt. Un ziņkārīgie tikai pieplūst un pieplūst – visas parka alejas ir pilnas! Kaut kādi puikas sataisa plakātus – uz milzīgām vatmaņa lapām „M-A-K-E-R-S” pa vienam burtam, un „Brīvību ģitārai!”, „Doloj BEO!”. Un viss asfalts bija aprakstīts. Tā tas turpinājās kādu stundu noteikti – ar runām, ka tā vairs nevar turpināties. Es pats uzstājos, ka – pietiek klusēt! Es tagad arī domāju – ārprāts, tādi teksti!

Un tad no visām alejām sabrauca miliču bobiki, no visām malām šie lec laukā, un es domāju – nu, viss, sāksies gaļasmašīna. Šie laužas cauri, bet kāds viņus regulē, komandē laikam, un kaut kā tas viss noplok.

Filmā ir pateikts, ka fani nelaida. Īstenībā tā nebija. Protams, pretestība bija, tos miličus it kā netīšām stumdīja, sastājās blīvāk un nelaida klāt. Bet tajā pašā laikā uzradās laikam taču VDK cilvēki ar ļoti labām kinokamerām un fotoaparātiem – visu filmēja un fotografēja. Miliči tika pieklusināti un neko nedarīja. Domāju, viņus atturēja arī tas, ka Intūrista viesnīca Latvija blakus – ja nu viss būs atspoguļots Rietumos.

Bet mēs vēl ilgi neizklīdām. Dzērām vīniņus, es biju uzrāpies augšā pa ugunsdzēsēju trepēm uz kupola. Bija visādi podi, pāruzbudinājums no visas tās akcijas un neziņa par nākotni, kas būs. Bija skaidrs, ka kaut kas noteikti sekos.

Melody Makers uz planetārija kāpnēm.

Nu, un pēc tam sākās. Viens otram stāstījām, kas ar katru notika. Visi tika saukti uz čeku, anketēti, katram uztaisīts dosjē, katram piedraudēts, katru mēģināts savervēt, piedāvāts kļūt par informatoru.

Ko nozīmē – katram?

Katram, kurš bija identificēts. Rādīja bildes – tu šito pazīsti? Cits teica – nē, pirmo reizi redzu. Bet cits nenoturas – ā, tas ir tas! Tu zini, kur viņš dzīvo, tev ir viņa telefons? Jā, zinu. Dod šurp. Tā tā ķēdīte aizgāja. Tas bija pats briesmīgākais, ka daudzi savējie neizturēja un kļuva par stukačiem. Un otra taktika bija – par īstiem, foršiem, godīgiem cilvēkiem viņi izplatīja baumas, ka – tas ir čekists, sargieties no viņa! Un tu vairs neko nezināji, kam ticēt, kam neticēt, vai ar tuvāko draugu vari apspriest lietas. Tā bija traģēdija.

Ko tev pašam teica Stūra mājā?

Pēc mūsdienu standartiem tas ir cilvēkam vispār neaptverami – tie absurda jautājumi un tās absurda situācijas. Sākot ar – kas tas ir, ar ko jūs nodarbojaties, kāpēc dziedat angliski, vai saprotat, ka demoralizējat citus jauniešus ar savu tā saucamo mūziku? Un tas tikai sākumam – no tālienes, „labais izmeklētājs”, runā it kā cilvēciski. Un otrais atkal ļoti agresīvi un draudīgi.

Tas turpinājās ļoti ilgi, līdz laikam, kad visus manus četrus kolēģus vienā rāviena paņēma armijā. Man bija problēmas ar sirdi un mīnus astoņi redze, es nederēju. Paliku viens pats.

Tajos laikos ļoti bieži braukāju uz Tallinu, lai noskatītos Somijas televīzijas pārraidi. Strādāju konstruktoru birojā Tērbatas ielā līdz pulksten pieciem. Sešos piecpadsmit no Spilves lidostas bija reiss uz Tallinu – 45 minūtes, 17 rubļi. Skriešus pie draugiem uz vecpilsētu, uz piekto stāvu, ieslēdz teļļuku – pārraide Hullabaloo ik trešdienu. Visas amerikāņu zvaigznes – katru reizi kāds spēlē, runā intervijās. Noskatos pārraidi, un uz Baltijas staciju uz vilcienu, no rīta deviņos Rīgā un uz darbu Stučkas ielas kantorī. Un tā – pusotru, divus gadus.

Sadraudzējos ar ļoti daudziem igauņiem un sadomājos, ka gribu kļūt par valodnieku – ka mācīšos somu – ugru valodas un gribu iestāties Tartu universitātē. Sapazinos tur ar profesoru [Paulu] Aristi – poliglotu un fantastisku cilvēku, viņš zināja 28 valodas. Un ar Annu Žīguri, kura jau tolaik tur mācījās. Kādus trīs mēnešus fanātiski mācījos igauņu valodu – no rīta līdz vakaram man skanēja Tallinas radio, man bija pašmācības grāmatas, visu darīju. Un vienā dienā aizbraucu uz Tallinu un sāku runāt ar saviem draugiem igauniski. Tas viņiem bija šoks.

Kā sāki tur spēlēt rokenrolu?

Tur bija grupa Juuniorid, kas vēlāk kļuva par Optimistid. Viņu ģitāristu paņēma armijā, un viņi man piedāvāja kļūt par „optimistu”. Tas periods bija ļoti foršs. Igauņi bija ļoti liberāli, arī tie augstie kultūras cilvēki bija ļoti atvērti šādai mūzikai. Valters Ojakārs, cienījams komponists, sarakstīja Padomju Savienībā pirmo grāmatu par rokmūziku. Televīzija bija atvērta rokenrola grupām. Tāda bija Igaunija. Tā bija oāze.

Pits Andersons (no labās) grupas Optimisti mēģinājumā.

Kāpēc tur bija citādi nekā Latvijā?

Nekad neviens igaunis nebija Politbirojā. Tur nebija Voss, nebija Pelše – viņiem nebija tādu cilvēku. Viņi bija vienmēr stingrāki. Es nezinu izskaidrojumu, bet tā tas bija un ir arī vēl šodien. Es to zinu ļoti labi, ļoti bieži uzstājos Tallinā, man tur ir simtiem draugu.

Bet tagad taču Politbiroja vairs nav ne viņiem, ne mums.

Politbiroja nav, bet ir autoritātes, nācijas līderi, ir gudri, kulturāli cilvēki, kas ir augstos posteņos. Protams, ka tur arī ir viss kaut kas, kas saistās ar politiku, bet, nu, saprāta robežās. Tur ir gudras galvas.

Septiņdesmitajos gan piegrieza skrūves visā PSRS, arī Igaunijā. Kā teicis kāds no tālaika mūziķiem – nāca jaunāka cieto komunistu paaudze, kurai vairs nevarēja iestāstīt, ka bītli ir angļu komunistu vokāli instrumentālais ansamblis. Un atkal viņu galvenais mērķis Latvijā biji tu ar savu grupu Natural Product. Kā notika šī gandrīz vai specoperācija?

Tas bija 1970.gada pavasaris. Visa tā skrūvju piegriešana arī bija disproporcionāla. Es varu salīdzināt arī ar Igauniju. Mūsu funkcionāri vienmēr pārspīlēti uztvēra visus mājienus no augšas. Baidīdamies par saviem posteņiem, vienmēr pārcentās – ka tikai kaut kas nenotiek! Ja bija jāuztaisa divi apgriezieni, katram gadījumam uztaisīja trīs ar pusi. Atšķirībā no Igaunijas, kur tādu pārspīlējumu manā atmiņā nav.

Vai septiņdesmito sākumā režīms bija attapies, cik ļoti nopietni to apdraud tas, ko darīji tu un citi mūziķi?

Neesmu par to daudz domājis, bet tā varētu būt, ka kaut kādi ideologi sāka uztraukties par to, ka tas iet plašumā un ar ko var beigties. Un viens no veidiem bija – legalizēt, pieradināt, lai kontrolētu. Un ļoti daudziem ļoti labiem mūziķiem bija ilūzija, ka viņi necīnīsies ar iekārtu, ies uz restorānu, spēlēs un pelnīs naudu. Bet tā vide maitā cilvēkus ļoti ātri un iedzen rutīnā un depresijā. Daudzi ļoti talantīgi mūziķi nodzērās, daudzi vairs nav starp dzīvajiem. Un bija izteikti konjunktūristi, kuri gāja tajos VIA – vokāli instrumentālajos ansambļos -, kurus rādīja televīzijā un kuri dziedāja, ko viņiem lika.

Bet tev jau neļāva nevienu no šīm iespējām – aizliedza spēlēt „uz visiem laikiem”. Kā tas notika?

Pie Politehniskā institūta bija tā saucamais rokklubs – ne tas, kurš pēc tam bija astoņdesmitajos gados. Toreiz tas bija pavisam cits. To vadīja tādi komjaunieši! Nu, ja visi tādi būtu, tad es nezinu… Viena no viņu idejām bija, ka Naturālais produkts visur skan, tāpēc vajag mūs uzaicināt uz institūta aulu un uztaisīt tā kā preses konferenci, lai pastāstām, kāpēc tādi esam, un lai studenti var uzdot mums jautājumus. Un ka laidīs ne tikai studentus, bet arī visus jauniešus, kas grib nākt.

Protams, ka par to tika informēti tie, kuriem bija jābūt informētiem, un ap to laiku, kad pa visu Vecrīgu uz Politehnisko institūtu gāja cilvēki, visās šķērsieliņās bija „melnās bertas” – welcome, guys! – iekšā mašīnā visus pēc kārtas, un uz galveno pārvaldi Radio ielā. Visi gaiteņi bija pilni ar jauniešiem! Stundām ilgi viņi tur sēdēja, gaidīja savu kārtu, un atkal tas pats, kas 1966.gadā – anketēšana, fotografēšana, pārrunas, draudi.

Pēc tam man kārtējo reizi atbrauca pakaļ uz darbu – tolaik strādāju par mākslinieku noformētāju Sojuztorgreklama – un aizveda ar melnu Volgu uz Ļeņina 61. Kā parasti – tevi aizved ar liftu uz kādu stāvu, iespundē mazā istabelē, lai rodas klaustrofobija. Sēdi tur stundu, divas, trīs, citreiz četras, neviens neliekas ne zinis. Tas jau uzdzen nenormālu stresu. Tad tevi paaicina.

Un pēdējā saruna bija tāda – jūs esat pieaudzis cilvēks, saprotat, ko jūs darāt un ar ko tas var beigties. Atklātā valodā – mēs varam jums piešūt politisku lietu, mēs varam apdraudēt jūsu ģimenes fizisko veselību. Kā mēs to izdarīsim? Mums ir noziedznieki, kuri mums ir parādā un izdarīs jebko.

Man bija piedzimusi meita, mana vecākā, Džoanna 1971.gadā. Es dzīvoju ļoti drūmā, tumšā, vientuļā vietā vecajā Imantā. Tur nodzīvoju 19 gadus graustā bez jebkādām ērtībām, bez nekā – visi septiņdesmitie gadi tur bija cīņa par izdzīvošanu. Un pa nakti, kad totālā tumsā gāji no elektriskā vilciena vai 4.autobusa, tāpat jau iztēlojies, ka kāds var iedot pa galvu. Bet pēc tāda teksta… Es nezinu, varbūt tas bija blefs. Bet es to ņēmu ļoti tuvu pie sirds. Un ar to viss beidzās. Puse Naturālā produkta tiešām kļuva par krogus muzikantiem. Seiskim izdevās emigrēt, kad bija kādu laiku arī nostrādājis restorānā. Viņam mamma ebrejiete, viņš varēja braukt it kā uz Izraēlu, bet Vīnē, pēc tam Itālijā sadalīja, kur katrs gribēja braukt.

Tu arī taču gribēji izbraukt.

Jā, man bija vienīgais lūgums – izlaidiet mani ārā, man vienalga, kurp! Un piecas reizes man atteica. Katru reizi bija vākti dokumenti, tās bija kaut kādas cerības…

Tiešam bija cerības? Atskatoties šķiet, ka bezcerīgs izmisums.

Tas bija pilnīgs izmisums. Pilnīgs un totāls. Bet tā bija atriebība.

Šķiet pilnīgi neticami, ka 1972.gadā saņēmi uzaicinājumu uzstāties grandiozajā Rock’n’Roll Revival Show Londonā.

Kad aizgāju ar to uzaicinājumu uz vīzu daļu – AVIR -, par mani paņirdza. Atteikuma motivējums krieviski bija – ņeceļesoobrazno, nav lietderīgi.

Otra epizode bija – man bija draugi bulgāru estrādes kolektīvā Balti zilie vai Zili baltie, bija kaut kāds tāds nosaukums. Viņu basists man bija ļoti tuvs draugs. Kad viņi uzstājās Rīgā, mēs pa nakti uztaisījām session VEF kultūras pilī uz lielās skatuves! Vari iedomāties? Tas nekur nav aprakstīts. Viņš teica – es tevi dabūšu uz Bulgāriju, tu strādāsi Zelta smiltīs, kūrortā, spēlēsi šito mūziku, un būs laba nauda. Atkal man atnāca oficiāls uzaicinājums, un atkal – nē. Pat uz Bulgāriju.

Vai septiņdesmitajos neuzstājies nevienā koncertā?

Mākslas akadēmijā notika tie slavenie karnevāli, un agrāk mēs, Melody Makers, tajos spēlējām diezgan bieži, Georgs Smelters, kas tos tolaik regulēja, mūs aicināja. Tur gan bija grūti tikt iekšā, tie vienmēr bija sensacionāli pasākumi. Kaut kad sadomāju, ka man jāaiziet uz to karnevālu. Man liekas, ka toreiz spēlēja Harijs Užāns ar savu grupu. Es dzēru tajos laikos, diezgan stipri. Laiku pa laikam gāju pie draugiem uz restorāniem, sēdos pie klavierēm, nospēlēju vienu vai divas dziesmas, un nost no skatuves. Akuškā tas pats notika – uzgāju uz skatuves, nodziedāju trīs dziesmas.

Balle beidzās, gāju mājās, un turpat pie Akuškas, netālu no Raiņa pieminekļa mani drausmīgi piekāva. No muguras iesita, nospārdīja ar kājām riktīgi, gulēju asins peļķē. Kaut kādi cilvēki mani savāca, aizveda uz „stradiņiem”, pusotru mēnesi nogulēju slimnīcā. Domāju, ka tas bija atkal brīdinājums un atriebība, un signāls – nedari tā! Neviens vārds netika pateikts, neko nenozaga, vienkārši nežēlīgi noštaukāja.

Kad atsāki uzstāties?

1978.gadā mans lielākais igauņu draugs, basists no bijušajiem Optimistiem Heigo Mirka man uzrakstīja – mums ir jauna grupa Rock Hotel, dziedātājs Ivo Linna, braucam uz Lietuvu, pa ceļam būsim Rīgā, brauc mums līdzi. Labi, autobuss piebrauc pie viesnīcas Latvija, es sēžos iekšā, braucam uz Šauļiem.

Pa ceļam šiem ir sarunāts koncerts miljonārkolhozā Nākotne. Zāle pilna, vietējie ar puķēm sēž, Rock Hotel spēlē kā dievi – nenormāli profesionāla grupa! Bet es biju Ivo elks – kad viņš bija piecpadsmitgadīgs puika, brauca skatīties Optimistus, vienmēr stāvēja pie skatuves. Viņš atceras visus manus kreklus, kas man bija mugurā. Un pēkšņi viņš piesaka – ziniet, starp mums ir jūsu Latvijas rokenrola tēvs un karalis Pits Andersons! Es sāku nelabi trīcēt, bet viņš mani rauj uz skatuvi. Šie iedod jau toņkārtu – Blue Suede Shoes. Nu, nospēlējam. Saviļņojums nenormāls, arī zāle kājās, visiem patīk.

Aizbraucam uz Šauļiem, tur viņiem stadionā fantastisks koncerts, zaldātu ķēde apkārt skatuvei, viss, kā pienākas. Atbraucam atpakaļ uz Rīgu, un es domāju – kas būs, būs, man ir kaut kas jādara, es tā vairs nevaru dzīvot.

Bet uzreiz tas viss nenotika. Bija jāsameklē kaut kādi mūziķi, domubiedri, kaut kā jāmaskējas. Tad Mazajā ģildē uztaisījām it kā pasaules folkmūzikas pulciņu. (Smejas) Un viena no pasaules valstīm, kurā arī ir attīstīta folkmūzika, bija Amerika. Un tā mēs maskējāmies. Reizi gadā tur vajadzēja uztaisīt atskaites koncertu. To es atšķaidīju ar igauņu gabaliem, un kaut kā tā. Bet tas īsti nebija tas, ko gribējās.

Tad pēkšņi uzradās kaut kādi jaunieši, kuri mēģināja Salaspilī, Silavā. Nāca pie manis – mēs spēlēsim rokenrolu, nāc par solistu. Nu, es labprāt. Braukāju uz tiem mēģinājumiem, bet, nu, līmenītis bija tāds ne pārāk, kaut arī entuziasms liels. Tad sākām sijāt, kurš der, kurš neder.

Iepazinos ar vienu krogus muzikantu Fēliksu Šeidiņu – virtuozs, kantri mūzikas fanātiķis, viņš dzīvo Vācijā tagad. Pienāca klāt Eino Kolists, ļoti tuvs draugs, pianists, ar viņu kopā pēc tam nospēlējām 13 gadus. Pirmais bija visīstākais pagrīdes koncerts kaut kādā šķūnī Iecavā. To gribēja aizliegt, jo it kā bija noslīcināts viens jaunietis. Es domāju, ka tā bija provokācija. Bet varbūt kāds bija pārdozējis kaut ko, nezinu.

Un tad jau bija tas slavenais, otrais Rīgas rokklubs. Tas jau bija 1983.gadā.

Kargins, Ķezbers un prāmis uz Rietumiem

 

Ģitārists Jānis Vanadziņš atceras, ka no komjauniešiem – kuratoriem tur bija Valērijs Kargins, kas esot bijis „savs džeks”, un Jānis Urbanovičs, kas bijis „īsts partijnieks līdz pēdējam”. Kādos amatos viņi tur bija?

Pie Kargina gāju parakstīt repertuāra lapas, ka viņš „odobrjajet”, viņš bija komjaunatnes cekas kaut kāds par kultūru atbildīgais. Viņš bija riktīgs fans! Ar Urbanoviču nekad neesmu sastapies, neko nezinu, kāds viņš bija.

Vai tie tev bija jau gaišāki laiki?

Bija vieglāk. Atceros grupas nosaukuma transformācijas. Vispirms bija ļoti stulbs nosaukums Rock And Roll Band. Pēc tam izdomājām, ka jāsauc par Dopingu – baigi labs nosaukums! Bet ar to notika kā 1966.gadā – kaut kādā mazpilsētā bija jāuzstājas, bet kādam nepatika tas nosaukums, un – aizliegt, nekādas narkotikas! Labi, sauksimies par Rock Arhīvu. Ar laiku to „roku” noņēmām nost, bijām vienkārši Arhīvs jeb Archives. Tas Arhīvs sāka apaugt ar pūtējiem – sākumā bija viens, tad divi tenorsaksofoni plus baritons. Pa retam nāca vēl Jānis Irbe uz trombona. Uz lielākiem pasākumiem bijām desmit cilvēki uz skatuves. Mēs nenormāli daudz mēģinājām. Lielupes stadionā bija pazīstams direktors, viņš iedeva mums telpu, savedām aparatūru un fanātiski ņēmāmies no rīta līdz vakaram. Un bija ļoti, ļoti profesionāls, spēcīgs sastāvs. Tā tas gāja līdz 1986.gadam…

Kad notika leģendārās Bildes – 86?

Jā, es tieši par Bildēm gribēju runāt. 1985.gada decembrī mani uzaicināja piedalīties Sporta laureātā. Tas notika Sporta manēžā. Man bija klasisks automobilis – 1939.gada Hanza. Mans draugs sēdēja pie stūres, es leoparda žaketē sēdēju ar ģitāru uz kapota. Ivars Vīgners bija studijā ierakstījis trīs manas dziesmas, un tie laikam bija vispār pirmie mani studijas ieraksti… Nē, pirms tam vēl bija pagrīdes ieraksti radio. Un bija arī mīkstā platīte kā pielikums žurnālam Krugozor – bija drosmīgi krievu žurnālisti, kuri atļāvās divas manas dziesmas tur ievietot. Tas arī laikam bija 1985.gadā – mana pati pirmā platīte. Nu, jā, un to rādīja decembrī tiešraidē no Sporta manēžas – baigā sensācija, tas laikam kaut kāds Amerikas latvietis!

Tā bija pirmā reize, un tad uzreiz bija uzaicinājums uz Bildēm. Nu, bija, kā bija – ļoti labi. Kaut kādas neskaitāmas balvas un tā.

Pēc tam jau tu balvas saņēmi, manuprāt, vienā laidā un visur, kur vien aizbrauci. Šķiet, ka neesi vēl pārstājis, vai ne?

Vēl ne. (Smejas) Nākošais posms bija 87.gada Liepājas Dzintars. Arī visa zāle kājās, Raimonds Pauls uzlēca uz skatuves, sāka klimperēt Ričarda Lucille galīgi nestilā, bet, nu, notikums – žūrijas šefs, pats Pauls! Lai gan mans ģitārists Fēlikss demonstratīvi nolika ģitāru un aizgāja no skatuves.

Kāpēc?

Daudziem mūziķiem bija ne pārāk siltas jūtas pret viņu. Visādas runas klīst. Nevaru neko dokumentāli apstiprināt, tāpēc, domāju, par to nevajag. Negribu nekādas negācijas.

Bet Dzintarā bija redaktore no Krievijas radiostacijas Majak, teica – jums jābrauc pie mums uz Maskavu, spēlēsiet Lužņikos. Un tad mēs braucām iekarot Maskavu. Tur bija milzīgs, nedēļu ilgs pasākums Rock Panorama Lužņiku arēnā.

Bet uz ģenerālmēģinājumu atnāca vissavienības radio un televīzijas šefs. Zini, kas? Ivars Ķezbers. [Tolaik I.Ķezbers bija PSRS Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieks – A.O.] Ar visu svītu atnāca, tumsā nosēdās. Spēlējām mēs un Līvi. Krievi neko nesaprata, teica – o, pribalti po angļijski šparjat*! Tātad Līvi tajā skaitā. Nospēlējam savu programmu, un tad no Ķezbera kaut kāds emisārs, kaut kāds sešinieks atskrien, krieviski saka – rebjata, viss ir lieliski, Ivars Janovičs ar jums ļoti lepojas, tikai viņam viens lūgums – vai jūs varētu savās dziesmās neizmantot vārdu „rock”? Bet mums ir Rock This Joint, Rock Around The Clock un gandrīz katrā dziesmā. Nu, vot, šitāds absurds! Mēs uz to – postarajemsja**!

Bet no dziesmas vārdu neizmetīsi, kā saka krievi. Gorbačovs, perestroika, 87.gads, bet, redzi, latviešu daba – ja nu pēkšņi kaut kas?

Kad un kā pirmoreiz tiki beidzot uz ārzemēm?

Pirmoreiz – mūs uzaicināja uz Poliju, šķiet, 87.gada rudenī. Kultūras ministrija teica – jā, brauciet, bet jums līdzi brauks viens mūsu cilvēks. Nu, ir skaidrs, kas tas par cilvēku. Cilvēks ir no Valmieras, no komjaunatnes komitejas un visās sarunās visur sēž, visu dzird. Bet mīl iedzert ļoti. Mans ģitārists Juris Valainis saka – es viņu pārdzeršu! Un tā tas iet.

Braucam ar vilcienu, pirmo reizi mūžā es redzu, kā padomju robežstabiņš pazūd aiz horizonta – nenormāla, neticama sajūta!

Aizbraucam, tur mūs sagaida, aizved uz viesnīcu. Ar Juri vēl bija tāds smieklīgs moments, ka mēs bijām divpadsmit cilvēki, tāpēc nospriedām – ko tur, kopā pastaigājoties, daudz redzēs, davai, izklīstam. Kur tiekamies? Juris saka – ā, redz, te ir tā zīme „Uvaga” („uzmanību”), tiekamies pie Uvagas! Bet Uvaga ir uz katra stūra.

Bet to čekistu piedzirdīja, un viņš visu laiku nogulēja viesnīcā. Vienīgi festivāls izrādījās nevis kantri mūzikas, bet gan folkmūzikas – visi akustiski, poļu tantiņas lakatos un ar grabulīšiem, mums tur nav ko darīt. Nu, neko, kā atbraucām, tā aizbraucām.

Bet vai vispār spēlējāt?

Neko mēs nespēlējām. Tāds man bija pirmais ārzemju brauciens. Bet pirmoreiz īsti uz Rietumiem tiku mazliet vēlāk.

Es biju ļoti aizrāvies vienmēr ar klasiskiem automobiļiem, „antīko” klubā pazinu visus cilvēkus, un vienu dienu tajā pašā manā Imantas pagalmā iebrauc viens rodsters ar vaļēju jumtu, skatos – zviedru numurs. Izlec divi kungi un meklē mani. Saka – mūsu draugs Bo Berglinds, kas pārstāv Zviedrijas rokenrola klubu, ir dzirdējis jūsu ierakstus, un vai jums nebūtu interese atbraukt uz starptautisku rokenrola festivālu Jenčēpingā? Nu, jā, mums interese būtu gan! Kas ir vajadzīgs? Nu, oficiāls ielūgums. Bet mēs skaitījāmies pie tāda JKF, arī kaut kāda komjauniešu veidojuma – Jaunatnes komercfirma tā laikam bija. Tur bija Aivars Hermanis un šitais te, kā viņu – „dvadcatņiks”, vicemērs tagadējais?

Andris Ameriks?

Jā, Ameriks. Kaut ko kūrēja tur. Vēl Mārcis Bendiks. Visi bijušie komunisti, komjaunieši. Bet tādi aktīvi, kaut ko tur darīja. Un mums tur bija telpas, varējām mēģināt un arī izmantot viņu teleksu. Nu, atnāk tas ielūgums. Ar to mums jāiet uz tādu iestādi, kura saucās laikam Interlatvija, kuru vadīja Ieva Plaude. Atkal čekistu midzenis. Atkal tas pats – brauks līdzi cilvēks. Tā vajag. Bet līdz braukšanai pagaidām netiekam – laiks iet, pases ir nodotas, dokumenti stāv vai nu vīzu daļā, vai nu Kultūras ministrijā, katru dienu zvanām, vai ir dabūtas vīzas, bet nekas nenotiek. Nu jau paliek skaitītas dienas, un es jūtu, ka kaut kas jādara.

Tagad jau Ķezbers strādā Latvijas cekā par galveno ideologu. Bet mana meita mācās vienā klasē ar viņa meitu, un es aptuveni zinu, kur viņa dzīvo. Bet es arī zinu, ka viņš ir Linezera slimnīcā, kaut kādus hemoroīdus tur ārstē. Es speros uz Linezeru. Apsargi mani tur pazīst, ielaiž iekšā. Man saka – viņš pirms pusstundas aizbraucis no slimnīcas.

Braucu meklēt, kur mājas. To māju zinu, ieeju pagalmā, tur remonts, kaut kādi strādnieki, prasu – kur te Ķezbers? Man saka – trešajā stāvā 4.dzīvoklis. Atver sieva, saku – man vajag Ivaru Janoviču. Viņš tikko aizbraucis uz ceku, ko es varu viņam nodot? Neko nevajag nodot, vai varat iedot viņa telefonu? Es varu viņa sekretāres telefonu. Dodiet! Sāku zvanīt. Jau vāros par to netaisnību, ka varu netikt, saku – būs starptautisks skandāls, pastāstīšu visiem Rietumu žurnālistiem, ka mani nelaiž! Viņa – nu, kāpēc tad uzreiz tā, vienkārši biedrs Ķezbers ir ļoti aizņemts, bet mēs noteikti jūsu jautājumu izskatīsim.

Tad jau noteikti izskatīja.

Jā, kā tur bija, kā nebija – rezultātu nav, bet mēs jau visi braucam uz Tallinu, un es vēl no ostas zvanu, vai ir akcepts, vai nav? Un akcepts ir! Tāpēc jau tas čekists brauca mums līdzi – kaut kādā vīzē viņi jau zināja, ka būs jāpalaiž. Laikam kaut kas nostrādāja. Jo Ķezbers kādu laiku bija vēstniecībā Zviedrijā, tāds omulīgs vīriņš it kā, bet zemteksts bija.

Tad nu sēžamies vienīgajā prāmī, kas tolaik bija – Georgs Otss, tāds pabružāts kuģītis. Mums ne kabatas naudas, nekā nav, nabadziņi ar kaut kādiem saviem speķa gabaliņiem, pīpējam savas Prīmas un Elitas – visi skatās uz mums, jo smird kā pēc lupatām. Helsinkos mūs sagaida jau pirmais Rietumu pareizais cilvēks, Goofin’ records prezidents Pīts Hākonens ar savu mikroautobusu. Es atceros, ka uz Stokholmu braucām ar milzīgu prāmi – Viking line vai Silja -, bet savas kajītes mums nebija, gulējām turpat uz grīdas un skatījāmies, kurš ārzemnieks izmetīs garāku benčiku. Kauns pat stāstīt. Bet mēs bijām pirmā grupa no Latvijas, kuru izlaida komercbraucienā uz Rietumiem! Nevis draudzības dienās vai kaut kā tamlīdzīgi.

Nu, bet pats festivāls šķita kaut kas prātam neaptverams! Visi mani elki amerikāņi staigā pa to pašu viesnīcu! Un mums ir nenormāli numuri – gultas ar pulti, ka var kājas piecelt augstāk un nolaist, un, kad no rīta ej uz tualeti, jūti, ka grīda ir silta – kā tas var būt? Un visas mašīnas sabraukušas, visi stilīgi puikas, meitenes dejo! Bet tas čekists atkal visur trinas blakus, visur ir klāt, visās intervijās ausās.

Mūs ielika uzstāties pēdējos pirms hedlaineriem – Ventures no Amerikas. Tādu mūziku, kā mēs, tur nespēlēja neviens – tādu kuplu, ar sulīgiem saksofoniem – nenormāli visiem patika! Man bija tāds uztraukums, ka vienu brīdi spazmas sarāva, nevarēju vārdu izteikt. Bet tas bija tikai viens mirklis. Pārdzīvojums bija nenormāls. Bet viss bija labi.

Un tad panesās – festivāla rīkotājam bija kontakti pa visu Eiropu, un viņš mums uzreiz piedāvāja tūri pa Dāniju kopā ar amerikāņu grupu Little Nicky & The Slicks. Arī pilnīgi nereāla situācija – mēs, un kopā ar amerikāņiem braucam!

Bet tā Interlatvija… Mums bija jāsaņem par to braucienu 6000 dolāru. Bet to naudu mēs tā arī nedabūjām. Jo it kā no Maskavas nebija pārskaitīta, un – atnāciet pēc mēneša, ejiet pie grāmatvedes, neko nevaram darīt. Vienīgais, kā jūs varat daļu izmantot – aizbraukt komandējumā. Un es aizbraucu komandējumā uz Amsterdamu, sapazinos tur ar mūziķiem.

Nauda nebija pārskaitīta, tomēr daļu varējāt izmantot?

Jā, to es arī nesaprotu. Kaut kādi mistiski nosacījumi – mierināšanai droši vien. Ieva Plaude bija tāda ļoti nopietna tante. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņa arī sadarbojās. Tādā kantorī un tajā stadijā, kad viss tur juka, tikai tādi cilvēki varēja tādos posteņos būt. Nu, no kurienes tad tas sākuma kapitāls?

Kad nāca otra Dānijas tūre – kad jau dāņu promouteri mūs paņēma -, atkal brauca līdzi tas čekists. Viņam bija koferis ar visādu padomju atribūtiku, un, kamēr mēs spēlējām, viņš mūsu koncertos tirgoja ļeņinus un vimpelīšus, visus tos sūdus un mēslus. Man bija drausmīgs kauns.

Kāpēc tev bija jākaunas par vienu čekistu, kas tirgo ļeņinus?

Bet viņš sevi pozicionēja kā mūsu grupas menedžeris!

Vai tu atceries, kā šo un citus līdzīgos sauca? Vai viņi pēc tam ir kaut kur uzpeldējuši?

Tas cilvēks ir Lavrinovičs. Sveiks un vesels tagad, cik saprotu. It kā zinātnieks. Un tie dāņi sūtīja viņam arī visādas plates, jo viņš it kā arī mūzikas kolekcionārs pie reizes. Eduards Lavrinovičs.

Jā, un Holandē es biju sarunājis koncertu. Man bija līgums sastādīts, to atkal iedevu tam čekistam, lai kārto visas lietas. Laiks iet, mums septembrī jābūt tur – atbildes nav, vīzas nav. Un tas datums jau ir garām. Un tad satieku vienu no tās draudzības biedrības, caur kuru šoreiz to kārtoja, un viņa man saka – kāpēc neatnācāt pēc savām vīzām? Es teicu – bet Eduards taču jums zvanīja? Viņa – es neko nezinu. Nu, tad mēs sapratām, kas tur notiek.

Vienkārši atkal negribēja laist?

Nu, jā. Jā, jo bija taču vēl Anglija! Es biju viens no tiem, kurus intervēja BBC filmai Oh, Sweet Mystery of Rock Where Are You Hiding?. Es stāstīju, kā man gājis ar čeku un komunistiem. Un viņš sēdēja man aiz muguras. Viņš kā ēna bija visur. Un pēc tam bija jābūt tai Holandei. Bet pēc tās intervijas viņš acīmredzot izdarīja visu, lai tālāk netiekam. Jo tā uzreiz ir reputācija, ja esi pieteikts programmā, bet neatbrauc uz festivālu. Tas mūs atmeta drusku atpakaļ. Bet mēs daudz apbraukājām! Es biju pilnīgi pasaules apritē.

Ja vēl par to pašu filmu – mūs uzņēma tāds angļu promouters Pols Barets (Paul Barrett), kas sevi pozicionēja kā „the best promoter in the Universe”. Savācis daudzas grupas, brauc ar rolsroisu, baigais vecis! Viņš palūdza, lai viņam atvedam Padomju Savienības karogu un Ļeņina bisti. Nu, atvedām, uzdāvinājām. Bet pēc tās filmas viņš man uzrakstīja vēstuli – Pit, tu esi labs rokeris, kolosāls cilvēks, bet politiskie uzskati mums polāri nesakrīt, un neredzu iespēja mūsu turpmākai sadarbībai. Jo viņš esot marksists, ļeņinists un arī staļinists. Staļinists ar rolsroisu, kas ekspluatē mūziķus. Slavens vecis, vēl tagad darbojas.

Un es viņam uzrakstīju – Pol, brauc šurp, dzīvo pie manis, cik gribi, un pārliecinies, kā īstenoti tavi ideāli. Pagāja gads, un es viņam aizsūtīju Ziemsvētku apsveikumu ar Mikimausu un Minnīmausi. Atkal bija baigais dusmu izvirdums – ka tie esot amerikāņu imperiālisma simboli! Un pats promoutē amerikāņu mūziku rokenrolu. Un būtu strādājis arī ar mani, kas to spēlē, bet biju palaidis muti – tā intervija pielika punktu.

Varbūt viņš bija cerējis, ka esi padomju mākslinieks?

Varbūt. Gribētu ar viņu parunāt tagad kādreiz.

Čekas maisi un X stunda

 

Tu kādreiz teici, ka tev esot „izdrukas no VDK”. Vai gāji uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru prasīt dokumentus par sevi?

Jā, pie Induļa Zālītes. Bet tur bija jābūt krietnai pakai, taču bija tikai dažas lapiņas, nenormāli maz. Nu, izveda viņi taču tos savus maisus.

Un kas bija tajos atstātajos papīros? 

Tur bija, ka es esot bijis pie Nacionāldemokrātu partijas dibināšanas. Es nekad mūžā nekur nebiju iesaistījies un vispār nezinu, kas tā par partiju! Kādam bija kāda atskaitīte jāuzraksta. Vēl – pie manis regulāri brauca draugi no Zviedrijas un vienreiz atveda flomāsteru komplektu bērniem. Un tajos dokumentos viens aģents rakstīja – tāds un tāds no Zviedrijas tikos un tikos mēģināja, ar mašīnu manevrējot, noslēpt pēdas, bet tas viņam nebija izdevies, un es biju liecinieks, ka nodeva slepenrakstīšanas komplektu. Vari iedomāties šito murgu?

Bet vai tur bija kaut kas par 1966. vai 1972.gadu un tevis pratināšanu Stūra mājā?

Nē, nekā. Man bija tāda vilšanās! Es biju sagatavojies dabūt kaut ko baigi garšīgu. Bet tur bija, ka es kādam esmu iedevis Solžeņicina grāmatu un ka tā pēc kāda laika ir atdota, tātad kāds bija stučījis no savējo kompānijas. Viņi visi bija ar segvārdiem.

Diskusijā pēc filmas pirmizrādes tur teici, ka notiek hibrīdkarš, un tu neesot pārliecināts, ka šoreiz uzvarēsim tik viegli. Vai uzskati, ka tagad nosargāt savu brīvību varētu būt grūtāk nekā pret padomju sistēmu?

Varētu būt, man šķiet. Es esmu nenormāls pacifists, ienīstu tankus, ienīstu formas un militāristus. Bet nejautā man, tā X stunda karājas kaut kur gaisā, un varbūt ļoti daudzi un dažādi scenāriji. Es nezinu, neesmu speciālists, nevaru neko paredzēt, bet neomulības sajūta ir. Jo tas cilvēks tur [Putins] nav pie vesela saprāta. Viņš ir slims un maniaks. Iedomājies – šis gads ir pasludināts par draudzības gadu ar Ziemeļkoreju! Nu, kur vēl tālāk?

Zini, braucot pie tevis, dzirdēju radio Deep Purple un iedomājos – Krievijas premjerministrs Medvedevs, kā viņš atzinies filmā, jaunībā esot bijis Deep Purple fans. Varbūt tomēr nebūs pavisam slikti?

Nu, jā, viņiem visiem bērni mācās šveicēs un anglijās, paši braukā ar bentlijiem… Es nezinu, negribu par to domāt. Es dzīvoju savā pasaulē.

Vai tev joprojām ir tavs 1959.gada Kadiljaks?

Jā, ir, Eldorado. Tas ir amerikāņu auto būvniecības apogejs, pēc tam tas viss noplaka. Tā ir lidmašīna, raķete! Bet Latvijā ar to nav kur braukt. Tas bija mans bērnības sapnis.

Pirms kāda laika tu teici, ka tev esot vēl viens sapnis – tikt pie Hot Rod. Vai ir izdevies?

Nē, es nevaru, tad man jāpārdod Kadiljaks. Un Latvijā tos gandrīz nav iespējams piereģistrēt.

Vai tev ir arī kāda normāla mašīna?

Kā tad, ir – toijotiņa katrai dienai.

Un ko tu teiktu, ja tevi kāds uzrunātu, vai negribi kļūt par Latvijas prezidentu? Tas mums tagad aktuāls jautājums.

(Smejas) Es pat nedomātu. Nu, kāds no manis prezidents?

Bet kādu Latvijai vajadzētu?

(Nopūšas) Gudru, izglītotu, intelektuālu cilvēku.

Vai tikai? Tādi bija arī vismaz daži čekisti.

Bet viņi bija nelieši. Viņi visi bija izglītoti nelieši. Visi kā viens. Nevarēja čekā strādāt godīgs cilvēks.

Kas prezidentam svarīgāks – ka godīgs vai ka izglītots?

Gan, gan. Godīgs un neizglītots zābaks arī nekam neder. Vajag, lai ir izglītots un arī godīgs ar saviem darbiem.

Vai tev kāds ir padomā?

Negaidīts jautājums. Diemžēl nav uz sitienu.

Kāds tev šķiet pašreizējais?

Nekomentēšu. Nu, neatbilst manam redzējumam.

Vai ir kāds paraugs citās valstīs?

Lenarts Meri.

Kā svinēsi 70 gadu jubileju svētdien?

Nu, kāda tur svinēšana? Es nevienu jubileju neesmu atzīmējis „pa lielam”. Četros dienā Rockabilly House būs mazs koncertiņš, būs mani igauņu draugi Triton, ļoti laba grupa. 

*baltieši angliski laiž! (krievu.val) 

**pacentīsimies (krievu val.)