Kompensāciju apjoms “Rail Baltica” projektā var veidot līdz 130 miljoniem eiro

Tas ir 20 reižu vairāk nekā kompensācijās par atsavinātajiem īpašumiem tika izmaksāts Dienvidu tilta un LNB ēkas gadījumā

Kompensāciju apjoms par īpašumiem, kas nepieciešami ātrgaitas dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” projektam, var veidot līdz pat 130 miljoniem eiro, svētdien vakarā vēstīja raidījums “LNT Ziņu TOP 10”.

Tas ir 20 reižu vairāk nekā kompensācijās par atsavinātajiem īpašumiem tika izmaksāts Dienvidu tilta un Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas gadījumā.

Satiksmes ministrijā (SM) gan norāda, ka šī ir maksimālā summa. Tā tiks precizēta, kad būs zināms trases novietojums un tehniskie risinājumi, un summa, visticamāk, būs zemāka, jo daļa trases tiek plānota pa valsts un pašvaldības īpašumiem.

“Rail Baltica” ir apjomīgākais infrastruktūras projekts Latvijā pēc neatkarības atgūšanas – arī pēc cilvēku skaita, kurus ietekmēs trases izbūve. Piemēram, ceļot LNB, atsavināti 40 īpašumi un par tiem izmaksātas kompensācijas, tāpat nopirkti 37 dzīvokļi, lai izmitinātu cilvēkus, kuri bija īrnieki nojauktajos namos. Dienvidu tilta būvniecības laikā izmaksātas kompensācijas par 61 atsavinātu īpašumu.

Savukārt “Rail Baltica” gadījumā nav runa par desmitiem, bet gan tūkstošiem īpašumu. 300 metru zonā ap dzelzceļu atrodas 2000 īpašumu. Lielākā daļa no tiem ir mājsaimniecības, bet aptuveni piekto daļu veido uzņēmumi. Projekta īstenotāji gan cer skarto īpašumu skaitu vēl samazināt.

“Skatāmies, kā to var izdarīt vislabāk. Tā, lai tas skartu pēc iespējas mazāk īpašumu, neaizskaru būtiskas dabas vērtības un būtu nozīmīgi Latvijas ekonomikai,” skaidroja “RB Latvija” eksperts Neils Balgalis.

Precīza “Rail Baltica” trases atrašanās vieta būs zināma šī gada beigās. Tad arī būs skaidrs, kurus īpašumus vajag atsavināt. Likums paredz, ka jākompensē atsavinātā īpašuma tirgus vērtība un pārējie izdevumi, kas radušies atsavināšanas rezultātā. Galvenais princips – lai mantiskais stāvoklis īpašniekam nemainītos. Proti, lai summa, ko iegūst par nekustamo īpašumu, būtu tik augsta, lai iegūtu līdzvērtīgu īpašumu citā vietā, skaidroja SM.

Īpašumu vērtēšanu veiks SM komisija, kas piesaistīs nekustamā īpašuma vērtētājus. Savukārt īpašumu saimnieki varēs nolīgt savus vērtētājus. Beigu beigās valstij un īpašniekiem būs jāvienojas par kompromisu. Ja to neizdosies izdarīt, tad ar Saeimas lēmumu īpašumus var atsavināt arī piespiedu kārtā. Šādos gadījumos gan bieži seko tiesvedības.

Tomēr joprojām nav atbildēts jautājums, vai kompensācija pienāktos arī tiem, kuru īpašumi neatradīsies tieši uz trases, bet tuvu tai. Likums neparedz kompensāciju izmaksāšanu par netiešajiem zaudējumiem. Piemēram, Dienvidu tilta gadījumā nevienam iedzīvotājam nav samaksāts par to, ka blakus viņa īpašumam pēkšņi uzradies šāds infrastruktūras milzis. Rīgas domē skaidro, ka šādi iespējamie zaudējumi nav atlīdzināti, jo tādus neviens nav varējis pierādīt.

Advokātu biroja “Borenius” advokāts, Latvijas Universitātes lektors Lauris Liepa norāda, ka līdz šim nav bijuši gadījumi, kad būtu kompensēti zaudējumi, ko radījusi valstiski nozīmīga objekta izbūve netālu no kāda īpašuma, taču tas nenozīmē, ka šādu kompensāciju izmaksa nebūtu iespējama. Pastāv iespēja atsaukties uz vispārēju principu, ka katrs kaitējums, kurš ir pierādāms, būtu jāatlīdzina tam, kurš ir vainojams pie šī kaitējuma nodarīšanas, uzskata Liepa. SM tikmēr norāda, ka katrs gadījumus būšot jāvērtē individuāli.

Vides pārraudzības valsts birojā, kam jāizvērtē iespējamā projekta negatīvā ietekme uz vidi un iedzīvotājiem, līdz šim vērsušies jau vairāki simti cilvēku. Birojs saņem gan ierakstītas, gan parastās vēstules, iedzīvotāji nāk arī klātienē.

“Skarto iedzīvotāju skaits ir vairāki tūkstoši, un arī gluži loģiski, ka viņi vēršas ar iesniegumiem valsts institūcijām, katrs paužot savu rūpi, sāpi, ieteikumus, pretenzijas,” atzīst biroja direktors Arnolds Lukšēvics. Viņš piebilst: “Cilvēks ir ņēmis kredītu, viņam šeit ir iepirkta zeme, uzbūvētas mājas, ir plāni uz nākotni, un tas zināmā mērā daļai rada diezgan lielu šoku. Ir diezgan smagi bieži vien lasīt šīs vēstules, kurās – kā saka – redz, ka cilvēks rakstījis ar sāpi, ar rūpēm par ieguldīto darbu.”