Latvijas Centrālās padomes Memorandu un tās parakstītājus atceroties
Drosme vai naivums? Kā raksturot Latvijas Centrālās padomes (LCP) 1944.gada 17.marta Memorandu un tās parakstītājus? Latvija jau bija gandrīz trīs gadus Vācijas okupēta, tomēr 188 cilvēki parakstīja memorandu, pieprasot atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, izveidot Latvijas armiju un nodibināt diplomātiskus sakarus ar ārvalstīm.
Parakstītāju vidū bija valodnieks Jānis Endzelīns, rakstnieks Kārlis Skalbe, komponists un Latvijas Konservatorijas rektors Jāzeps Vītols, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, kā arī politiķi – bijušie ministru prezidenti Pēteris Juraševskis un Voldemārs Zāmuēls, pēdējais neatkarīgās Latvijas Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un vicepriekšsēdētāji Kārlis Pauļuks un bīskaps Jāzeps Rancāns.
Vācijas reakcija bija strauja. Reihsministrs Alfrēds Rozenbergs izteica savu sašutumu: „Šinī memorandā viņi prasīja ne tik vien Latvijas bijušās brīvvalsts atjaunošanu, bet arī tiesības vest sarunas ar jebkuru valsti, kas atzina šo latviešu gribas deklarāciju. Tas varētu nozīmēt, ka zināmos apstākļos latviešu valsts, kas šodien varētu balstīties uz vācu [aizsardzību], varētu prasīt sev tiesības vest sarunas ar valstīm, kas karo ar Vāciju [!]. Tā ir pilnīga neiespējamība, un tā arī tā jānovērtē.” Sekoja vēl stingrāki vārdi par atbildīgo nošaušanu un par represijām pret tām aprindām, kam esot sakari ar latviešu emigrācijas organizācijām Zviedrijā un ASV.
LCP priekšsēdētāju Konstantīnu Čaksti (Latvijas pirmā prezidenta dēlu) apcietināja 1944.gada aprīlī, viņš gāja bojā 1945.gada februārī.
Latvijas Kara muzejā 25.februārī atklāja biogrāfisku vārdnīcu „Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas”. Bija arī izstādīts Memoranda vienīgais apzinātais oriģināls.
Drosme vai naivums? To pašu var vaicāt par citu Latvijas neatkarības vēlmes izpaudumu, kad Latvija arī bija zem Vācijas okupācijas. Latvijas valsts pasludināšana 1918.gada 18.novembrī daudziem likās kā nereāls sapnis, un notikumi tuvāko pāris mēnešu laikā lika nopietni apšaubīt izsludinātās Latvijas valsts nostiprināšanas iespējas.
Latvija varēs pastāvēt tik ilgi, kamēr būs tie, kuri nebaidīsies likt Latviju pirmā vietā, nebaidoties no šķietamām pragmatiskām realitātēm. Bet bez iedvesmas un sapņiem ir vajadzīgi arī muskuļi. Vai esam ieslīdējuši Eiropas miera laiskumā, ka nevaram pienācīgi sagatavot savus bruņotos spēkus?
Rīkosimies tagad, lai nenonākam atkal tādos apstākļos, ka atkal jāgatavo šāds memorands!
Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors
Komentāri (14)
ciniits 03.03.2015. 13.13
Varbūt pareizāk būt teikt „drosme UN naivums”?
Protams, Memoranda parakstītājiem primārā bija drosme un dzimtenes mīlestība. Par to diskusiju (manuprāt) nevar būt. Taču par naivumu liecina tas, ko G. Nāgels pats pieminējis – „bez iedvesmas un sapņiem ir vajadzīgi arī muskuļi”. Un tieši to Memoranda parakstītājiem nebija: frontē – tikai divi leģioni (15. un 19.), un arī tie – ne vienkopus. Bez tam – kurelieši, kuri aktīvā karadarbībā nepiedalījās (izņēmums – Roberta Rubeņa grupa, kura nepaklausīja Jāņa Kureļa rīkojumam atdot ieročus Jekelnam). Līdz ar to nav korekti salīdzināt situāciju 1944. gada rudenī – 1945. gada pavasarī ar Latvijas brīvības cīņu periodu.
Taču par drosmi un Latvijas mīlestību – Memoranda parakstītājiem gods un cieņa un atbilstoša vieta Latvijas vēsturē!
2
edge_indran > ciniits 03.03.2015. 13.57
———–
Ko un kad vajadzēja – to jau Rīgā neizlēma.
http://four-bears.weebly.com/uploads/8/9/5/3/8953518/5701720_orig.gif
0
andrejs > ciniits 03.03.2015. 13.49
šo memorandu vajadzēja rakstīt agrāk – kad tika veidots leģions.
0
aivars15 03.03.2015. 22.52
Diemžēl Latvijas tautas labākie 40-tajos gados bija reti vāji. Ulmanis ielaida krievu armiju. Pie tam “Es palieku savā vietā, jūs savās”.
Memorandumu parakstījušie nokavējās par gadu. Lietuvieši vāciešiem pateica, ka bez konkrēta solijuma par Lietuvas neatkarību, lietuviešu leģiona nebūs. Toties latvieši mira austrumu frontē, dienot Latvijai naidīgas valdības karaspēkā.
Rezultātā Lietuvai bija mežabrāļi līdz 53. gadam, kamēr Latviju pārplūdināja migranti.
1
v_rostins > aivars15 03.03.2015. 23.09
aivars15
Toties latvieši mira austrumu frontē, dienot Latvijai naidīgas valdības karaspēkā.
______________
Jebkura armija, pat ja tie būtu marsieši, kura karotu pret krievu, būtu Latvijai draudzīga. Latvija ir latviešu zeme, bet ne jūsu, cilvēces atkritumu.
Katrs maziņš kroplis bija līdzvainīgs, ka vācieši nepaguva sameistarot bumbu un pamudināt uz mieru satrakojušos britus un amerikāņus un izbeigt absolūto ļaunumu – krievu pasauli.
0
Pelēkais Vilks 03.03.2015. 13.02
Protams, ka naīvums!
Ja vērtē no mūsdienu rudās lapsas skatupunkta.
3
0
-1
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
@Pelēkais Vilks > Pelēkais Vilks 03.03.2015. 14.06
andrejs nevajag tik ļoti personificēt
==========
Vispārināšana ir ērtāka.
0
andrejs > Pelēkais Vilks 03.03.2015. 13.46
nevajag tik ļoti personificēt
0
andrejs > Pelēkais Vilks 03.03.2015. 17.23
vispārināšana ir ērtāka, bet šajā gadījumā arī precīzāka…
0