Expo mācība: cik labi būtu bijis, ja…!

“Expo” ir acīmredzams starpresoru jautājums, kas pamatīgi sit pa valdības un kaut kādā ziņā arī pa visas Latvijas tēlu

Manuprāt, stundu garais Ministru kabineta sēdes videoieraksts, kur ministri lēma, vai Latvijai piedalīties “Expo” izstādē, ir “obligātā lasāmviela” katram, kam rūp Latvijas politikas un pārvaldes kvalitāte. Nevaru iedomāties nevienu citu materiālu, kur tik koncentrēti parādītos visas nozīmīgākās mūsu šībrīža problēmas. No vienas puses, skats ir skumjš, no otras – ļoti labi, ka tās tik spilgti izgaismojas, jo ļauj saprast, kas ir pašas prioritārākās kaites un kur tām meklēt risinājumu.

Īsumā par videosižetu – Latvijas valdība stundu agonizē, diskutējot, var vai nevar, vajag vai nevajag piedalīties izstādē “Expo 2015”. Galvenā pieteiktā problēma: par vēlu izsludināto konkursu dēļ dalības izmaksas ir daudz augstākas nekā plānots, turklāt ir arī šaubas, vai vispār vēl iespējams paspēt izstādei sagatavoties.

Spoileris gala lēmumam: Latvija nepiedalīsies.

Man pašai ir par maz informācijas, lai valdības lēmumu novērtētu pēc būtības – noskatoties debates, neizveidojās skaidrs priekšstats, vai valdības lēmums bija vai nebija pareizs. Taču interesantākais nebija lēmums, bet tā pamatā esošā argumentācija, kā arī pieņemšanas process, ko arī komentēšu.

Nevēloties pārliekus iedziļināties problēmās, nolēmu tās izgaismot no pretējās puses: proti, piecos punktos nosaucot tāda lēmumu pieņemšanas/argumentācijas procesa pazīmes, kas būtu mani pārliecinājis, ka Latvijā ir spēcīga, kompetenta valdība, kas pieņem lēmumus, kuri ir Latvijas ilgtermiņa interesēs.

Man nebūtu šaubas par lēmuma pareizību, ja tas atbilstu šādiem pieciem punktiem:

1) Ministru kabinets demonstrētu spēju domāt kopskatā, valdības ilgtermiņa politikas kontekstā, paceļoties virs ministriju feodālajām/sektorālajām uztveres kategorijām.

Kā tas reāli izpaustos? Nu, piemēram, valdības vadītāja, komunicējot gan ar kolēģiem, gan sabiedrību, spētu koncentrēti, pārliecinoši ielikt “Expo” izstādi valdības politikas Lielajā Bildē – izskaidrojot iemeslus, kādēļ Latvija sākotnēji lēma tur piedalīties, kāda bija šī lēmuma sasaiste ar Latvijas tēla veidošanu, uzņēmējdarbības veicināšanu, kultūras potenciāla kāpināšanu, labu starptautisko attiecību kultivēšanu, ilgtermiņa pamatu ielikšanu Latvijas simtgadei. Tā, lai Latvijas lēmums piedalīties “Expo” izskatītos nevis vienkārši kā atsevišķs, no valdības kopējās politikas atrauts projekts, – kas tikpat labi var būt, bet var arī nebūt – bet gan grūti atņemama daļa no pārdomātas, koordinētas, uz ilgtermiņa plānošanu orientētas pārresoru politikas.

Diemžēl video un mediju atspoguļojumā redzamais “Expo” stāsts izskatījās tieši kā neobligāts Ekonomikas ministrijas pasākums. Skatoties video, man neradās priekšstats, ka šī izstāde bija daļa no valdības ilgtermiņa kopējās politikas.

Kādi ir priekšnosacījumi šādai komunikācijai?

Pirmkārt, tie nevar būt tukši vārdi, kuriem nav reāla seguma – racionālai, pārresoru, ilgtermiņa politikai, kur katrs nozīmīgs elements ir šādi pamatojams, būtu jābūt valdības ikdienai. Ceru, ka tā arī ir…?

Otrkārt, valdībai ir pienākums gan savstarpējā komunikācijā, gan runājot ar sabiedrību, pacelties pāri atsevišķa projekta līmenim: vislabāk, ja to dara premjers kā amatpersona, kurai ir primārā atbildība par valdības kopdarbu. Premjera rīcībā būtu jābūt analītiskajam aparātam (Latvijas gadījumā pat vienalga – spēcīgs premjera birojs, Pārresoru koordinācijas centrs, Valsts kanceleja vai visi kopā), kuram ir kapacitāte izanalizēt ieguvumus/zaudējumus/riskus, ja gadījumā kāds elements no valdības kopīgās politikas nav realizējams un piedāvāt problēmu risinājumus.

Varbūt kļūdos, bet šoreiz, man šķiet, šādi izvērtējumi bija atstāti ministriju ziņā (lasi – katrai savas intereses) un rezultāts prognozējami bija komunikatīvs haoss: premjerei bija grūti jēgpilni vadīt ministru diskusiju, jo viņai pašai trūka informācijas par to, kas vispār ir/nav iespējams, kā arī pārliecinošu savu piedāvājumu. Vismaz tā tas izskatījās.

2) Gadījumā, kad kādā ministrijā vai starp ministrijām izceltos kašķis, kas apdraudētu valdības kopējo politiku, tad premjers uzņemtos atbildību problēmu atrisināt.

Lēmums par “Expo 2015” absolūti nebija vienkāršs. Tas ir normāli, nopietnas politiskās izvēles reti ir vienkāršas! No vienas puses, gandrīz skaidrs, ka sākotnējā iecere ar paviljona celšanu pilnā apmērā vairs nebija realizējama. No otras puses, nemaz nav skaidrs, vai sākotnējo ieceri bija iespējams jēdzīgi pārveidot par ko mazāk ambiciozu vai labāk atteikties no dalības vispār. 

Atsakoties no jebkādas dalības, bija risks sabojāt attiecības ar Itāliju, varbūt valsts tēlu un neizmantot “Expo” izstādes iespējas uzņēmējdarbības/kultūras potenciāla kāpināšanai. Piekrītot dalībai mazāk ambiciozā izpildījumā, savukārt atklājās citas blaknes – nāktos vēl papildus piemaksāt. Ekonomikas ministre, kurai bija uzticēta atbildība par “Expo”, uzskatīja, ka racionālāk nepiedalīties.

Premjere sēdes laikā izmisīgi “taustījās”, mēģinot citas ministrijas pierunāt atrast kādu citu risinājumu, ar argumentu, ka zaudējumi valsts tēlam nepiedaloties ir pārāk lieli. Tas nesanāca. Ministrijas saprotamu iemeslu dēļ negribēja uzņemties šādas klapatas un atbildību.

Šis mokošais process atkal izgaismo iepriekšējā punktā pieminēto problēmu, bet no cita, vairs ne no komunikācijas, bet atbildības rakursa – Latvijas premjeri pārāk reti uzņemas līderu lomu un ar līdera lomu saistīto atbildību.

Ja premjers ir pārliecināts, ka kaitējums valdības kopējaipolitikai/Latvijai no kāda lēmuma ir pārāk liels, bet darbam vispiemērotākā ministrija šim vērtējumam nepiekrīt, premjeram būtu jāuzņemās atbildība par situācijas risinājumu. Premjers taču nav tikai ministriju darba koordinators – premjeram ir sava, fundamentāli svarīga loma, proti, turēt rūpi par valdības kopējo/pārresoru/pārministriju skatījumu, atrisināt problēmas, ja tādas rodas, ja vajag – ar saviem spēkiem!

Nav normāli, ja premjers ir bezspēcīgs situācijā, kad kāda ministrija, premjera ieskatā, “iespītējas” un torpedē valdības kopējās politikas īstenošanu. Šādā gadījumā tieši no premjera jāgaida situācijas risinājuma piedāvājums, politiskās atbildības uzņemšanās par šo risinājumu, kā arī gatavība: a) uzdodot tā izpildi vispiemērotākai ministrijai; b) ar saviem resursiem (piemēram, caur Valsts kanceleju vai izveidojot kādu ad hoc starpministriju grupu) atrast veidu, kā glābt situāciju.

Ja Laimdota Straujuma uzskatīja, ka zaudējumi no Latvijas atteikšanās piedalīties “Expo” ir pārāk lieli, tad viņas padomdevējiem (gan politiskajiem, gan pārvaldei) būtu vajadzējis viņai sagatavot risinājumu priekšlikumus, kā arī nepieciešamības gadījumā pašiem šo risinājumu ieviest dzīvē. Ideālā gadījumā, bet ne obligāti – pirms sēdes arī vienoties ar pārējiem valdības locekļiem par šo risinājumu.

3) Nopietnas neveiksmes tiktu vērtētas nopietni – tā, lai vērtējuma objektivitātei varētu uzticēties un vērtējums piedāvātu konstruktīvas idejas labākam darbam nākotnē.

Ļoti pareizi, ka valdība uzstāja uz izvērtējumu par “Expo 2015” fiasko iemesliem. Taču tas, ko nudien nesapratu: kā gan to varēja uzticēt Ekonomikas ministrijai? Kāda šādam vērtējumam būs ticamība? Problēma nav tikai tur, ka Ekonomikas ministrija, visticamāk, pati ir problēmas cēlonis, un vismaz man nav pārliecības, ka problēma bijusi TIKAI ierēdņu projektu vadības līmenī (vērtēti, cik saprotu, tiks tikai ierēdņi, kas, šai pēcvēlēšanu valdībai jau tradicionāli, tiek atstāti “malējo” lomā, bez iespējas publiski sevi aizstāvēt).

Problēma ir arī tā, ka “Expo” ir acīmredzams starpresoru jautājums, kas pamatīgi sit pa valdības un kaut kādā ziņā arī pa visas Latvijas tēlu. Atkal – normāli būtu, ja tik dramatiskos gadījumos pārbaudi veiktu premjera veidota starpinstitūciju komisija, kas varētu objektīvāk paskatīties uz to, kas Ekonomikas ministrijā ar projekta realizāciju īsti ir vai nav noticis, vai tiešām projekts nebija vairs īstenojams, kā arī izstrādāt priekšlikumus par to, kas darāms, lai šādas situācijas nekad neatkārtotos.

4) Ministri nopietni izturētos pret valdības kopējo darbu, negrimtu populismā un ar runām, darbiem apliecinātu savu kompetenci.

Valdības sēdes laikā izskanēja tādas tradicionālās, interneta komentāra līmeņa tēzes kā “labāk novirzīsim šos līdzekļus veselības aprūpei”, kā arī skarbi emocionāla kritika par to, ka Ārlietu ministrijas valsts sekretārs atļāvies (kā vienu piemēru nepieciešamībai uzturēt labas attiecības ar Itāliju) minēt faktu, ka Itālija šobrīd palīdz nodrošināt Latvijas drošību (Latvijas gaisa telpā).

Iespējams, ka šeit vaina ir manis bieži kritizētajā Latvijai raksturīgajā politiskā feodālisma/atbildības jomu sadalījuma tradīcijā, kas motivē ministrus iegrimt dziļā populismā, “pelnot punktus” savā nozarē uz valdības kopējās politikas rēķina. Atkārtošos, bet šāda veida pieeja ir DZIĻI destruktīva – tā degradē Latvijas politisko diskusiju un attīstības iespējas!

Neviena mūsdienu sabiedrība nefinansē tikai kādu vienu, pat ja ļoti svarīgu (kā veselība) jomu, nedomājot par citām nozarēm, kas ir svarīgas valsts attīstībai – vai tā (“Expo” kontekstā) būtu uzņēmējdarbības veicināšana, kultūras potenciāla attīstīšana, labu starpvalstu attiecību kultivēšana.

Un, jā, arguments par labām attiecībām ar Itāliju ir ļoti nozīmīgs! Gan tādēļ, ka Itālija un Latvija kopīgi patlaban realizē ES Padomes prezidentūru (vienojoties par kopīgām prioritātēm, dažkārt savstarpēji cita citu aizvietojot preizdentūras darba organizēšanā), gan arī, atzīsim, tādēļ, ka Itālija Eiropas mērogā salīdzinoši vairāk simpatizē Putina režīmam, un tādēļ tas, ka Itālija investējas Latvijas drošībā, nav nekas pašsaprotams.

Diemžēl politika – arī starpvalstu politika! – sastāv ne tikai no racionāliem lēmumiem, bet arī no emocionāliem attiecību kultivēšanas momentiem, kur aizvainotība vai demonstratīvi demarši ir nopietni vērtējami riski. Ja daži Latvijas ministri nesaprot, cik svarīgas Latvijas ārpolitikai/drošības politikai ir labas attiecības ar vienu no ģeopolitiski “svārstīgajām” ES lielvalstīm, kas sava prestiža jautājumus uztver ļoti nopietni, tad kā ticēt, ka šie ministri spētu pieņemt Latvijas interesēm atbilstošus lēmumus krīzes situācijās? Dažkārt kompetences trūkums ir tikpat liels drošības risks kā ļauni nodomi.

Vēl lielāks risks, kas nāca prātā, vērojot šo epizodi – nekompetentu politiķu “uzbraukumi” par viņiem zinošākiem ierēdņiem, piesienoties vārdiem un tos izraujot no konteksta. Nevaru iedomāties neko pārvaldes cilvēkus demoralizējošāku. Kas atbildēs, ja pašiem kompetentākajiem ierēdņiem apniks būt par kājslauķiem un viņi pametīs pārvaldes darbu? Attiecīgie ministri netraucēti pieņems Latvijas interesēm svarīgus lēmumus tajā līmenī, kas ir pielīdzināms vidējā interneta komentētāja izpratnei?

5) “Nevaru/nav iespējams” tiktu nomainīts pret konstruktīviem, radošiem risinājumiem.

Pirms divām nedēļām kāds amerikāņu izcelsmes uzņēmējs, kuram ilgstoši bija veiksmīgs bizness Latvijā, man atvēra acis uz Latvijas īpašo sabiedrības specifiku, kuru viņš nebija manījis nekur citur: mūsu sabiedrībā, salīdzinājumā ar citām sabiedrībām, “nevaru/nav iespējams” ir padarīts par ideoloģiju un cilvēku pirmo reakciju uz teju jebkuru nestandarta situāciju. Starptautiskie investori pat savstarpēji Latviju ironiski saucot par “nevaru-nevaru-land” (no Pītera Pena neverland – “nekurnekadzeme”).

Patiesībā, protams, visu “var”, – mana sarunasbiedra pieredzē latvieši bija izdomājuši īpaši atjautīgus sarežģītu problēmu risinājumus, – bet esot jāinvestē laiks un enerģija, lai pārvarētu spēcīgo sākotnējo pretestību.

Šī “nevaru” ideoloģija un nespēja noticēt savām spējām atrast labus, nestandarta risinājumus, ļoti spilgti parādījās valdības sēdē, skata pēc meklējot alternatīvas sākotnējai “Expo” iecerei. Kā izskatījās no MK sēdes, visi bija tā iefokusējušies uz sākotnējo ieceri un tās neizdošanos, ka spēja domāt tikai tās ietvaros. Proti, ka neesot vērts realizēt to pašu, bet tikai par 20, 50, 70%. Tika piesaukti daži ārpus rāmju pasākumi, bet tie netika nopietni diskutēti: tā arī nesapratu, kāda vaina bija idejai kopā ar Āfrikas valstīm iznomāt kopēju paviljonu (varbūt papildus uzņemties vadību sarīkot kopīgus pasākumus, – ne tikai lai formāli piedalītos, bet arī lai Latvijas kultūras cilvēki/uzņēmēji iegūtu jaunus kontaktus/izpratni par Latvijā tik mazzināmo kontinentu)?

Iespējams, varēja kaut vai ātri izsludināt vislatvijas konkursu, piesaukt palīgā Latvijas radošākos prātus, lai izdomātu, kā nevis pa daļai labot defektu, bet pārvērst defektu par efektu! Esmu pārliecināta, ka būtu daudz salīdzinoši lēti īstenojamu ideju, no kurām varētu būt arī ilgtermiņa pozitīvs efekts. Iespējams, ka šīs idejas būtu dalības maksas vērtas, iespējams, ka nē – bet tas tad būtu vismaz labas gribas mēģinājums pārvarēt “nevaru” refleksu un NOPIETNI apsvērt alternatīvas.

Kas šim nolūkam būtu vajadzīgs? Kripatiņa nestandarta domāšanas, politiskā griba atrast risinājumu un spēja uzņemties atbildību. Spriežot pēc MK sēdes, šoreiz patiesa vēlme meklēt kādus (pat ja nestandarta) risinājumus neatradās, tādēļ palikām ērti ierastajās “labāk pat nemēģināt” kategorijās.

Protams, ka loģistikas ziņā atvainošanās Itālijas organizētajiem par šādu pēdējā brīža lēmumu ir vienkāršāka nekā kaut kā jauna domāšana/organizēšana, bet … kaut kad taču šis kaitīgais “nevaru/labāk pat nemēģināt” paradums būtu jāatmet! Ar to visvairāk kaitējam nevis Itālijai, bet pašiem sev, – savai ticībai tam, ka Latviju gaida spoža nākotne.

P.S. Tas par “spožo nākotni” izklausās pēc ironijas vai pārspīlēta patosa? Tieši tur arī mūsu visu problēma – “Expo” stāsts tikai vēlreiz to izgaismoja. Atveseļošanās sāksies brīdī, kad noticēsim iespējai, ka nākotne tiešām var būt spoža, un Latvijā pie varas ir cilvēki, kas zina, kā līdz tai nonākt.

Autore ir “Providus” pētniece

* Raksts sākotnēji publicēts domnīcas “Providus” portālā