Vēlēšanu lietas mācības

Kopumā šajā lietā pierādījumi liecināja par aizdomām, taču pietrūka pierādījumu, kas ļautu konstatēt balsu pirkšanu tādā apjomā, lai varētu atzīt, ka ir ietekmēts mandātu sadalījums starp partijām

Kopš pilna sprieduma sastādīšanas lietā par 12.Saeimas vēlēšanu rezultātu tiesiskumu jeb tā dēvētajā vēlēšanu lietā ažiotāža ap šo lietu pamazām sāk norimt. Pilnu sprieduma tekstu ikviens var izlasīt Augstākās tiesas mājaslapā www.at.gov.lv sadaļā „Judikatūra”. Pieļaujot, ka ne visi to darīs, šķiet būtiski īsumā atbildēt uz jautājumu, kā vēlēšanu lieta izskatījās no tiesas skatpunkta.

Pilsonim piemītošās vēlēšanu tiesības būtībā ietver arī pienākumu piedalīties vēlēšanās un paust savu, nevis citas personas gribu. Bez šaubām, un to savā spriedumā ir norādījusi arī Augstākā tiesa, vēlētāju gribas ietekmēšana ar balsu uzpirkšanu ir rupjš vēlēšanu tiesību pārkāpums. Taču, lai tiesa nonāktu pie sprieduma, ka vēlēšanu rezultāti ir jāatceļ, vispirms ir jākonstatē balsu pirkšanas fakts. Ir būtiski vērst uzmanību, ka vēlēšanu rezultāti ir atceļami tikai tādā gadījumā, ja ar pietiekamu ticamību var secināt, ka balsu pirkšana ir ietekmējusi vēlēšanu iznākumu vismaz vēlēšanu iecirkņa līmenī. Līdz ar to, ja tiesa konstatē balsu pirkšanas faktu, tai ir tālāk jāvērtē, cik apjomīga tā ir bijusi, tas ir, vai balsu pirkšana ir ietekmējusi deputātu vietu sadalījumu.

Pierādījumu latiņa, lai sabiedrība „pieņemtu spriedumu”, krietni atšķiras no tās, kas nepieciešama tiesai. Sabiedrības attieksmi pret konkrētu notikumu lielā mērā veido plašsaziņas līdzekļos atspoguļotā informācija, kas bieži vien nav balstīta uz pierādījumiem šā jēdziena juridiskajā nozīmē. Savukārt tiesai neder liecības „es dzirdēju runas”, „man kāds stāstīja”, „man stāstīja, bet es neteikšu – kas”. Tiesai ir būtiskas tādas liecības, kā – „man maksāja”, „man piedāvāja samaksu”, „es redzēju, ka samaksāja”, „es maksāju”. Likums nepieļauj tādas liecinieka liecības, kurās liecinieks atstāsta kādu citu personu stāstīto, ja šī cita persona nav zināma un viņas teikto tiesa nevar pārbaudīt.

Tiesa nevar pieņemt spriedumu, balstoties uz to, ka „viena tante teica”, vai uz to, ka redzēti aizdomīgi cilvēki, lai gan viņu vārdus neviens nezina, un ko viņi īsti darīja, arī neviens nezina. Neder arī pieņēmumi un nekonkrēti apgalvojumi.

Tieši šādas „liecības” lielākoties tika sniegtas vēlēšanu lietā. Pierādījumu būtību un nozīmi var vieglāk saprast, ja iedomājamies sevi tiesas solā, – domāju, neviens nevēlētos, lai spriedums attiecībā uz viņu tiktu balstīts uz šādiem „pierādījumiem”.

Pierādījumu vākšanas ziņā lietas par vēlēšanu rezultātu tiesiskuma pārbaudi atšķiras no „parastajām” administratīvajām lietām. „Parastajās” administratīvajās lietās tiesa daudz aktīvāk pati var iesaistīties pierādījumu vākšanā. Tā kā vēlēšanu lietas izskatīšanai, tai skaitā sprieduma pasludināšanai, tiesai ir dotas tikai septiņas dienas, likumā noteikts, ka pierādīšanas pienākums ir administratīvā procesa dalībniekiem. Tas nozīmē, ka pieteikumam, kurš tiek iesniegts tiesā, ir jābūt pienācīgi argumentētam un pamatotam ar pierādījumiem.

Iniciējot vēlēšanu lietas izskatīšanu tiesā, pieteicējam ir ar šiem likuma noteikumiem jārēķinās. Atšķirībā no tiesas, kurai savs viedoklis ir jāizveido nedēļas laikā, pieteicējam ir iespēja strādāt pie pieteikuma sagatavošanas un pierādījumu vākšanas, tiklīdz parādās informācija par iespējamu vēlēšanu tiesību pārkāpumu, piemēram, balsu pirkšanas faktu. Šajā gadījumā tās bija gandrīz trīs nedēļas, tas ir, sākot no vēlēšanu rezultātu paziņošanas līdz to apstiprināšanai.

Kādus pierādījumus šajā reizē iesniedza partija „Saskaņa”? Rakstus presē, TV sižetus un lūgumu nopratināt lieciniekus, pārsvarā tos, kuri bija minēti šajos rakstos un sižetos. Pieteikumā nebija norādītas šo liecinieku, izņemot dažu, adreses, tālruņa numuri vai cita kontaktinformācija.

Mēģinot šos cilvēkus atrast, tiesa saskārās ar faktu, ka ar vārdu un uzvārdu vien nepietiek, pirmkārt, lai identificētu konkrētu personu vārdu un uzvārdu sakritības dēļ. Otrkārt, pat noskaidrojot personas adresi, ar to ir nepietiekami, lai ar viņu ātri sazinātos un paziņotu par tiesas sēdi.

Tiesas sēdē par konkrētu naudas ņemšanas vai došanas faktu neviens no lieciniekiem neliecināja. Vien vispārīgi norādīja (un arī ne visi), piemēram, ka par to esot dzirdēts vai ka vēlēšanu iecirkņa tuvumā redzēti aizdomīgi cilvēki. Šādi vispārīgi apgalvojumi var būt ņemami vērā, ja ir arī konkrēti pierādījumi par balsu pirkšanu, taču paši par sevi tie veido tikai fonu. Kopumā šajā lietā pierādījumi liecināja par aizdomām, taču pietrūka pierādījumu, kas ļautu konstatēt balsu pirkšanu tādā apjomā, lai varētu atzīt, ka ir ietekmēts mandātu sadalījums starp partijām. Vienīgie pierādījumi, kas liecināja par trijiem balsu pirkšanas faktiem, bija Drošības policijas iesniegtajos materiālos. Ar tiem ir par maz, lai tiesa ar pietiekamu ticamību varētu spriest par iespējamo uzpirkto balsu apjomu. Taču vienlaikus arī tiesas ieskatā Dzintara Zaķa panākumi atsevišķos vēlēšanu iecirkņos nav saprotami un loģiski izskaidrojami.

Ko mēs varam secināt no vēlēšanu lietas?

Tas, ka šajā reizē bija nepietiekama pierādījumu bāze, nenozīmē, ka vēlēšanu rezultātu atcelšana Latvijā ir tikai teorētiska iespēja. Tāpat jāatzīmē, ka jautājums par pierādījumu pietiekamību šajā lietā nav nekādā veidā saistāms ar Augstākās tiesas kompetenci vēlēšanu tiesiskuma pārbaudē. Deputātiem vai partijām, izmantojot prettiesiskus paņēmienus iekļūšanai Saeimā, to būtu vērts atcerēties turpmākajās vēlēšanās. Partijām, kas pārsūdz vēlēšanu rezultātus tiesā, to prettiesiskumu ir jāspēj pamatot ar konkrētiem un tiesā pārbaudāmiem pierādījumiem. Savukārt tiesai, neraugoties uz lietas plašo rezonansi sabiedrībā un sakāpinātajām emocijām, ir pienākums ievērot likuma prasības par pierādījumu kvalitāti un pietiekamību. Visbeidzot, lai arī tiesa šoreiz vēlēšanu rezultātus ir atstājusi spēkā, tā tomēr ir konstatējusi atsevišķus pārkāpumus, kurus vēlētāji var atcerēties nākamajās vēlēšanās.

Autore ir Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja