Rotācija pie politiskajām silēm un veco zeķu princips

Būtu nepieciešams radikāli mainīt valžu iecelšanas sistēmu un to vadību algot pēc komerciāliem, ne politiskiem principiem

Kas notiktu, ja reizi pusgadā Latvijā mainītos Saeimas deputātu vai valdības ministru sastāvs? Kaut vai ne pilnībā, bet par procentiem 20. Ielēktu Saeimā pāris desmiti jaunu censoņu, apsildītu degunus, pagrozītos, mēģinot saprast, kas tad augstajā namā vispār notiek, un pēc dažiem mēnešiem – spurkt! – prom! Ar pietiekami dāsnām kompensācijām kabatās, protams. Ko šādi eksperimenti ar valsti nozīmētu kaut vai Latvijas ekonomikas attīstībai? Visticamākais – vēl lielāku bardaku un nestabilitāti nekā līdz šim!

Tikpat labi varētu jautāt – vai sevi cienošs, nopietns, veiksmīgs un progresējošs privātuzņēmums atļautos līdzīgus eksperimentus, piemēram, mainot kādu no augstākā līmeņa vadītājiem neilgu laiku pēc tam, kad attiecīgais vadošais darbinieks „iepazinis drēbi”? Ja vien attiecīgais „kadrs” neizceltos ar izcilu stulbumu vai tamlīdzīgām „kvalitātēm”, atbilde ir – nē!

„Aizlido” bez lidmašīnas

Taču tieši šādi „rotējošie” eksperimenti tiek regulāri un ilgstoši veikti virknē stratēģiski nozīmīgu valsts un pašvaldību uzņēmumu un iestāžu, kur atkarībā no politisko procesu vēsmām vadošie darbinieki politiskās siles piederības rokāžu un citu iemeslu dēļ mainās/tiek mainīti kā savalkātas zeķes. Turklāt nereti dīvainas nomaiņas notiek nozīmīgu darījumu īstenošanas priekšvakarā vai vērienīgu projektu īstenošanas laikā. Lidosta „Rīga”, Rīgas brīvosta un Privatizācijas aģentūra šeit ir tikai daži, taču laikam šobrīd visuzskatāmākie piemēri.

Kaut vai runājot par nesen „aizgājušo” politiski izteikti jūtīgās valsts akciju sabiedrības „Starptautiskā lidosta „Rīga”” valdi. Tās priekšsēdētājs Aldis Mūrnieks šajā amatā bija aizvadījis tikai nepilnu gadu, pirms tam kā valdes loceklis nostrādājot vēl trīs – darbu šajā amatā viņš sāka reizē ar tikko aizgājušo Andi Damlicu.

Salīdzinoši ilgi – nepilnus četrus gadus – valdē nostrādājusi amatu tajā saglabājusī Ilona Līce, kamēr abiem pārējiem valdes locekļiem Raimondam Rožkalnam un Olitai Augustovskai stāžs ir daudz mazāks – tikai attiecīgi 15 un astoņi mēneši. Ja ņem vērā vispārzināmo faktu, ka pilnīgai amata pienākumu nianšu izprašanai nepieciešams aptuveni pusgads, ir vērts padomāt – cik ilgi katrs no minētajiem „locekļiem” paguvis ražīgi strādāt, nodrošinot kaut nelielu atdevi pret valsts maksātajām uz vidējā fona fantastiskajām algām.

Protams, „pierakstīt” visas lidostā aizvadīto gadu laikā notikušās pārmaiņas valdes locekļiem proporcionāli stāžam būtu pārāk primitīvi, tomēr pozitīvu izmaiņu esamību lidostas saimnieciskajā darbībā nevar noliegt. Tā sakot, bilancei un citiem grāmatvedības datiem politiskās un citas simpātijas nepiešūt, un skaitļi bezkaislīgi runā paši par sevi. Ieskatam – daži no tiem.

Kā liecina publiski pieejamā informācija, lidosta pagājušogad strādājusi ar 47,3 miljonu eiro apgrozījumu un 601 365 eiro peļņu. Gada laikā apkalpoti 4,79 miljoni pasažieru. 2012.gadā apgrozījums bijis 30,2 miljonu latu (42,97 miljoni eiro), kas palielinājies par septiņiem miljoniem salīdzinājumā ar 2011.gadu. Peļņas rādītāji minētajos gados – attiecīgi 1,38 miljoni latu (1,96 miljoni eiro) un 410 000 latu jeb 569 148 eiro. Var strīdēties, vai tas ir daudz vai maz, taču kāpums ir nenoliedzams, īpaši – paturot prātā, ka vēl 2010.gadā lidosta strādāja ar 2,76 miljonu latu (3,93 miljonu eiro) zaudējumiem. Tāpat jāņem vērā arī iesāktie infrastruktūras attīstības projekti, kuru ietvaros plānotais Kohēzijas fonda līdzfinansējums sasniedz nepilnus 60 miljonus eiro. Tam visam tika aktīvi pretstatīts nesaimnieciskums juristu ārpakalpojumu apmaksā ar likmi, kas būtiski neatšķiras no vidējās nozarē, un rezultāts ir acīmredzams – notikusi gandrīz simtprocentīga valdes maiņa, vienlaikus gan apgrūtinot ikdienas darbus, gan noliekot zem jautājuma zīmes iesākto projektu īstenošanu.

Valdē uz dažiem mēnešiem

Otrs vērā ņemams politisko vētru šaustīts uzņēmums vadošo personāliju maiņas ziņā ir Rīgas brīvosta. Tajā četru pašvaldības pārstāvju „fronte” ar „Misteru 20%” jeb Rīgas vicemēru Andri Ameriku priekšgalā sastāva ziņā ir salīdzinoši stabila – nelielas izmaiņas veiktas pagājušā gada vasarā, kad no „saskaņiešu” siles atbīdītā finansista Vadima Jerošenko vietā šajā amatā zibens ātrumā iecelts Rīgas Centrāltirgus mārketinga vadītājs Ivars Jakovels.

Savukārt atlikušo četru (it kā) valsts interešu pārstāvju „koks” locījies līdzi visiem politiskās piederības pārmaiņu „vējiem”, no kuriem pēdējie „aizpūtuši” tikai novembra beigās, kad nomainīti trīs ministriju pārstāvji, no kuriem divi (Ģirts Greiškalns un Džineta Innusa), tāpat kā I.Jakovels, amatā apstiprināti pagājušā gada vasarā, bet viens – Rolands Arturs Bebris – pie krēsla ostas valdē ticis vien šā gada maijā. Daļēji atbilstoši savlaicīgi izskanējušajai informācijai viņus nomainījuši attiecīgi jurists Artis Stucka, Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš un bijusī tieslietu ministre Baiba Broka.

Arī Rīgas brīvostai ir, ar ko palepoties. Pat bez tās vadības līmenī ilgstoši akceptētās patvaļas dažādu finansiālu izvirtību formā. Apkalpoto kravu apjoms, kas pēdējos gados dažādu ārēju apstākļu dēļ ne vienmēr strauji audzis, saglabājies relatīvi stabils, taču viens no būtiskākajiem īstenojamajiem darbiem ir Krievu salas attīstības projekts, kas aizsākts ar pozitīvi vērtējamu ieceri atslogot no ostas komercaktivitātēm pilsētas centru un saskaņā ar grafiku jāpabeidz līdz nākamā gada vasaras beigām.

Vietā piebilst, ka ieceres izgāšana ostai var izmaksāt vismaz 100 miljonus eiro. Vai pilnīga vai daļēja ostas valdes maiņa varētu veicināt šāda projekta pabeigšanu savlaicīgi vai pat pirms termiņa? Īpaši – atceroties, ka jaunie „darboņi” savā jomā tā nopietni „iebrauks” labākajā gadījumā nākampavasar. Ņemot vērā šādu valžu „speciālistu” atlases kritērijus – diezin vai.

Galvenais privatizētājs – ar milzu parādiem

Īpašs stāsts ir par Privatizācijas aģentūras (PA) vadību. Savulaik ilggadējais PA ģenerāldirektors, presē vai ik dienu atrādītais Jānis Naglis tika uzskatīts teju par mūžīgu un neaizstājamu privatizācijas „krusttēvu”, kura gāšanas mēģinājums var beigties tikai ar kādas amatpersonas atcelšanu vai valdības krišanu. Toties pēc viņa „nomešanas”, ko īstenoja vēlākais „trekno gadu” patrons Aigars Kalvītis, aģentūra, neskaitot dažus publiskus uzplaiksnījumus par iekšējām šmucēm, kā uz burvju mājienu kļuva publiski nemanāmāka.

Tā tas bija līdz aizpagājušā mēneša beigām, kad gadsimta darījuma – bankas „Citadele” pārdošanas – priekšvakarā pēkšņi par aiziešanu paziņoja PA valdes priekšsēdētājs Ansis Spridzāns un valdes loceklis Guntis Lausks. Lai arī aizgājušās amatpersonas kā atkāpšanās iemeslu norādījušas nepilnīgus „Citadeles” pārdošanas nosacījumus, par patiesajiem demisijas iemesliem var tikai minēt. Tāpat kā par jaunās valdes personāliju „piemērotību” jaunajiem amatiem, ņemot vērā, ka tās priekšsēdētājs Vladimirs Loginovs pamanījies iedzīvoties milzu parādos, bet valdes loceklis, tās pašas „Citadeles” bijušais padomes loceklis un grandiozā darījuma fineses triecientempā it kā iepazinušais Ģirts Freibergs, savus pienākumus nu mēģina pildīt bez pielaides valsts noslēpumam.

Kādi no tā visa secinājumi? Divi galvenie – pirmkārt, valsts un pašvaldību uzņēmumu un iestāžu valdes joprojām lielā mērā pilda „politisko barotavu” funkciju, un darbam tajās nav vajadzīga kompetence, tikai „pareizā” politiskā piederība vai vismaz pienācīgs „blats” pie politiskā „jumta”. Otrkārt, šo barotavu politiskie pārraugi aizvien šķiet pietiekami stulbi vai tuvredzīgi, lai politisko interešu vai citu iemeslu dēļ šķobītu stratēģiski svarīgu un uz kopējā fona samērā veiksmīgu uzņēmumu ar daudzu miljonu apgrozījumu darbību.

Lai izvairītos no politisko intrigu ietekmes uz šādiem uzņēmumiem, perspektīvā vispirmām kārtām būtu nepieciešams radikāli mainīt valžu iecelšanas sistēmu un to vadību algot pēc komerciāliem, ne politiskiem principiem, amatiem uzrunājot nozares profesionāļus, piedāvājot darba tirgus situācijai adekvātu atalgojumu, kā arī mainīt pārraudzības kārtību. Piemēram, uzrauga funkcijas uzdodot nevis attiecīgo nozaru ministrijām, bet kaut vai premjeram, no kā vienpersoniski arī prasīt atbildību, neļaujot to novelt uz nejēgas ministra vadītas struktūras otrā ešelona zemākās pakāpes birokrātiem un pieļaujot teju nepārtrauktu valdes locekļu maiņu valsts ekonomikai būtiski svarīgos uzņēmumos. Tas varētu būt pirmais solis virzienā, lai valstij svarīgu uzņēmumu vadītāju pārbīdes vairs nenotiktu pēc vecu un/vai savalkātu zeķu principa.

Autors ir LU Ekonomikas un vadības fakultātes maģistrants