“Kāpēc lai nenostrādātu?”

Valsts prezidents Andris Bērziņš atbild uz IR jautājumiem par jauno valdību, “Citadeles” pārdošanu un iespējām kandidēt uz otro pilnvaru termiņu

Jūs esat teicis, kā šī valdība būs labāka gan par iepriekšējo, gan par 2011.gadā apstiprināto. Kāpēc tā domājat?

Tāpēc, ka ir skaidri izteikta pārmantojamība. Vismaz tie septiņi ministri vienkārši turpinās iesākto darbu. Pat ļoti stipram [ministram] paiet seši mēneši, [lai apgūtu darbu]. Nevērtējot pēc nākotnes potenciāla, viņi ir jau tajās lietās iekšā un varēs iet uz priekšu.

Vai tomēr, vērtējot valdības kvalitāti, nav svarīgi izvirzītie mērķi un vai tā spēs darīt lielus darbus, nevis tikai turpināt iesākto?

Viņiem programmā ir ielikta turpinātība. Mērķi ir nosprausti jau iepriekš, [jautājums] ir tikai, kā viņi ies uz šiem mērķiem.

Pirms vēlēšanām tika runāts par nepieciešamajām reformām vairākās jomās. Jūs nepiekrītat Valda Zatlera vērtējumam, ka Latviju tagad gaida stagnācijas periods?

Es labi atceros 2011.gada septembri, kad tika stādīti priekšā nākamie ministri. Bija acīmredzams, ka viņiem nav ne izglītības, ne pieredzes. Tāpēc – ko katrs uzskata par stagnāciju?

Atgriezīsimies pie lielajiem mērķiem. Ir nepieciešamība veikt reformas veselības aprūpes un izglītības sistēmās. Šajās ministrijās nav pārmantojamības, un par jauno ministru mērķiem un spējām patlaban ir visai miglains priekšstats.

Viņi arī parādījās pašās beigās, nebija laika daudz ko pārspriest. Taču, skatoties, ko viņi ir izdarījuši agrāk, viņiem ir pietiekama bāze, lai varētu būt veiksmīgi. Vai viņi būs [veiksmīgi], to mēs redzēsim. Runājot par veselību, man bija iespēja arī nedaudz iepazīties ar Ilzes Viņķeles vadītās komisijas par veselības reformu [darbu]. Cik mani iepazīstināja, kodols tai reformai man likās ļoti saprātīgs un pieņemams. Tagad redzēsim, kā tas attīstīsies.

Jums ir pārliecība, ka šie jaunie ministri spēs panākt nozīmīgu uzlabojumu savās nozarēs?

Es ar [veselības ministru Gunti] Belēviča kungu neesmu vispār to pārrunājis. Tas notika tik pēkšņi. Nedaudz ar jauno izglītības ministri [Mārīti Seili] parunāju pēc pirmās [valdības] sēdes. Zinot viņu arī nedaudz iepriekš Iespējamās misijas ietvaros, man vismaz cilvēciski palika ļoti laba sajūta, ka viņai ir vēlme un arī diezgan laba bāze, lai varētu iet uz priekšu. Man nav šaubu par to. Cik viņa izturēs to ļoti sarežģīto darbu, to redzēsim, bet sākotnēji [vērtēju viņu] pozitīvi.

Trešais sāpīgais punkts ir tieslietas, kur pārmantojamība, iespējams, nebūt nav priekšrocība. Tieslietu sistēmā gadiem ilgi krājušās problēmas, tai skaitā ar maksātnespējas administratoriem. Tas viss ir noticis tieši Nacionālās apvienības pārraudzībā, kas turpinās vadīt Tieslietu ministriju.

Tāpēc es jau 11.Saeimā iesniedzu priekšlikumus par izpildvaras stiprināšanu. Man tas liekas nepamatoti un nepieņemami, ka [ministrija] obligāti būtu jāpārņem tās partijas ietekmē, kas bijusi iepriekš. Lai izvairītos no visām iespējamām negatīvām blakus parādībām, tas nav pieņemams. Igaunija vislabāk šobrīd ieviesusi izpildvaras stiprināšanu, tas mums ļoti noderētu. Esmu cieši pārliecināts – ja premjeram būtu pilna iespēja aicināt ministrus, daudzi no šiem cilvēkiem būtu [valdībā], bet es pieļauju, ka daudzi sēdētu citās ministrijās. Būtu savādāks izvietojums. Runājot ar igauņiem, viņi tomēr virza konceptu, ka kabineta darbības laikā var tikt izmainīti fokusi, kabineta iekšējā struktūra. Dzīve to prasa.

Kas tieši no igauņiem mums būtu jāpārņem?

Viņu premjeram ir iespēja izmainīt darba sadalījumu starp ministrijām arī [valdības] darba laikā. Nav cieši ierakstīts, ka četrus gadus strādāsim tikai tā. Realitāte bieži izmainās tik krasi, ka izpildvara ir jāpieskaņo.

Praktiski jūsu priekšlikumi izpaustos tā, ka Saeima apstiprinātu tikai premjerministru?

Jā.

Kā tādā gadījumā notiktu Saeimas pilnvarojums Ministru kabinetam?

Manā piedāvājumā tas neliedz Saeimai izteikt neuzticību kādam ministram. Tas ir premjeram jārespektē. Ir arī iespēja Saeimai iedarboties.

Vai jūs domājat, ka šī valdība nostrādās visus četrus 12. Saeimas gadus?

Kāpēc lai tā nenostrādātu?

ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis apšauba tās spēju nostrādāt četrus gadus, un viņa partija ir starp koalīcijas veidotājiem.

Tāpēc vien tā sistēma ir jāmaina. Lai nevarētu ar budžeta [balsojumu] viegli no valdības tikt vaļā. Vajag konstruktīvās neuzticības balsojumu, kas ir paredzēts manā [priekšlikumā] – vecā valdība tiek gāzta tajā brīdī, kad apstiprina jauno. Tas liek daudz vairāk domāt, partijām arī tā brīvības pakāpe vairs nav tik liela. Tad viņiem ar to ir jārēķinās. Premjeram tomēr ir iespēja izvēlēties tos, kurus viņš uzskata par labākajiem. Tas nav mans izdomājums. It kā tiek rādīts, ka es kaut ko gudroju, vai priekš sevis, vai kaut kā. Tā ir vienkārši mūsu kaimiņu labā pieredze.

Tomēr, vai jūs domājat, ka šī valdība nostrādās četrus gadus?

Skaidrs, ka visi neizturēs to maratonu, bet principā tā var [nostrādāt visu termiņu]. Mēs jau sākumā runājām par tās stiprumu. Es tomēr uzskatu, ka tā kopumā ir labāka no visiem viedokļiem, ir pieredze un iespēja izmantot starta potenciālu. Protams, statistika skaidri rāda – 24 gadi un 19 valdības. Viens gads četri mēneši aritmētiski [katrai valdībai].

Tomēr ir skaidrs, ka ZZS nebija apmierināti ar šo konstrukciju. Viņi gribēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju [VARAM], bet to nedabūja. Nebūs ar viņiem problēmas?

Pats princips, ka viņi dabūja vai nedabūja, tas ir ačgārns pats par sevi. Es uzskatu, ka to vajag mainīt. Parlaments ir atbildīgs par likumdošanu. Valdība ir atbildīga par izpildi – to, ko parlaments ir nolēmis. Tad tai arī jādod tās iespējas. Protams, pieaug premjera partijas atbildība. Ja viņam neveicās, tad faktiski… Var teikt, ka visa koalīcija atbalstīja, bet tai partijai, kurai neveicās, tai ir diezgan lielas iespējas, labākajā gadījumā nonākt opozīcijā, kā tas pasaulē arī notiek.

Ja skatāmies, kā pasaulē notiek – Igaunijā, Zviedrijā, Norvēģijā, visur partiju vadītāji iet valdībā kā ministri.

Tieši mans uzskats. Tas disciplinē un reizē ir arī karjeras kāpne pašā partijā. Ja tu esi partijas vadītājs, tad neviens nediskutē [par iešanu izpildvarā]. Mums ir tā unikālā situācija – visi tēlo nākošo premjeru, bet neviens no viņiem netaisās [par tādu kļūt]. Tas ir pilnīgi neloģiski. Ja tu esi partijas vadītājs, tad tev ir jābūt arī stiprākajam, un ir skaidrs, ka tu esi tas, kuru nominēs premjera amatam. Tad arī nebūtu tā zīlēšana. Šajā situācijā viņiem var pārmest, ko gribi. Viņi sauc vienus uz vēlēšanām, bet skaidri aizmuguriski saka – nu, tas jau nav tas, kas tur ies. Nu, tā taču nevar būt!

Jums tā ir teikts?

Es tajā vidē esmu ilgus gadus. Tas nostāda prezidentu dikti jocīgā situācijā. Viņi stāsta vienu uz vēlēšanām, skaidri zinādami, ka tā nebūs.

Kā atrisināt šo pretrunu starp ZZS un NA? ZZS ir skaidri pateikuši – grib VARAM, ko nav dabūjuši, un Brigmanis saka, ka valdība ilgi nebūs. Kā jūsu piedāvātās reformas ietvaros to varētu atrisināt, pārdalot funkcijas starp ministrijām?

Varbūt zināma kontrole ir parlamentārais sekretārs. Ja nav ministra, parlamentārais sekretārs automātiski pārņem viņa vietu. Tas arī tādā veidā ir atrisināms. Tad viņiem ir kāda šķērskontrole, kas tur notiek, un arī iespēja ietekmēt. Var jau arī vienkāršāk – nav obligāti jādabū tā ministrija vai cita.

Tā bija viņu [koalīcijas partiju] iekšējā izvēle. No sākuma process gāja tīri gludi. Es nezinu, kāpēc tas tā saķērās, ka es biju spiests teikt – jūs man nestāstiet pasakas, to jūs varat darīt savā starpā. Ja nākat [pie manis], tad stāstiet īstenību. Viens tāds periods bija šajās sarunās.

Par ko viņi stāstīja pasakas?

Viņi atnāk un tad tā kā caur miglu runā. Neviens nesaka konkrēti, par ko vienojāmies vai nē. Es atkal vienkārši atkārtoju, lai viņi skatās konstitūcijā – premjers nosauc [ministrus]. Ja jums nepatīk, tad jūs acīmredzot nevarat būt koalīcijā. Ja pasakāt, ka mēs atbalstām Laimdotu Straujumu kā premjera kandidātu, un ja viņa saka kaut ko citu, tas ir [jūsu] iekšējo diskusiju jautājums.

No jūsu teiktā varētu saprast, ka jūs zināmā mērā uzspiedāt ZZS, lai viņi pieņem Straujumas piedāvājumu.

Nē, es neuzspiedu. Es vienkārši lūdzu koalīciju uzmanīgi uz to lietu paskatīties. Ja viņi reiz ir paziņojuši, ka grib strādāt koalīcijā, viņiem ir jāatrod [kopsaucējs]. Viņiem ir jāatrod. Es tur vairs neko nevaru ietekmēt. Lai tad viņi nestāsta stāstus, kas neved ne pie kā.

Vai tad viņi beigās pateica to patiesību?

Nē, nepateica. Beigās aizgāja [turpināt sarunas], tas bija trešdienā. Svētdien izskanēja – esam vienojušies, būs tā. Ko viņi runāja, es nezinu. Es arī necenšos [izdibināt]. Tas ir viņu jautājums un viņi pie tā rezultāta nonāca. Citādi, ja viņi nevar vienoties… Tas ir tas pats, kā Saskaņa, [kas paziņo] – mēs gribam būt valdībā. Visiem noteikumi bija vienādi – runājiet savā starpā! Kuri var izveidot koalīciju, kam ir vairāk par 51 balsi, lai nāk. Būtiskākais ir premjers, ja tā nav…. Man arī tas būtu daudz vieglāk – ja es zinātu kandidātu partijai, kurai ir visvairāk [vietu], tad es varētu novērtēt. Ja viņi paši īsti nezina, kas būs premjers… Tā arī ir tāda miglas spēle.

Pirmais svarīgākais lēmums šai valdībai būs 2015.gada budžeta pieņemšana. Ir lielas diskusijas par to, cik var piešķirt naudu kādām papildu programmām un iniciatīvām. Vai, jūsuprāt, deficīts drīkstētu būt lielāks par paredzēto – nedaudz mazāk par 1% IKP?

Palielināt deficītu būtu muļķība. Mēs neesam viena no lielajām valstīm, kas diktē toni un ir neto maksātāja [ES budžetā]. Mums nav tādu iespēju pārfinansēt [valsts parādu], un es ceru, ka mēs neradīsim tādu situāciju, ka nevaram savu parādu nofinansēt brīvi tirgū. Tas būtu pilnīgi nepieņemami. Es noklausījos, ka 100 miljonus varam pārdalīt. Man tomēr ir jautājums – cik esam droši par šā gada rezultātu? Kāda būs [budžeta ieņēmumu] bāze? Sākumā jau bija [prognozēta IKP izaugsme] četri procenti, pat par pieciem runāja. Tagad saka, būs divarpus. Mani visvairāk šajā lielajā dokumentā (rāda uz ādas vākos ievietotu valdības deklarāciju – red.) pārsteidz pats pirmais punkts, es arī Straujumas kundzei par to prasīju. «Vidējais ikgadējais IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju turpmākajos trijos gados sasniegs 5%.» Kad to izlasīju, ilgi domāju – vai es nesaprotu? Ja runājam par kopējo IKP pieaugumu un zīlējam, vai būs divi vai divarpus, kur viņi tos piecus raus? Kādā veidā? Es nekādi to nesaprotu. Tas man bija pirmais jautājums – ko jūs ar to domājat? Te atliek domāt, ka tā spēle ir – cik mēs esam, cik tad būsim, un izdalīt…

Ko Straujumas kundze jums paskaidroja?

Viņa teica, ka tas ir neveiksmīgi ierakstīts, ka par to ir bijuši strīdi. Tas labi izklausās, bet cik tas ir reāli? Man liekas labi, ka viņi kā pirmo ierakstīja [lietu], kas ir kaut cik mērāma. Vēl arī saka, ka būs apmēram 70 punktu, kas tehniski parādīs, kas tiks reāli darīts. [Deklarācija] faktiski ir ļoti, nu, mīļi sakot, apaļi uzrakstīta. Tur var saprast katrs, kā grib, un skaidrot, ko katram vajag kurā brīdī.

Atkal saasinās konflikts Austrumukrainā, kur Krievija ne tikai neveicina pamiera ievērošanu, bet piegādā separātistiem bruņu tehniku, atbalsta viņu rīkotās vēlēšanas. Vai jūs atbalstāt papildu sankciju ieviešanu pret Krieviju, par kuru iespējamību jau ir izteikusies Vācijas valdība?

Kāds vēl ir cits ceļš? Nav cita ceļa. Nav cita risinājuma, jo nekas labāks nav atrasts. To, ka nebūs militāra iejaukšanās, par to neviens nestrīdas. Vienīgais reālais līdzeklis [ir sankcijas], kas uz šo brīdi ir iespējams.

Jūs uzskatāt, ka situācijas saasinājums varētu novest pie jaunām sankcijām un ka tās būtu jāatbalsta?

Protams.

Notikumi Ukrainā ir satraukuši Latvijas sabiedrību un likuši domāt arī par iespējamām sekām pie mums. Ja Krievija sūtītu savu karaspēku pāri Latvijas robežai, vai jūs kā bruņoto spēku augstākais vadonis, kā rakstīts Satversmē, dotu pavēli pretoties?

Noteikti. Tas nav apspriežams. Protams, aicinot iesaistīties NATO.

Jūs savā runā Saeimā pievērsāt pastiprinātu uzmanību enerģētikas politikai. Lietuvā drīz sāks strādāt jaunais sašķidrinātās gāzes terminālis. Vai tas nozīmē, ka Latvijai būtu ātrāk jāatver gāzes tirgus? Kas Latvijai būtu jādara, lai mazinātu enerģētisko atkarību no Gazprom?

Labākais ir atrast kopīgu risinājumu. Polija, Baltija, Somija – ir kopīgais risinājums vajadzīgs. Zinot potenciālu, kāds ir Polijā, savienojums no Polijas caur Lietuvu uz Latviju ir pats būtiskākais. Jo ir milzīgs patēriņš Polijā, liels Lietuvā, vidējs mums un ļoti niecīgs Igaunijā.

Sevišķi pēc brauciena uz Hjūstonu es pārliecinājos, ka Amerika ir ar milzīgu [enerģētikas potenciālu], tā ir ieguldījusi un viņi ir atraduši sev nākotnes ceļu. Eiropai arī būs jāmeklē ceļš pašai, Eiropā arī potenciāls ir milzīgs.

Ņemot vērā, ka decembrī sāks strādāt Klaipēdas sašķidrinātās gāzes terminālis – vai mums vajadzētu ātrāk liberalizēt mūsu gāzes tirgu?

Es domāju, ka tas nav tehniski iespējams. Kad tikos Hjūstonā ar pasaules lielākajiem slānekļa gāzes ieguves pārstāvjiem, viņu vēstījums par Latviju bija – jums daudz vairāk neskaidrību nekā skaidru lietu, un mēs nevaram novērtēt jūsu situāciju. Būtībā Inčukalns mums ir atslēga. Ja Inčukalns ir valsts, nu, tad mēs esam zirgā. Tai krātuvē ir faktiski divu gadu Latvijas patēriņš un viena gada, lai nobalansētu visu Baltiju. Tāpēc mums beidzot jāizvērtē, jāņem vienalga kādi starptautiski neatkarīgi juristi, ja nespējam paši. Lai varam no tā sākt un likt visu kopā. Jo, ja līdz 2017.gadam vilksim šo neskaidrību, turpat vien būsim. Kā viņi [amerikāņi] saka – jums pašiem vajag uz visiem šiem jautājumiem dabūt skaidras atbildes: kur esat, kas maksā, ko tas nozīmē nākotnē.

Vai ar skaidri saprotamu jūs domājat valdības pozīciju?

Valsts pozīciju – mēs esat tādā situācijā, tas pieder tam, 2017.gadā būs tā. Ja līdz 2017.gadam mums ir kaut kādi ierobežojumi, tad vismaz vajadzētu to saprast. Un tas pats faktiski ir ar E.ON Ruhrgas akcijām – cik tad ir tā vērtība? Mums Inčukalne krātuve ir visvērtīgākais, neatkarīgi [no tā], kur vēl būs LNG terminālis – kaut kur jau būs, jo Somija ar Igauniju visu laiku diskutē, ES lēmums visu laiku tiek bīdīts. Un, protams, mūsu nenovērtējamā iespēja ir Latvenergo, tā [TEC] divas lielās gāzes jaudas, kuras mums pilnībā nodrošina elektroenerģijas apgādi, tikai jautājums – par kādu cenu? Savienojot Klaipēdu ar Zviedriju un it sevišķi Latviju ar Igauniju, pats būtiskākais jautājums paliks – kas būs ar elektroenerģijas cenu? Jo šobrīd Igaunijai ir 40 [eiro par megavatstundu], mums ar Lietuvu – virs 60. Viss ir ļoti sasaistīts, un mums beidzot ir jābūt ļoti konkrētiem, jānovērtē, kur esam.

Amerikā par Eiropu tika skaidri teikts – jūs runājat, bet nedarāt. Nu, un tas rezultāts tagad ir reāli redzams – Amerika ir dabūjusi atspēriena punktu, Eiropa vēl nav.

Kāda ir jūsu reakcija uz ārlietu ministra Rinkēviča paziņojumu, ka viņš ir homoseksuāls?

Es uzskatu – tā ir viņa personīgā lieta. Mūsu sadarbība ir bijusi ļoti laba, un es neredzu nekādu pamatu, lai turpmāk tā būtu sliktāka. Mēs esam divu dažādu paaudžu [cilvēki], un mūsu sadarbība tiešām bija ļoti labi gājusi uz priekšu. Varu to teikt pavisam godīgi.

Runa nav tikai par viņa privātu lietu. Vai piekrītat, ka Latvijai būtu jāpieņem likums par partnerattiecībām, kas juridiski noregulētu arī viendzimuma partnerattiecības?

Bet tas viņam neliedz iet uz priekšu! Mana iniciatīva tā nebūs, es esmu skaidri, atbilstoši Satversmei to nozvērējis, bet nekas neliedz iet šo ceļu un likt kopā tās lietas, kā igauņi to ir izdarījuši. Kas liedz?

Vai tātad, ja Saeima tādu likumu pieņemtu, jūs to izsludinātu?

Ja Saeima pieņems – protams! Tas ir politisks lēmums. Bet tas nebūs vienkārši, es uzskatu. Ir jāstrādā ļoti nopietni, lai tas neradītu sabiedrībā kaut ko pilnīgi ačgārnu. Bet personīgi es tur neredzu, pavisam godīgi…

Neredzat problēmas ar šādu likumu?

Nē, es neesmu pētījis, drusku paskatījos igauņu [likumu] – tas ir tālāk aizgājis, nekā tiek attēlots tādā ikdienas līmenī. Bet, nu, pie tā ir Latvijai jāstrādā.

Jūs esat teicis, ka tikai aprīlī domāsiet, vai kandidēt uz otru termiņu. Kādi būs apsvērumi, kas noteiks jūsu izvēli?

Laiks tagad ir tiešām tik intensīvs… Nevienam jau nav liegts domāt un veidot savu kandidatūru. Bet man ikdiena ir aizpildīta, un tagad, it sevišķi ar ES prezidentūru, esam tādā situācijā, ka vienkārši ir praktiski jādara, un es to arī darīšu.

Bet pienāks aprīlis, un jums būs jāpieņem lēmums – kandidēt vai nekandidēt. Kas būs tie faktori, kurus izvērtēsiet?

Izejot no tiem rezultātiem, kādus redzēs aprīlī, visskaidrākajā veidā.

Kādus rezultātus?

Kādu mēs būsim sasnieguši situāciju. Jo tā jau būs ļoti sarežģīta. Man šie trīs gadi un pieci mēneši devuši tādu bāzi, ka varēšu ļoti labi pastrādāt arī šajā [ES] prezidentūras laikā, lai gan vienalga to uzskatu par pagātnes mantojumu. Bet es darīšu visu vislabāko, lai mēs ietu uz priekšu. Un, kad tas pienāks, dzīve parādīs, kā situācija attīstīsies. Jo ir tik daudz nezināmo, nu, kaut vai tas, ka virzīs Saeimā prezidenta ievēlēšanas kārtību – es jau nezinu, kāda tā būs.

Vai jūs atbalstāt šo priekšlikumu?

Es nevaru atbalstīt, jo neredzu, par ko ir runa. Esmu redzējis Zatlera kunga sagatavotās konkrētās izmaiņas, bet tas ir vienīgais. Es vismaz personīgi neesmu dzirdējis nekādu konkrētu definējumu – vai mēs tiešām pārejam no parlamentāras uz prezidentālu republiku? Es uzskatu, ka to nevajag. Ja tā, tad man tas nav pieņemami.

Bet, abstrakti runājot – pat ja mainās tikai prezidenta ievēlēšanas kārtība un nekas cits – vai, jūsuprāt, būtu pareizi šādas izmaiņas pieņemt tik ātri, jau līdz nākamā gada vēlēšanām?

Kad būs redzams, kas tas ir, tad varēs spriest. Šobrīd ir tikai vēstījumi, nekas vairāk. Vismaz es personiski neesmu neko rakstiski redzējis.

Vai neredzat problēmu, ka tas notiek tik ātri – tagad mēs lemtu par būtiskām izmaiņām, kuras būtu Satversmē jau pēc pāris mēnešiem?

Tad tam jābūt ļoti gatavam, lai to varētu tik ātri dabūt uz priekšu. Lai dabūtu, ka divas trešdaļas [Saeimas deputātu] nobalso, tas tomēr ir ļoti sarežģīti. Ja pat par manu priekšlikumu, kas vismaz dažos punktos ir ļoti konkrēts, piemēram, ka parlamentārie sekretāri aizvieto ministrus, – ja tas iet tik grūti, nu, es nezinu.

Tomēr ZZS pat panāca īpašu izņēmumu sev koalīcijas līgumā, ka varētu atbalstīt šādas izmaiņas «normatīvajos aktos» un tas nebūtu līguma pārkāpums. Vai jums ir nojauta, ko īsti viņi pošas darīt?

Es neesmu neko uz papīra uzliktu redzējis, pilnīgi neko. Nevaru izteikt savu viedokli.

Vai tas vien, ka daži cīnās, lai dabūtu koalīcijas līgumā par to īpašu atrunu, neliek domāt, ka tātad gatavo kaut ko nopietnu?

Man liekas, ka vēsturiski viņi [ZZS] nekad nav slēpuši, ka ir par to un tāda ir tā viņu sajūta. Bet, ko viņi redz dabā, es nezinu.

Vai sarunās par valdību šis jautājums tika apskatīts?

Vismaz šeit pie mums tas netika vispār cilāts, pilnīgi ne.

Pieņemot, ka paliek pašreizējā prezidenta ievēlēšanas kārtība – kā jūs domājat, vai jums šajā Saeimā būtu 51 balss?

Nezinu, neesmu tā vērtējis. Dzīve jau liks domāt gan man, gan it sevišķi Saeimai. Viņi tagad būs nokļuvuši tomēr ļoti aktīvā situācijā. Es varu iedomāties, cik darba būs, sevišķi Eiropas lietu komisijai. Tā būs pavisam cita situācija, kurā vairs nebūs iespējas pastāvēt malā, paskatīties.

Vai Aivja Roņa aiziešana no darba prezidenta kancelejā ir saistīta ar viņa vizīti Baltkrievijā, kurā bija devies kopā ar Andri Šķēli?

Tā bija abpusēja vienošanās par darba attiecību pārtraukšanu, ņemot vērā visas šīs izmaiņas un jaunas valdības stāšanos amatā. Tas bija kopums.

Viņš nostrādāja pie jums ļoti īsu brīdi, bet tas, ka būs jauna valdība, bija zināms.

Bet mums nebija nekāda vienošanās, ka mēs mūžīgi…

Jautājums bija – vai tas, ka viņš aizbrauca uz Baltkrieviju kopā ar Šķēli, spēlēja kādu lomu viņa aiziešanā no darba?

Viss kopumā spēlēja. Jo viņa pārziņā bija lielie projekti. Tagad es tomēr domāju, ka lielāko daļu no tiem valdība attīstīs pati, ka vairs nebūs tādas vajadzības, un es – mūsu kanceleja – varēšu būt tikai palīgs, lai tie projekti iet.

Kā jūs vispār vērtējat to, ka Valsts prezidenta padomnieks kopā ar šādu privātuzņēmēju aizbrauc oficiālā vizītē uz kādu valsti?

Tā bija viņa privāta iniciatīva. Tas nebija nekādā veidā saskaņots.

Proti, Roņa privāta iniciatīva?

Jā, tīri privāta. Nebija nekāda saskaņojuma, nekādas informācijas par to, ka tas tādā veidā notiks.

Vai nesanāk, ka viņš mazliet izmantoja savu amatu kādās privātās interesēs?

Zināmā mērā – jā.

Un jūsu attieksme pret to?

Nu, rezultāts ir redzams.

Kā jūs vērtējat smagos noziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga ļoti aktīvo lomu valdības veidošanā?

Nu, viņš kā partijas vadītājs… Tāda tā situācija acīmredzot ir.

Latvijai un Ventspilij ir tikai viena no četrām partijām tikai vienā no trim valdību veidojušajām apvienībām un partijām.

Es domāju, neviens nenoliegs, ka viņš vienmēr ir bijis aktīvs. Nu, tāds rezultāts iznāca.

Bet kā jūs to vērtējat?

Viņš šeit bija tikai vienu reizi – pašu pirmo, kad partijas bija plašāk pārstāvētas. Pirmajā reizē viņi bija visi, ieskaitot arī Līvānu mēru. Tas bija vienīgais [gadījums], pārējā laikā bija Brigmanis ar Auguli. Tā bija ievada saruna, kad vienkārši noklausījās, tālākajā procesā jau viņš šeit nebija.

Un kā vērtējat Citadeles pārdošanu?

Mans uzskats, izejot no pieredzes – Latvijā nevajag cerēt, ka nāks bankas un pēc tam atnāks bizness. Mēs tomēr esam situācijā, kāda normāli ir pasaulē – ka bankas seko biznesam. Ja šie investori tiešām ienesīs biznesu Latvijā, tad tā banka ies, plauks un pastāvēs. Ja ne, tad es īsti neredzu bāzi tās nākotnei. Jo tirgus ir par daudz aizņemts, un jau lielie spēlētāji – Sveds [Swedbanka] un Sebs [SEB banka] – tomēr ievērojami samazina savas darbības, kas ir tīri objektīvi – klienti ir zināmi, tehnoloģijas nāk.

Bet par cenu?

Es nevaru skaitliski vērtēt, bet, zinot, kas bija padomdevējs Société Générale – viņi zina, ko dara. Padomdevējs bija perfekti zinošs, un viņi rīkojās kā profesionāļi. Es uzskatu, ka tā bija tīri profesionāla darbība, un neredzu tur kaut ko tādu. Tad ir jāanalizē detaļās, kā tas viss izskatās un vai tā cena ir liela vai maza. To nākotne parādīs. Bet būtiskākais tomēr ir – šie vārdi tomēr ir tādi, ka, parupji runājot, viņi ar sērkociņiem netirgojas. Viņu reputācija ir tāda, ka tas varētu būt ļoti pozitīvs nākotnes impulss, lai ienāktu kādi lieli spēlētāji arī citāds jomās. Un ne tikai no ASV. Tur tikpat labi var parādīties Indija, Ķīna vai Japāna. Tā tomēr būs viena [starptautiska] institūcija, un es pieļauju, ka tai būs arī dolāru klīrings. Cik man ir informācija, es uzskatu to par normālu soli.

Svētdien Berlīnē plaši atzīmēja Mūra krišanas 25.gadadienu. Ko jums nozīmē šis notikums?

Mums bija arī iespēja tur būt – ceturtdien un piektdien no rīta mēs pie mūra aizgājām. Ceturtdien bija tikšanās ar [Vācijas] prezidentu [Joahimu] Gauku – tāda ļoti nākotni virzoša. Pēc tam vakarā man bija iespēja runāt ar Bundestāga prezidentu [Norbertu] Lamertu, kas manā ieskatā ir ļoti pieredzējis un ietekmīgs, ļoti interesanti bija paklausīties viņa nākotnes vērtējumus. Un es arī piektdien no rīta Vācijas televīzijā noklausījos viņa ziņojumu Bundestāgā par šo mūri. Un tur pirmoreiz parādījās, ka arī Baltijas ceļš deva vēl vienu impulsu, lai tas notiktu Vācijā. Nu, ļoti pozitīvi.

Mūri es arī vienreiz vai pat divreiz redzēju dabā, kad biju Vācijā. Un arī, kad to nojauca 1990.gadā, mēs tur bijām, rajonu izpildkomiteju priekšsēdētāji, un piestājām pie mūra un pie Reihstāga, lai atzīmētu šo notikumu, ka beidzot varam tai pusē būt brīvi. Tāpēc man tīri cilvēcīgi ir labas atmiņas, ka tas ir izdevies. Un arī pasākums, kurā [Vācijas izdevēju asociācijas balvu] Zelta Viktoriju [Baltijas valstu prezidentiem] pasniedza, bija tiešām ļoti emocionāls. Tas, ko mēs esam izdarījuši, tur arī ir novērtēts. Emocionāli man tas bija ļoti pozitīvs impulss.