Maksimālais laiks, uz kuru varēs slēgt darba līgumu uz noteiktu laiku, pagarināts no trim uz pieciem gadiem
Galīgajā lasījumā Saeimas ceturtdien pieņemtie grozījumi Darba likumā paredz noteikt jaunus pienākumus, atbildību un tiesības gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem. Viens no tiem ir tas, ka darba līgumā nedrīkstēs iekļaut noteikumus par svešvalodas prasmi, ja tā nav pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai, ziņo LETA.
Likumā veiktas izmaiņas par darba līgumos un darba sludinājumos iekļaujamo informāciju, asinsdonoriem piešķiramo atpūtas dienu skaitu, atvaļinājuma naudas izmaksu, darba un atpūtas laika regulējumu, kā arī to darbinieču aizsardzību, kuras baro bērnu ar krūti, informēja Saeimas Preses dienestā.
Tā darba sludinājumā juridiskajai personai un personāla atlases uzņēmumam būs jānorāda darba devēja reģistrācijas numurs. Šāda kārtība ļaus iegūt precīzāku informāciju par uzņēmumu, kas meklē darbiniekus.
Darba līgumā nedrīkstēs iekļaut noteikumus par svešvalodas prasmi, ja tā nav pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Līgums, tāpat kā līdz šim, būs jāslēdz latviešu valodā, bet, ja ārvalstnieks valsts valodu nepārvalda pietiekamā līmenī, darba devējam būs pienākums rakstveidā viņu informēt par darba līguma noteikumiem.
Lai mazinātu nereģistrēto nodarbinātību un novērstu iespēju krāpties, darba līgumus noformējot ar atpakaļejošu datumu, darba devējam būs jānodrošina noslēgto darba līgumu uzglabāšana un uzrādīšana kontrolējošām institūcijām.
Tāpat grozījumi paredz iespēju darba devējam nepielaist darbinieku pie darba, ja veselības stāvokļa dēļ, ko apliecina ārsta atzinums, darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu. Šādos gadījumos Darba devējam būs pienākums izmaksāt darbiniekam šā likuma noteikto atlīdzību par laiku, kurā darbinieks nav pielaists pie darba.
Maksimālais laiks, uz kuru varēs slēgt darba līgumu uz noteiktu laiku, pagarināts no trim uz pieciem gadiem. Šāds solis ļaus paaugstināt mūsu valsts konkurētspēju un izlīdzināt darbaspēka izmaksas, ņemot vērā, ka kaimiņvalstīs maksimālais termiņš jau patlaban ir pieci gadi.
Paredzēts arī no 30 uz 60 dienām pagarināt laikposmu, kurā jauna darba līguma noslēgšana ar to pašu darba devēju būs uzskatāma par darba līguma termiņa pagarināšanu. Šādas izmaiņas nepieciešamas, lai mazinātu iespēju negodprātīgi slēgt terminētos darba līgumus gadījumos, kad darba devējam darbinieki ir nepieciešami pastāvīgā darbā.
Likums paredz pienākumu darba devējam izsniegt darbiniekam rakstveida rīkojumu, ar kuru darbinieks ir atstādināts no darba.
Darbiniekam, kura aprūpē ir viens vai divi bērni līdz 14 gadu vecumam, tiek paredzētas tiesības uz vismaz vienu apmaksātu papildatvaļinājuma dienu gadā. Paredzēts arī, ka ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu pārceļ vai pagarina darbinieka pārejošas darbnespējas gadījumā. Kā skaidroja Saeimas Preses dienestā, pa vienai papildu atvaļinājuma dienai pienāksies abiem vecākiem.
Par atpūtas dienu pēc asins nodošanas likumā noteikts, ka darbinieks, vienojoties ar darba devēju, to var izmantot citā laikā, bet ne vēlāk kā gadu pēc asins nodošanas. Darba devējam būs pienākums apmaksāt ne vairāk kā piecas šādas dienas kalendārā gada laikā. Patlaban ne dienu skaits, ne to izmantošanas termiņš likumā nav ierobežots.
Darbiniecēm, kuras baro bērnu ar krūti, īpaša aizsardzība tiks ierobežota laikā, proti, līdz bērna divu gadu vecumam. Tādējādi tiks ievērots samērīguma princips starp darba devēja un darbinieka interesēm.
Grozījumi paredz elastīgāku regulējumu atvaļinājuma naudas izmaksai. Pēc darbinieka pieprasījuma to varēs izmaksāt citā laikā, piemēram, kopā ar nākamo algu. Patlaban likums nosaka – atvaļinājuma nauda jāizmaksā ne vēlāk kā dienu pirms atvaļinājuma sākuma.
Likuma grozījumiem atbalstītais priekšlikums nosaka, ka darbiniekam, kura aprūpē ir bērns līdz 18 gadu vecumam, ir tiesības uz īslaicīgu prombūtni bērna saslimšanas vai nelaimes gadījumā, kā arī lai piedalītos bērnu veselības pārbaudē, ja šādu pārbaudi nav iespējas veikt ārpus darba laika. Par šo īslaicīgo prombūtni darbiniekam savlaicīgi jāpaziņo darba devējam. Prombūtne nevar būt par pamatu darba līguma uzteikšanai.
Likumā precizēti ierobežojumi, kas attiecināmi uz no darba samaksas izdarāmiem ieturējumiem. Ja darba devējs veic ieturējumus, lai atlīdzinātu viņam radušos zaudējumus, šie ieturējumi nedrīkstēs pārsniegt 20% no darbiniekam izmaksājamās mēneša darba samaksas. Jebkurā gadījumā darbiniekam saglabājama darba samaksa minimālās algas apmērā un par katru apgādībā esošu nepilngadīgo bērnu līdzekļi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā.
Darba likuma grozījumi stāsies spēkā 2015.gada 1.janvārī.
Komentāri (13)
rinķī apkārt 23.10.2014. 19.21
….Darba līgumā nedrīkstēs iekļaut noteikumus par svešvalodas prasmi, ja tā nav pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai….+++ dīvaini, ka nav neviena komentāra zem šīs ziņas. Beidzot no Darba likuma izņemts punkts, kurš lielu daļu no latviešu jaunās paaudzes, kas sāka mācīties reizē ar neatkarības atgūšanu, padarīja Latvijā par bezdarbniekiem.
Šādiem jauniešiem angliski runājošās valstīs darbu bija atrast vieglāk nekā mājās, piemēram – dzimtajā Rīgā, kur viņam darba devējs pieprasīja runāt krieviski. Ja tās ir galīgas muļķības – mēģināt pielīdzināt krīzes laika taupības režīmu genocīdam pret tautu, tad šādu, caur Darba likumā iestrādātu iespēju ar varu uzspiest krievu valodu LR pilsonim – latvietim, šādu praksi bez šaubišanās var nosaukt par genocīdu, ja atceramies, ka genocīds, tas ir – noziedzīgs nodarījums, kura mērķis ir iznīcināt nacionālu, etnisku cilvēku grupu, vai tās kultūru.
Un pie šīs situācijas vainīgi ir tikai un vienīgi Saeimas ” liberālā gala” deputāti, kuri iestrādāja Darba likumā darba devējam iespēju pierādīt padotajiem savu kolorādo vaboles dabu, jeb bieži arī latvieša darba devēja aprobežotību.
Taču baidos, ka nu jau ir par vēlu šajā kontekstā likumu labot. Šis labojums jau ir kļuvis tīri dekoratīvs. Vilciens ir aizgājis, sērga palikusi neizdeldēta. Lai tagad cīnītos ar darba devēja nepamatotām prasībām darba ņēmējam pārvaldīt krievu valodu, tad ir jābūt drakoniskai sodu sistēmai, citādi nekas te nebūs.
0
agrunte 24.10.2014. 00.11
Mīļākā IR dežūrbilde visiem rakstiem par Latvijas ekonomiku, rūpniecību un darbu. Sugas Latviensis Gaudiensis Vulgaris konsekventa kultivēšana no IR puses. Nožēlojami.
0
Ilze 23.10.2014. 19.49
Darba līgumos kā tādos valodu prasmju prasību var neiekļaut (un praksē reti iekļauj). Svešvalodu prasmes arī turpmāk neviens neliegs izmantot kā atlases kritēriju, neviens neliegs un demokrātiskā valstī nedrīkstētu liegt darba devējam izraudzīties darbinieku, kurš saprot un/vai spēj lietot valodu vai valodas, ko darba devējs uzskata par priekšrocību. Neviens man neliedz no visiem kandidātiem izraudzīties cilvēku, kas zina, piemēram, japāņu valodu, arī tad, ja mūsu uzņēmums nodarbojas ar staltbriežu audzēšanu, piemēram, un mums nav nekādas objektīvas vajadzības pēc japāņu valodas. Jo pēc kaut kādiem kritērijiem no visiem kandidātiem ir jāizraugās viens kanidāts (vai noteikts skaits kandidātu).
Līdz ar to punkts par valodu ir tukšs žests. Praksē tam nav nozīmes.
3
+1
-1
Atbildēt
+3
-1
Atbildēt
+4
-1
Atbildēt
@Ilze > Ilze 23.10.2014. 21.12
To vajadzēja sākt vai nu 91. gadā vai arī virzīties pakāpeniski (kā līdz šim). JO … bez pārejas laika pārējot uz 100% latviešu valodas izglītības sistēmu, rastos virkne problēmu: 1) kur dabūt pietiekamu skaitu skolotāju, kas savu priekšmetu spēj pasniegt latviski (un momentā; un uz sitienu); 2) pārstātu eksistēt skolu dalījums pa valodām, paliktu tikai dalījums pa rajoniem, tātad nebūtu nekāda iemesla latviešu ģimenei vēlēties vietu savam bērnam skolā, kas tradicionāli bijusi latviešu skola un kur pedgogi un vairums bērnu latviešu. Mēs jau varam atteikties no krievu skolām kaut ar nākamo pirmo septembri, bet tad jābūt gataviem uzklausīt to cilvēku sūdzības, kuru bērnam pēc rajona pienāksies “krievu skola”. Jo, raugi, tad jau visas būs tikai skolas, nekāda valodu dalījuma vairs nebūs. Es baidos, ka uz šādu radikālu risinājumu vismazāk ir gatavi latvieši un patrioti.
0
rinķī apkārt > Ilze 23.10.2014. 21.27
Atmodas laikā valdīja kaut kāds ideālistisks prāta aptumsums, kurā ļoti liela daļa latviešu, pateicoties savai labestībai, apmaldījās. Dalīšana skolas pa rajoniem, pedagogu trūkums utt, tās visas tagad ir mākslīgi radītas atrunas, tā pat kā arguments par nespēju 60 gadīgam cilvēkam tā ” uz sitiena” apgūt valsts valodu. :) 91. gada tantiņa nespēja apgūt valsts valodu un 2014. gada, bet jau cita tantiņa tā pat nespēj apgūt valsts valodu. :) PSRS okupācijas laikā es pēc latviešu vidusskolas beigšanas, bez kāda pārejas perioda sāku mācīties jūrskolā, kur mācību valoda bija krievu valoda un nevienu tas neinteresēju, vai es ar to varu tikt galā.
Vēl par radikālismu. Nu jau piektais gads, kā dzīvoju Vācijā un, jo ilgāk šeit dzīvoju jo vairāk ” radikalizējos”, ja runa ir par LR valdošajām, hroniskajām kaitēm, jo šobrīd manā acu priekša rit ļoti saskanīga dzīve, kurā piedalās visdažādāko tautību ļaudis – sākot no vāciešiem, kas ir pats par sevi saprotams un turkiem beidzot ar krieviem un vjetnamiešiem, un nevienam no viņiem nav problēmas runāt vāciski, sūtīt savus bērnus vācu skolās, visapkārt valda miers un saticība :)
0
rinķī apkārt > Ilze 23.10.2014. 20.56
Ilze. Tavs komentārs, lai arī ļooti augstprātīgi – viszinošā tonī, :) tikai apstiprina to, ko teicu iepriekš, proti, šobrīd Latvija sāk ievākt to pielaisto kļūdu ražu, kas sabiedrības apziņā tika ” iesēta,” uzsākot tā saucamo labas gribas integrācijas programmu. Darba likums savā sākotnejā variantā ir tipiska pārprastās integrācijas sastāvdaļa.
Vēl viens klupšanas akmens par šo pašu tēmu. Lai arī par šo problēmu vēl pavisam nesen runāja tikai Latvijas vietējie ” ekstrēmisti” :), tagad – līdz ar 2018. gada 1. septembi ir plānots visās Latvijas skolās sākt mācīties tikai latviešu valodā, lai gan mācīties latviešu valodā vajadzēja sākt jau 1991. gada 1. septembrī.
Tā pat kā 1991. gada 1. septembrī vajadzēja ieviest vienotu vēstures mācību materiālu skolām, bet līdz ar neatkarības atjaunošanu bija nepieciešams nojaukt Pārdaugavas pieminekli un kā vienīgo 2. pasaules kara piemiņas dienu ar likumu noteikt 8. maiju. Ja tas viss tiktu izdarīts, tad šodien Latvijas sabiedrības domāšanā nebūtu ieviesusies tik dziļa plaisa, kāda tā ir šobrīd. Tad nebūtu jādiskutē par Darba likumu, tad Latvijā tā pat kā jebkurā demokrātiskā Rietumeiropas valstī valsts valodas statuss, valsts nācijas tiesības šīs valsts sadzīvē tiktu pieņemtas bez jebkādām diskusijām, bez likuma palīdzības.
Tāda būtu šī komentāra konstatējošā daļa :). Kas būtu jādara tagad, kad praktiski viss jau ir nokavēts? :) Ir jāglābj viss ko vēl var saglābt, ir jāpiegriež visas skrūves, kuras vēl ir iespējamas piegriezt, ja vēlam Latvijas valstij kaut kādu mieru un kārtību :)
0