Apvienotajām Nācijām jāpārtop, lai pastāvētu

Es ANO ģenerālsekretāra vietā iesiastītu pasaules jauniešus, lai viņi palīdzētu nest organizācijas vēsti pasaulē un ietekmētu valdības

Viena no skumjākajām tiešraidēm šogad bija Kremļa vēstnieka Vitālija Čurkina smīns, zinot, ka neatkarīgi no starptautiskajām tiesībām viņam pieder veto tiesības uz Zemes. BBC visai Zemei rādīja veto Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Krievijas-Ukrainas kara lietā, kas ilustrē esošo organizācijas lomu pasaulē. Pēc Otrā pasaules kara veidotā struktūrā šis karš ir iesaldēts. Līdzīgi Tautu savienība bija Pirmā pasaules kara un Versaļas sistēmas auglis.

Tautu savienība gan bija jutīgāka pret iekarošanas kariem. Skolās māca: 1935.gadā par iebrukumu Etiopijā fašistisko Itāliju pasludināja par agresori, noteica ekonomiskās sankcijas, taču tās bija neiedarbīgas, jo Vācija turpināja piegādāt ogles, bet naftu – Amerikas Savienotās Valstis. Savukārt 1939.gadā par uzbrukumu Somijai no Tautu savienības izslēdza staļinisko Padomju Savienību.

Šobrīd neredzam pat šādus Apvienoto Nāciju soļus. Pasaules arēnā redz ASV prezidentu, Vācijas kancleri, Lielbritānijas premjeru, Ķīnas komunistu bonzu, Eiropas Savienības vadītājus, taču ne Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāru. Pasaulē, kur vairākums vēlas mieru, laimi un gudru izaugsmi vislielākajai starptautiskajai organizācijai un tās vadītājam jāatgūst cieņa un svars, kāds bija vēl nesenā pagātnē, piemēram, nosvērtajam norvēģim Trigvem Li vai aizrautīgajam zviedram Dāgam Hammeršeldam, kuru Džons Kenedijs sauca par dižāko 20.gadsimta valstsvīru.

Pēc aukstā kara beigām ASV politiķis Semjuels Hantingtons bija pret Frensisa Fukojamas teoriju, radot savu civilizāciju sadursmes pasaules skaidrojumu pareģojuma ietvarā, kas virknei Rietumu politiķu radīja pamatu politiskam miegam, savu kūtrumu skaidrojot ar it kā dabisko civilizāciju sadursmi.

“Civilizācijas ir dažādas valodas, kuras dažādi cenšas [..] aptvert pasauli,” sacījis vienīgais Latvijas Kultūras kanonā iekļautais dzīvais dzejnieks Uldis Bērziņš, luterānis, kuru dēvē arī par “vienu no 500 ietekmīgiem pasaules musulmaņiem”.

Valoda un vārdi ir vienīgais īstais ANO ģenerālsekretāra rīks. Organizācijai nav karaspēka, nav prāvas naudas, tāpēc tikai ar gara spēku, ar vārdiem ģenerālsekretārs var pārvērst civilizāciju sadursmi civilizāciju sadarbībā.

Manuprāt, ģenerālsekretāram ir tieši jāuzrunā simtiem miljoni cilvēku un jāiesaista planētas mēroga patiesās veselības, izglītības kustībās, kuras skaidro un mudina panākt kopēju starptautisko darbu.

Ja es būtu ģenerālsekretāra vietā, uzrunātu spēku, kas nebija ģenerālsekretāriem vēl pirms 30 gadiem, kad nebija interneta un kabatas tālruņu – tie ir miljoni aizrautīgu jauniešu sociālajos tīklos, kuri var mirklī nest vēsti pasaulē un ietekmēt valdības.

Hantingtons pareģo it kā dabisku civilizāciju sadursmi, kas, manuprāt, nav ne dabiska, ne nenovēršama. Šodien šādu civilizāciju kā naida un uzbrukuma avotu nav. Ir ideoloģijas, ir reliģijas, ir atšķirīga mākslas, kultūras un saimnieciskā vēsture, ir dažāds egoisms, biznesa alkatība, valstu vadītāju varas kāre vai varas nespēja, taču nav pamata runām par “kristīgo civilizāciju”, “islāma civilizāciju”, “pareizticīgo civilizāciju” vai “Latīņamerikas civilizāciju”, jo šīs frāzes faktiski ir vadoņu aizbildināšanās, kāpēc kādam jādzīvo nabadzībā, slimībā, badā vai karā tikai tāpēc, ka liktenis lēmis piedzimt noteiktā vietā.

Patiesam vārdam ir dižāks spēks nekā armijai vai naudai. Piecas pasaules pamata vērtības, par ko Apvienotajām Nācijām jārunā, ir veselība, pārtika, klimats, izglītība, miers.

Patiesi jācīnās ar nabadzības iemesliem, stāstot, kā attīstītās ASV un ES ekonomikas, aizsargādamas iekšējo tirgu, vienlaikus ir īpašnieces ražošanai Āzijā, kur nesaudzē dabu, klimatu un bērnu cilvēktiesības. Cīņā pret klimata pārmaiņām un dabas piesārņošanu ir dīvaini redzēt koptas Eiropas valstis, piemēram, Vāciju, kas lepojas ar savu dabas aizsardzību, it kā nezinot, kā korporācijas izvieto savas rūpnīcas Ķīnā.

Jārunā ne vien par cīņu ar vēzi, asinsvadu kaitēm, kas raksturīgs labklājības zemēm, bet to, ka lielākai daļai cilvēces draud nāve no vienkāršām infekcijām, tuberklulozes, malārijas un poliomielīta, bet intelektuālā īpašuma tiesības ar cēliem mērķiem uztur dārgas farmācijas industrijas.

Attīstītā pasaule īsteno “smadzeņu medības”, intelektu aicinot saplūst Rietumu un Japānas universitātēs, noplicinot izglītību trešās pasaules valstīs, kur nav izskausts analfabētisms. Nav noslēpums, ka attīstītāko valstu universitāšu spožums nereti atkarīgs no rūpīgas atlases visā pasaulē, ka tās neieinteresē, lai jaunattīstības valstis sasniegtu labu augstskolu līmeni.

Jāaptver visus vides pētniekus, jo ne tikai klimata pārmaiņas skars ikvienu, bet ir jādara viss, lai saglabātu dabas skaistumu, sugas, sākot no pandām, beidzot ar planktona daudzveidību okeānos.

Sīkas darbības maina Zemi, tādēļ es uzrunātu vismazākos bērnus. Ar bērniem ir vieglāk runāt, jo viņus šķir tikai lingvistiskā valoda, bet ne augstprātības, alkatības un dzīves noguruma valoda.

Jāceļ trauksme par tādām it kā parastām lietām kā tīrs ūdens un ēdiens. Ķīnā, Indijā, Pakistānā, Bangladešā, Indonēzijā un Vjetnamā dzīvo puse Zemes cilvēku, tur 35-45% bērnu cieš badu.

Visbeidzot jāatzīst, ka Jaltas sistēma beidz pastāvēt – robežu nemainība, agresora sodīšana nobāl, kad Krievija kā Drošības padomes pastāvīgā locekle nesodīta iekaro daļu Gruzijas, Moldovas un Ukrainas. Ja atzīsim patiesību, tad šo patiesību varēs mainīt, ja neatzīsim, tad izlikšanās nolems nīkšanai visas pārējās starptautiskās ieceres.

Pirms trīsdesmit gadiem pasaules televīziju skatītāji nevarēja tiešsaistē ieskatīties Drošības padomes pārstāvju sejās lēmumu pieņemšanas brīdī. Tagad, kad starptautisko arēnu redz ikviens, gurdums un lēnums vairs nav noslēpjami.

Apvienotajām Nācijām ir jāpārtop, mainot pašreizējo veidolu. Pasaules tautu savienībai ir jēga tad, ja tā vismaz spēj novērst karus un apturēt ļaunprātīgus uzbrucējus.

Autore ir skolniece