Baltijas konverģences ceļš: kas paveikts un kas vēl jādara?

Daudz laika zaudējām, meklējot, uzpūšot un tiražējot negatīvas, investorus atbaidošas “ziņas”

Ir cilvēki, kuri sapņus spēj formulēt sasniedzamos mērķos, un ir cilvēki, kuri slinkumu attaisno ar to, ka sapņi tāpat nav reāli. Līdzīgi – ir nācijas, kuras vienas paaudzes dzīves laikā izrāvušās no dziļas perifērijas purva un kļuvušas par piemēru pārējiem 7 miljardiem pasaules iedzīvotāju, veiksmīgi konverģējot uz attīstītāko valstu dzīves līmeni. Kā piemērus var minēt Japānu, Singapūru, Dienvidkoreju, Īriju.

Ir arī tādas nācijas, kuras izdomā 1000 un vienu iemeslu, kādēļ konverģences ceļš nav domāts tām. Kā šādi iemesli tiek minēti ciešanu pilna vēsture (vai tad kādai nācijai vēsture nav bijusi ciešanu pilna?), naftas neesamība (tomēr sakarība starp dabas resursiem un attīstību ne vienmēr ir acīmredzama) vai sarežģīta ģeopolitiskā situācija (aizmirstot, ka mēs dzīvojam vienā no mierīgākajiem laikmetiem cilvēces vēsturē).

Protams, ekonomikas apjoms jeb iekšzemes kopprodukts (IKP) nav pašmērķis. Tomēr, līdzīgi kā par pašrealizāciju cilvēks sāk domāt tikai pēc pamatvajadzību apmierināšanas, arī sabiedrības dzīves kvalitātes celšana nav iedomājama bez pietiekami liela ekonomikas apjoma. Tāpēc arī nācijas attīstības ceļā bez materiālās labklājības kāpuma neiztikt (vienīgi pa ceļam jāatceras, kas ir pamatmērķis un kas – rīks tā sasniegšanai).

20 gadu laikā Baltijas valstis nogājušas pusi no ceļa uz Eiropas vidējo labklājības līmeni. Tas ir daudz. Pirms 20 gadiem Latvijai, Bulgārijai un Rumānijai labklājības līmenis bija līdzīgs, bet pašlaik Latvija izrāvusies krietni priekšā (sk. 1.attēlu). Pirms 20 gadiem Polija bija par trešdaļu bagātāka nekā Latvija, patlaban šīs valsts labklājību esam panākuši (sk. 2.attēlu).

1.attēls. IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā, Bulgārijā un Rumānijā (% no ES-28 vidējā līmeņa; pēc pirktspējas paritātes)

Datu avots: Eurostat

2.attēls. IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā un Polijā (% no ES-28 vidējā līmeņa; pēc pirktspējas paritātes)

Datu avots: Eurostat

Tomēr konverģences esamību nosaka nevis zvaigžņu stāvoklis, bet cilvēku darbība vai bezdarbība. Vairākas valstis iestrēgušas pa ceļam, labākajā gadījumā saglabājot savu salīdzinošo labklājības pozīciju (piemēram, Portugāle), bet sliktākajā gadījumā to vēl pasliktinot. Piemēram, gadsimta sākumā Grieķija bija divreiz attīstītāka par Baltijas valstīm, bet pašlaik mēs esam vienā līmenī (tas nozīmē, ka, pat ja algas Grieķijā ir augstākas, līdzīgi augstākas ir arī cenas).

3.attēls. IKP uz vienu iedzīvotāju Portugālē (% no ES-28 vidējā līmeņa; pēc pirktspējas paritātes)

Datu avots: Eurostat

4.attēls. IKP uz vienu iedzīvotāju Grieķijā un Baltijas valstīs vidēji (% no ES-28 vidējā līmeņa; pēc pirktspējas paritātes)

Datu avots: Eurostat

Konverģences ceļa atlikušajam posmam – līdz Eiropas Savienības vidējam labklājības līmenim – Baltijas valstīm, visticamāk, vajadzēs vairāk laika. Tomēr mērķis to paveikt 30 gadu laikā būtu ambiciozs, bet reāls.

Kas tad būtu jādara tā sasniegšanai?

Jānovirza fokuss no īstermiņa konjunktūras uz ilgtermiņa attīstību – cilvēkkapitālu, fizisko kapitālu un tautsaimniecības struktūru.

Daudz laika zaudējām, meklējot, uzpūšot un tiražējot negatīvas, investorus atbaidošas “ziņas”, kuras pēc dažiem mēnešiem zaudē aktualitāti, bet kuru negatīvā ietekme zaudēto investīciju dēļ diemžēl ir ilgtermiņa (jaunākais šādi uzpūstais “briesmonis” – “sankciju ietekme”). Cīnīties ar vēja brāzmām ir bezjēdzīgi (jo tās pastāvēs vienmēr), tā vietā jānodrošina tik labs kuģa stāvoklis, lai vētras tam nebūtu bīstamas. Ar stabilu un uzticamu makroekonomisko politiku jāvairo investoru uzticība, tādējādi veicinot investīcijas – fiziskā kapitāla uzkrāšanu. Fiziskā kapitāla nodrošinājums (un tehnoloģijas) Latvijā joprojām ir salīdzinoši zems – tas ir būtisks iemesls, kāpēc joprojām atpaliekam no Rietumeiropas darba ražīguma, tātad arī ienākumu – labklājības – dzīves līmeņa ziņā.

Izglītībā uzmanība jānovirza no kvantitātes uz kvalitāti.

Katram no mums bijuši viens vai daži izcili pedagogi, bez kuriem mēs nebūtu tādi, kādi esam (šajā sakarā nevaru neatcerēties savas studijas Latvijas Universitātes Eirofakultātes/analītiskās ekonomikas virzienā; īpašs paldies Mortenam Hansenam, Edgaram Brēķim, Ismenai Revinai, Mihailam Hazanam, Oļegam Tkačevam, Edgaram Vasermanim).

Dīvaini, bet, šķiet, ka sabiedrībai nav iebildumu, lai nākamajai paaudzei šādu izcilu pasniedzēju nebūtu – skolotāju atalgojums ir tik zems, ka, ja arī veicina kādu atlasi, tad tikai negatīvo; arī augstskolās izcilas personības drīzāk ir retums.

Kā pozitīvs piemērs šajā jomā mums var kalpot netālu esošā Somija, kura īpašu uzmanību pievērš skolotāju atlasei (tas, protams, nebūtu iedomājams bez ievērojami augstākām algām attiecībā pret IKP nekā Latvijā), tādējādi saglabājot pirmo vietu Eiropā skolēnu mācību sasniegumu PISA indeksā. Efektīva veselības aprūpe, veselīgs dzīvesveids, augsta kultūra, sociālo kompetenču attīstība – tie ir pārējie cilvēkkapitāla faktori, ne mazāk svarīgi par formālo izglītību un profesionālām kompetencēm.

Visbeidzot, tautsaimniecības struktūrā jāatrod savas, produktīvās nišas – tādas, kas atbilstu Latvijas relatīvajām priekšrocībām. 

Skaidrs, ka, šujot zeķes, mēs nekad nesasniegsim to valstu attīstības līmeni, kuras būvē lidmašīnas. No otras puses, ja mēģinātu būvēt lidmašīnas tikai tāpēc, ka tā ir augstas pievienotās vērtības prece, visticamāk, nekas nesanāktu un efektīvi šūt zeķes būtu labāk nekā neefektīvi ražot lidmašīnas.

Kā redzam, ekonomikas attīstību nosaka nevis brīnumi, bet ambiciozi mērķi un smags darbs to sasniegšanai. Panākumu pamatā ir trīs nozīmīgākie faktori – cilvēkkapitāls, fiziskais kapitāls un specializācija jeb tautsaimniecības struktūra. Baltijas valstis ar visu savu attīstības vēsturi ir pierādījušas, ka spēj īstenot kvalitatīvu lēcienu un deldēt atpalicību no Rietumeiropas.

Brīvība piedāvā neskaitāmi daudz spraugu degradācijai. Māksla ir izmantot brīvību attīstībai. Kā jebkurā dzīves jomā – viss ir mūsu pašu rokās.

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists