Aizsardzības ministrs Vējonis intervijā par nacionālo drošību un Lembergu kā apdraudējumu šai drošībai
NATO valstu aizsardzības ministru sanāksmē Briselē jūnija sākumā galvenie dienaskārtības jautājumi bija alianses rīcība pēc Krievijas agresijas Ukrainā un daudzu dalībvalstu nepietiekamais finansējums aizsardzībai. Arī Latvijai būs jāspēj sniegt «pierādījumus» partneriem, ka apņemšanās palielināt izdevumus aizsardzībai līdz 2% no IKP nav tikai deklaratīva, intervijā šīs sanāksmes laikā uzsvēra aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS).
Šī bija pirmā NATO valstu aizsardzības ministru sanāksme pēc Krievijas agresijas Ukrainā un pēdējā pirms NATO valstu vadītāju tikšanās septembrī Velsā. Kas tajā bija svarīgākais?
Lielu daļu sanāksmes aizņēma situācijas analīze par attiecībām ar Krieviju un saistībā ar Ukrainas krīzi, jo starp abām ministru tikšanās reizēm notika Krimas aneksija, un joprojām turpinās separātistu nekārtības Austrumukrainā. Kopumā NATO reakcija uz tām darbībām, kas notikušas Ukrainā, novērtēta pozitīvi. Ka tomēr, salīdzinājumā ar Gruzijas karu [2008.gadā] un situācijas attīstību pēc tam, NATO ir spējusi adekvāti reaģēt uz situācijas eskalāciju, pieņemot dažādus lēmumus, tai skaitā par papildus NATO spēku klātbūtni Baltijas reģionā. Un arī Polijā, protams. Tas bija viens bloks.
Otrs – par gatavošanos Velsas samitam. Tas izriet arī no situācijas analīzes Ukrainā, ka NATO ietvaros ir jāveic vēl virkne darbu, tai skaitā jāsagatavo līdz samitam rīcības gatavības plāns (Readiness Action plan). Plāna sagatavošana ietver virkni pasākumu – izvērtēt, kādā veidā notiek informācijas apmaiņa, kā uzlabot plānošanas darbus, NATO spēku savietojamību un reaģēšanas spēju krīzes situācijās, mācību saturu un tā tālāk.
Kas no šā plāna vistiešāk attiecas uz mūsu reģionu?
Šajā plānā katrā ziņā būs izvērtējums par situāciju Baltijas reģionā un pasākumu kopums, kas turpmāk būtu jādara, lai Baltijas reģions varētu justies daudz drošāk.
Tātad galīgais izvērtējums būs tikai Velsā septembrī?
Tas jau notiek nepārtraukti, jo, pamatojoties uz izvērtējumiem, jau šie pirmie soļi tika veikti. Bet plāns ir ilgākam laika periodam. Jo šie pirmie bija ātrie, īstermiņa pasākumi, bet ir runa arī par ilgtermiņa pasākumiem.
Pieminējāt papildus spēku izveidošanu Baltijā. Kā tas izpaudīsies?
Tāpēc šis plāns tiek gatavots. Ja, izejot no tās informācijas un izvērtējuma, kas ir NATO rīcībā, radīsies piedāvājums, ka, tiešām, apdraudējumi ir pietiekami augsti un ir nepieciešama papildus spēku izvietošana reģionā, tas plānā arī parādīsies. Tas atkarīgs no izvērtējuma. Pašreizējā brīdī pateikt kaut ko konkrētu nav iespējams. Taču ir viennozīmīgi skaidrs, ka attiecībā uz Baltijas reģionu, kā arī [NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs] Rasmusens teica, NATO spēku klātbūtne būs tik ilgi, cik tas ir nepieciešams. Nenodefinējot, vai tas būs pastāvīgi, bet – cik ilgi būs nepieciešams, tik ilgi šie spēki šeit arī būs. Dažādos veidos – arī kā pašlaik, pastāvīgi piedaloties dažādās kopīgās mācībās, varbūt daudzas nacionālās pārveidojot par lielajām NATO mācībām.
Kā nupat Igaunijā?
Kā nupat Igaunijā, un principā arī mūsu „Open Spirit” bija NATO mācības Baltijas jūrā. Jūnijā sākas „Sabre Strike”. Tās varbūt nav ar NATO karogu, bet piedalās un būs plaši pārstāvēti vairāku NATO valstu bruņotie spēki. Bet ar NATO karogu – vēl tiek plānots.
Augustā?
Nu, mēs pašlaik par to nerunājam, jo tas ir plānošanas procesā. Ja dalībvalstis vienosies par kopīgām mācībām Latvijā, tad tās būs, un mēs, protams, darīsim to zināmu.
Gatavojot šo plānu, droši vien parādīsies arī vairāk šādu mācību, jo mums ir plus, mīnus zināmi tie mūsu nacionālie plāni, kur aicinām piedalīties arī citu NATO dalībvalstu spēkus, bet tie kaut kādā brīdī var kļūt arī par lielo NATO mācību plāniem. Taču par tāda apjoma mācībām, kādas bija pagājušajā gadā „Steadfast Jazz”, mums nav pašlaik indikāciju, ka varētu uzreiz pateikt, ka, jā, būs tajā un tajā gadā.
Kā NATO spēku komandiera Eiropā admirāļa Brīdlova astoņpadsmit sagatavotie priekšlikumi attiecas uz jauno rīcības gatavības plānu?
Tie zināmā mērā tāpat būs daļa no šā plāna. Jo tie priekšlikumi ir apstiprināti un tiek ieviesti. Tur ir īstermiņa, vidējā termiņa un ilgtermiņa priekšlikumi, un pakāpeniski kāda daļa tiks ielikta – visdrīzākais, jo par tiem pašlaik diskutē, – plānā tā izstrādes gaitā. Tad NATO samitā to paredzēts arī apstiprināt.
Vēl viena diskusija, kas bija ļoti nopietna, bija par NATO budžetu. Ļoti sāpīga diskusija, tika ļoti nopietni runāts par to, ka daudzas NATO dalībvalstis, neskatoties uz to, ka ir bijušas krīzes, samazināja savus aizsardzības budžetus – arī tās, kuras pat līdz tam nebija izpildījušas savas saistības. To skaitā arī Latvija. Ir jāatgriežas pie aizsardzības budžetu palielināšanas, lai nodrošinātu vismaz 2% no IKP. Tika ļoti uzsvērts, ka ir virkne valstu, starp tām Latvija, Lietuva, Rumānija, kuras ļoti krietni atpaliek no šā rādītāja. Arī Obamas sarunās ar valstu vadītājiem tika uzsvērts, ka uz Velsas samitu šīm valstīm ir jāiesniedz, tā teikt, pierādījumi savu apņemšanos nodrošināšanai.
Ko mēs iesniegsim?
Nu, es ceru, ka to, kas visu laiku tagad bremzējās Saeimas Budžeta komisijā – Aizsardzības ministrijas sagatavoto speciālo likumprojektu, kas paredz, kādā veidā mēs līdz 2020.gadam sasniedzam 2% no IKP, kur pa gadiem ir salikts, kā mēs redzam to pieaugumu. Mums ir apsolīts, ka tas tiks izskatīts, bet reāli palikušas divas sēdes. Tas likumprojekts steidzami jāvirza, lai mēs līdz Jāņiem to pieņemtu Saeimā. Pretējā gadījumā – Velsas samits ir septembra sākumā – mums reāli vairs nebūs iespēju, nesasaucot ārkārtas sēdi, šādu likumu pieņemt. Šis likums būtu mūsu apliecinājums tam, kā plānojam sasniegt šos 2 procentus. Jo NATO vadība un arī ASV, dodot šo vienu miljardu Eiropas drošības stiprināšanai, viennozīmīgi uzsver, ka – mēs dodam, bet ir arī jābūt pretī adekvātam ieguldījumam no visām valstīm, un īpaši no tām, kuras pavisam atpaliek.
Bet apņemšanās par 2 procentiem līdz 2020.gadam paziņota jau pirms diviem gadiem, nevis tagad, pēc Krievijas agresijas Ukrainā…
Jā, ir paziņota 2012.gadā, ka mēs līdz 2020.gadam to izdarīsim, bet visu laiku tiek atlikts – 2013.gads nav tas, kad dosim, 2014.gads arī nav tas. Atstāsim uz 2018., 2019., pēdējos gados iedosim. Tur jau tā problēma. Apstiprinot šo grafiku, tomēr būs saistības katru gadu paredzēt līdzekļus, lai mēs pakāpeniski aizietu.
Būsim reālisti – to naudu, kas pēkšņi divos, trijos gados atnāktu uz aizsardzības nozari, būtu grūti apgūt. Plus – jebkuras naudas apgūšanai, un mēs tagad runājam par pretgaisa aizsardzības sistēmas stiprināšanu, lai mēs reāli visus radarus uzstādītu, mums vajag aptuveni divus gadus. Ja to atstāsim uz pēdējo brīdi, nu… Un jebkurā gadījumā mums ārējie riski ir pieauguši, un mums ir nepieciešams pakāpeniski attīstīt un stiprināt mūsu bruņotos spēkus, lai mēs būtu gatavi reaģēt krīzes situācijā. Un mums ir arī saistības. Ja mēs prasām nepārtrauktu klātbūtni šeit, tad no mums gaida, lai kaut kā adekvāti reaģējam. Citādi sanāk tā – mēs neko neieguldām, bet prasām, lai nāk un iegulda Latvijā un Baltijas reģionā savu naudu, lai stiprinātu mūsu drošību. Tas ir absurdi pēc būtības. Viņi var pastiprināt mūsu drošību, bet nevis nodrošināt tikai tāpēc, ka mēs nevaram paši nodrošināt.
Kādiem konkrētiem mērķiem būs paredzēts ASV prezidenta Obamas solītais miljards dolāru Eiropas drošības stiprināšanai, un vai šī domāta kā „sēklas nauda”, kurai savējo pievienotu arī citas NATO valstis?
Tas jāprasa pašiem amerikāņiem. Tas ir ASV konkrēts ieguldījums Eiropas drošības stiprināšanai, kam vēl, protams, ir jādabū Kongresa akcepts. Taču ir skaidrs, ka ASV satraucas par Eiropas drošību, kaut gan Eiropai pašai vajadzētu vairāk satraukties par savu drošību. Kad šis akcepts būs, tur tiks precīzi definēts, kādiem mērķiem tā nauda varētu tikt izmantota. Bet no kopējā ietvara skaidrs, ka tā būs daudz plašāka mācību organizēšana Eiropas reģionā, kurās piedalīsies arī amerikāņi. Dažādos veidos – gaiss, sauszeme, ūdens. Iespējams, varētu būt kādas papildus rotācijas kārtībā izvietoti spēki – lielāki, mazāki. Mums pašlaik ir 150 [amerikāņu karavīru Latvijā], būs, nu, varbūt vairāk, varbūt kāda cita veida spēki. Tur ir sadaļa sadarbības stiprināšanai ar Gruziju, Moldovu, Ukrainu. Tas ir tas, kas ir izskanējis, bet konkrēti pa sadaļām – tas būs pēc apstiprināšanas Kongresā izlikts Pentagonā – konkrēti plāni un pasākumi ar attiecīgām summām pretī.
Vēl par ko gāja runa – tā kā ir plānots pastiprināt klātbūtni Eiropā, tad varētu būt kaut kādi uzlabojumi uzņemošās valsts infrastruktūrā. Tas nozīmē, ka, piemēram, varētu kaut vai papildus kazarmas uzbūvēt.
Latvijā arī?
Nu, protams, izvērtējot pašreizējo Ādažu kapacitāti, mēs redzam, ka jāsāk reāli domāt par papildus kazarmu būvniecību, ja esam – un mēs, protams, esam – ieinteresēti NATO klātbūtnes pastiprināšanā Latvijā. Tāpēc mums jānodrošina kaut vai elementārie sadzīves apstākļi tiem karavīriem, kas šeit ieradīsies. Vai tie ir Ādaži vai Lielvārde, vai Liepāja, kur mums varētu būt interese, ja runājam par šiem dažādajiem elementiem – jūra, sauszeme, gaiss.
Obama nupat Eiropas vizītes laikā arī atzina, ka diemžēl NATO pašlaik pietrūkstot dažu kolektīvās aizsardzības spēju konkrētiem krīzes gadījumiem. Vai varat precizēt, kādu spēju NATO pašlaik pietrūkst?
To es tā neprecizēšu. Protams, ka NATO ir vērtējusi un mēs diskutējām arī par NATO aizsardzības spēju attīstību. Ir identificētas atsevišķas jomas, kur būtu jāstiprina spējas, un attiecīgi būs pieņemti lēmumi šo spēju stiprināšanai.
Un Latvijā? Jūs esat nosaucis pretgaisa aizsardzību. Kas vēl?
Tā īstenībā mums pašlaik ir visprioritārākā spēja, kas ir jāattīsta. Jo diemžēl nespējam identificēt zemu lidojošus objektus. Šādai spējai jābūt kaut vai dēļ Ostrovas helikopteru bāzes, kaut gan ir jābūt arī vispār kā tādai. Tad ir arī prettanku spējas attīstība, jo mums ir jābūt gataviem reaģēt uz dažāda veida pārvietošanos, tai skaitā ar mehanizētiem līdzekļiem. Un, protams, mūsu pašu bruņotie spēki ir jānodrošina ar atbilstošu mehanizāciju, jāstiprina Zemessardze. Tās ir pašlaik visbūtiskākās prioritātes, ko plānojam šogad un nākamajos divos gados.
Vai plānojat, jau ņemot vērā, ka aizsardzības budžets pieaugs?
Mums ir bruņoto spēku attīstības plāns, kas ir smuki aprakstījis, kādā veidā mēs līdz 2024.gadam sevi attīstīsim, un tas, protams, veidots ar skatu, lai mēs būtu vismaz ar minimālo Latvijai nepieciešamo spēju līmeni. Nu, piemēram, atomieroču spēju nekad neattīstīsim, bet ir virkne citu spēju, kuras mums vajag. Protams, ka tās varam attīstīt tiktāl, ciktāl mums iedod budžetu. Ja ir redzama budžeta līkne, tad ļoti vienkārši varētu precīzi salikt pretī, kuras spējas, kurā gadā un cik lielā apjomā plānojam attīstīt. Tas būtu ilgtermiņa plāns, bet, ja būtu bāzēts uz finansējumu, tas nozīmētu, ka varētu reāli dzīvē arī notikt.
Vēl viens aktuāls jautājums ir militārās tehnikas pārdošana Krievijai. Konkrēti – kas notiks ar Francijas „Mistral” kuģu darījumu?
Šoreiz mums diskusijas par šo tēmu nebija. Pašlaik tie darījumi ir apstādināti un, kāda būs tālāka attīstība, ir grūti pateikt. Bet jebkurā gadījumā arī iekšējās diskusijās, kas šeit bija, Baltijas valstis un arī Poliju satrauc, ka varbūt parādās kaut kādu atsevišķu valstu balsis, kas saka, ka, nu, kopumā situācija varbūt sāk stabilizēties un varbūt varam lēnām atgriezties pie tās normālās dzīves, kāda bija agrāk. Tam mēs nekādā gadījumā negribam piekrist, un tas arī nenotiks.
Vai varat nosaukt valstu grupas, kurām ir atšķirīgi viedokļi?
Nē, to darīt nebūtu korekti pret kolēģiem. Tās tomēr ir slēgtās sēdes, kurās, protams, atsevišķas valstis iezīmējas, bet, nu, tas nebūtu korekti pret kolēģiem.
Runa ir ne tikai par koleģialitāti, bet arī par mūsu kopējo drošību.
Bet tāpēc arī notiek tās diskusijas, un, kā jau teicu, mana pārliecība ir, ka šīs atsevišķās balsis neietekmēs kopējo procesu un tā virzība ies uz priekšu. Jo vairākums valstu un arī ģenerālsekretārs, tāpat Eiropas spēku komandieris ir pārliecināti, ka ir mums konkrētas mācības no Ukrainas situācijas, kuras mums attiecīgi jānostiprina iekšējos NATO dokumentos un arī konkrētos pasākumu plānos.
Tomēr gan ģenerālsekretārs, gan NATO valstu politiķi uzsver, ka turēsies pie NATO un Krievijas Pamatdokumentā 1997.gadā fiksētās apņemšanās neizvietot būtiskas kaujas vienības jaunajās dalībvalstīs. Vai neredzat pretrunu starp šādu apņemšanos un NATO galveno uzdevumu aizsargāt dalībvalstis?
Nu, šis Pamatdokuments tiek izmantots, lai varbūt mēģinātu piebremzēt kaut kādas rīcības. Bet, kā jau ar jebkuru dokumentu, tā ir juridiska interpretācija, ko mēs zem konkrētā līguma punkta saprotam. Cik juristu, tik viedokļu, un arī mēs ministrijā, vērtējot Pamatdokumentu, secinājām, ka neviena darbība, kas pašlaik ir veikta vai kuru plānojam vai prasām plānot mūsu reģionā, nav ar to nekādā pretrunā.
Bet vai pati diskusija, vai šis dokuments ir jāievēro, kad Krievija to ir nepārprotami pārkāpusi, nav pretrunā ar NATO pamatuzdevumu nodrošināt dalībvalstu drošību?
Nav nekādā gadījumā pretrunā, jo tas ir dokuments, ko NATO ir parakstījusi, un tā ir arī NATO apņemšanās.
Bet tas faktiski vairs neeksistē – Krievija to ir pārkāpusi.
Nu, ko nozīmē – neeksistē? Neviens savu parakstu uz dokumenta nav atsaucis un neviens nav paziņojis, ka dokuments vairs nav spēkā. Kamēr neviens to nav izdarījis, tas ir spēkā.
Vai jums šeit nācies no kolēģiem dzirdēt jautājumus par Aivara Lemberga vēstuli ģenerālsekretāram Rasmusenam?
Man neviens neko par to neprasīja.
Bet jūs pats Lemberga runāto esat nosaucis par apdraudējumu valsts drošībai. Vai joprojām uzskatāt, ka viņa rīcība ir apdraudējums valsts drošībai?
Tas, kādā veidā tika formulēts jautājums par NATO kā okupācijas karaspēku – protams, ka tādā izpratnē tas ir apdraudējums. Bet pēc mūsu smagām sarunām ar Lemberga kungu viņš šo jautājumu no dienas kārtības ir noņēmis un par NATO kā okupācijas karaspēku nerunā. Viņa retorika ir mainījusies un principā viņš tagad to definē tā, ka NATO ir nepieciešama Latvijas valstij, lai nodrošinātu mūsu drošību.
2.jūnijā viņš atkal bija Pirmajā Baltijas kanālā un faktiski pateica, ka pirms iestāšanas NATO Latvija bijusi lielākā drošībā.
Es to neesmu skatījies, man ir grūti komentēt.
Ārlietu ministrs Rinkēvičs to ir jau komentējis – ka tagad ir pilnīgi skaidrs, ka Lembergs darbojas Krievijas interesēs. Kā jūs novērsīsiet šo apdraudējumu valsts drošībai, kas arvien paliek neatkarīgi no tā, ko Zaļo un zemnieku savienība kopā ar Lembergu paraksta?
Apdraudējumus valsts drošībai mēs novērsīsim ar savām rīcībām – ar to, ko mēs plānojam Aizsardzības ministrijā. Ar visu to pasākumu kopumu, tai skaitā – NATO klātbūtnes palielināšanu reģionā un tā tālāk.
Un, jūsuprāt, tas būs normāli, ka tajā pašā laikā valdības partijas partneris turpinās apgalvot, ka NATO apdraud Latviju, nekādas karabāzes mums nav vajadzīgas un ka bijām lielākā drošībā pirms iestāšanās NATO?
Nu, medijiem vienmēr gribas ļoti izvērst diskusijas par katru Lemberga izteicienu un tādā veidā īstenībā vairot viņa popularitāti, kas, manuprāt, ir pilnīgi nepareizi. Jo mediji neviļus viņu visu laiku akcentē, un viņš arī to, visdrīzākais, bieži vien vēlas, pasakot kaut kādas lietas un nedomājot par tām sekām, kādas varētu būt.
Runa ir par valdības partijas rīcību. Ja jūs nosaucat šādas darbības par apdraudējumu valsts drošībai, tad medijiem loģisks jautājums – kā jūs to novērsīsiet?
Ko jūs – iznīcināt Lembergu?
Es prasu jums – kā novērsīsiet šo apdraudējumu, kas acīmredzami turpinās?
Nu, kā var ietekmēt kādu cilvēku, kas saka kaut ko? Mēs parakstījām kopīgu paziņojumu, kurā Lembergs atzina, ka NATO ir Latvijas drošības garants. Bet tad tas ir jūsu uzdevums kā medijiem rakt viņu nost publiskajā telpā, ka viņš divkosīgi rīkojas. Ka viņš atzīst un pats uzliek parakstu, savu personīgo parakstu uz tā papīra, un tad ko viņš saka. Un tad jūs kā mediji taisāt viņam to negatīvo. Es vados no tā, ko viņš ir parakstījis, un viņš ir parakstījis, ka NATO ir Latvijas drošības garants.
Jūsu apvienība prasīja Robertam Zīlem atskaitīties par viņa izteicienu, ka nekāds 5.pants mūs nepasargās, ja paši kritīsim Krievijas skavās.
Nu, es to nekomentēšu, es nebiju klāt pie šā jautājuma skatīšanas.
Es tomēr gribētu jūsu komentāru par to, vai jūsu politiskā apvienība tik traģiskus notikumus kā okupācija un tik nopietnu jautājumu kā nacionālā drošība nepadara par politisku farsu un anekdoti? Vai tas neapdraud Latvijas drošību?
Nekāda speciāla ZZS lēmuma par šiem jautājumiem nav. Tas ir jautājums, ko ir pacēlis Lembergs koalīcijas padomē. Bieži vien tas viss tiek sasaistīts – ZZS uztur to un to. Tas bija Lemberga pacelts jautājums saistībā ar Zīles reklāmu, kas skanēja radio.
Vai jūsu apvienība arī turpmāk dos iespēju Lembergam pacelt absurdus jautājumus un padarīt tos par valdības koalīcijas darba kārtības jautājumiem?
Es nepiedalos valdības koalīcijas sēdēs. Bet tajā retorikā, kurā Lembergs karo ar Zīli – es nejaukšos iekšā viņu savstarpējā retorikā. Man kā aizsardzības ministram nav jāreaģē uz katru izteicienu, ko viens cilvēks saka pret otru cilvēku. Man ir jādomā par valsti kopumā. Par to, ko mēs darām, kā mēs nodrošinām savu drošību un tā tālāk. Nevis jākomentē katra politiķu savstarpējā izskaidrošanās publiskajā telpā.
Vai Lemberga partija līdz pat Saeimas vēlēšanām paliks ZZS sadarbības partnere?
Nu, līgums mums ir parakstīts pirms trim gadiem un ir spēkā līdz šā gada Saeimas vēlēšanām.
Vai nebūtu jārosina jautājums par līguma laušanu?
Nu, tas līgums jau tūlīt izbeigsies.
Vai tātad līdz vēlēšanām ZZS būs Lemberga platforma valdībā, no kuras apdraudēt valsts drošību?
Nē, nekādā gadījumā nebūs nekāda Lemberga platforma valdībā kaut kādiem apdraudējumiem! Kā jau teicu, tie izteicieni par okupāciju ir apdraudējums Latvijas valstij. Viss, nu, punkts!
Neatkarīgi no tā, ko viņš tur saka vai nesaka – protams, vienmēr var traktēt, vai to saka kā amatpersona vai kā privātpersona -, bet tas nemaina ne ZZS, ne valdības kursu attiecībā uz NATO, uz to, ko mēs prasām NATO, un tā tālāk.
Vai ir taisnība, kā Lembergs saka, ka jūs esot viņam apliecinājis, ka NATO bāzu Latvijā nebūšot, un esot arī atvainojies viņam par to, kas noticis Ventspilī?
Nu, attiecībā uz NATO bāzēm – jebkura Latvijas bruņoto spēku bāze ir NATO bāze. Līdz ar to mums jau ir NATO bāzes kā tādas.
Viņš arī pateica, ka Ārlietu ministrija apkalpojot amerikāņu intereses un ministrs Rinkēvičs „skraida” viņu labā.
Nu, tad es arī skaidru. Es prasu un jebkurā gadījumā esmu ieinteresēts, lai ASV bruņoto spēku pārstāvniecība būtu Latvijā. Pašlaik tāda ir, bet, lai arī turpinātos ilgstošākā laika periodā. Tas ir mans personīgais un arī amatpersonas viedoklis.
Ciktāl ir izmeklēšana par incidentu Ventspilī un kāds ir tajā cietušā Nīderlandes jūrnieka veselības stāvoklis?
Par incidenta izmeklēšanu jāprasa Valsts policijai, kur ir ierosināta krimināllieta, es pašlaik nemāku pateikt – notiek faktu vākšanas un izmeklēšanas process. Bet jūrnieks ir pārvests uz Holandi, atrodas slimnīcā, taču pašu pēdējo datu par viņa veselības stāvokli man nav.
Vai jums personiski nešķiet, ka tā bija apzināta provokācija?
Man ir grūti komentēt. Neesmu bijis klāt, lai komentētu, vai tas bija speciāli organizēts vai kaut kas. Protams, tas ir ļoti nepatīkami, un arī es tikos ar Holandes vēstnieku, izteicu nožēlu par to, kas ir noticis, un runājām par to, ka mēs esam gatavi maksimāli atbalstīt, ko mēs varam izdarīt. Bet, nu, izmeklēšana rit savu gaitu, un, cik var saprast, tas vainīgais ir zināms, kas nodarījis tos miesas bojājumus, un saņems to sodu, kas pienākas atbilstoši mūsu likumiem. Protams, ka tas ir ļoti nepatīkams fakts, bet, vai to kāds speciāli organizējis vai nav organizējis – nu, to, es domāju, neviens nekad arī neuzzinās.
Jūs tā domājat?
Nu, vai tad kāds, ja pat būs, nosacīti teiksim, organizēts, atzīsies? Man gan liekas, ka tā varētu drīzāk būt kaut kāda neveiksmīga sagadīšanās. Tas cilvēks tur bija, tā teikt, sportists – tas, kas bijis tā kā vainīgs.
Kā var veidot turpmākās attiecības ar Krieviju, ja, kā šeit Briselē dzirdam, NATO sadarbība ar to ir „nulle”, kompromiss par Kremļa agresīvo ārpolitiku nav iespējams, tomēr esot jāmēģina atrast „pragmatiskus” veidus, kā Krieviju iesaistīt?
Mēs par šo tēmu pašreizējā brīdī nediskutējām – par kaut kādu iesaistīšanu. Bet jebkurā gadījumā tāpat ir kaut kāda virkne darbību, kas joprojām ir spēkā. Piemēram, „Open Sky”, kurās gan NATO, gan Krievija ir ieinteresēta veikt izlūklidojumus virs saskaņotajām teritorijām, un šī sadaļa nav pārtraukta, jo tas ir ļoti svarīgi Eiropas kopējai drošībai. Tātad kaut kādi sadarbības veidi tiek atstāti kā drošības ventilis, lai tomēr pilnībā neizolētos no informācijas, kura ir nepieciešama adekvātai drošības apdraudējumu izvērtēšanai.
Bet sēšanās pie sarunu galda – es domāju, kopumā ņemot, tas vispār būs diezgan sarežģīti, kamēr būs eskalācija Ukrainā. Kamēr Ukrainas situācija netiks atrisināta, tikmēr normālas sarunas ar Krieviju nebūs iespējamas ne NATO, ne Eiropas Savienības ietvaros. Un no tā būs atkarīgs, no Eiropas aspekta skatoties, vai tiks, vai netiks piemērotas kaut kādas papildus turpmākās ekonomiskās sankcijas, kas veselai virknei valstu varētu būt neizdevīgas, tai skaitā arī Latvijai. Jo tomēr mūsu uzņēmējiem ir tirgus Krievijā. Bet tas jau šajā gadījumā nebūs noteicošais, jo prioritāri būs tieši drošības jautājumi.
Kādu rīcību tieši pret Latviju varam no Krievijas prognozēt tuvākajā laikā?
Tiešu militāru draudu Latvijai, pēc mūsu informācijas izvērtēšanas, pašlaik nav. Bet tas, ka viņi pastiprinās dažāda veida mācības šajā reģionā, visdrīzākais, notiks. To mēs novērojam arī šogad, ka ir dažādas mācības, kas pamatā ir plānotās, bet parādās arī neplānotas, ārkārtas mācības. Tas, visdrīzākais, būs.
Jautājums, protams, ir kā jebkurai valstij vai jebkurai aliansei, ka daudzas darbības var veikt tiktāl, ciktāl atļauj budžets. Kaut kādā brīdī jau vairs neesi spējīgs patstāvīgi kaut ko ilgstoši darīt, jo tev pietrūkst līdzekļu. Šajā gadījumā, domāju, arī, runājot par Krieviju – ja šīs saspīlētās attiecības starp NATO, Eiropu un Krieviju turpināsies, tad būs problēmas Krievijas ekonomikai, tas var samazināt viņu budžeta ieņēmumu sadaļu, un līdz ar to tas var kaut kādā brīdī likt pārskatīt ne tikai savas sociāli ekonomiskās programmas, bet arī savu bruņoto spēku modernizācijas programmas. Vienkārši pietrūks to līdzekļu.
Vai paredzat, ka Krievija varētu mēģināt pastiprināti destabilizēt situāciju Latvijā ar politiskām un ekonomiskām svirām?
Mēs zinām, ka Krievija jebkurā brīdī var to izdarīt, un mums jau praksē ir bijušas dažādas situācijas. Kaut vai – kad Igaunijā Aļošu aizvāca, iedarbināja sviru, kas atstāja uz Igaunijas ekonomiku ļoti ilgstošu iespaidu. Pat tagad vēl, runājot par tranzītu – tas jau nav atjaunojies tādā līmenī, kādā bija pirms tam. Protams, viņiem šādi instrumenti ir, un it īpaši Baltijas reģions uz to ir jūtīgs, jo esam, piemēram, simtprocentīgi atkarīgi no tās pašas gāzes. Ja ir šis sliktais noskaņojums Krievijas pusē, pārtraukt gāzes piegādi Latvijai – nu, tas būs trieciens mūsu ekonomikai.
Vai domājat, ka viņi to varētu darīt?
Nu, es ceru, ka nē. Ceru, ka politiku nejauks kopā ar biznesu, jo tas nodara ļaunumu ne tikai Latvijas ekonomikai, bet arī Krievijas ekonomikai. Tad ir jautājums – ja mēs visu saliekam vienā grozā – politisko ietekmi, militāro ietekmi, ekonomisko ietekmi -, vai vienkārši tas grozs nebūs par smagu, ka nespēs vairs panest? Jo kaut kā arī tas budžets ir jāpilda. Ja Baltija un Eiropa nepirks gāzi, tas atstās ietekmi uz Krieviju. Tāpēc es domāju, ka viņi tomēr nemēģinās tik ātri visu šo jaukt kopā. Bet tas būs atkarīgs no tā, vai būs kaut kādas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, kas tīri teorētiski un praktiski ir iespējamas, ja eskalācija turpinās. Tad, visdrīzākais, pretreakcija arī varētu būt.
Vēl viens, manuprāt, ļoti svarīgs jautājums Latvijas drošībai – vai Zaļo un Zemnieku savienība pēc vēlēšanām varētu veidot valdību ar Saskaņas centru?
Nē. To jau, manuprāt, gan es esmu definējis, un, man liekas, arī Augusts Brigmanis ne vienreiz vien teicis. Par to, ka sadarbība ar Saskaņas centru – nē, nekādā gadījumā. Tā būs jebkurā gadījumā labēji centriska valdība, visdrīzākais, ar tām pašām partijām, kas ir pašlaik: Nacionālā apvienība, „Vienotība” un ZZS.
Komentāri (28)