Jeb par to, kā brīvība mūs paēdina un apģērbj
Pēdējā laika notikumi uz Austrumiem no Latvijas raisa dažādus jautājumus gan personīgā, gan sabiedriskā līmenī. Daļa no tiem jau ir iztirzāta Latvijas sabiedriskajā sarunā un plašsaziņā – pārsvarā ekonomisko sankciju, valsts aizsardzības, sabiedrības saliedētības jautājumi.
Tomēr ir viens, kas tā īpaši nav iztirzāts, lai gan, manuprāt, ir visbūtiskākais un to katram no mums būtu jāuzdod sev. Atbilde uz šo jautājumu arī var kalpot par robežšķirtni gan Latvijas iekšpolitikā, gan pasaules drošības kopsakarā. Tas ir jautājums par brīvību.
Jautājums par brīvību var šķist ļoti vispārīgs un izplūdis, jo tiešā veidā no tā paēdis un apģērbies it kā nebūsi. Patlaban tiešā veidā nav arī ierobežota nedz Latvijas valsts, nedz tās iedzīvotāju brīvība. Tad kamdēļ gan sabiedriskajā sarunā “šprotu” vietā apspriest brīvību?
Tomēr jautājums par brīvību ir tas, pie kā es personīgi šajā pavasarī atgriežos atkal un atkal. Un ne jau tikai tādēļ, ka nupat nosvinējām 10 gadus kopš Latvija, kļūdama par NATO locekli, pievienojās Ziemeļatlantijas līgumam, kura priekšvārdā līguma dalībvalstis melns uz balta paziņo, ka “apņēmušās sargāt savu tautu brīvību, kopējo mantojumu un civilizāciju, kas dibināta uz demokrātijas, personas brīvības un likuma varas principiem”.
Drīz, 1.maijā, mēs atzīmēsim arī Latvijas pirmo desmitgadi Eiropas Savienības sastāvā, un arī šīs brīvprātīgās organizācijas pamata dokumentos un rīcības principos ir ietvertas eiropeiskās vērtības – brīvība, demokrātija un tiesiskums.
Piemirstā brīvība
Vēl kādus desmit gadus pirms tiem desmit gadiem, ko nu esam pavadījuši ES un NATO, vajadzību pēc valsts un katra tās iedzīvotāja brīvības nodrošināšanas sabiedriskajā sarunā dzirdējām bieži un daudz. Kamēr nebijām vēl tajos “klubos”, par ko sapņojām valsts un individuālā mērogā, mēs spējām ļoti daudz ko paveikt demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanas vārdā, jo tās bija mūsu atslēgas nokļūšanai kārotajos “klubos”.
Kad tas bija noticis, tad sabiedriskajā sarunā vairāk dominēja nosacītās “šprotes”. Tā teikt, brīvība, demokrātija un tiesiskums bija kļuvuši it kā par tik pašsaprotamām lietām, ka tās nevajadzēja vairs apspriest nekādās sarunās. No vienas puses, tā bija laba zīme, jo brīvība bija nodrošināta vairāk nekā jebkad iepriekš, tādēļ par to vairs nebija jādomā katru dienu eksistenciālās kategorijās, kā tas bija garajā ceļā pirms tam.
Taču, no otras puses, izmetot tik šķietami gaisīgo un nepraktisko brīvības jautājumu no sabiedrības ikdienas uzmanības aprites, mēs paši piemirsām par kādu cilvēka un sabiedrības kā cilvēku veidota kopuma esības ļoti būtisku šķautni. Jo cilvēka domāšanas, izteiksmes un rīcības brīvība ir pamatā visai pārējai darbībai. Jā, arī sevis pabarošanai un apģērbšanai.
Nomāktā brīvība
Protams, arī vergs un dzimtcilvēks kaut ko ēd un kaut ko velk mugurā, taču tā nav viņa paša brīva izvēle, bet gan kāda cita izdarīta un vienā vai otrā veidā viņam uzspiesta. Arī padomju cilvēks, ja viņam paveicās nenomirt soda nometnēs vai izsūtījumā, bija paēdis un apģērbies. Taču, kā mēs paši ļoti labi atceramies, pārtikas produktu izvēle bija ierobežota un valsts regulēta, tāpat kā apģērba vai izejmateriālu tā izgatavošanai izvēle bija ar varas gribu ierobežota.
Turklāt padomju verdzības pusgadsimtā tas tika uzspiests tik uzstājīgi un rupji, ka dažs labs no mums joprojām nav pilnībā pārvarējis nepatiku pret to ierobežoto un sliktas kvalitātes produkciju, kas bija pieejama pārtikas un apģērbu veikalos. Tādēļ pie mums atšķirībā no citām Eiropas valstīm joprojām diezgan lielā cieņā ir mājās jeb pašu gatavotas tortes, ievārījumi, marinēti gurķi un sēnes, tāpat kā individuāli darināts un piemeklēts apģērbs, mājokļa iekārtojums.
Nu jau šī tendence iet mazumā, un mēs šajā ziņā sākam līdzināties citām Eiropas valstīm, jo galu galā veikalā nopērkamajām precēm un to izvēlei nav nekādas vainas, taču muļķīgi būtu aizmirst pašu bēdīgo pieredzi ar nebrīves uzspiesto vienādību, pelēcību un bezgaršību. Iespējams, ka šodien daudzi cilvēki to vairs negrib atcerēties, nezina vai negrib zināt, taču tas nepadara šo pieredzi par nebijušu.
Tāpēc domāju, ka tieši personas izteiksmes un rīcības brīvība bija lielā mērā tas vadmotīvs, kas saliedēja tik lielas tautas masas cīņai par valsts brīvību un neatkarību pirms gadsimta ceturkšņa.
Mēs paši labi zinām, ka ne visās latviešu ģimenēs bija tieša padomju represiju pieredze un ne visās ģimenēs vecāki ar bērniem runāja par kādreiz bijušo Latvijas brīvvalsti. Tāpat mēs nevaram noliegt, ka daudzi cilvēki padomju laikā materiālā ziņā tīri labi dzīvoja. Tomēr ilgstošs un nospiedošs brīvības – cilvēka esībai tik būtiskās šķautnes – trūkums bija padarījis dzīvi gana netīkamu arī daudziem no viņiem.
Atgādinātā brīvība
Galu galā, lai mēs vispār varētu šodien runāt par šprotu eksportu, arī pašām šprotēm vajag brīvību “peldēt”, kurp tās grib, jo padomju laikā tās pašas bija ierobežotas “blata” produktu kategorijā. Un tieši tāpēc īstā saruna jau nav par “šprotēm”, bet gan par brīvību un arī par sūro grūto atbildību, ko sev līdzi nes brīvība. Protams, ka brīvība nozīmē arī daudz ko vairāk, nekā tikai apģērba un ēdiena pieejamību, taču paradoksālā kārtā tā nozīmē arī tik šķietami vienkāršas un sadzīviskas lietas.
Latvijas tautas un valsts pieredze liecina, ka vislielākā iespējamā brīvība un no tās izrietošā garīgā un materiālā labklājība ir bijusi sasniedzama tikai tad, kad cieņā ir bijušas vecās, labās Eiropas vērtības, kurām brīvība pamatā. Notikumi uz Austrumiem no Latvijas mums šopavasar – dalības ES un NATO desmitgades jubilejā – ļoti skaidri atgādina par nu jau it kā piemirsto brīvības un vērtību jautājumu.
Tā patiesībā ir galvenā robežšķirtne starp tiem, kam ir pa prātam Putina rīcība un kam nav. Tā nav robežšķirtne starp tautām un valodām, bet gan starp vērtībām un nozīmi, kāda tiek piešķirta cilvēka un tautas izvēles brīvībai.
Diemžēl Latvijas gadījumā dalījums izskatās pavisam kropls, ja daļa ļaužu, būdami ES un NATO brīvības un drošības telpā, spēj tīksmināties un ilgoties pēc brīvības atņemšanas citiem un sev pašiem. Jo mūsdienu Eiropā praktiski tikai ES un NATO vērtību telpā ir iespēja brīvi un atklāti paust savu viedokli, dzirdēt citu cilvēku viedokli, brīvi izvēlēties skolas saviem bērniem, brīvi veikt savu saimniecisko darbību un politiskās aktivitātes.
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (53)
putekliic 08.04.2014. 15.36
IR redakcija! Lūdzu izveidojiet pie komentāriem opciju “ignorēt”!! Tas nav ne grūti ne nedemokrātiski! Lai katram komentāru lasītājam ir BRĪVA IZVĒLE ne tikai nelasīt, bet pat neredzēt visādu troļu-diversantu (Ločmelis, latvijas_valsts, super_eye) KGB apmaksātos kretīnismus. Lūdzu!!!
2
Signija Aizpuriete > putekliic 08.04.2014. 16.18
http://g3.delphi.lv/images/pix/520×360/d62b8961/legalas-narkotikas-43179300.jpg
0
Anna Gaigule > putekliic 08.04.2014. 19.17
Piemēram, to varētu realizēt tā, ka līdzīgi kā var pieskaitīt sev “draugus”, var pieskaitīt “nedraugus”, kuru komentārus vispār nerāda.
0
Ieva 08.04.2014. 17.30
Pie labas dzīves pierod. Pie ērtībām arī. Tas, par ko cīnijāmies pirms 25 gadiem, ir tik pašsaprotams šodien, ir kļuvis par dzīves normu, ka vairs to nenovērtējam. Tagad, tāpat kā rietumnieki toreiz, nesaprotam, ka varēja būt pārtikas taloni, bija jāstāv garās rindās pēc vienīgajām ziepēm, cukura vai desas, un, iedzīvotāji bija tik neapzinīgi, ka šturmēja alkohola veikalu, kad tajā tika ievests šņabis. Tas nav bijis, nekad un nav taisnība, jo nevar tā būt principā.
Bija…
Par internetu jau domājam, ka tas pirms kara bija slikts, bet pirmais pc vispār tika uztaisīts astoņdesmitajos gados…
Bet nu demokrātija ir iedzinusi sevi slazdā, nu esam demokratizējušies tik tālu, ka jaucam to ar visatļautību. Neko nevar aizliegt, jo tak cilvēkam ir tiesības, skolniekiem to ir tik daudz, ka tāfeli vairs nedrīkst likt noslaucīt, zilie rīko maršus Rīgas centrā, jo minoritātēm ari tak ir tiesības, tiesas ir tik demokrātiskas,ka slepkavas staigā uz brīvām kājām vairākus gadus- līdz brīdim, kad pienāks viņu rinda, Rīgas Nami var nospekulēt miljonus un nekas, jo “tā gadījās”, Zolitūdes traģēdijā vainīgo nav, Ziedonis Caune var apgalvot ka video labi redzamā bise ir sprungulis, narkotikas ir kļuvušas legālas, jo atbilst likumiem, Balvos policisti var slepkavot cilvēkus, un procesuāli viss ir kārtībā…
Esam, esam tak demokrātiski, tik vai demokratizācijas svārsts nav aizgājis par tālu..
0
Laimīgā :) 08.04.2014. 15.47
Tiem, kas te stāsta par ES ietekmi uz Latvijas politiku – 90% ES direktīvām ir ieteikuma raksturs. Brīvību katrs ir pelnījis tik lielā mērā, cik pats par to cīnās.
22
0
-10
Atbildēt
+2
-8
Atbildēt
+2
-7
Atbildēt
+1
-3
Atbildēt
+1
-3
Atbildēt
0
-1
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+1
0
Atbildēt
+1
0
Atbildēt
+2
-1
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
+3
0
Atbildēt
+5
0
Atbildēt
+5
0
Atbildēt
+10
0
Atbildēt
+12
-1
Atbildēt
@Signija Aizpuriete > Laimīgā :) 08.04.2014. 16.20
http://www.kasjauns.lv/objs/news/lv/images/article-2470128-18E1B1B900000578-388_634x641_1382392803089.jpg
– Cīnamies, jenotēn! Kas nebija iespējamss “verdzības” gados, to var 4.maija režīma “brīvībā”! Uz priekšu,uplejisti!
0
Ieva Aile > Laimīgā :) 08.04.2014. 18.07
Nē,tagad mēs lepni staigājam humpalās.Pamēģini uzbūvēt māju tikpat lēti,kā PSRS laikos,cik toreiz vajadzēja maksāt par elektrību,nekustamo īpašumu?Un ārstēties,nopirkt zāles,salabot zobus?Vai kāds nevarēja dabūt darbu?Vai toreiz kādu lika ārā no dzīvokļiem par parādiem?Tajos laikos mēs,skolnieki mierīgi gājām vieni paši uz skolām un atpakaļ,nekas pat nebija dzirdēts par svešiem tēvočiem,kuru mašīnās nedrīkstēja kāpt un ņemt saldumus,neko nezinājām par narkotikām.Par piecpadsmit kapeikām kioskā varējam nopirkt saldējumu ,kuru turpat no kannas pārdevēja ar lielu karoti iesmēla un iemānīja vafeļformā. Pamēģini tagad izlasīt saldējumu,konfekšu sastāvu lielveikalā,kādi mēsli tur salikti iekšā un apsmidzināti ar garšas pastiprinātājiem…Studentiem maksāja stipendijas,lai viņi mācītos,nevis kā tagad,otrādi.Un par stipendiju studentu gados varēja izbraukāt visu padomiju,kāpt kalnos,braukt pa krāčainām upēm …Kas gribēja dzīvot labāk,varēja pelnīt ar tulpju sīpolu,mārrutku,rožu,stādu audzēšanu,tas toreiz atmaksājās pat nelielos daudzumos,tagad vajag simtiem hektāru,lai zemnieks izdzīvotu.
0
Ieva Aile > Laimīgā :) 08.04.2014. 19.03
Un kāpēc vajadzēja komunālajos dzīvokļos dzīvot?Mani vecāki vispirms dzīvoja īrētā jumtistabiņā,līdz saņēmās uztaisīt savu privātmāju(apbūves gabalus toreiz piešķīra par velti).No kā tik toreiz netaisīja mājas -no veciem dzelzceļa gulšņiem,no vecu nojauktu staļļu un šķūņu kokmateriāliem,siltinājumam ņemot izdedžus,no zāģu skaidu betona… Stipendijas nebija pasakainas,bet arī transports nebija dārgs. Atceros pingvīnus,bijām ekskursijā uz Igauniju,visi skrējām nogaršot daudzās markas un šķirnes…līdz atskārtām,ka mutē paliek tāda dīvaina ķīmiska garša no visiem šiem aromatizētajiem izstrādājumiem.Vēlāk redzēju,kā saulē atstāta sarkana ”limonāde” pamazām paliek bezkrāsaina :D Pēc tam uz ārzemju brīnumiem jau sāku skatīties ar reālu skatu. Bet internetā es sēžu tāpēc,lai parādītu,ka šī rietumu paradīze nemaz nav tik paradīziska,kā mums cenšas iestāstīt. http://www.youtube.com/watch?v=dHL5U2Fl6OI
0
dace_ampermane > Laimīgā :) 08.04.2014. 21.05
ēriks ir prātā nenobriedis duračoks kurš braukā ar dēli, uzmanies, nenolauz kaklu!
0
Andris Jautriņš > Laimīgā :) 08.04.2014. 21.17
Nē, klejotāj, Ēriks ir prātīgs cilvēks. Bet tāds, kurš saukājas, pats tāds ir.
0
Ieva Aile > Laimīgā :) 09.04.2014. 00.44
Paldies,aivark,bet pagaidām nav bijusi vajadzība labot zobus.
0
Ieva Aile > Laimīgā :) 08.04.2014. 21.48
Paņemsim konkrētu situāciju.Uzņēmumam nav naudas,lai nomainītu nolietojušos sūkni un samaksātu elektriķiem – automātiķiem par iekārtas uzstādīšanu,bet bez šiem agregātiem iekārtas var darboties tā uz procentiem 60% efektivitātes.Ko vajadzētu darīt šo iekārtu operatoram?Kā strādāt?
0
Egitazz > Laimīgā :) 09.04.2014. 10.03
Jo viņam dzīves jēga nav panckās un parpalās.
====
te dzīves jēga nav, te viņš ļoti cieta PSRS laikos, jo nebija “panckās un parpalās”.
0
ievuliitis > Laimīgā :) 09.04.2014. 01.16
“kur es būtu pieminējis savas nelaimes,kādas tās ir”
Neuzmanīgi lasu Jūsu komentārus, bet pat es trešo reizi lasu par attīrīšanas ietaisēm. Ja nemaldos, tad Talsos.
0
Ieva Aile > Laimīgā :) 08.04.2014. 21.27
betijacelmale,var jau nosaukt sistēmas kritiku par:”vainot visus savās nelaimēs”,bet kur es būtu pieminējis savas nelaimes,kādas tās ir?Man par tām nekas nav zināms.
0
dro > Laimīgā :) 08.04.2014. 22.07
Ēriks. Ļoti vienkārši – maini uzņēmumu:)
0
Egitazz > Laimīgā :) 09.04.2014. 10.01
lno
nē, mierīgi traucē dzīvot daži “īstie latvieši”, kas veica 90.gadu prihvatizāciju un tagad turpina valsts pasūtījumu zāģēšanu, skaidrojot saviem uzticamiem vēlētājiem, ka pie visa vainīgi krievi okupanti, bet Krievijā zog vēl vairāk.
0
Ieva Aile > Laimīgā :) 08.04.2014. 20.17
betijacelmale,kurš par to strīdas? :)Netaisos slavēt padomju sociālismu.Vēlreiz atkārtošu:ja PSRS laiki bija slikti,tas nav pamats,lai idealizētu mūsdienu kapitālismu.Kas tā par modi – ja viena lieta ir slikta,ar lieliem trūkumiem,tūlīt vajag atrast kādu citu lietu,kuru nekritiski slavēt un celt debesīs?!Tas ir taisnākais ceļš,kā no viena grāvja iebraukt otrā!
0
Signija Aizpuriete > Laimīgā :) 09.04.2014. 09.33
——betijacelmale:”(..) Tāpēc viss ir relatīvs.”
===============================================================================
Protams,jo kas gan ir Zolitūdes traģēdija pret Černobiļas(Fukusimu neminēt)?!
Brīvajā un neatkarīgajā LV haltūristu nav,jo nevar būt. Bet izmeklēšanas turpinās – komisijas, eksperimenti utt.,utml.,- ko nevarēja atļauties LPSR, to var darīt Jevropas LV!
Zolitūdes traģēdijā vainīgos gaida diezgan mīksts sods
http://www.youtube.com/watch?v=bpkGMjjkYkY
0
dro > Laimīgā :) 08.04.2014. 21.39
Ēriks. Vēlreiz atkārtošu:ja PSRS laiki bija slikti,tas nav pamats,lai idealizētu mūsdienu kapitālismu.
____________________
Paradīze zemes virsū nebūs nekad. Attīstītākās rietumu valstīs tikai tuvojas tādam labklājības līmenim, bet jau sākas regress, jo siltumnīcas cilvēks izlaižas. Tici man, Ērik, ar kritizēšanu Tu turību nesasniegsi, jāstrādā:)
0
Ieva Aile > Laimīgā :) 09.04.2014. 07.18
betijacelmale,nu un vai apraksti par attīrīšanas iekārtu darbu, un tas,ka par bargu naudu būvētas iekārtas strādā neefektīvi,tām nav atvēlēti apsaimniekošanas līdzekļi,tiek piesārņota daba,turklāt darbiniekiem,kas šajā situācijā tāpat neko nevar darīt,lai uzlabotu situāciju,maksā grašus,ir mūsu valsts,pašvaldību attieksmes kritika vai personīgo nelaimju apraksts un žēlošanās?! :D
0
janis17 > Laimīgā :) 09.04.2014. 00.28
Ēriks Nē,tagad mēs lepni staigājam humpalās.Pamēģini uzbūvēt māju tikpat lēti,kā PSRS laikos,cik toreiz vajadzēja maksāt par elektrību,nekustamo īpašumu?Un ārstēties,nopirkt zāles,salabot zobus?
_________________________________________
No visas sirds, ērik, novēlu tev labot zobus psrs laikos, vēlams skolā vai kara komisariātā, pirms dienesta padomju armijā :)))
0
brigita_damme_rtk_lv > Laimīgā :) 09.04.2014. 08.39
Skaidrs. Esmu dzimis un audzis ellē, kur apkure un ūdens katlos par brīvu – tatad grēcinieks vai kāds no velliem. Tagad iestājusies paradīze – apkuri atslēdza un par ūdeni jāmaksā ar dievu piešķirtiem grašiem. Avīzēs lasu, ka spārni jau man izauguši, tik nezinu, kur āža kāju noslēpt.
Vēl komunists,prezidents Bērziņš nav trīs reizes nodziedājis, bet jūs jau trīs reizi esat nolieguši sevi. Savu dzimšanu, augšanu, attīstību, izglītību un visu to, kas jūs tādus ir izveidojis. Jebšu jūs, sterili, tā teikt “de jure” tik auguši un tad pēkšņi ar kaut kādu dekrētu no kolbas brīvībā izsviesti? Vai tiešām ir tāda bērnības trauma, ka ar jums nekas labs nav noticis. Nu labi, ja kāds jaunāks, vai viņu vecāki tikai nelaimīgi bijuši? Pat sagaidot jūs šai pasaulē? Ja kāds sastāv tikai nototālas ideoloģijas, tad man viņu patiesi žēl. Žēl gan par tiem laikiem, gan par šiem, jo tāds cilvis ir vairāk iespaidojams nekā pats spējīgs atšķirt labu no ļauna. Un nebūs atkal kādā kremļa, baltā nama vai kādā citā tornī gailis trīs reizes nodziedājis, kad jau būs noliegts laiks, ko šobrīd saucam par tagadni…
0
ievuliitis > Laimīgā :) 08.04.2014. 20.08
Ērik, tu vēl aizmirsi pastāstīt par “no darba atnestiem” celtniecības materiāliem, kas stipri palētināja māju celtniecības izmaksas. Veselas paaudzes bija pieradinātas pie tā, ka “nest no darba” tas nav nozagts. Tā tika nobaroti mājlopi ar kolhoza lopbarību, tā ģimenes locekļi lietoja “no darba atnestas pildspalvas”. Diegus un traukus, audumus un sviestu… Bērnudārzu, skolu, slimnīcu un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu darbinieki nāca mājās, nesot smagas somas ar “ietaupītiem” produktiem, ko izlietoja ģimenēs vai pārdeva tālāk. Par attaisnojumu tam kalpoja atruna, ka nemaksā jau normālas algas, tas kompensācijai. Vai cilvēku masas, kas atsēdēja darba stundas kafiju dzerot un garās pīppauzēs, rupjas pārdevējas un apkalpojošās sfēras darbinieki. Un arī te spārnots teiciens – “kā man maksā, tā es strādāju”.
Cilvēki pa okupācijas laiku bija aizmirsuši, kas ir kārtīgs darbs. Tie, ienākuši šodienas dzīvē, gribēja strādāt, kā sociālismā, bet saņemt, cik un kā grib? Tāpēc tiem neatkarība vairs nav vajadzīga?
Tavā saulainajā bērnībā cilvēki smaka cietumos un tika indēti psihenēs par brīvdomāšanu. Uz miļjonu represēto cilvēku kauliem stāv visas sociālisma triecienceltnes, kanāli, dzelzceļi, pilsētas un HESi. Pateicoties viņu vergu darbam tev bija lēta elektrība mājās. Balandas zupa un sasmacis ūdens, ko tie saņēma, būvējot HESus stipri pazeminaja elektrības pašizmaksas.
0
ievuliitis > Laimīgā :) 08.04.2014. 21.14
Ko biju piemirsusi, pedofīli un sadisti ir bijuši arī okupācijas laikā. Par to nerakstīja avīzes, to fotoroboti nebija izlīmēti pie skolām un sabiedrība dzīvoja pārliecībā, ka nekā tāda mūsu dzīvē nav. Satiksme gan nebija tik intensīva un pirmklasnieki – kurš pēc pirmās mācību nedēļas, kurš pēc pirmā mēneša vai ceturkšņa jau mācēja līdz skolai tikt paši. Jā, automobiļu uz ielām bija maz. Daudz kur pat luksofori nebija vajadzīgi. Augsts automobilizācijas līmenis ir gan zināms pārticības rādītājs, gan drošības apdraudējums. Tāpēc viss ir relatīvs.
Ja runājam par nekritisku slavēšanu, ar ko es, vismaz man tā šķiet, nekad neesmu aizrāvusies, Jūs esat tieši otrādi – absolūti kritisks. Ja palasa Jūsu komentārus, varētu domat, ka nabagākas un bezcerīgākas valsts, kā Latvija, uz zemeslodes nav. Izejot uz ielas, tiekoties ar cilvēkiem, sarunājoties, bilde ir savādāka. Man ir zināmi cilvēki ar ļoti maziem ienākumiem. Gan vientuļi pensionāri, gan ģimenes ar bērniem un vienu strādājošo. Krīzes laikā pati uz savas ādas izbaudīju pat ļoti spiedīgus dzīves apstākļus. Ja sēdētu šeit un vainotu visus savās nelaimēs, tā arī sēdētu un raudātu, nekas nebūtu mainījies. Lietas ir tādas, kādas mēs tās gribam redzēt. Cits humpalu drēbēs iet zemu noliecis galvu aiz kauna. Cits augstu paceltu galvu ar smaidu uz lūpām. Jo viņam dzīves jēga nav panckās un parpalās.
0
dro > Laimīgā :) 08.04.2014. 18.35
Ēriks. Tev atšķirībā no manis, bijusi saulaina bērnība, tādēļ neesi interesējies par apkārt notiekošo. Privātmājās dzīvojošo skaits padomju laikā nav salīdzināms ar komunālajos dzīvokļos mītošajiem. ‘Ja bija jātaisa operācija, tad arī padomju laikā dakterim deva naudu aploksnē /tā ir padomju tradīcija/. Elektrība bija lēta, par ūdeni nebija jāmaksā, bet tā kvalitāte bija tikpat zema kā zobu dakterēšanai. Kas attiecas uz pasakainajām padomju stipendijām, tad jau Tu acīmredzot esi bijis kāds Ļeņina stipendiāts:)
Varu atgriezt Tev paša doto padomu – gribi dzīvot labāk, nesēdi internetā, bet dibini savu uzņēmumu. Kas attiecas uz saldējumu, tad Tev vajadzētu atcerēties Pingvīnu, kādas rindas tur stāvēja, aizņemot pat Brīvības ielas braucamo daļu, laikam bija apnicis padomju plombīrs?:):):)
0
dro > Laimīgā :) 08.04.2014. 17.41
Pret rakstu jau nav ko iebilst, tādēļ sovoku aģitātori cenšas uzbrukt autores personībai, bet nekas jau nesanāk – nav ne atmaskojumu, ne aprātības, tikai bespēcīgs naids…
Vai tad dzīvojam sliktāk kā padomju laikā? Vai kāds staigā Sarkanā kvadrāta gumijas zābakos vai 1. maija apavos? Džnsas, kuras padomju laikā maksāja 150 rbļ un veikalā nebija nopērkamas, tagad var iegādāties par 28 Ls, cik euro parēķiniet paši:) Cik bija tādu, kuri varēja tikt pie sava auto, kā ar ceļojumiem uz pūstošajiem rietumiem, nemaz nerunājot par iespējām lasīt, skatīties un sacīt visu, kas uz sirds?
Mierīgi dzīvot traucē padomju laikā iedauzītā “uravņilovka” – ne tik daudz uztrauc paša rocība kā tas, ka citam ir vairāk. Gribat atkal ” po odnoi bulke v odņi ruki”, “sgiņ, dura, eto moja kura”?:)
0