Pēdējais vārds

Saeimā notiks 2.lasījums likumprojektam „Grozījumi seksuālās un reproduktīvās veselības likumā „Par obligātajām konsultācijām sievietēm pirms 1.grūtniecības pārtraukšanas””

Mūsu Satversmē teikts, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un taisnīgu tiesu. Es esmu cilvēks, tikai ļoti maziņš. Man ir rokas un kājas ar visiem pieciem pirkstiem, manās krūtīs pukst sirds un man ir pavisam cita asinsgrupa nekā manai mātei. Es lūdzu pēdējo vārdu.

Es zinu, ka nogalināt senāk skaitījās slikti. To noliedza likumi, kas ir augstāki par cilvēka saprašanu, bet kuri pasaulē darbojas kopš neatminamiem laikiem. Viss plaukst, tad uzzied un nes augļus. Augļi nobriest, iet bojā un atstāj sēklas, no kuriem atkal rodas plaukšana, ziedēšana un jaui augļi. Auglība tūkstošiem gadu bija Dieva svētības apliecinājums it visam – rudzu laukam, ābelei, lopiem un cilvēkiem. Ja grūtās dzemdībās bija jāizvēlas starp mātes un bērna dzīvību, izvēle tika izdarīta par labu tam, kurš vēl nav paspējis dzīvot šajā brīnišķīgajā pasaulē. Tas bija tikai taisnīgi. Jā, cilvēki, tāpat kā dzīvnieki nogalināja citas radības, lai paēstu, taču cita cilvēka nogalināšana savu ērtību vai savtīgo interešu vārdā skaitījās vislielākais grēks.

Tikai pavisam nesen cilvēki izdomāja, ka nogalināt cilvēkus ir atļauts. Mūsu laikos līdz zināmam vecumam drīkst nogalināt ļoti mazus bērnus. Cilvēku nosauc citā vārdā, pielīdzinot dārzenim vai dzīvniekam, un tad sašķaida.

Augsti godātā tiesa! Tas ir pārāk ļauni, prātam neaptverami cietsirdīgi un netaisnīgi, lai turpinātos ilgi. Visas ļaunās lietas pasaulē agri vai vēlu beidzas, jo ļaunums ir iznīcinošs un cita starpā tas iznīcina pats sevi. Ļaunums nes nāvi arī pats sev, jo cilvēku, kas nes ļaunumu kļūst arvien mazāk – tie ļaunuma pēc nepiedzimst. Tādēļ visas ļaunās varas agri vai vēlu aiziet bojā un visas valstis, kurās ļaunums valda, sagrūst. To vietā nāk valstis, kur valda mīlestība un dzimst bērni.

Māmiņ, tēti! Es neesmu auglis! Es esmu bērns. Ja man būs ļauts, es piedzimšu un man būt tikpat gaiši mati un zilas acis kā jums. Es zinu daudz vairāk nekā jūs. Ja jūs zinātu to, ko zina VIŅŠ, kas visam pasaulē liek notikt, ritēt, plaukt, augt un vairoties, jūs nekad negribētu mani nogalināt. Man ir jāpiedzimst. Citādāk es nebūtu radies. Es nezinu, vai varu solīt būt ļoti derīgs, talantīgs, skaists vai citādi izcils cilvēks. Bet paskatieties uz sevi – vai jūs abi ar tēti tādi esat? Un vai tādi ir visi cilvēki jums apkārt?

Taisnā tiesa! Vai cilvēki, kuri ir apzaguši mūsu valsti, kuru vainas dēļ no Latvijas 20 gadu laikā aizbraukuši ap pusmiljons cilvēku, bet kuru uzturēšanai valsts joprojām izdod tūkstošus un miljonus latu, ir derīgi? Laikam tomēr ir, jo viņiem tiek ļauts dzīvot. Arī tādiem cilvēkiem ir jābūt pasaulē.

Taču Tev, māmiņ, es gribu klusiņām pačukstēt ko ļoti svarīgu un slepenu, ko tev neteiks neviens cits: es esmu radies tieši tādēļ, ka ļoti mīlu Tevi un mīlēšu visu tavu mūžu. Tici man – cilvēki, kas stāsta, ka es vēl nemaz neesmu cilvēks, melo. Viņi zina, ka Tev ļoti gribas ticēt, ka es neesmu cilvēks, un tādēļ apmānīt Tevi būs pavisam viegli.

Lielākā daļa no cilvēkiem, kas saka, ka mani drīkst nogalināt, tā saka tikai tādēļ, lai apliecinātu, ka paši ir darījuši pareizi, izvēloties nogalināt. Tieši tādēļ viņiem ir tik svarīgi, lai arī Tu nogalini. Cilvēka dabā ir bara instinkts. Cilvēkam neapzināti šķiet, ka atbildība ir mazāka, ja noziegums ir izdarīts grupā – pēc iespējas lielākā grupā. Jo vairākumam taču ir spēks un taisnība, un tūkstošiem reižu atkārtoti meli kļūst par patiesību. Lielākā daļa cilvēku, kas saka, ka mani drīkst nogalināt, ir izauguši ļaunuma valstī, kurā noziegumos un melos bija iesaistīta visa tautu. Viņi ir pieraduši pie tā. Viņi nosauc bērnus par augļiem un tik ilgi atkārto, līdz paši notic, ka bērni ir augļi. Cilvēki ir gļēvi un nespēj atzīt savas kļūdas, jo netic tam, ka pēc nāves vēl nekas nebeidzas. Cilvēki netic, ka tiek piedots pat vislielākais ļaunums, ja tikai mēs to apzināmies un vēlamies, lai tas tiktu piedots.

Tādēļ es zinu, ka zem šī mana pēdējā vārda būs tik daudz argumentu, kas vēl un vēlreiz apgalvos, ka nogalināt ir labi. Jo viņi paši ir nogalinājuši un grib pēc iespējas vairāk līdzzinātāju.

Arī žurnālistes un sabiedrībā pazīstamas sievietes, kas labprāt runā par valsts nozagšanu un sabiedrības interešu ignorēšanu, nelabprāt atzīst, ka ir līdzdalīgas pasaules nozagšanā un sabiedrības degradācijā, jo ir nogalinājušas savus bērnus. Latvijā divdesmit gadu laikā ir nogalināti ap pusmiljons bērnu, tātad, visticamāk, ka viņas arī ir nogalinājušas.

Ja jau tiešām nogalināt ir labi, kādēļ viņas atklāti nerunā par to, cik un kā nogalinājušas? Kādēļ neviena nelielās ar abortu skaitu – ja jau tas ir kaut kas līdzīgs melones sagriešanai vai laba sakņu biezeņa pagatavošanai?

Ja Tu mani nogalināsi, Tu iznīcināsi un noslēpsi visu, kas par to atgādina, bet atmiņas nobāzīsi tumšākajā dvēseles stūrī. Taču ko vēlāk darīt ar šīm atmiņām, to neraksta ne LR likumi, kas mani atļauj nogalināt, ne arī organizācijas, kas saka, ka Tev ir „tiesības izvēlēties”. Šīs atmiņas kāps uz augšu visnepiemērotākajos brīžos un uzdos Tev kailus un sāpīgus jautājumus. Apziņa, ka es tomēr biju cilvēks un varēju dzīvot, Tev neliks miera, kaut arī Tu nekad nevienam nesacīsi, ka es biju. Jo Tu pati to zināsi.

Māmiņ! Cilvēku gļēvuma un melu dēļ, un domājot par to, vai tomēr ļaut man piedzimt, Tu neesi gulējusi vairākas naktis. Tev ir ļoti grūti un tev var šķist, ka grūtību iemesls esmu es. Taču es tikai uz brīdi būšu grūtība, bet visu atlikušo mūžu – prieks. Patiesība ir tieši pretēja tam, ko viņas stāsta – mani nogalinot, Tu iegūsi tikai brīdi atvieglojuma, bet garu mūžu, kurā nevarēsi tikt vaļā no lienošas vainas apziņas. Uz brīdi līdzēs iepirkšanās lielveikalā, jaunas drēbes, ceļojums, alkohola deva vai dārgas šķirnes suns, kas jums abiem ar tēti jau ir padomā.

Taču cauri šiem brīžiem augs patiesība – lēnām un nemanāmi, kā zāles stiebrs pa spraugu izspraucas cauri pusmetru biezai betona plāksnei. Tā tevi mocīs, kaut neviens cilvēks pasaulē nezinās, ko esi izdarījusi. Šajos brīžos Tev būs bezgala skumjas un tukšas acis, jo tās redzēs mani, bet rokas nekad nevarēs aizsniegt, samīļot un lūgt man piedošanu. Es negribu, ka bez manis Tu nokauj savu sirdi. Patiesība nav nokaujama. Es negribu, ka Tev sāp, māmiņ. Latvijā jau tāpat ir pārāk daudz sieviešu ar skumjām un tukšām acīm.

Es mīlēšu Tevi un tēti. Es dzīvošu, iemācīšos staigāt, runāt, smiešos, raudāšu un arī man reiz piedzims bērni. Un arī viņi mācīsies staigāt, runāt, augs un mīlēs un nesīs daļiņu no jums. Lai vai kādas īslaicīgas grūtības jums ar tēti būs manis dēļ jāpieredz, jūs būsiet klausījuši patiesībai un uzņēmušies atbildību par prieku, ko sagādāja līdzdalība manis radīšanā.

Un jūs būsiet radījuši mūžību. Jo dzīvība, tāpat kā patiesība, ir mūžīga.

Autore ir dzejniece