Prezidents: Iepriekšējie kandidāti neatbilda šā īsā perioda vajadzībām

Intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu

Saruna ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu notika otrdien – valdības vadītāja amatā jau bija nosaukta Laimdota Straujuma, bet runas par konkrētiem amatiem konkrētām partijām vēl bija priekšā.

Kā vērtējat Valda Dombrovska darbu aizvadītajos nepilnajos piecos gados?

Katrā gadījumā tādu precīzu atbildi varēs dot pēc kaut kādas laika distances. Vai slikti, vai labi. Es pat nezināju, ka būs tāds jautājums, bet es paņēmu šos “Eurostat” datus par kopprodukta attīstību uz 2011.gada beigām (rāda tabulu – red.). Kas ir kopumā mums par problēmu – mums attīstības temps vienādā periodā, salīdzinot ar pārējām valstīm, it sevišķi ar mūsu mērķa zemi – Vāciju, ir daudz lēnāks kaut pie mazas bāzes. Par Šveici nerunāsim, tas varbūt ir kaut kas cits, lai gan vairāk salīdzināms pēc iedzīvotāju skaita.

Tāpēc teikt, ka bija labi vai slikti – es katrā gadījumā neesmu piekritējs tam, ka tikai taupība ir risinājums. Kāpēc es tā domāju? Man bija iespēja iepazīties ar Skandināviju. Es sāku bankā – gan 1993.gadā Norvēģijā, gan Zviedrijā, gan Somijā. Kā viņi risināja? Somiem tā krīze bija visdziļākā, prasīja sešus gadus, lietojot gan monetāros, gan fiskālos mehānismus. Tāpēc mans uzskats, ja mēs lietotu balansēti abus mehānismus…

Jūs tagad sakāt, pirmkārt, ka taupība nav vienīgais mehānisms, otrkārt, ka vajadzēja arī monetāros mehānismus – valūtas kursa izmaiņas. Vai jūs tagad sakāt, ka tas ceļš, kuru Latvija gāja, kuru iezīmēja Starptautiskā Valūtas fonda programma, nebija pareizs?

Tas varēja būt elastīgāks – es to gribēju teikt.

Varēja devalvēt [latu]?

Jā, varēja tā piecpadsmitnieka [15% svārstību koridora ] robežās varēja.

Jūs domājat, ka tā vajadzēja darīt?

Jā. Ne par velti tie 15% tur bija ielikti. Tas jau nebija netīšām.

Nu, labi, tas bija Godmaņa lēmums. Vai Dombrovskim vajadzēja to lēmumu mainīt?

Nē, viņš vairs nevarēja mainīt, bija par vēlu.

Bet cik lielā mērā tas, kas notika tālāk, ir Dombrovska atbildība, un cik lielā mērā tas ir Latvijas Pirmās partijas un Tautas partijas lēmums 2008.gadā, vienojoties ar Starptautisko Valūtas fondu?

Ja skatās no atbildību viedokļa, kāpēc mēs nonācām tādā situācijā, tur, protams, ir daudz garāks ceļš un daudz vairāk cilvēku iesaistīts. Bet tieši par Valdi Dombrovski personīgi es domāju, ka viņš izdarīja visu, ko cilvēcīgi varēja. Viņš bija godīgs, man nav nekādu šaubu par to. Vai viņš vienmēr bija līdz galam izlēmīgs… Bet politikā bieži vien, lai ietu uz priekšu, ir vajadzīgs kompromiss. Es nevaru visu vērtēt, jo viņam ne sevišķi rūpīgi sekoju, lai saprastu, kur bija vajadzīgs kompromiss, kur ne. Vienīgais, ko varu droši teikt, ka tajā krīzes situācijā reformās tomēr varēja drošāk iet uz priekšu.

Pēc sarunas ar jums 27.novembrī Latvijas sabiedrība redzēja Valdi Dombrovski tādu, kādu nekad nav redzējusi – ar ļoti redzamām emocijām sejā. Ir dažādi tulkojumi par to, kādas tās bijušas. Ko jūs viņam pateicāt, kas viņu tik ļoti satrauca?

Tā bija cilvēcīga, atklāta saruna par situāciju.

Bet viņš bija redzami satraukts. Ko jūs viņam tādu pateicāt?

Mēs vienkārši apspriedām reālo situāciju, kā rīkoties, kā iet uz priekšu. Es teiktu tā – šis bija pēdējais salms, šī Zolitūde. Jo viņš saprata, ka tālāk iet [nevar], ja esošajā koalīcijā nevar pieņemt lēmumus. Zolitūde nebija pamats, tā bija pēdējais piliens, kā latviski pareizi saka, šajā te lietā, ka jādara ir kaut kas tāds, lai varētu tomēr kabinets būt spējīgs. Viņš jau pirms tam šo te [valdības koalīcijas modeli] četri plus mēģināja tādā evolucionārā ceļā, bet tas viņam nesanāca. Tīri loģiski mēs runājām par situāciju, un viņš nonāca pie secinājuma, ka neredz ceļu uz priekšu.

Ja tas bija loģiski un cilvēcīgi, kas viņā izraisīja šīs jūtas?

Šo jautājumu man sevišķi prasa ārzemnieki, jo viņi nesaprot, kas arī ir loģiski, kāpēc viņš atkāpās. Jo viņš galīgi nebija tas, kurš bija “malējais” šajās lietās. Es viņiem saku, ka diemžēl tā situācija ir daudz sarežģītāka. Jautājums bija par koalīcijas darba spēju uzlabošanu. Tā bija. Mums tā saruna bija… es tiešām viņu uztveru par godīgu, kārtīgu cilvēku, kas ļoti saprātīgi lietas vērtē. To, ka viņš ir neatkarīgs savos lēmumos – (bijusī Dombrovska preses sekretāre, tagad prezidenta Bērziņa preses sekretāre – red.) Līga [Krapāne] jau zina, cik viņš ir, neteiksim, stūrgalvīgs, bet viņa lēmumus nav tik vienkārši izmainīt. No manas puses nebija ne mazākā spiediena. Varbūt nav tā labi teikt, bet es viņu uztveru, neteiksim, kā dēlu, bet kā cilvēku, kuru vajadzētu tomēr virzīt… It sevišķi [ņemot vērā] šo te viņa 4,5 gadu pieredzi, kas būtu arī turpmāk jāizmanto, lai mēs varētu iet straujāk uz priekšu, dabūt vismaz attīstības kāpumu.

Kur jūs viņam redzat vietu nākotnē?

Es baidos to laist… es katrā gadījumā domāju, ka viņam karjera ir iespējama augstāk par komisāra karjeru.

Vai jūs domājat, ka viņš varētu būt Eiropas Komisijas prezidents?

Nē, es vienkārši saku, ka ir tomēr labas iespējas viņam ieņemt augstāku vietu nekā komisārs.

Es mēģinu minēt, kas tas varētu būt. ANO ģenerālsekretārs? Tās vietas jau nav tik daudz.

Ne, ne, es domāju ANO ir tomēr… it sevišķi pēc tikšanās ar Banu Kimūnu, domāju, ka viņš ir cilvēks vietā.

Es domāju par Eiropu, [Dombrovskis] tomēr var daudz ko darīt. Vēl jau īsti nav apzināta tā situācija par banku uzraudzību, attīstību. Es varbūt tagad pēdējā mēnesī neesmu pasekojis, bet tur ir tik daudz darāmā un tik sarežģīti jautājumi, ka viņš būtu vienkārši izcils kādā vadošā postenī, jo viņš tās lietas saprot.

Vēl pāris konkrēti jautājumi par sarunu ar Dombrovski – vai jūs ar kādu konsultējāties pirms šīs sarunas par iespējamību, ka Dombrovskis varētu atkāpties?

Nebija nekādas sarunas par to. Viņš atnāca ar jautājumu, ko tad darīt? Pamatjautājums bija, kā tomēr dabūt lemtspējīgu koalīciju, kas varētu nostrādāt līdz vēlēšanām.

Vai jūs vai jūsu pārstāvji nebijāt runājuši ar Saeimas priekšsēdētāju par iespēju, ka Dombrovskis varētu atkāpties?

Nebija nekādas sarunas. Es domāju, ka viņa lēmums bija arī viņiem pārsteigums.

Par Zolitūdes traģēdiju. Jūs to televīzijā nosaucāt par milzīga skaita cilvēku slepkavību. Tas piesaistīja sabiedrības uzmanību – tieši šis formulējums. Pret šādu traktējumu iebildusi prokuratūra, kas saka – slepkavība tomēr ir apzināta cilvēku nonāvēšana. Vai jūs turaties pie šī formulējuma?

Varbūt tīri no prokurora viedokļa tas ir apstrīdams. Es par to baidos strīdēties, jo es, to sakot, nevērtēju situāciju juridiski. Bet ir acīmredzami ļoti daudz tāda [informācija], kur nav jābūt sevišķi gudram speciālistam, [lai saprastu], ka visa šī ķēde noveda pie tāda rezultāta. Vismaz man tā šķiet. Teiksim, ka īpašnieki nenopirka zemi, [lai gan] tur zemes pietiek, bet centās vēl uzlikt [dārzu] ēkai virsū – tas vienkārši bija ārpus jebkāda saprāta. Es ceru, ka tas viss pierādīsies. Jo kaut kas jau deva to impulsu, ka tā notika.

Tas formulējums jums nāca prātā spontāni vai jūs jau bijāt to iecerējis?

Es nebiju neko gatavojis, man nebija neviena rakstiska vārda. Es biju visu vakaru nosēdējis un noskatījies [televīzijās] situāciju. Lai nu ko, bet prese to parādīja ļoti precīzi un konkrēti. Mani pārsteidza tas, kā mans dēls noreaģēja – tajā pirmajā vakarā par signalizācijām. Varēja redzēt, ka puisi tovakar pārņēma šausmas, skatoties to visu. Neesmu pārliecināts, ka viņš uztvēra pēc būtības, kas [Zolitūdē] notika, bet tā reakcija bija, ka viņš ap vienpadsmitiem vakarā caur “Googli” bija sameklējis un teica – redz, mums arī nav šīs signalizācijas, mums vajadzētu. Mēs bijām laukos. [Viņš teica], vajadzētu te laukos, tad padomāja, – varbūt Rīgā vispirms, jo tur mēs esam vairāk. Otrajā rītā pirmais vārds bija – vai tu neaizmirsi, vai mums nevajag jau šodien [to nokārtot]? Viņu tas bija tā ietekmējis. Saliekot kopā, [mans paziņojums televīzijā] bija spontāni. Es nebiju pilnīgi nevienu teikumu gatavojis. Tas bija tīri cilvēcīgs vēstījums. Tāds man tobrīd bija saformējies apziņā.

Par tālāko, kas notiks. Jaungada runā jūs teicāt, «mēs visi gaidām atbildes uz jautājumiem, kā tas varēja notikt, kādēļ un kam par to ir jāatbild. Ir svarīgi atrast ne tikai vainīgos, bet arī saprast, kādēļ tas notika, lai novērstu šādu situāciju iespējamu atkārtošanos nākotnē». Vai kriminālizmeklēšana, kas patlaban ir vienīgā, kas notiek, spēj atbildēt uz šiem jautājumiem?

Protams, izmeklēšana ir objektīvi nepieciešama. Tas kopumā būs ļoti sarežģīts process. Kā to veidot, es nezinu, man nav tādas pieredzes, lai teiktu – vēl vajadzētu to un to.

Bet kriminālizmeklēšana var noskaidrot, kurš atbilstoši spēkā esošajiem likumiem ir pārkāpis likumus vai noteikumus. Varbūt tie likumi ir nepareizi, varbūt noteikumi ir nepareizi? Kas to var vērtēt, kā to mēs izdarīsim?

Par to vakar bija viena no pamatsarunām [ar Straujumu] pirms nominēšanas. Cik tālu mēs esam… Tur ir tā viltīgā situācija, ka no 1.februāra ir jāstājas spēkā jaunajam Būvniecības likumam. Cik tālu mēs esam sagatavojušies, lai to varētu realizēt. Kas tajā jāmaina tūlīt, tas būs dikti sarežģīts process. Man visu laiku sūta e-pastus un ir dažādas informācijas par šo nepieciešamo rīcību. Tā, protams, ir ļoti dažāda no dažādiem avotiem, bet, kas, pirmkārt, parādījās izmeklēšanā…

Es atvainojos, bet vai nevajadzētu tomēr izveidot kādu izmeklēšanas komisiju, kas skatās uz šiem jautājumiem sistēmiski?

Bet kā, ne nu… (domā) Katrā gadījumā man šķiet, ka viņa nevar… Nez vai jēga būtu Saeimas izmeklēšanas komisijai. Tas tomēr būtu profesionālais darbs. Tas ir arī [tas], kur visi no ārpasaules ir solījuši palīdzēt, lai saliktu tomēr puslīdz to likumdošanu atbilstoši, nerunājot par kriminālo…

Bet kas spēj nonākt pie neatkarīgiem secinājumiem par mūsu likumdošanas un būvniecības sistēmas trūkumiem, kas to spēj izdarīt?

Nu, katrā gadījumā… Izejot no šīs ļoti sarežģītās sistuācijas, cik es saprotu, tur ir pat daļa normatīvu, kas nemaz nav faktiski…

Kas to konstatēs?

Pamatā tai jābūt vietējai, viennozīmīgi.

Kāda ministrija, Ministru kabinets, kas to izdarīs?

(domā) Ministrija, es domāju, ir izpildītājs, kurai savs darbs darāms. Tur ir milzīgs apjoms jāizdara. Ministrija katrā gadījumā, domāju, tā nevarētu būt. Es jau to esmu teicis, ka man šķiet tur vajadzētu – tomēr ir mums vecie celtnieki. Būtībā vajadzētu abas puses – vecos un…

Tie būtu izpildītāji, bet kāda organizācija, kāda būtu tā forma? Viņi taču to nedarīs savā brīvajā laikā kā hobiju? Vai nevajadzētu tomēr izveidot tādu neatkarīgu izmeklēšanas komisiju?

Es arī, kad bija izveidota šī pirmā komisija, toreiz par to jautājumu padomājot, neredzu īsti izejas punktu, kas varētu… Tai ir jābūt sabiedriskai katrā gadījumā, par to šaubu nav.

Sakarā ar Zolitūdes traģēdiju atkāpās Dombrovskis, bet Ušakovs kā Rīgas mērs nē. Rīgas pilsētas pašvaldība vistiešākajā veidā ir atbildīga par būvniecības uzraudzību savā teritorijā. Vai jūs uzticaties Ušakovam? Vai viņam nevajadzēja atkāpties?

Es ceru, ka izmeklēšana dos pārliecinošus pierādījumus, kurā institūcijā ir tā pamatvaina. Tas arī būs pamats šādu procesu virzīšanai.

Tad kāpēc Dombrovskim bija jāatkāpjas, ja…

Mēs jau izrunājām. Tas bija vienkārši pēdējais piliens. Esmu pārliecināts, ka atklāsies – faktiskie vaininieki, te es nerunāju par tiem, kas rēķināja vai pirka skrūves, ka šī te virsotne tomēr arī būs skaidri redzama. Tur arī parādīsies konkrētie cilvēki.

Pārejot pie jaunās valdības, jūs esat teicis, ka jaunajai valdībai ir jāspēj «labāk risināt tos jautājumus, kurus iezīmēja traģiskie notikumi Zolitūdes Maximā». Kāpēc Laimdotas Straujumas vadītā valdība to spēs?

Runājot par jaunās valdības uzdevumiem, viens nepieciešams darbs, ko Dombrovska valdība ir izdarījusi pēc Dombrovska iniciatīvas – patlaban ir saraksts par neatliekamiem darbiem. Protams, viena daļa ir tādi, kas saistīti ar Eiropas Savienības fondiem, ar to pašu Eiropas Stabilizācijas mehānismu. Bet par šiem jautājumiem, kas saistīti ar Zolitūdi, domāju, vēl ne tuvu ir līdz tam, ka varētu droši teikt, ka tie ir jāpieņem. Nav tā.

Kāpēc valdības pārkārtošana, ieceļot jaunu Ministru prezidentu, būs efektīvāks risinājums šīs traģēdijas izmeklēšanai?

Mēs jau to sākumā izrunājām – Dombrovska kungs uzskatīja, ka esošās koalīcijas ietvaros nav iespējams pieņemt lēmumus.

Tātad pēc būtības tāpēc, ka ZZS tiks pievienota valdībai.

Faktiski var teikt – ne tikai ZZS, bet arī Olšteina sešinieks.

Viņi jau it kā bija.

It kā bija, it kā nebija.

Vai jums ir tāda informācija, ka viņi nebija? Vai viņi bija teikuši, ka varētu nebūt koalīcijā?

Nē, nav. Es ar Olšteinu pārrunāju par citiem jautājumiem, viņš vakar bija arī klāt, pārstāvot sešinieku.

Vai ir pareizi, ka valdību veido cilvēks, kurš nav piedalījies vēlēšanās?

Es domāju, ka tas viens otru neizslēdz. Es tomēr gribētu teikt, ka šis rezultāts ir labs kompromiss. Cilvēks ir pieredzējis. Mēs ar Dombrovski situācijas attīstību pārrunājām un šeit sakrita Straujumas kundze – protams, ne uzvārds Straujuma, vai Laimdota -, bet tas, ka viņai ir tik liela pieredze, it sevišķi lietās, kur ir zināma [valdības darbu] iekavētība. Par šiem struktūrfondiem – saistītās lietas.

Par viņas kompetenci neviens nestrīdas. Tomēr demokrātiskā sistēmā vēlētāji ir tie, kuri izvēlas, kuri būs viņu pārstāvji un lēmumu pieņēmēji. Straujumas kundze nav izgājuši cauri šim sietam.

Jā, bet viņa ir tomēr izgājusi sietam cauri – vismaz man ir tā informācija, ka “Vienotības” valde vienprātīgi un arī Reformu partijas valde pieņēmusi lēmumu virzīt viņu. Tie kandidāti bija vairāki.

Tā tas ir, taču vēlētāji ir tie, kas beigu beigās lemj, vai ne?

Es pilnīgi piekrītu, tas būtu loģiskāks ceļš. Visu laiku spriežot par valdību, tiek domāts arī par Saeimas stabilitāti, kā izmainīsies komisijas. Jau tagad tur dažās komisijās acīmredzot var būt jautājums, ja paņem laukā vadītāju, vai tā būs darbspējīga. Tas jau arī tiek sabalansēts.

Vai ar Straujumu vai partijām esat runājis par iespējamajiem ministru amatu kandidātiem?

Tikai par diviem. Tie ir labi zināmie, kas tika apstiprināts – Dace Melbārde, viņa būtībā kļuva par ministri, nesākot gandrīz strādāt. Par viņu un arī Kozlovska kungu. Visi tomēr saprot to situācijas nopietnību. Tomēr Iekšlietu ministrijas vadība – gan valsts sekretārs, gan Valsts policijas priekšnieks, gan ministrs – viņi dara ļoti smagu darbu, kuru nebūtu jēdzīgi pārtraukt. Par pārējiem, tīši vai neapzināti, mēs vispār tam nepieskārāmies.

Vai tas nozīmē, ka visi pārējie jāmaina?

Nē, nenozīmē.

Vai esat padomājis par tiem, kurus būtu jāpatur, bet kurus jāmaina?

Es esmu padomājis, bet man būtu priekšlaicīgi izteikties.

Bet jūs kādā brīdī to varētu teikt.

Protams, jā.

Visdrīzāk darbu valdībā neturpinās tie cilvēki, kas ir principiāli nostājušies pret oligarhu saimniekošanas metodēm. Sprūdžs jau ir aizgājis. Tagad pie koalīcijas veidošanas sarunu galda sēž Aivars Lembergs – vakar vakarā viņš tur bija redzams. Vai šādā veidā mēs tomēr nesperam soli atpakaļ?

Es nedomāju.

Aivara Lemberga parādīšanās pie koalīcijas sarunu galda nav solis atpakaļ pret iepriekšējiem laikiem?

Viņš jau nekur tur nav pazudis. Es nezinu, kur viņš sēž, kur nesēž. Man šķiet, ka mēs tomēr nenovērtējam sieviešu spēju būt neatkarīgām. Man šķiet, šī izvēle ir ļoti laba un ļoti laikā. Es domāju par Straujumas kundzi.

Kā jūs to domājat – dzimumam ir nozīme?

Sievietes sarežģītās situācijās ir daudz izlēmīgākas. Vai nu vīriem tas patīk, vai nepatīk.

Tad jūs domājat, ka Straujumas kundze spēs nepieļaut šajā jaunajā koalīcijā naudas ietekmes politikā palielināšanos?

Es esmu pārliecināts.

Kas jums par to liek domāt?

Zinot viņu ilgus, ilgus gadus. Viņa būtībā ir tīri rezultāta cilvēks. Man nav ne mazākā iemesla par viņas rīcību domāt citādāk.

Viņa ir bijusi arī Tautas partijā, kas ir tā pati oligarhu partija, kas aizgājusi vēstures nekurienē.

Man nav ziņu, vai viņa ir bijusi Tautas partijā kā biedre.

Jā.

Es nezināju to, bet nedomāju, ka tas būtu šķērslis. Es viņu vienkārši zinu no tiem laikiem – cik man ir bijusi darīšana, viņa vienmēr ir bijusi ļoti precīza, ļoti korekti un atbildīgi darījusi savu darbu.

Vai jums kā prezidentam, kurš reprezentē valsti starptautiski, liekas pareizi, ka cilvēks, kurš jau vairākus gadus katru nedēļu ir spiests parādīties tiesā, lai atbildētu par apsūdzībām smagos kriminālnoziegumos, ka šis cilvēks sēž pie koalīcijas veidošanas galda?

Acīmredzot, tur atbilde ir pavisam vienkārša un skaidra – kamēr nav notiesāts, viņš ir nevainīgs.

Tomēr, ja atceramies Lemberga stipendiātu sarakstus, to, ka prokuratūra joprojām izmeklē šo lietu, arī to apņemšanos, kas bija, sanākot jaunajai Saeimai un izveidojot iepriekšējo koalīciju, mēģināt ievērot jaunus principus koalīcijas darbībā, vai tā nav atgriešanās pagātnē?

Nedomāju, ka tā ir pagriešanās atpakaļ. Es nekādā gadījumā nedomāju, ka šis “Vienotības” lēmums virzīt Straujumu ir kaut kā šādi ietekmēts, man nav pamata tā domāt.

Bet to ietekmēja arī prezidenta lēmums noraidīt iepriekšējos “Vienotības” kandidātus.

Tāpēc, ka viņi neatbilda šā īsā perioda vajadzībām. Ļoti vienkārši. Tikpat labi par tiem jūs varējāt teikt to pašu – viņi arī bija Tautas partijas biedri.

Atšķirība ir tā, ka Pabriks pats izstājās no Tautas partijas, nonākot konfliktā ar Šķēli un toreizējo partijas vadību. Lielā mērā, noraidot šos kandidātus, jūs tomēr ietekmējāt arī to, kāda būs nākamā koalīcija. Vai tomēr ZZS iekļaušana valdībā nav jūsu nodeva tam politiskajam spēkam, no kura pats savulaik startējāt vēlēšanās un ar kuru droši vien rēķināties, ja arī turpmāk gribēsiet būt prezidents?

Es pavisam godīgi varu atbildēt, ka šī ideja – “četri plus” – ir Valda Dombrovska. Vismaz no viņa mutes tā ir nākusi. Viņš jau krietni pirms demisijas to arī mēģināja praktiski realizēt, bet neveiksmīgi. Es nezinu, kādu iemeslu dēļ. Varbūt tādu, kā jūs sakāt, kāpēc neizdevās. Tāpēc es to tādā veidā neredzu.

Ja mēs skatāmies uz Latvijas konkurētspēju, viens no galvenajiem pārmetumiem Latvijai ir tieši problēmas tiesu sistēmā, tiesiskuma trūkums. Neviena no partijām, kas tagad veido valdību, nav izvirzījusi tiesiskumu kā savu prioritāti un sanāk atkārtoties – mums sēž tas pats smagos noziegumos apsūdzētais cilvēks pie valdības veidošanas galda. Tas jūs nesatrauc? Šis jautājums, kas arī ļoti būtiski ietekmē mūsu ekonomiskās izaugsmes iespējas, acīmredzot, nebūs šīs valdības prioritāte.

Katrā gadījumā tiesiskuma stiprināšana ir ne tikai valdības, bet pat pamatā Saeimas [darbs]. Tas process notiek, jāsaprot to pakāpeniskumu. Tiesiskās sistēmas stiprināšana ir ne tikai likumdošana, bet arī cilvēku maiņa. Šis process notiek, un tas notiek ļoti pozitīvi.

Vai jūs uzskatāt, ka Bordāna veiktās reformas ir pareizas?

Domāju, ka mēs vēl pagaidām neredzam nekādus konkrētus rezultātus, tāpēc nevaram spriest. Nē, es domāju par šo jauno tiesnešu virzīšanu – te mēs atkal atšķiramies no ANO kritērijiem, pamatā tur ir tiesneses. Nāk jaunas, izglītotas sievietes, kas maina šo te. Par likumdošanas pieskaņošanu, tas, protams, vienmēr būs atklāts jautājums… diemžēl tā ir dzīve. Tas ir tas, ko [Izraēlas prezidents] Šimons Peress teica – ka dzīve iet ātrāk nekā valstis spēj piemērot savu rīcībspēju. Mums ir tas pats, faktiski mēs skrienam no pakaļas, tas nav vienkārši.

Vai jums ir svarīgi, lai jaunajā valdībā tiktu ievērota pēctecība tiem darbiem, ko Bordāns sāka, vai arī to jūs nespējat novērtēt?

Nu, bet tas – turpināt šo pēctecību – ir arī koalīcijas rokās.

Jā, bet jūs kā prezidents, izvēloties premjera amata kandidātu, arī skatāties, kādi būtu veicamie uzdevumi. Tad šis nav tajā sarakstā?

Nē, līdz veicamajiem uzdevumiem – acīmredzot, tas process sāksies no rītdienas, tā es saprotu. Kad viņi būs uzlikti uz papīra, tad redzēšu. Nevaru atbildēt. Par šiem jautājumiem, ko mēs pārrunājām vakar, pirmais no visām iesaistītajām pusēm bija, ka netiks aiztikts budžets. Tas izskanēja no visiem. Otrs, ko “Vienotība” un Straujumas kundze pacēla, katrs savai partijai būtiskos jautājumus neuzspiedīs, lai varētu izdarīt neatliekami nepieciešamos darbus. Trešais, ko mēs runājām, ir izglītība. Tika pārrunāti trīs pamatjautājumi.

Jūsu juridiskais padomnieks paziņojis, ka jūs būtu gatavs atsaukt premjera kandidatūru, ja jūs neapmierinās kāds no izvirzītajiem ministriem. Vai tā ir taisnība?

Nu, ja ir izskanējis tik kategoriskā formā, protams, ka tā nebūs. Tie premjera amata kandidāti ir izskanējuši tik daudz, ka sen ir visiem sajucis, kas tur būs. Un mēs arī speciāli par to nepieskārāmies. Pavisam godīgi – šis jautājums netika runāts. To, ka kuluāros tas [ir pārrunāts], Straujumas kundze nosauca to, ka katram pa trijiem no resursu, «spēku un dailes» un tad [«problēmu» ministrijām].

Vārdu sakot, nevarētu būt tā, ka Straujumas kundze paziņo – šis ir mans kabinets, bet jūs sakāt – man nepatīk tas ministrs, tāpēc es atsaucu viņas kandidatūru?

Nē, mēs katrā gadījumā konsultēsimies. Bet nedomāju, neredzu tur… Es neredzu cilvēkus, kuri būtu.. No partiju puses ir bijuši pamatā ļoti loģiski piedāvājumi, atsevišķi tiekoties. Kā tie tiks realizēti – es nezinu, kā viņi novienosies, kam ir kas.

Bet tomēr par šo konkrēto jautājumu – ja Straujumas kundze, izrunājoties ar visām partijām, nonāk pie secinājuma, ka šis ir iespējamais Ministru kabineta sastāvs, vai jūs esat gatavs tāpēc, ka jums nepatīk viens vai otrs ministrs, atcelt viņas kandidatūru?

Nebūs tā, jo laiks negaida. Man ir visciešākā pārliecība, ka tā izvēle būs saprātīga, izejot tomēr no tā, ka tas laiks ir īss. Ceru, ka jaunā valdība spēs sevi pietiekami labi parādīt, lai varētu iet uz priekšu.

Plašāk skatoties, jūs esat aktīvāk nekā jebkurš cits prezidents iepriekš iesaistījies šīs valdības veidošanas procesā.

Tāpēc, ka mana pirmā pieredze bija negatīva. Es to vairāk atkārtot negribu.

Ko jūs domājat ar negatīvu pieredzi?

Sākumā, kad veidoja [valdību], mana pieredze bija negatīva. Sākumā jau bija ielikts tā, ka tur ir maz iespējams pozitīvs rezultāts.

Kādi tad bija tie trūkumi? Slikti ministri?

Vienkārši nebija profesionāli, nebija nekādas pozitīvas pieredzes.

Kuri ir tie neprofesionālie?

Ne, ne tas viss ir jau pagājis.

Kāpēc ne, viņi varbūt tūlīt būs nākamajā valdībā?

Mēs visu to esam ar partijām pārrunājuši. Ļoti atklāti un konkrēti.

Šoreiz viņi ņems vērā jūsu viedokli par to, kuri ir neprofesionāli?

Es domāju, ka noteikti.

Ņemot vērā šo jūsu aktīvo iesaisti, kāda būs jūsu līdzatbildība, ja šī valdība nebūs sekmīga?

Pirmkārt, mans zvēresta solījums ir veicināt valsts un iedzīvotāju labklājības pieaugumu. Tāpēc ne velti es šo bildi [“Eurostat” tabulu] paņēmu. Ja nebūs pieauguma, tad tā ir mana atbildība. Ļoti vienkārši un skaidri. Un pat izmērāmi.

Vai jums ir pārliecība, ka nākamais Ministru kabinets būs kvalitatīvi labāks, kvalitatīvi labāk strādās? Jūs to minējāt kā kritēriju, kad tika meklēts jaunais premjers.

Jā, es domāju, ka tas tomēr būs formēts no tādiem cilvēkiem, ka šis kabinets būs vairāk lemtspējīgs.

Kas ir tie kritēriji, pēc kuriem jūs varēsiet izmērīt un teikt – jā, šī valdība tiešām ir labāk strādājusi nekā tas Ministru kabinets?

Protams, tādu metros vai eiro izmēramu kritēriju nav, bet man šķiet [svarīgs] arī sabiedrības vērtējums. Tagad ir vislabākais laiks, lai valdība sevi parādītu. Šo iesaistīto partiju rezultāti nākamajās vēlēšanās būs visprecīzākais kritērijs.

Bet vai nebūs tā kā Andris Vilks sociālajā tīklā notvītoja, ka tie, kas sēja graudus izkaltušā zemē un četrus gadus strādāja pie tā, lai tos audzētu, tagad tiek nostumti malā un nāk citi, kuri pļaus ražu?

Bet kāpēc viņš domā, ka nostumti malā?

Jūs teicāt, ka šajā valdībā ir daudz neprofesionāļu, kuri netiek galā ar saviem pienākumiem.

Es nekad nevienu vārdu neesmu teicis par Vilku.

Vai Vilkam būtu jāturpina?

Mans vienīgais jau izteiktais aicinājums Zolitūdes dēļ ir izvērtēt Riharda Kozlovska kandidatūru. Es uzskatu, ka, zinot to situāciju, kāda ir ar izmeklēšanu, tas ir ļoti būtiski.

Es tomēr nesaprotu, kādēļ ir tik īpaši nozīmīgs tieši šis ministra amats. Viņš pats personīgi nepiedalās izmeklēšanā, neveic pārbaudes. Kāpēc Kozlovska kungs ir tik īpašs?

Es jau jums teicu – domāju šo komandu: valsts sekretāru un Valsts policijas priekšnieku. Es domāju par komandu kopumā.

Jūs nesen izteicāties, ka vēlētos stiprināt prezidenta lomu valsts uzbūvē. Prezidentam būtu jāpakļauj KNAB, SAB, Latvijas Banka un Valsts kontrole. Kā šāda sistēma būtu novērsusi Zolitūdes traģēdiju?

Mums ir vairāk nekā pietiekami dažādu institūciju, kam būtu jānovērtē, jāuzrauga, bet Zolitūde it sevišķi parādīja, ka tomēr šī sistēma vēl pietiekami labi nefunkcionē. Pēc mana uzskata un, zinot situāciju šajās institūcijās, tomēr regulējums varētu būt citādāks. Nedomāju, sakot to, ka tas ir priekš manis vai mans, jo mēs visi skaidri apzināmies, ka tas ir Saeimas lēmums. Ja kādam ir labāks priekšlikums, kā tās lietas varētu realizēt, lai aizietu tas labākais, bet skaidrs ir viens, ka par to ir jādomā. Ja grib no prezidenta institūcijas prasīt visu atbildību, nedodot šai institūcijai un prezidentam nekādas pilnvaras, tad arī nevar tur neko sagaidīt, jo nav arī izejas bāzes.

Kas prasa to atbildību no prezidenta institūcijas?

Kaut vai jūs.

Jūs esat aktīvi iesaistījies valdības veidošanā un atbilstoši Satversmei jums ir zināma atbildība. Par to mēs arī jums prasām, bet neprasām no jums atbildību par “Maximas” traģēdiju. Ja jums būtu šīs uzraudzības tiesības, tad gan mēs prasītu no jums atbildību.

Bet es domāju, mēs visi piekrītam tam, ka šeit ir iespējami ievērojami uzlabojumi. Arī visās tajās lietās, ko jūs pieminējāt par nepabeigtiem tiesu procesiem. Par visu. Es nedomāju tiesu, prokuratūru, šo sistēmu, tā ir neatkarīga, tur mums ir jāpieliek spēki, lai mēs viņu dabūtu tādā līmenī, kā ir pasaulē. Un es nedomāju, ka tur vajag daudzus gadus.

Vai šīm pārējām institūcijām nevajadzētu būt neatkarīgām?

Kas ir neatkarīgs?

Nu, korupcijas izmeklēšana.

Es nedomāju, ja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju nodotu prezidenta rīcībā, ka prezidents tur ietu komandēt parādi. Nekādā mērā.

Ko tad nozīmē tā pārraudzība?

Bet uz šo brīdi viņi ir kaut kur ne šur, ne tur. Kas ir neatkarīgi?

Jūs domājat, ka viņi slikti strādā?

Es domāju, ka viņi var strādāt daudz labāk. Protams, par KNAB – jāatceras arī to vērtējot, ka tā pieredze ir 11 gadus, tā ir praktiski uz pusi īsāka nekā pārējām institūcijām – kā robežsardzei, arī Valsts policijas struktūrām. Tāpēc viņiem jādod laiks, lai attīstītos. Bet to, kādā veidā – es nedomāju, ka tagad būs tāda situācija, ka atdos vienam cilvēkam šīs institūcijas un viņš tās vadīs. Nekādā gadījumā.

Bet prezidents tomēr ir vairāk vai mazāk politiska figūra, kas arī iet uz vēlēšanām un, ja jūs uzskatāt, ka tam jābūt tautas vēlētam, tad vēl jo vairāk. Jūsuprāt, vienas tiesībsargājošās iestādes pakļaušana politiskai personai ir akceptējama un pieņemama prakse?

Izvērtējot visu to situāciju, kāda ir izveidojusies pie mums ar šīm neatkarīgajām institūcijām, to, ka tur vajag izmaiņas, domāju, par to neviens nešaubās. Par to, ka pasaulē tās lietas notiek nesalīdzināmi labāk, neviens nešaubās. Par uzraudzību ir ļoti dažādi dažādās valstīs un tie modeļi arī mums tepat kaimiņos ir kaut kādi.

Baltkrievijā?

Kāpēc Baltkrievijā? Es domāju, Lietuvā un Igaunijā. Ne vienā vien ir, kā stiprināt šīs institūcijas un kā šī pakļautība ir organizēta. Mani nekad vara nav [interesējusi]. Mana vēlme ir, lai institūcijas strādātu labāk, ne jau lai es tās varētu regulēt. Tāda doma man nav.

Kā jūs iedomājaties, ka Valsts kontrole varētu neatkarīgi izvērtēt valsts institūciju darbu, ja tai nav tā neatkarība, kuru jau Satversmes tēvi 1922.gadā ielika Satversmē?

Un jūs gribat teikt, ka Valsts kontrole ir izdarījusi visu nepieciešamo un iespējamo? Es to negribētu teikt. Tā ir jāstiprina, viennozīmīgi.

Jautājums, vai to var darīt, samazinot šo institūciju neatkarību?

Ja ir kaut kādi labāki priekšlikumi, lūdzu.

Efektīvāka vadītāja izvēle. Ja mēs skatāmies, kas veicina korupciju pasaulē, tā ir tieši neatkarīgas uzraudzības samazināšana, varas koncentrācija – tas veicina korupciju. Tātad, samazinot neatkarību, veicinot varas koncentrāciju, mēs pēc būtības veicinām korupciju.

Nu diemžēl tā pasaules pieredze rāda, ka tas tīri saprātīgi tiek darīts. Mūsu esošajā likumdošanā ir nepieciešami uzlabojumi attiecībā pret šīm iestādēm, lai to spēju reaģēt tomēr palielinātu. Runa ir par to. Kādā veidā, nu, acīmredzot ir jāsavāc tas labākais. Mēs varbūt koncentrējāmies sevišķi uz KNAB un Valsts kontroli. Ir arī daudz, kaut vai SAB, kas ir ļoti būtisks, lai viss laukums būtu nosegts, lai viņi strādātu kopā. Kāds ir tas mehānisms, man nav konkrētas atbildes, bet tā ir atrodama un ir jāmeklē.

Vēl viens strīdīgs jautājums – daudz ticis diskutēts par jūsu lēmumu braukt uz Sočiem. Artis Pabriks teicis, ka jums ar viņu ir atšķirīgas vērtību orientācijas, norādot, viņaprāt, uz to, ka viņš pats ir vairāk vērsts uz Rietumiem, jūs savukārt uz Austrumiem. Pazīstamais kinorežisors Edvīns Šnore par jums raksta, ka Krievija jums pilnīgi noteikti simpatizē, to nevar nejust. Vai jums ir lielākas simpātijas pret Austrumiem nekā pret Rietumiem?

Es domāju, ka esam nogājuši pareizu ceļu. Mēs savu vietu Rietumu pasaulē esam ieguvuši un mums šī iespēja ir jāizmanto, lai mēs attīstītu Eiropu un Eiropas Savienību [tur], kur mēs katrs visvairāk spējam vislabāk to izdarīt. Tikai praktiski. Vārdos var visādi to attēlot un visādi pasniegt. To, ka tā ir arī Latvijas politika, vispārējā ārpolitika, es ceru, ka tā tagad nebūs mainījusies – 23.janvārī būs ārpolitikas debates. Es vēl neesmu redzējis to ziņojumu, kāds tas būs. Es rīkojos atbilstoši Latvijas ārpolitikas virzieniem. Viennozīmīgi. Un esmu darījis visu, lai mums būtu šī nepieciešamā stabilitāte, lai mēs varētu droši rīkoties atbilstoši tam, kā visas pārējās Eiropas un Eiropas Savienības valstis. Ja kāds man grib pārmest to, es neredzu tur nekādu pamatu.

Bet vai jūs uzskatāt, ka jums ir atšķirīga vērtību orientācija ar Pabriku?

Es nezinu, par kādām vērtībām viņš runā.

Acīmredzot, viņš runāja par to – vairāk vērsta uz Austrumiem vai Rietumiem.

Mana vērtību orientācija visa ir vērsta uz Latviju, es darīšu visu vislabāko, lai Latvija varētu iet uz priekšu. Tur ir tā atbilde.

Gribēju konceptuāli saprast, kas ir tās lielās lietas, kas būtu jāizdara jaunajai valdībai?

Tie ir tie neizdarītie darbi, kas ir [Dombrovska] sarakstā.

Zolitūde, budžeta nesaplosīšana, struktūrfondu apgūšana.

Ne, ne, tur ir ļoti detalizēti, Dombrovska kungam ir skaidrs saraksts, bet tā tomēr būs jaunās valdības izvēle. Tas parādīsies viņu deklarācijā, ne jau es to nosaku.

Jūs šodien pieminējāt izglītības reformu nepieciešamību, un es gribēju saprast, vai jūs esat atbalstījis tās reformas, ko rosinājis Ķīlis, vai jūs ar nepieciešamību pēc reformām izglītības sistēmā saprotat pavisam ko citu?

Tas, ko Ķīļa kungs sākumā deklarēja, man likās precīzi un pareizi. Vienīgi nesekoja realizācija. Pēc mana uzskata un vērtējot arī praktisko, izglītības sistēma ir aizgājusi garām Izglītības ministrijas rīcībai, diemžēl. To, ka tas ir nepieciešams, tā ir aksioma.

Par struktūrfondiem – Lemberga kungs gada nogalē uzstājās, paziņojot, ka naudas sadales principi būtu konceptuāli jāmaina. Mēs redzam, ka arī premjera amata kandidāte pateikusi, ka šī būs viena no darba prioritātēm. Vai arī jūs uzskatāt, ka konceptuāli būtu jāmaina struktūrfondu naudas sadales principi, kā to rosina Lemberga kungs?

Es nezinu, ko Lemberga kungs rosinājis, man grūti spriest.

Vai tas darbs, ko valdība ir izdarījusi līdz šim, ir apmierinošs? Vai tagad jaunajai valdībai būtu jāsāk darbs no jauna?

Nedomāju, ka tas vispār ir iespējams. Ja viņi strādā apstiprināta budžeta ietvaros, tas nav tehniski iespējams, jo viņi ir proporcionāli sasaistīti.

Pēdējo mēnešu laikā ne tikai Saeimas aizkulisēs, bet arī Satiksmes ministrijā un citur ir manāmas sarunas, tiek izdarīts spiediens par to, ka valstij tomēr vajadzētu maksāt kompensāciju pret “airBaltic” vērsto dažādo tiesvedību rosinātājiem. Kāds ir jūsu viedoklis, vai mums vispār vajadzētu izskatīt šādu variantu – ka nodokļu maksātāji maksā par mierizlīgumu?

Man nav tādas informācijas. Es drīzāk zinu šo Eiropas Komisijas viedokli par “airBaltic” attīstību, un mans viedoklis ir, ka mums kā valstij ir jādara [tas], lai attīstītu “airBaltic”.

Vai jūs uzskatāt, ka to [mierilīgumu] nevajadzētu darīt?

Nē, es neredzu nekādu pamatu. Bet tas ir saistīts ar Eiropas Komisiju.

“Lattelecom” un LMT apvienošana – ir vai nav jāveic?

Es neesmu redzējis nekādu pamatojumu tam, tie ir tikai vārdi. Ja man iedos kāds pamatojumu, tad es arī pateikšu, kā to vērtēju.

Vai valdības lēmums par gāzes tirgus liberalizāciju nebija pārāk gļēvs – vai vajadzēja vairāk izdarīt?

Man te jāprasa, kurš tas bijis no pēdējiem. Tad man jāiepazīstas, es nevaru pateikt.