Komēta krīt

Intervija ar atlaisto KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi

Decembra 20.datums, ko padomju laikos atzīmēja kā čekistu dienu, pērn nogranda skaļi – Krievijā prezidents Putins atbrīvoja no cietuma un faktiski izraidīja no valsts politieslodzīto Hodorkovski, savukārt Latvijā KNAB priekšnieks Streļčenoks atlaida no darba vietnieci korupcijas apkarošanas jautājumos Strīķi. Abi «atlaistie» savu vainu neatzīst, gatavi cīnīties tālāk. Ar Jutu Strīķi tiekamies Ir redakcijā, viņas rokasspiediens ir ciešs kā agrāk, bet intervijā viņa ir atklātāka un emocionālāka, nekā ierasts redzēt līdz šim.

Kāpēc īsti esat atlaista no KNAB, kāda ir jūsu versija?

Acīmredzami, ka ļoti plašs cilvēku loks viņu uz to ir kūdījis, mudinājis, ilgstošā laika posmā uzdrošinājis. Ja personība ir tāda kā Streļčenoka kungs – cilvēks nav pietiekami nobriedis, patstāvīgs un vispār slikti apzinās savu lomu korupcijas apkarošanā, tad viņš to dara.

Kas ir šie cilvēki?

Tie, kas ļoti ātri uzgavilēja gan publiskajā telpā, gan citādi atbalstīdami un uzmundrinādami Streļčenoku. Viss bija iepriekš ļoti rūpīgi sagatavots. 19.decembrī Streļčenoks mani pasauca uz novērtēšanas sarunu. Es, protams, ierados. Tie bija meli, jo viņš man uzrādīja rīkojumu par rājienu.

Par ko rājiens?

Par tiem rīkojumiem, ko [jūlijā] pieņēmu kā pienākumu izpildītāja – pieņēmu darbā izmeklētāju, atlaistajam cilvēkam atjaunoju pārbaudes termiņu un atcēlu disciplinārsodu sakarā ar iesniegumiem. Rājiena rīkojums ir garšs, plašs un it kā rūpīgi sagatavots, bet tā arī nekur neatradu kādu normatīvo aktu, kas nosaka, ka pienākumu izpildītājam ir ierobežotākas tiesības nekā priekšniekam. Ir kaut kādi apcerējumi un nesaistītu likumu citāti.

Tas bija 19.decembrī. Es prasīju – jūs taču mani saucāt uz novērtēšanu, kāpēc tagad dodat rīkojumu? Nu, jāatzīst, ka stostīties viņš stostījās, rokas trīcēja tā, ka es uzreiz sapratu, uz ko viņš iet. Ne jau tāpēc, ka man iedod rājienu, cilvēkam tik ļoti jāuztraucas. Tā arī bija, 20.decembrī man iedeva novērtējumu D (zemākais vērtējums, apliecina neatbilstību amatam – red.) un uzreiz uzteikumu – tas bija pulksten četros.

Jums vairs nebija nekāda saruna, vienkārši izsniedza novērtējumu?

20.decembrī pa dienu saruna bija, kur viņš tikai uzklausīja. 19.decembra vakarā viņš man iedeva savas pretenzijas rakstiski un izsauca nākamajā dienā uz 12. Faktiski man bija tikai trīs stundas [atbildēt] uz daudzskaitlīgiem iebildumiem par reģistrāciju, uzskaiti, komandējuma atskaitēm – cik varēja paspēt, sarakstīju. Pirms tam, protams, iesniedzu visu padarīto darbu [pārskatu] par pusgadu. Pievienoju arī atsauksmes, jo man likās, ka mana profesionālā izaugsme ir jāpierāda. Es biju lūgusi Streļčenokam, lai viņš izveido vai nu iekšējo komisiju, vai veic tā saucamo «360 grādu novērtēšanu» – vērtē vadība, kolēģi, padotie un sadarbības partneri. Tā kā viņš man atteica, es de facto mēģināju izpildīt šo novērtējumu. Tad viņš mani izsauca četros, iedeva vērtējumu un uzreiz uzteikumu.

Kas uzteikumā ir teikts?

Ļoti daudz lirikas, redziet – ir diezgan garš. (Lasa) «Ir zaudējis sava tiešā vadītāja – biroja priekšnieka uzticību.» Lai gan te nekas nav minēts, ko esmu darījusi prettiesiski. Darba devējs jebkuram valsts pārvaldē strādājošajam nav privātīpašnieks, kas grib – pieņem, grib – likvidē firmu, grib – dibina jaunu. Darba devējs mums ir nodokļu maksātāji.

Pieminējāt cilvēkus, kas priecājas pēc jūsu atlaišanas un pieļāvāt, ka viņi ir ietekmējuši šo lēmumu. Viens no tiem ir arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš publiski apsveicis Streļčenoku. Vai, jūsuprāt, oligarhi ir tiešā veidā ietekmējuši šo lēmumu?

Es to pieļauju. Visus šos gadus, kamēr strādāju, zinu šo viņu kvēlo vēlmi un sapni. Ja KNAB priekšnieks ir ļoti nestabils savā profesionalitātē un kā personība, tad būtu dīvaini iedomāties, ka viņi nav mēģinājuši to darīt.

Bet jums nav faktu? Kāds būtu jūsu pamatojums tam, ka, piemēram, oligarhi ir ietekmējuši šo lēmumu?

Streļčenoks vairāk nekā divus gadus ir amatā. Vai visa rīcība un rīkojumi ir vērsti uz korupcijas apkarošanu? Vai gluži pretēji – viss, ko viņš dara, ir par prieku personām, kas ir mūsu [izmeklēšanas] izstrādes objekti, aizdomās turamie, apsūdzētie? Vērtējot faktisko rīcību, te jau ir pilnīgi acīmredzami – visi šie pēdējā laika dokumenti (rāda uz atlaišanas papīriem) ne tikai uz mani, bet attiecībā arī uz pārējiem darbiniekiem, tie nekādā veidā neveicina ne korupcijas novēršanu, ne apkarošanu, ne biroja stiprināšanu. Katru dienu tie vājina biroju. Tad rodas jautājums, kam tas ir par labu? Protams, par labu tiem, kas sen sapņo, lai tāda biroja vispār nebūtu vai tas būtu tīri formāls. Komunicējot ar Streļčenoku, man radās šāds priekšstats – cilvēks ir negaidīti guvis varu, atpazīstamību un viņš grib būt iestādes direktors. Pat, ja tā iestāde neko nedara, [viņam ir apziņa] es esmu direktors, vienalga.

Vai Streļčenoks mainījās, vai arī jūs kļūdījāties izvēlē? Sākotnēji jūs arī tomēr paudāt atbalstu viņa kandidatūrai.

Mēs neesam pauduši atbalstu – mēs teicām: ir cerības, ka iespējams viss būs labi. Esam kļuvuši gana piesardzīgi. Runājot par mani personīgi – viņš ir strādājis nodaļā, kas kontrolēja interešu konfliktus [tagadējās KNAB priekšnieka vietnieces Ilzes] Jurčas pakļautībā. Kā viņš strādāja, es nezinu, tieši komunicējusi ar viņu pirms tam nebiju. Tas attiecas uz visu apkarošanu. Tāpēc atbalstīt viņu mēs nekad nevarējām, bet mēs cerējām. Katru reizi, kad atnāk priekšnieks, mēs ceram. (Smejas) Diezgan ilgi ceram, dažkārt mānām sevi – būs labi, būs labi. Bet, jo tālāk, jo vairāk mēs saprotam.

Vai jūsu atlaišana bija labi organizēts, ilgākā periodā izstrādāts plāns vai tomēr ir bijuši kādi notikumi, piemēram, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja izvēles process, kas ir to sekmējis?

To zināmo vēstuli par Rīgas apgabaltiesu (iebilstot pret līdzšinējās tiesas priekšsēdētājas Sandras Strences pārvēlēšanu, tieslietu ministrs Jānis Bordāns balstījās uz KNAB sniegto informāciju, ka Rīgas apgabaltiesā ilgstošā periodā notikušas darbības liecina, ka atsevišķi spriedumi ir bijuši atsevišķu personu grupu, nevis visas sabiedrības interesēs – red.) tajā formātā un apjomā, ko pieļauj likums vai pat nosaka mums par pienākumu – pie lēmumu pieņemšanas augstas amatpersonas ir jāinformē, to nosaka operatīvās darbības likums. Vēstule tika sagatavota. Streļčenoks iemeta acis tajā un deleģēja mani to paraksīt.

Kāpēc?

Ja pēc tam kaut kas izrādīsies ne tā – vainīga būs Strīķe, jo viņa parakstīja. Faktiski iestādes vadītājam ir jābūt tam, kam jāuzņemas atbildība. Tu nedrīksti vadīt tiesībsargājošo iestādi, ja baidies uzņemties atbildību. Te lēmums bija saprotams un caurspīdīgs, bet viņš tāpat negribēja parakstīt. Šķiet, viņš grib komfortabli dzīvot ar visām augstākajām amatpersonām, kurām, iespējams, jāpieņem lēmumi attiecībā uz viņu. To KNAB nevar atļauties. Kāds ārzemju partneris izteicās, ka visi pretkorupcijas dienesti ir kā komētas. Viņi uzliesmo, kaut ko izgaismo, kaut ko sadedzina un nokrīt. Tas būtībā ir tāds liktenis.

KNAB šobrīd ir komēta, kas krīt?

Jā, visas iezīmes [to liecina]. Vēl nav nokritusi, bet viennozīmīgi krīt. To teica rietumvalsts iestādes vadītājs, runājot par pretkorupcijas iestādēm kopumā un nesen vienā starptautiskā forumā, mani stādot priekšā citiem kolēģiem, teica: «Es brīnos, kā tik aktīvi cīnoties, viņa ir noturējusies amatā desmit gadus.» Pie tam viņš vadījās no savas valsts pieredzes, nevis no manējās. «Es esmu izbrīnīts, ka viņai tas tik ilgi ir izdevies,» to es dzirdēju pirms mēneša. Tagad varēšu viņiem noziņot. (Smejas).

Vai tieši Rīgas apgabaltiesa bija pēdējais piliens? Bez KNAB sniegtās informācijas un arī jūsu personiskā atbalsta ministram būtu ļoti grūti Tieslietu padomes sēdē panākt saskaņojumu tiesas vadības maiņai. Arī publiski ir izskanējis – tas, ka KNAB klātbūtne ļoti saniknoja ne tikai Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču, bet arī ģenerālprokuroru Ēriku Kalnemieru. Vai jūsu atlaišana nav revanšs?

Šādās kategorijās – vai Bordānam grūti vai viegli – mēs nerīkojamies. Bet ir cilvēki, par kuriem mums ir uzkrāta objektīva, pamatota informācija. Kaut kādu iemeslu dēļ tiesu sistēma neņemtu to pretī, bet mums šī informācija ir jāuzrāda lēmumu pieņēmējiem likumā noteiktajā kārtībā. Nedrīkst būt tā – mēs zinām, bet citi pieņem lēmumus iecelt viņus augstos amatos. Mēs darījām to, kas ir jādara – sagatavojām, uzrādījām informāciju lēmumu pieņēmējiem tajā apjomā, kas nekaitē mūsu darbībai. Par to, ka kādam tas nepatika… Es maz par ko brīnos, bet šoreiz izbrīnījos. Šoreiz es biju reāli izbrīnīta.

Kas jūs izbrīnīja?

Mani izbrīnīja, kāpēc uz Bordāna rīcību un KNAB vēstuli bija tik daudz emociju, es pat teiktu histērisku izgājienu [Tieslietu] padomes sēdē.

Kā jums liekas, kāpēc tā bija?

Runa nebija par kādas amatpersonas atlaišanu vai par kriminālprocesu. Runa bija par iestādes vadītāja izvēli – šo vai citu amatpersonu. Jūs jau zināt, tagad notiek tiesu reforma un turpmāk Augstākā tiesa vairs neskatīs lietas pēc būtības. Līdz ar to gala lēmumi būs apgabaltiesai, lai kurā apgabalā tā neatrastos. Rīgā ir ļoti daudz lietu un tiesas vadītājs būs ļoti, ļoti ietekmīga persona daudzu cilvēku likteņiem. Ja vadītājs ir negodīgs vai vienkārši piever acis uz negodprātīgu rīcību, tas būs liktenīgi ļoti, ļoti daudziem. Bez tam, it īpaši civillietās, tiek spriestas lietas par miljoniem. Ņemot vērā, ka mums tiešām bija informācija par to, ka atsevišķi tiesas lēmumi tiek pieņemti noteiktu grupējumu interesēs,  mēs vienkārši nedrīkstējām paturēt to pie sevis mirklī, kad tiks pieņemts Latvijas tiesu sistēmai ļoti nozīmīgs lēmums. Bet histērija, kas sākās ap šo jautājumu no daudzu lēmumu pieņemšanā iesaistīto puses, mani tiešām izbrīnīja.

Kuri bija nervozākie?

Bordāns bija mierīgs. (Smejas) Ja tu vadies no objektīviem apstākļiem un dari to, ko uzskati par pareizu, tad jau arī esi mierīgs – ja nav kaut kādu pagrīdes ūdeņu. Domāju, ka ļoti daudzi cilvēki, kuriem ir intereses saņemt tādu vai šādu lēmumu [apgabaltiesā], kuri ir ļoti bagāti un ietekmīgi, šo [tiesas vadības izvēles] procesu var padarīt tik nervozu. Es pieļauju, ka šis jautājums varēja būt detonators.

Jūsu atlaišanai?

Jā, jo pēc tam Streļčenoks gan izrādīja interesi par tiem apgabaltiesas papīriem, ar kuriem viņš [iepriekš] atteicās iepazīties. Mana dzīves pieredze liecina, – ja cilvēkam nav intereses un tad tā parādās, tas nozīmē, ka kāds ir zvanījis.

Tomēr gribu noprecizēt –  jūs tātad domājat, ka šie cilvēki ir tik ietekmīgi, ka spēj ietekmēt Tieslietu padomes locekļus, kas ir gan ģenerālprokurors, gan AT priekšsēdētājs un citi?

Nu, otrs ļoti liels pārsteigums man bija tas, ka slēgtajā balsojumā deviņi cilvēki ir nobalsojuši [par jauno tiesas priekšsēdētāju Daigu Vilsoni]. Tas bija patīkams pārsteigums. Tas faktiski liecina – ir kaut kāds negatīvs, kas koncentrējas un spiež, bet ir arī ļoti liela daļa godīgi un neatkarīgi lēmumu pieņemšanā. Priecē, ka ir arī šī gaišā daļa, kas balso neatkarīgi, neskatoties uz dažādu personu dažādu izpildījumu.Tā ir labākā ziņa, ko es pēdējā laikā ar pārsteigumu esmu konstatējusi.

Jūs teicāt, ka nervozitāte apgabaltiesas jautājumā bija pārsteidzoša. Vai vēl kādreiz savas karjeras desmit gados esat piedzīvojusi līdzīgu interešu sabiezējumu, tādu kritisku brīdi?

Atceros epopeju ar [tiesneses Zaigas] Vrubļevskas virzīšanu Satversmes tiesas tiesneša amatam. Pirms Saeimas Juridiskās komisijas sēdes, kad uzzinājām, ka Vrubļevska tiks virzīta, mēs konstatējām, ka mums ir ļoti daudz faktoloģiskās informācijas. Fakti bija pietiekami koši. Ja runājam par līdzībām, tad Vrubļevska un Strence varētu būt līdzīgas, bet tik ļoti emocionāli tas toreiz nebija. Bet var jau arī saprast – tā bija Satversmes tiesa, cita lietu kategorija.

Bet kas ir ar Strenci? Es saprotu, ka tā ir klasificēta informācija, bet vai jūs varat pateikt aprakstoši?

Aprakstoši – tā informācija nav gluži par Strenci, bet par to, kas notiek Rīgas apgabaltiesā ilgstošā laika periodā.

Kas notiek Rīgas apgabaltiesā?

Likumīgi es nevaru pateikt vairāk kā to jau šobrīd ir publiski pateicis Bordāns. Katrs vārds tur ir pārdomāts.

Tā ir ļoti smaga apsūdzība par tiesas darbošanos atsevišķu grupu interesēs. Ja ir šāda informācija – kur ir rīcība, izmeklēšana, apsūdzība, tiesa?

Informācijas ir ļoti dažādas. Ir informācija, kuru uzrādot visiem rodas pārliecība, ka tā tas ir bijis, tā tas ir noticis, bet pie mūsu pierādījumu pietiekamības mēs skaidri saprotam, ka, sūtot uz tiesu… visi sapratīs, bet attaisnos. Es nedrīkstu vairāk runāt [par to].

Iedziļinoties tiesu problēmās, principā tā sajūta ir tāda – sistēmas ietvaros visi labi saprot, kuri ir korumpēti tiesneši un tas ir mazākums, protams…

(pārtrauc) Bet viņi ir labi organizēti.

Jā, bet jautājums ir – kāpēc viņi netiek pieķerti? Kur ir tā problēma? Vai te ir politiskais «jumts»?

Daļēji viņi laiku pa laikam tiek pieķerti, bet mēs nekad nevienā iestādē nepieķersim visus. Ir ļoti svarīgs pašattīrīšanās mehānisms, kas neļauj tiesnesim, par kuru ir aizdomas, augt amatos, vai tiesnesim, kurš ir veicis pārkāpumus, palikt pilnīgi nesodītam. Ja pašattīrīšanās nenotiek, tad [korupcijas] apkarošana nekad nevienu iestādi nesalabos. Mēs varam kaut ko izrakt, parādīt – redziet, tas ir slikti. Piemēram, ja runājam par to pašu Rīgas domes [bijušās Dzīvokļu pārvaldes priekšnieces Ārijas] Stabiņas lietu – ja Rīgas dome neizdara secinājumus, neatzīst problēmu, nemaina dzīvokļu piešķiršanas un maiņas būtību, tad kāda jēga [korupcijas] apkarošanai – tur sēdēs nākamais. Ar kādām problēmām, es pat teiktu  – publiskām cīņām [bija jāpanāk, lai tiktu] disciplināri sodīts pieķertais Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs Ziedonis Strazds – situācijā, kur viss bija pašsaprotami un normālā tiesībsargājošā iestādē pietiek ar diennakti, lai to izdarītu. Nu, lūk, ieviest to pašattīrīšanās, paškontroles vai uzraudzības mehānismu – to jau var tikai iestādes vadītāji.

Tiesu sistēmā, jūsuprāt, ir redzami šādi procesi?

Nav jūtama pat interese par to, ko varētu darīt, lai laicīgi noreaģētu uz kādiem signāliem. Mēs [no KNAB] vienmēr esam gatavi runāt, diskutēt ieteikt, bet nav vēlmes pat īsti komunicēt, nav vēlmes redzēt biroja darbiniekus vispār.

Kāpēc?

Vairāki apstākļi. Pirmkārt, tiesnešus ieceļ uz mūžu, [viņiem] nav ārēja stimula kaut ko mainīt. Bez tam dažiem rodas sajūta – ja jau Saeima ir iecēlusi, tad nav nekādas nepieciešamības ne pilnveidoties, ne kaut ko uzzināt, noskaidrot. Ļoti spilgts piemērs bija, kad mēs gatavojāmies iestāties OECD pretkorupcijas darba grupā, uzaicinājām ekspertus, Šveices prokurorus, tiešām augsta līmeņa juridiskos ekspertus, kas runā par juridisko personu atbildību, par to, kā viņi izmeklē lietas – gan praktiķus, gan teorētiķus. Dabūt tādus cilvēkus uz Latviju ir ļoti grūti. Kā klausītāji atnāca daudzi prokurori, daudzi juristi, Tieslietu ministrijas darbinieki un neviens tiesnesis. Nu, tas nozīmē, ka viss ir labi, neko nevajag?

Vai tas ir vadības signāls? Ja tā plašāk paskatāmies, tad principā pēc Zatlera rīkojuma Nr.2 notika izmaiņas parlamentā un valdībā, bet tiesu sistēma darbojas joprojām ar oligarhu laiku vadītājiem.

Protams, ir normāli, ka tiesa ir mazliet konservatīvāka nekā citas iestādes. Bet tas nenozīmē, ka mēs vispār neko nemainām gadiem ilgi, nezinām, kurp virzās pasaule. Esmu OECD sēdē pēc vienas valsts, kura tika izvērtēta, pārstāvja kvēlas runas dzirdējusi kā sēdes vadītājs teica: «Es nešaubos, ka jūs varat izmeklēt, es nešaubos, ka jūs varat apsūdzēt, bet vai jūs varat iztiesāt?» Nu, protams, tiesneši, kas neredz Rietumu valstu attīstību, vai viņi var iztiesāt? Ja viņi nevar iztiesāt, tad prokuroram ir ļoti viegli dabūt negatīvu statitsiku, jo viņš apsūdzēs to, ko tiesa nav spējīga iztiesāt.

Kā to var mainīt?

Protams, ka vadītājam ir ļoti liela nozīme. Visi tiesneši ir neatkarīgi, bet ja tu [kā tiesas priekšsēdētājs] patiesi runā, patiesi aicini, patiesi iedvesmo, tad tu vari kaut vai pievērst uzmanību pēdējām tendencēm ne tikai OECD, bet arī citām atziņām, tendencēm. Bet, ja vadītāju līmenī nav ne intereses, ne uzmundrinājuma tiesnešiem kaut ko mācīties no pozitīvajām valstīm, tad nekas arī nenotiek.

Kā jūs šobrīd novērtējat KNAB kapacitāti tieši korupcijas apkarošanas jomā? Virkne izmeklētāju ir aizgājuši, jūs atlaista, mēs te runājam par komētu, kas krīt. To dzirdot, jebkurš, kas vēlas kādu uzpirkt vai kaut ko nozagt valstij, saprot – var brīvi rīkoties, jo KNAB ir novājināts. Vai tā ir?

Pagaidām līdz galam tā nav. [Pirms] Streļčenoks atnāca amatā, ir bijusi sistēma, cilvēki ar pieredzi un visa šī mašinērija bija diezgan sastrukturēta un gatava arvien lielākiem panākumiem. Tad, protams, kādi cilvēki aiziet, kādus atlaiž un birojs no tā spēcīgāks nepaliek. Streļčenoks ir strādājis Jurčas nodaļā, sēdējis pie datora un viņam bija ļoti maz sajēgas par to, kas notiek apkarošanā. Pa divarpus gadiem tagad viņam tās sajēgas nav palicis vairāk, neskatoties uz to, ka jebkurš no nodaļu vadītājiem bija gatavs stundām ilgi runāt, stāstīt, rādīt. Sliktākais ir tas, ka acīmredzot Streļčenokam un arī Jurčai bija agrāk slēpta vai nu nepatika pret to apkarošanu vai nu neizpratne, un tagad, kad ir varas ieroči viņu rokās – tā jau nav vēršanās tikai pret mani, es tikai mēģināju pasargāt citus. Protams, kaut kādā mirklī birojs var pārvērsties par pilnīgi formālu iestādi, kas taisīs statistiku, nepieņems nekādus atbildīgus lēmumus, no kuriem mainās valsts. Būs kā atskaites punkts pie varas esošajiem, paziņojot – mums ir birojs, tas strādā, mēs korupciju apkarojam, bet de facto korupcija nemazināsies.

Streļčenoka novērtējuma ziņojums ir noslepenots, bet ģenerālprokurora vadītā darba grupa tiešā tekstā atzina, ka KNAB vadītājam nav izpratnes par korupcijas apkarošanas darbu. Ir vājš vadītājs, kas knapi atbilst amata prasībām, bet rezultāts ir tāds, ka atlaista ir Strīķe, nevis Streļčenoks. Kāpēc?

Tīri cilvēciski visi ir noguruši no problēmām ap KNAB, lai gan acīmredzot tā ir šo pretkorupcijas iestāžu darbošanās sastāvdaļa arī citās valstīs. No otras puses, KNAB priekšnieka izvēlē vienmēr bijusi daudz nevīžīgāka nekā citu iestāžu vadītāju izvēle. Nekad nav bijis tā, ka ieliek cilvēku, par kuru būtu skaidra pārliecība – ir ar varu pārbaudīts, ir vadījis, viņam ir redzējums, vīzija.Vienmēr priekšnieks tiek izvēlēts pēc iespējas mazāk traucējošs.

Kā Šķēle teica – lielākais kretīns jāatrod?

Nu, kaut kā tā.

Vai tā nebija kļūda, ka jūs pati pēdējā reizē nekandidējāt uz priekšnieka amatu?

Nezinu. Atceroties 2003.gadu, kad par mani nobalsoja 41 vai 42 (2003.gada 18.septembrī Saeimas deputāti divas reizes slēgtā balsojumā noraidīja Strīķes kandidatūru KNAB priekšnieka amatam – red.), es pieļauju, ka labākajā gadījumā par mani balsot gatavo skaits nav mazinājies. Labākajā gadījumā. Šo secinājumu izdaru arī no tā, kādi priekšnieki mums tiek ievēlēti – ar kādiem motīviem, morāli, bagāžu un vēstījumu tiek sūtīti pie mums. Kāds pamats domāt, ka mani te [KNAB vadībā] vispār kāds gribēja redzēt?

Otrs – es daudz efektīvāk varu darboties tieši apkarošanas jomā. Protams, nav tā, ka mani neviens nevar aizvietot, ir ļoti spēcīgi nodaļu vadītāji, labi izmeklētāji, kuriem ir savs viedoklis, kuri ir aktīvi, bet šeit jau nav tas, ka nepatīk mana matu un acu krāsa vai dzimums. Diezvai mani atbrīvoja, lai ieliktu kādu strādīgu, kas ir gatavs aizstāvēt savu viedokli, cīnīties. Ne jau tāpēc. Tāpēc, skatoties komplektā – ja vēl tos atslēgas cilvēkus atlaiž vai viņi paši aiziet kādu motīvu dēļ, tad tā komēta arī de facto var nokrist. Juridiski jau birojs turpinās pastāvēt, bet de facto var nokrist.

Vai saskatāt problēmu arī tajā, ka premjers nav aktīvi iesaistījies šajā konfliktā? Vai šo eskalāciju varēja novērst?

Pieļauju, ka varēja novērst, bet ne tikai premjers – visi pārējie iesaistītie. Vai nu paguruši no mūsu iekšējām nepārtrauktām nesaskaņām… Vienmēr jau vieglāk neko nedarīt. Otrs – daudz vieglāk kādā situācijā nepozicionēties. Cilvēkiem ļoti raksturīgi domāt – ja es nekādi nepozicionēšos, nenākšu ar priekšlikumiem, man tiešām nekas slikts nenotiks, bet tiklīdz es attiecībā uz to pašu KNAB izrādīšu kādu attieksmi, tā var rasties problēmas. Es nerunāju par premjeru, bet par plašo perimetru – mums tomēr ir daudz gan sadarbības partneru, gan uzraugu dažādās jomās, gan politiskie, gan profesionālie.

Ir tāds teiciens – labāk šausmīgs gals nekā bezgalīgas šausmas. Kas jums šķiet grūtāk – strādāt pie vāja vadītāja vai piedzīvot, ka viņš jūs atlaiž?

Bija izveidojusies ļoti spēcīga komanda ar labām zināšanām – pēdējā laikā jutām, ka varam atklāt lielas lietas. Ļoti lielas. Un tā sajūta bija forša. Iestrādes ir daudz un es ceru, ka vismaz dažas no tām tiks pabeigtas. Kad tu sev uzstādi mērķi, tad pats svarīgākais, ka vari apzināties – darbs ir izdarīts, mēs visi kopā varam ar to lepoties. Ja tev atņem iešanu uz mērķi, tad priekš kam tu strādā? Nav jau tā vieta man bijusi nozīmīga kā amats, bet kā sastāvdaļa mehānismam, kas uz kaut ko ir spējīgs. Ja mehānisms nav ne uz ko spējīgs, tad priekš kam es tur atradīšos.

Šobrīd KNAB ir vairākas lielas lietas procesā – oligarhu lieta, Latvenergo, kas ar tām notiks?

Ir gan zināmās, gan nezināmās lietas. Ja izkrata, tad visi par to zina, bet ir arī lietas stadija, kad neviens neko nezina, bet viss notiek. Protams, mēs pēdējā laikā labāk iemācījāmies izvēlēties prioritātes, bet jo labākas mums ir prioritātes, jo aktīvāk [to pārstāvji] darbojās, lai nepieļautu mūsu darbošanos. Tie, kurus pieķer, atviegloti nopūšas: beidzot tas notika, bet nervozāki kļūst tie, kuri gaida. Bet tā gaidīšana un nervozēšana arī liek kaut ko darīt – kad personiskā labklājība, labsajūta un prestižs ir apdraudēts.

Piemēram, Latvenergo lietā jūs personiski ticat, ka Miķelsons tiks notiesāts un dabūs reālu cietumsodu?

Jā, es gribu ticēt. Citādāk nevar strādāt un dzīvot. Tie, kas atceras Atmodas laikus un ticēja tās ideāliem, laikam ir tendēti ticēt un pastalās vai apdauzīts, bet turpināt iet to ceļu. Es redzu, ka Latvija mazpamazām… Saka jau, ka katriem laikiem savi viduslaiki, bet atcerēsimies, ka nāk arī renesanse pēc tiem vidusslaikiem. Vismaz vēsture to ir pierādījusi, ka viduslaiki nav mūžīgi.

Tā renesanse mums te nav jau beigusies?

Gribētu cerēt, ka renesanse ir tas gaišais, kas mums priekšā.

Kas uzmundrina – mēs kā apkarošanas bloks jau sākam domāt vairāk par novēršanu. Labāk [korupcijas procesus] laicīgi novērst, kas prasa daudz mazāk enerģijas. To mēs pēdējā laikā sapratām.

Visiem spēkiem esmu mēģinājusi iesaistīt [KNAB] starptautiskā sadarbībā, tās ir tās nozīmīgās lietas – jo nevar Latvijas mazajā dīķī nozagt tik daudz naudas, cik starptautiskajos iepirkumos un koncernos. Mēs visus darbiniekus pēc iespējas attīstām, palīdzam. Protams, būs lietas, ko viņiem noteikti izdosies pabeigt. Ārzemju kolēģi, pildot tiesiskās palīdzības lūgumus un iepazīstoties ar pierādījumiem, arī oligarhu lietā, ir teikuši  – mums pie tādiem pierādījumiem jau sen būtu notiesāts, ko jūs vēl te darāt.

Bet mums nav pat neviena apsūdzība.

Jā, kad ir apsūdzība, tad prasāt – kāpēc lieta nav tiesā? Kad lieta ir tiesā, tad prasāt – vai ticat, ka notiesās? Tā ir katrā lietā. Diemžēl, jo lielākas lietas, jo garāks process.

Vai KNAB patlaban notiekošais neapturēs šo darbu?

Man ir ļoti grūti prognozēt attīstību. Negribu teikt, ka mana atlaišana darbiniekos ir vairojusi vēlmi nākt uz darbu. Es apmēram varu prognozēt, kuri tiks atlaisti nākamie.

Kuri?

Nebūtu glīti man piesaukt šos cilvēkus publiski.

Vai tie ir cilvēki, kas strādā ar kādām konkrētām lietām? Vai Streļčenoks cenšas apturēt kādas konkrētas lietas?

Šeit ir iekšējā pretruna, kas nav izbēgama. Ir jābūt drosmei uzsākt lietas. Bet no otras puses ir [KNAB priekšnieka] vēlme neredzēt nekādus riska faktorus, apdraudējumus savai atrašanās amatā. Tad jebkurš darbinieks, kurš nāk ar iniciatīvu kaut ko izdarīt, mainīt pasauli, ieplānot sev varoņdarbu un priecāties par to, ko ir izdarījis, viņš nonāk pēc būtības pretrunā ar to [KNAB priekšnieka attieksmi], ka ir jāsēž kabinetā, nav jārada apdraudējums.

Spilgts piemērs – man atkārtotajā novērtēšanā pārmeta, ka saskaņā ar noteikumiem, komandējumi netiek rakstīti trīs dienas iepriekš. Iedomājieties, ienāk zvans – mūsu korumpants dodas lielā ātrumā uz Daugavpili. Viņu vajag aizturēt pēc divām stundām. Protams, kāds uzraksta komandējuma iesniegumu [tajā pašā brīdī], bet man tiek minēts, ka nav trīs dienas iepriekš. Nu, kā es, sazvanoties ar korumpantu, noskaidrošu, vai viņš gadījumā nav trīs dienas iepriekš plānojis pamest Rīgas teritoriju? Cits – atkārtotā novērtēšanā man pārmet, ka kriminālprocesuālie dokumenti netiek ar visu tekstu ievadīti vispārējā lietvedībā. Bet to darīt nedrīkst! Ir atsevišķa, valstī vienota kārtība, kā reģistrē kriminālprocesuālos dokumentus, kas gan rakstiski, gan mutiski Streļčenokam tika skaidrota. Kategoriski nedrīkst tos reģistrēt kā parastos dokumentus!

Jums pārmet, ka jūs nepārkāpjat likumu?

Apmēram tā. Es to esmu vairākkārtīgi skaidrojusi. Ne tikai es, bet arī darbinieki.

Vai Streļčenoks to tiešām nesaprot?

Viņu tas neinteresē. Viņš grib būt direktors – priekšnieks. Apkarošana ir gana sarežģīta. Tā traucē.

Tad Šlesers var neuztraukties – viņam apsūdzības nebūs?

Tas jau vairs nav atkarīgs no manis. Esmu pārliecināta, ka izmeklēšanas grupa strādā. Apkarošana joprojām ir spēcīga, domājoša.  Esmu pārliecināta, ka sāktos darbus – īpaši tos, kas ir gadu garumā – viņi pabeigs. Protams, ja ļoti strauji nesāks visus atlaist.

Gribu pajautāt par vienu konkrētu korupcijas perēkli, kas izskatās, nav apkarots. Komentējot Zolitūdes traģēdiju, Vaira Vīķe – Freiberga mums intervijā sacīja, ka daļa atbildības par to ir jāuzņemas arī tiesībsargājošajām institūcijām, kuras visus šos gadus nav spējušas salauzt korumpēto sistēmu būvniecībā. Jūs esat KNAB no pirmsākumiem, vai jūtaties atbildīga par to? Un kāpēc tas nav izdevies?

Ja runājam par atsevišķām nišām – vienalga, vai tās ir azartspēles vai būvniecība – viņiem ir ļoti spēcīgi lobiji. Tās lielākās nelaimes vai valsts izzagšanas ir tad, kad kāds biznesa grupējums sāk diezgan nepastarpināti, agresīvi lobēt sev izdevīgus lēmumus, likumus, noteikumus un tas notiek gadiem ilgi. Ja tās kopīgās gribas nav… Nu, minēsim kaut vai Rīgas domes [Attīstības departamenta amatpersonu] Štrama, Stranča lietu – tie bija ļoti nozīmīgi amati, tur bija arī Rīgas domes balsojumi. Bija epizodes, kurām nepietika pierādījumu, bet bija acīmredzami skaidrs, kas tur notiek. Ja vienīgais rezultāts – daži atrodas cietumā, bet viss notiek pa vecam, tad viens KNAB tur sistēmu mainīt nevar. KNAB var izdarīt tikai savu darba daļu. KNAB nevar aizstāt ne prokuratūru, ne tiesu, ne valsts pārvaldi vai pašvaldību.

Protams, ka traģēdijas ir acīmredzamas sekas daudziem procesiem. Viens paņēma, otrs iedeva, viss notiek ātrāk, iedeva būvatļauju, uzlika kādu zīmogu. Atcerieties, bija pat tēzes, ka korupcija tikai veicina biznesu. Nu, tad viņi daveicināja. Ne tikai korupcija, bet arī vienaldzība visās iestādēs, kas uzrauga būvniecību. Ļoti daudz traģēdijas var rasties no tādas vispārējas vienaldzības pret pienākumiem.

Protams, katram ir jāpārdomā, ko viņš līdz galam nav izdarījis. Visvairāk sirds sāp par to, ka nav ne vismazākās pārliecības, ka dārgie pašvaldības dzīvokļi patlaban tiek dalīti godīgi. Vai mēs kā apkarotāji varam nepārtraukti sēdēt kādā pašvaldības iestādē? Esam ieguldījuši ļoti lielu darbu, atklājuši daudzas epizodes, atklājuši sistēmu – to visu neskaitāmas reizes esam rakstījuši Rīgas domei. Nekādas atbildes nav vispār. Izskatās, ka tur nekas nemainās. Un ja atkal bāreņi un daudzbērnu ģimenes paliek bez dzīvokļiem tikai tāpēc, ka noteikti ekonomiskie grupējumi tos saņem, tad ko mēs varam izdarīt? Ja KNAB laiku pa laikam kādu pieķer, bet sistēmā nekas nemainās, tad tāds KNAB ir pat ļoti izdevīgs, jo nodemonstrē: mēs ar korupciju cīnāmies. Bet visi pamati, visi tie grupējumi, kas no tā barojas, tie necieš. Viņi nomaina vienu amatpersonu pret otru…

Kāpēc tikšana līdz politiskajam «jumtam» atkarīga no tā, vai apakšnieki nodos vadītājus? Vai nav citas efektīvas metodes, kā tikt līdz augšai?

Ir, bet tās pieķeramās «augšas» dažādās iestādēs ir pārāk daudz. Ja mēs runājam par ceļu policistiem vai kādu viegli pieķeramu nelielu kukuļņēmēju, tad pietiek ar dažām dienām vai dažiem darbiniekiem, kas to izdarīs. Bet lielajās lietās – vai tas ir Daimler, vai Latvenergo vai jebkura tiesneša lieta – mums ir smagi un rūpīgi jāstrādā un kapacitāte ir nepietiekama. Mēs zinām ļoti daudz, bet pierādīt varam diemžēl uz tā līmeņa, kuru pieprasa mums tiesa un līdz ar to arī prokuratūra.

Bet kāpēc «Misters 20%» jau gadiem ir politiskā folklora, taču nav izmeklēšanas un juridiska atrisinājuma – vai nu notiesāts vai attaisnots?

Mums ir daudz cilvēku, par kuru nepieķeršanu es jūtos vainīga. Bet arī skaidri apzinos, ka visu paspēt nevar, ja citi mums nepalīdz. Citu palīdzēšana, protams, ir arvien aktīvāka, mēs ļoti labi sadarbojamies ar vairākām iestādēm. Ļoti labi un aktīvi.

Ar kurām?

Ne ar Rīgas domi un diemžēl ne ar tiesu sistēmu. Ģenerālprokuratūra, Finanšu policija, Valsts policijas Kriminālpolicija, Iekšlietu, Ārlietu ministrijām, Muitas kriminālpārvaldi, Ceļu satiksmes drošības direkciju, Latvenergo – tie ir tie, ar kuriem mums arvien uzlabojas [attiecības]. Bija laiks, kad jutāmies ļoti vientuļi, bet tagad tā nav.

Prokuratūra neatkarības gados nav darbojusies vienmēr kā uzticams Šveices pulkstenis – piemēram, Skrastiņa laikā lietas pret Lembergu netika kustinātas, līdz ar Maizīša atnākšanu tas mainījās. Tagad Kalnmeiera laikā no darba ir aizgājis galvenais prokurors, kas ar šīm lietām strādāja. Nesen redzējām dīvainus lēmumus, kad prokuratūra mīkstina KNAB iesniegtos apsūdzības pantus pieķertajiem tiesnešiem Strazdam un Buividei. Kā jūs vērtējat prokuratūras neatkarību un kapacitāti?

Nozīmīgās lietās, vai tā būtu Zolitūde vai lielās korupcijas lietas, no kurām zināmā mērā ir atkarīga Latvijas attīstība un nākotne, ir jābūt ļoti pieredzējušiem un kvalificētiem prokuroriem – tur nevar atnākt kāds talantīgs jaunietis un patrenēties, ir jābūt gan zināšanām, gan mugurkaulam, gan spējām. Tādu prokuroru Ģenerālprokuratūrā neapšaubāmi ir nepietiekami. Lietu, ko var saražot KNAB, ir vairāk nekā prokuroru, kas būtu gatavi un spējīgi vilkt tās tiesā. Protams, es apzinos arī to, ka prokurori daudz vairāk spiesti reflektēt uz tiesu sistēmu – ko tiesa pieprasa, tam viņi pakļaujas. Bet var pakļauties un var cīnīties par lietām. Vienmēr ir vieglāk pateikt, ka šajā lietā nekas nesanāks, tāpēc es to neņemšu kriminālvajāšanai vai nedarīšu, jo «A ja nu attaisnos?». Tā var tālu meklēt iespēju kādu attaisnot.

Prokuratūra varētu vairāk skatīties attīstīto rietumvalstu virzienā un pētīt ārzemju praksi, jo tā ir ļoti noderīga, lai saprastu, kādām lietām ir jābūt, kā tās ir jāizmeklē, kāda ir pierādījumu pietiekamība. Latvijas prokuratūras izaugsmei tas būtu ļoti nepieciešams. Par pārējo man grūti spriest – sadarbība [KNAB] lietās nav bijusi slikta un ir prokurori, kas uzņemas sarežģītas lietas. Protams, rodas jautājums – ja tie prokurori, kuru nav tik daudz, aizies pensijā, kurš tad būs gatavs pilnvērtīgi ar šīm lietām strādāt, tādu cilvēku nav pietiekami, tas ir pilnīgi viennozīmīgi.

Vai problēmas tomēr nav dziļākas? Piemēram, Zolitūdes traģēdijas uzraugošajā grupā tika iekļauts prokurors, kura dzīvesbiedre strādā būvvaldē – tas liek uzdot jautājumus, vai tad atkal te ir «nejaušā» lietu sadales sistēma?

Neesmu tik dziļi pētījusi, kāpēc šajā gadījumā tā notika – vai te bija komunikācijas problēma starp prokuroru un darba grupas veidotāju? Tas ir interesants jautājums, nezinu atbildi. Es nekad neiesaistu – neiesaistīju, man būs jāiemācās to izrunāt – savus darbiniekus kādos svarīgos notikumos, viņiem neuzprasot. Ir daudzas cilvēcīgas lietas, kurām ir liela ietekme uz notikumu gaitu. Piemēram, neuzprasot es nevaru zināt, ka izmeklētājam radinieki dzīvo pilsētā, kuras izkratītais mērs var atlaist viņus no darba.

Jūs esat pieredzējusi izmeklētāja, kā vērtējat izmeklēšanas gaitu Zolitūdes lietā?

Es nevaru komentēt, jo KNAB nav iekļauts izmeklēšanas grupā, es nejūtos ne zinoša, ne kompetenta. Bet skaidrs ir viens, ka sabāzt būros un izolatoros visus – vainīgs vai nevainīgs –  tikai tāpēc, ka sabiedrībai jākompensē vēlme atriebties visiem ļaunajiem, arī nedrīkst.

Vai tieši pirmajās dienās tas nebūtu novērsis iespēju iesaistītajiem sazināties, mainīt pierādījumus, kaut ko savā starpā sarunāt?

Es nevaru neko teikt par izmeklēšanas stratēģiju, man ir par maz zināšanu. Protams, ka pierādījumi ir jāiegūst tajā vietā un laikā, kur viņi tobrīd atrodas.

Bet kā jums no malas liekas, vai tiesībsargājošajām iestādēm izdosies atrast vainīgos?

Domāju, ka jā. No paša sākuma bija skaidrs – jāmeklē reāli neatkarīgi eksperti un pagrīdē nekāda sarunāšana notikt nevarēs. Tāpēc es domāju, ka tiks atklāts. Ir konkrēti cilvēki, kas konkrēti kaut ko izdara vai neizdara un ir ļoti svarīgi, lai tie tiktu sodīti, lai nākošie padomātu par cilvēciskām sekām, par krimināltiesiskām sekām. Bet kriminālprocess nav tas, kas var sodīt sistēmu kopumā – var atrast noteiktus cilvēkus. Kas ilgtermiņā ir izveidojis šo sistēmu un vai tas, kas notika vienā Maximā nevar notikt arī jebkurā citā veikalā – šis jautājums stāv ārpus kriminālprocesa likuma. Tas ir tas, par ko būtu galvai jāsāp pie varas esošajiem.

Tomēr, ko parasts cilvēks lai domā par izmeklēšanu, ja piecas dienas pēc šīs milzīgās traģēdijas televīzijas ēterā sēž ģenerāluzņēmēju pārstāvji un mierīgi stāsta, ka nav pat nopratināti – bijusi tikai draudzīga saruna bez protokola par to, kā notiek būvniecības process Latvijā?

Es negribētu izdarīt secinājumus. Arī mūsu aizdomās turamie vai izkratītie mēdz stāstīt televīzijā, ka nekas jau nav noticis, ka viņi neko nezina. Katrs jau to pasniedz tā, kā viņam tajā mirklī ir vieglāk.

Labi, skatīsimies uz faktiem – kriminālprocess ir ierosināts tikai par būvniecības pārkāpumiem, bet tas nekādi neskar problēmu, ka no veikala netika evakuēti cilvēki – tā vietā Maxima vienkārši izslēdz avārijas signalizāciju. Kāpēc process nav sākts par nonāvēšanu?

Var skatīt kriminālprocesā un pēc tam izdalīt, lai ātrāk virzās. Tas viss ir saistīts, tie ir vieni un tie paši cilvēki.

Nē, Maxima nav saistīta ar būvniecību. Iemels šiem jautājumiem par izmeklēšanas uzticamību ir plašāks – pirms pusgada nodega Rīgas pils, arī šajā lietā nav nekādas virzības. Informācija no tiesībsargiem vienkārši nerada sajūtu, ka droši varam paļauties – viss process godīgi notiek.

Policija diemžēl visus šos neatkarības gadus ir bijusi bēdu ieleja. Ar visām ministru maiņām, naudas trūkumu, personāla atlases problēmām. Valsts policija arī ir dažādu problēmu novājināta. Bet visās iestādēs ir pašaizliedzīgi strādājoši cilvēki. Arī policijā netrūkst pašaizliedzīgu izmeklētāju. Domāju, ir arī pašaizliedzīgi, ļoti principiāli eksperti, kas nav ne uzpērkami, ne ietekmējami, ne pierunājami. Man kā iedzīvotājai gribētos ticēt, ka šī lieta ir nonākusi pašaizliedzīgu izmeklētāju un ekspertu rokās un tad es ticu, ka viss būs labi.

Ko jūs pati tālāk darīsiet?

Es vēl nespēju sev šo jautājumu uzdot. Tiešām nezinu. Esmu iesniegusi premjeram lūgumu izvērtēt šo rīkojumu, pievienojot nepieciešamos dokumentus. Man šķiet, ka netaisnīga rīcība pret mani ne tik tālu atspoguļosies uz manu likteni, cik parādīs, ka ir iespējama netaisnīga vēršanās arī pret citiem KNAB darbiniekiem. Man šķiet, ka tas ir tāds biroja darbinieku jautājums kopumā, un varbūt ne tikai biroja darbinieku.

Ko jūs gaidāt no premjera?

Lai viņš izvērtē, izdara secinājumus un izdara to, ko var izdarīt. Likums tādas iespējas paredz, tā ir viņa izšķiršanās. Man ir ļoti grūti atrasties šajā situācijā, cīnīties par sevi – daudz vieglāk ir cīnīties pret netaisnību par citiem. Es pārsūdzēšu [atlaišanas lēmumu] visās instancēs, ko paredz likums, jo citādi es nedrīkstu – tas būs ļoti slikts signāls, ja pieļaušu, ka pret mani rīkojas netaisnīgi un nolaidīšu rokas. Es tad parādītu visiem pārējiem, ka ļaunuma uzvarai daudz nevajag – trīs apdrukātus papīrus.

Vai ticat uz taisnīgu tiesu?

Ir jātic, kāpēc ne. Galu galā man ir pozitīvi rezultāti tiesu sistēmā – par Lapsu es runāju (red.- decembrī Rīgas apgabaltiesa kā apelācijas instance noraidīja žurnālista Lato Lapsas prasību pret Strīķi par goda aizskaršanu). Bet man ir bail no elektroniskās lietu sadales sistēmas. (Smejas)

Vai neprognozējat izrēķināšanos tajā pašā tiesu sistēmā?

Tas ir visu pie varas esošo politiķu un amatpersonu rokās to pieļaut vai nepieļaut. Vienalga, vai tie ir tiesneši vai prokuratūra, politiķi, Saeimas komisijas. Viss ir viņu rokās, vai nu to pieļaut vai nē. Mēs jau te runājām, ka jebkurš cilvēks var ļoti daudz ko izdarīt.

Ar kādiem izdarītajiem darbiem jūs lepojaties KNAB karjerā?

Es lepojos ar kolēģu profesionalitāti, spēju izmeklēt arvien lielākas un nozīmīgākas lietas, kas pavirzīja Latviju uz priekšu demokrātijas attīstībā, korupcijas mazināšanā. Neskatoties uz nepārtraukto pretdarbību un katru dienu kā pēdējo, daudz ko izdevās sakārtot.

Ko jūs izceltu, kura šķiet visnozīmīgākā lieta?

To nevaru tā pateikt – katrā nozarē ir kādas liktenīgās lietas. Liktenīgas tās ir tad, ja izdodas uzrunāt iestādi, tās vadību. Tad arī maza lieta var nest risinājumu. Piemēram, CSDD varēja pirkt tiesības, braukt dzērumā un pēc tam dabūt atpakaļ. Uzrunājot vadību, izdevās to  atrisināt. Ir lietas, kā es minēju Rīgas domē – var lepoties ar apkarošanas rezultātu un izgaismotām problēmām, bet diemžēl nevar lepoties ar to, ka mēs ieviesām kārtību tajā attīstības departamentā līdz galam. Var lepoties ar to, ka izdodas aizturēt, saukt pie atbildības kārtējo Jūrmalas mēru. Vienlaicīgi pārņem skumjas, ka neatkarīgi no kārtējā mēra, nekas nemainās.

Protams, Latvenergo, Daimler – tās ir lietas, kur mums pašiem bija jāpieliek ļoti daudz pūles. Tikai pēc tām lietām mēs saprotam, ka varam ķerties pie astoņkājiem, monstriem – jūtamies gatavi.

Kas vēl sāp – Streļčenoks atlaiž vecākos un pieredzējušākos darbiniekus, kuriem būtu zināšanas jānodod jaunajiem. Ja pazudīs tas, ko konkrētie cilvēki – nodaļu vadītāji, arī izmeklētāji ir iebūvējuši desmit gadus, tad nebūs pēctecības. Man gribētos lepoties ar to, ka pēc manis paliek darbaspējīga iestāde. Gribētos lepoties, ka ir uzbūvēta sistēma, kas darbojas un es, sēžot mājās pie televizora, varēšu priecāties [par izmeklēšanas darbībām] – o, jā, mēs jau sen to gaidījām! Bet nu pašlaik ir bažas. Gribētos ticēt, ka komētai tas lidošanas, degšanas posms nebūs tiks īss.

Kas ir vēl riktīgi korupcijas perēkļi, kam neesat tikuši klāt?

Esmu sapratusi – ļoti daudz ko nosaka politiskā griba un iestādes vadītāja griba. Perēkļi parādās tur, kur iestādes vadītājiem tas nerūp vai viņi tajā piedalās. Jo korupcija visās valstīs parādās tad, kad par to nedomā. Līdz ar to visu laiku jāpieliek pūles. Mums ir ļoti daudz iestāžu vadītāju – vienalga, politiskie vai administratīvie – kuriem tas nerūp. Tad tur tas izaug, izaug, izaug un tad ir ļoti grūti tikt ar to galā.

Kur tas ir plaucis?

Atsevišķās pašvaldībās, piemēram, Rīgā. Tik daudz iedzīvotāju, tik daudz būvju, tik daudz naudas un maz reālās gribas – jo reālu gribu var pierādīt ar reāliem darbiem. Var taisīt preses konferenci un pierādīt, ka mēs gribam cīnīties pret korupciju un vispār mums tās nav. Var lentītes griezt kopā ar KNAB, bet es vērtēju iestādes gribu pēc reālām darbībām, sniegtās informācijas, palīdzēšanas izmeklēšanai. Latvenergo gadījumā, pieprasot dokumentus, mēs saņēmām tos uzreiz, bet no Rīgas domes mums bieži vispār nav atbildes vai arī novelk līdz pēdējam termiņam un tad vēl pēc atkārtota lūguma kaut ko atsūta, kas galīgi neattiecas uz to. Jūrmalas domē arī nav vērojama vēlme.

Ventspils domē?

(smejas) Vēl sliktāk ir, ja cilvēki sadarbojas ar mums, bet viņi ir spiesti konspirēties, lai, pasarg Dievs, kāds neuzzinātu, ka viņi kaut ko labu grib izdarīt. Tā ir visšausmīgākā situācija – ka tu vari būt apdraudēts tikai tāpēc, ka esi godīgs. Reāla sadarbība nav ne no Rīgas domes, ne Jūrmalas domes. Es nerunāju par atsevišķiem cilvēkiem, tādi vienmēr atrodas un mūsu uzdevums vienmēr piedomāt, lai viņi neciestu. Līdz šim tas ir izdevies.

Kā jūs kopumā novērtētu Latvijas politiskās sistēmas godīgumu 10 ballu skalā?

Grūts jautājums. Man šķiet, ka pēdējā laikā politiķiem būt godīgiem ir kļuvis izdevīgāk, līdz ar to politikā parādās arvien vairāk cilvēku, kas saprot, ka patiesība ilgtermiņā ir izdevīgāka nekā agrāk. Agrāk, man šķiet, melot vēlētājiem un tiesībsargājošajām iestādēm bija darbošanās pamatprincips, tagad tā vairs nav. Šķiet, ka politiskās vides godīgums uzlabojas lēnām, bet uz ātrām pārmaiņām cerēt būtu naivi. Politikā ir ļoti dažādi cilvēki, ir gan gļēvuma, gan drosmes īpašības. Es ļoti daudzus zinu gan klātienē pa šiem desmit gadiem, risinot dažādas problēmas, gan es ļoti daudz ko par daudziem zinu neklātienē, līdz ar to viņi ir ļoti, ļoti dažādi.

Vai jums ir par ko balsot?

Jā, esmu viens no tiem vēlētājiem, kas ļoti labi zina, kam savilkt plusus, kam mīnusus.

Vai jums pašai tagad nav izteikti kādi politiski piedāvājumi?

Man šķiet, tas ir pāragri. Esmu tikko atlaista, nezinu, ko darīšu tālāk. Es ceru, ka pēc desmit gadiem pretkorupcijas iestādē vieta uz šīs zemes man atradīsies.

Ir vēlēšanu gads, vai jums varētu būt politiska karjera Saeimā?

Es nevaru atbildēt, neesmu sevi vērtējusi šajā griezumā. Desmit gadi policijā, vēl desmit KNAB, cīnoties ar noziedzību – neesmu sev piemērījusi nekādas politiskās [partijas]. Un vispār viņiem ļoti daudz ir jārunā ar presi un tas nav tas, kas man patīk.

Tomēr, zinot, cik ilgi notiek tiesāšanās, ko jūs darīsiet?

Man nav materiālās nepieciešamības steidzīgi meklēt darbu – nav kredītu, parādu, man ir uzkrājumi. Visus šos gadus – ar kalvīšiem, tautas partijām un visiem pārējiem uzbrukumiem, Vilnīša laikiem – es skaidri apzinājos, ka var pienākt tāda diena, kad man var nebūt iztikas līdzekļu. Tāpēc es par to piedomāju un man tie ir.

Vai kopā ar Bordānu stāsieties bezdarbniekos?

Brīžiem ir vajadzīga pauze, lai padomātu. Es domāju, ka pareizais risinājums nāks pats par sevi.

Kādas ir jūsu emocijas, saprotot – iespējams, jūs nevarēsit atgriezties darbā, kuru esat darījusi no sirds daudzus gadus?

Nu, skumji ir mazliet, ka tas ir tas, ko pēc divdesmit gadiem [saņemu]. Man kaut kā neliekas, ka būtu to pelnījusi. Vai vismaz, ir ļoti daudz cilvēki, kas to daudz vairāk pelnījuši nekā es. Es visu laiku domāju – ko iesākt, lai nepajūk visa tā uzbūvētā, labi funkcionējošā korupcijas apkarošanas mašinērija, kas pašlaik joprojām tur ir. Redzot emocionālo stāvokli arī biroja darbiniekiem, nesapratni par to, kas notiks tālāk – es nesaprotu, kā to māju noturēt. Tas mani grauž. Es gribu, lai tas turpinātu darboties vēl ilgus gadus, bet pašlaik neredzu, ko te varu darīt.

Man vakar zvana ārzemju partneris, es ievelku gaisu un nezinu, kā viņam pateikt [to, ka esmu atlaista] – jo man būs jāpaskaidro, kāpēc. Nezinu, ko ar to visu darīt. Protams, es uzmundrinu darbiniekus – saku, ne jau tāpēc mēs visu iesākām, lai nepabeigtu. Viņi paši to saprot. Viņi ir ļoti atbildīgi un varētu strādāt arī bez manis, bet redzot to netaisnību pret mani, viņiem arī… Man ir trīs ekselenti nodaļu vadītāji – vienalga kurš no viņiem varētu kļūt par vietnieku apkarošanas jautājumos un viss notiktu, bet publiskā situācija ar manis atlaišanu, kas nav izskaidrojama, gan emocionālā – tas mani grauž.

Kādas vēl emocijas? Īsziņas ar priecīgu Ziemassvētku vēlējumiem šoreiz daudz nesaņēmu, jo acīmredzot tas daudziem izklausījās pārāk ciniski. Saņemt pirmsziemassvētku vakarā pulksten četros šādu [rīkojumu] – tas liecina par cilvēku, kas to dara, vai par cilvēku, kas to ieteica. Tas ir veco laiku stils, es labi atceros čekas maisu vaļā vēršanu pirms svarīgiem notikumiem, atceros PR paņēmienus, kuri nav mainījušies – sak, cik lieliski gari svētki, visi atpūtīsies. Zinot Streļčenoku, viņš nav pētījis šo melnā PR lauku un tur neapšaubāmi bija padomdevēji, kas neatrodas birojā – jo es nezinu nevienu no biroja, kas spētu dot tādu padomu. Tas tomēr ir tāds netīrās politikas paņēmiens, nevis amatpersonas gājiens – atlaist stundu pirms darba dienas beigām, pirms sešām brīvdienām, tas ļoti stipri izskatās pēc politiska padoma.

Bet situāciju vēl var mainīt Dombrovskis, atceļot šo rīkojumu?

Jā, viņš var to atcelt.

Vai jūs tad justos apmierināta? Nekas jau pēc būtības neatrisinātos – jūsu savstarpējā cīņa turpinātos, bet vai jūsu vēlme nav panākt kardinālākas izmaiņas?

Tā ir tikai viena detaļa, protams. Atkarībā no tā, cik visi pārējie ir ieinteresēti un gatavi rīkoties, lai ir stiprs KNAB – risinājums vienmēr nāk. Bet ja risinājumu nemeklē, tad tas arī nebūs. Ja katra amatpersona, ieskaitot KNAB darbiniekus, jūtas atbildīga ikdienā par to, ko dara, ja katrs uzraugs jūtas atbildīgs, nevis vienkārši noskatās kā cirku, tad var kaut kas notikt. Ja tādas kopējās gribas noturēt KNAB kā darbspējīgu iestādi nav – nu tad nav.

Bet ja tās nav, tad jūs cīnīsieties par savu atgriešanos?

Protams, jo es nedrīkstu to nedarīt.