Aizverot zemes tirgu, aizvērsim lauksaimniecības attīstību

Tā būs politiska izšķiršanās – pārdot vai nepārdot lauksaimniecības zemi ārvalstniekiem

Zeme ir viens no Latvijas vērtīgākajiem dabas resursiem un tā ir atbildība – nodrošināt, lai šis resurss tiek izmantots efektīvi un ilgtspējīgi.

Biedrības “Zemnieku saeima” paziņojums par iespēju sekot Lietuvas lauksaimnieku paraugam un rīkot referendumu par aizliegumu pārdot vietējo lauksaimniecības zemi ārvalstniekiem ir bezatbildīgs solis. Tas var ieraut Latvijas valsti kārtējās tiesas prāvās un līdzīgi kā tas draudēja Bulgārijai, kad valstij var nākties maksāt miljonus par lēmumu, kas sākotnēji šķiet ļoti pareizs un valsts resursus aizsargājošs.

Bulgārijas parlaments šā gada oktobrī pieņēma lēmumu pagarināt ierobežojumus ārvalstniekiem lauksaimniecības zemju iegādē, bet pēc brīdinājuma saņemšanas no Eiropas Savienības par soda sankcijām, izlēma ierobežojumus pārskatīt.

Balsošanai Saeimā tika nodoti likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” grozījumi, kas paredzēja ierobežot lauksaimniecības zemju tirgus liberalizāciju vismaz līdz 2020. gada maijam. Likuma spēkā esošā redakcija nosaka, ka ar 2014. gada 1. maiju ES dalībvalstu pilsoņi un ES dalībvalstīs reģistrētas juridiskās personas zemi var iegūt īpašumā ar tādiem pašiem noteikumiem kā Latvijas pilsoņi, Latvijas valsts un pašvaldības, kā arī uzņēmumi. Paralēli Saeimas komisijām ir nodots izskatīšanai vēl citi likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” grozījumi, kas paredz virkni būtisku ierobežojumu kā ārvalstniekiem, tā vietējiem iedzīvotājiem gadījumā, ja no 2014. gada 1. maija zemes tirgus ārvalstniekiem Latvijā tomēr tiks atvērts. Šos grozījumus izstrādājusi Zemkopības ministrija.

Šī ir politiska izšķiršanās. Ar saukli “neļausim iztirgot savu zemi” varam aizcirst durvis ārvalstniekiem un paziņot, ka tie ir vainīgi pie Latvijas tautsaimniecības neattīstītās konkurētspējas, lai tā vietā izvērtētu Latvijas iespējas un izaicinājumus vienotajā Eiropas Savienības (ES) tirgū un domātu par risinājumiem, lai tajā iekļautos. Ir vismaz dīvaini, ka mēs prasām un tērējam līdzekļus Latvijas attīstībai un izaugsmei no Eiropas Savienības kases, kuru pilda ES pilsoņu un uzņēmēju maksātie nodokļi, ceram, ka Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji brīvi varēs strādāt un gūt ienākumus citās ES valstīs, kamēr paši ar nacionāliem lozungiem aizveram Latvijas zemes tirgu ārvalstu uzņēmējiem un investoriem.

Kā vārdā un kurš atbildēs par sekām? Zemkopības ministrijas ierēdņi, kuri neapzinās, ko dara? Zemkopības ministre Laimdota Straujuma? Vai pārdesmit Latvijas vietējie zemnieki, kuri “stāv” aiz šiem grozījumiem?

Starptautisko saistību ignorēšana

Domāsim reāli. Latvijas tirgū, neskatoties uz ekonomikas situācijas uzlabošanos, trūkst finanšu un cilvēkresursu, kā arī nav izveidota efektīvi funkcionējošas zināšanu un pieredzes apguves sistēmas, lai varētu cerēt, ka mēs paši pacelsim un attīstīsim tik nozīmīgu Latvijas tautsaimniecības nozari kā lauksaimnieciskā ražošana. Tā būtu vieglprātība un bezatbildība ar smagām sekām.

Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības. Pasakot „nē” brīvai kapitāla plūsmai no ES valstīm un valstīm, ar kurām Latvija ir noslēgusi starptautiskas vienošanās par investīciju veicināšanu un aizsardzību, mēs riskējam, ka arī Latvijas pilsoņiem, uzņēmējiem, eksportētajām precēm un pakalpojumiem citās ES valstīs pateiks „nē”.

Patlaban tiek plānots mākslīgi aizslēgt Latvijas tirgu ES pamatvērtībām – brīvai kapitāla, cilvēkresursu un zināšanu plūsmai.

To nevar uzskatīt par nacionālo interešu aizsardzību, jo šādā veidā tiks panākts pretējais efekts – lauki nīkuļos, cilvēku tur būs vēl mazāk nekā tagad un tautsaimnieciskā ieguvuma nebūs. Nebūs arī lauksaimnieciskās ražošanas attīstības. Ar šādu rīcību arī netieši pateiksim „nē” līdz šim atbalstošiem draugiem un sabiedrotajiem gan ekonomiskajos, gan drošības, gan sociālās izaugsmes jautājumos.

Ārvalstu kapitāla pieejamība mūsu valstī ir ierobežota. Turklāt neviens nenodrošina kapitālu, ja tam nav atdeves. Bankas nedos vietējiem uzņēmējiem naudu, kamēr vietējie uzņēmēji nepierādīs, ka māk ražot un radīt atdevi. Vai valsts ir gatava finansēt Latvijas lauksaimniecības izaugsmi? No kādiem līdzekļiem? No ES fondu līdzekļiem? Kāpēc ES būtu jāpiedalās mūsu izaugsmē, ja mēs negribam pieņemt vienlīdzīgus nosacījumus ļaut arī citu dalībvalstu uzņēmējiem strādāt Latvijas tirgū?

Tagad tiek ignorēts fakts, ka ārvalstnieki ienes zināšanas, pieredzi un rada darba vietas Latvijas iedzīvotājiem. Viņu uzņēmumi arīdzan maksā nodokļus mūsu valsts budžetā – gan valsts nodevas, iegādājoties īpašumus, gan nekustamā īpašuma nodokli, gan algu nodokļus, kas nonāk mūsu valsts sociālās sistēmas un infrastruktūras uzturēšanai.

Latvijā nav pietiekams skaits profesionālu lauksaimnieku

Jāpiemin, ka ārvalstu fondi labprāt nodod iegādātos īpašumus vietējo lauksaimnieku pārziņā un apsaimniekošanā. Patlaban ārvalstu fondu atdeves ekspektācijas no nomas ieņēmumiem ir zemākas nekā Latvijas banku kredītprocentu likmes, kas tiek piedāvātas lauksaimniekiem. Joprojām pastāv situācija, ka Latvijā nav pietiekami vietējo lauksaimnieku, kas vēlētos izmantot šo ārvalstu kapitāla pieejas iespēju. Tas norāda, ka Latvijā nav pietiekams skaits profesionālu lauksaimnieku, kuri ir spējīgi apstrādāt lauksaimniecības platības un gūt atdevi, kas rada pienesumu kā pašiem, tā ekonomikai kopumā.

Tie Latvijas lauksaimnieki, kuri strādā profesionāli un efektīvi, spēj arī ar savu darbību iegūt nepieciešamo kapitālu, lai veiksmīgi konkurētu ar ārvalstu pircējiem zemes iegādē. Tāpat, ja arī tagad mūsu pašu lauksaimnieki maksātu zemes īpašniekiem pienācīgas (t.i., tirgus apstākļiem atbilstošas) nomas maksas, liela daļa vietējo iedzīvotāju – zemes īpašnieku – savas zemes platības nemaz tik vienkārši nepārdotu.

Tie ārvalstu uzņēmēji, kuri Latvijā neapmetas uz dzīvi, visticamāk, nākamajā Latvijas ekonomiskās attīstības ciklā savā īpašumā esošo zemes platību vēlēsies pārdot.

Mūsu uzņēmējiem ir iespēja paplašināt savas zināšanas, pieredzi un kapitālu, veidojot sadarbības modeļus un tirgus attīstības apstākļos pakāpeniski sākt saimniekot patstāvīgi.

Lauksaimniecības kā tautsaimniecības nozares izaugsmei un tās ekonomiski sociālajam pienesumam jābūt nacionālajām ilgtermiņa interesēm. Zemes izmantošanu lauksaimnieciskajai ražošanai un ražošanas aktivitāti iespējams regulēt ar pietiekami vienkāršiem rīkiem, piemēram, ar platībmaksājumu atbalsta saņemšanas nosacījumiem, kas ir viens no galvenajiem virzītājspēkiem un zemes tirgus tendenču noteicējiem, un nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas kārtību. Šādā veidā arī iespējama tirgus sakārtošana.

Jāņem vērā, ka noteikumi būtu vienlīdz saistoši kā vietējiem zemes īpašniekiem, tā ārvalstniekiem, tāpat arī saimnieciskā atbildība netiktu diferencēta. Šādā veidā pieprasījumu pēc zemes kā ražošanas resursa noteiktu dabiska lauksaimniecisko ražotāju konkurence un zemes tirgus cenas, nevis pasē ierakstītā tautība.

Autore ir SIA ActusQ direktore