Valdības veidošanas kritēriji: tiesības un politika

Kāpēc Valsts prezidents neatklāj kritērijus, kuriem, viņaprāt, jāatbilst valdības vadītājam

Latvija pēc gada vadīs Zemeslodes attīstītāko daļu – Eiropas Savienību. Ir jāgatavojas, lai to veiktu godam, nevis jārotaļājas ar valdības veidošanu, radot satricinājumus, kas ietekmē starptautisko kredītreitingu un Latvijas atjaunoto reputāciju. Tāpēc īpaši pārsteidz, ka Rīgas pils nav spējusi atklāti definēt kritērijus, kurus neizpilda līdz šim izvirzītie valdības vadītāja kandidāti. Esmu nosūtījusi Valsts prezidenta kungam vēstuli ar lūgumu dalīties savas rīcības motivācijā ar sabiedrību.

Par Valsts prezidenta juridiskās lomas valstī. Britiem ir Elizabete II, Zviedrijai – Kārlis XVI Gustavs, Vācijai – bezpartijiskais prezidents Joahims Gauks. Šie cilvēki reprezentē nāciju, nevis piedalās politikā. Atšķirība ir vien tā, ka valstīs, kur monarha nav bijis, vai tie ir gāzti, valsts galvu ievēl uz laiku.

Vēstures līkločiem esot citādiem, arī mūsu tautai varētu būt bijusi simboliska, mantota dinastija – kuršu ķoniņi vai lībiešu virsaiši – tad šajā rakstā skartie jautājumi atkristu paši par sevi. Krīvu krīvs vai ķoniņiene sēdētu tronī, atklātu bērnu svētkus un nedomātu, ka drīkst uzurpēt varu. Satversme, par laimi, pilnīgi skaidri nosaka, ka Valsts prezidents ar politiku nenodarbojas.

Valsts prezidentam nav nekādu izvēles tiesību, jo viņa loma ir tikai simboliska. Izcilais tiesībzinātnieks Kārlis Dišlers ir skaidri norādījis, ka Ministru prezidenta kandidāta nosaukšana nav Valsts prezidenta prerogatīva, bet formāla procedūra.

Valsts prezidentam nav tiesību realizēt savas personiskās vēlmes pat ja viņam tādas pat būtu. Vēl vairāk – Dišlers savā monogrāfijā skaidri analizē jautājumu, ka kādam politiķim – jo Valsts prezidents tāds nav – ir jāuzņemas līdzatbildība par lēmumu uzaicināt Ministru prezidentu.

Daži teorētiķi pieļauj, ka Ministru prezidenta uzaicināšanu politiski līdzparaksta jaunuzaicinātais ministru prezidents. Tomēr K.Dišlers uzsver, ka Valsts prezidentam nav brīvas rokas personu izvēlē Ministru prezidenta amatam un Valsts prezidents var iecelt Ministru prezidenta amatā tikai personu, kuru Saeimas vairākums jau pietiekami noteikti ir izraudzījis šim amatam.

Kāpēc tad vispār izveidojusies šāda situācija, kurā Valsts prezidents neīsteno Saeimas viedokli? Satversmes tēvi bija paredzējuši, ka Valsts prezidentu Saeima ievēl pēc sanākšanas uz savu pilnvaru termiņu. Pēc Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves sākās termiņu nobīde, jo tika pieņēmts lēmums, ka jaunais prezidents jāievēl uz pilnu termiņu, un šī nobīde netika labota arī 1993.gadā, kad tika ievēlēts Guntis Ulmanis.

Vienlaikus Valsts prezidents nav nosaucis publiski argumentējamus kritērijus, kas traucē nominēt jau tagad nopietna Saeimas īpatsvara atbalstītus un publiski izvirzītus kandidātus. Tomēr Ministru prezidenta amats ir gana atbildīgs, lai zināmi „kvalitātes” kritēriji tiktu uzstādīti. Tā kā uzdevām šo jautājumu prezidentam, mans pienākums ir arī publiski paust mūsu, „Vienotības” Jaunatnes organizācijas viedokli, kādām kvalitātēm jāpiemīt ministru prezidentam.

Šie kritēriji ir vienkārši, atklāti un saprotami.

1) Pieredze valdībā. Valdības vadītāja kandidātam jābūt strādājušam valdībā kā ministram. Lai kādas būtu runas par uzņēmējdarbības stila vai citu sfēru pieredzes priekšrocībām, Ministru kabinetam ir konkrēta specifika, valsts pārvaldes iekārta, administratīvās īpatnības, kuras nedrīkst sākt apgūt valdības galvas postenī. Ministru kabinets nav skola. Jebkurā jomā ieteicama ir pakāpeniska izaugsme un Latvijas Republikas valdība nav brīnumains izņēmums. Tā arī praktiski nekad nav noticis – Satversmes darbības laikā tikai Valdis Birkavs un Einārs Repše nonāca premjera krēslā bez ministra pieredzes, abiem arī atkāpjoties pēc gada, pusotra darbības. Lai kādas teikas klāstītu par Andra Šķēles nākšanu no „biznesa vides”, trīs gadus viņš bija strādājis Ministru padomē, divus gadus pirms valdības vadīšanas vēl pildīja lauksaimniecības ministra pienākumus. Nepolitiskie „Latvijas Valsts mežu”, „Latvijas dzelzceļa” un „Latvenergo” vadītāji, tāpat kā universitāšu rektori, slimnīcu galvenie ārsti, diplomāti, ierēdņi, baņķieri un uzņēmēji noteikti ir zinoši savā jomā, bet šī joma nav visas nozares administratīva un politiska vadība.

2) Demokrātisks mandāts. Demokrātija nozīmē to, ka brīvus cilvēkus sabiedrībā pārvalda tie, kurus šie brīvie cilvēki ir izvēlējušies. Valdības vadītāja amats prasa ne vien kompetenci, bet augstu morālu autoritāti. Un ne vien autoritāti, bet par šo cilvēku jābūt balsojušam kaut kādam pilsoņu lokam. Politiķim, kurš vada valsti, jābūt guvušam uzticību pēdējās vēlēšanās vismaz kādā – nacionālā, Eiropas vai vietējā – vēlēšanu līmenī. Šāds kritērijs automātiski diskvalificē gan politiķus, kas nekad nav piedalījušies vēlēšanās kā Edgars Rinkēvičs, Daniels Pavļuts vai Dans Titavs, gan tādus, kuri ir piedalījušies, bet pēdējās vēlēšanās izbalsoti kā Ainārs Šlesers, gan tādus, kuri vispār uzskatījuši par pareizu netapt publiski sakautiem pēdējās vēlēšanās – piemēram, Šķēle vai Repše. Lai kādi būtu šo politikāņu pagātnes nopelni, ir pilnīgi skaidrs, ka viņi atteicās piedalīties demokrātiskā procesā. Lai, piemēram, patlaban Repšes kungs – pat nerunājot par „Liepājas metalurgam” garantētajiem desmitiem miljonu latu – būtu izskatāms kā Ministru kabineta locekļa kandidāts, sākumā Gobzema, Pūces un Fromanes kompānijai ir godīgās vēlēšanās jāizcīna miljonāru biedrības Danam Titavam un maza, kontrolējama frakcija. Tāda ir demokrātijas jēga – vēlēšanas par kandidātiem, uzticības iegūšana ar līdzcilvēku balsīm.

3) Spēja gūt parlamenta uzticību. Valdības rīcība ir kompromisa rezultāts – parlamentārā iekārta ir institucionalizēts mehānisms, kā miermīlīgā ceļā sabiedrības vairākums ietekmē un kontrolē valsts varu. Parlamentāra demokrātija ar to arī atšķiras no prezidentāla režīma un diktatūras, ka valdībai ir vajadzīga pilsoņu uzticība. Valdības pakļautība un atkarība no parlamenta nav kāda politikāņu iegriba, bet Saeimas eksistences jēga. Diez vai ir saprātīgi par valdības vadītāja kandidātiem virzīt, piemēram, deputātus Dzintaru Rasnaču un Gaidi Bērziņu, kuri ir ievēlēti un kuriem ir tieslietu ministra pieredze, vai deputātus Jāni Ādamsonu un Daini Turlo, kuri arī ir ievēlēti ar iekšlietu ministra pieredzi, bet kam nav nekādu cerību izveidot Saeimas vairākuma atbalstītu kabinetu.

„Vienotība” ir skaidri demonstrējusi, ka sevis virzītiem kandidātiem, kuriem ir ministra pieredze un kuriem pilsoņi ir devuši uzticību ievēlot Saeimā, Eiropas Parlamentā vai lielākajā valsts pašvaldībā, ir vismaz četrdesmit procentu atbalsts Saeimā. Šie kandidāti ir ar pieredzi ārlietās, aizsardzībā, ekonomikā, kultūras vadībā, budžeta vadībā, Eiropas Parlamentā, kā arī nacionālā attīstības plāna izstrādē, starpresoru koordinācijā un darbā ar Eiropas Komisiju, izcilām svešvalodu zināšanām, starptautisku atpazīstamību un reputāciju. Vēl varētu uzstādīt prasību, lai kandidātam nebūtu PSKP funkcionāra biedra kartiņa, taču slēpta prasība, lai tam nebūtu „Vienotības” biedra kartes, nav Rīgas pils Satversmē noteiktā kompetencē.

Pašreizējā Rīgas pils rīcība nevilšus atgādina reiz 1930. gados Zemnieku savienības iesniegtos Satversmes grozījumus; negaidot to pieņemšanu Zemnieku savienības līderis veica nopietnus pārkārtojumus 1934.gada 15.maijā.

Arī tagad Valsts prezidents ir iesniedzis parlamentā savas vēlmes par Satversmes grozījumiem. Iekams iesniegtie grozījumi nav pieņemti, nav ne mazākā pamata paplašināt savu personīgo varu uz neesošas konstitucionālas normas pamata.

Valsts prezidenta kancelejai nav nekāda tiesiska pamata izplatīt paziņojumus, ka Ministru prezidenta kandidātu „meklē”. Pilij nav tiesību meklēt un neviens nav pazudis.

Autore ir VIENOTĪBAS Jaunatnes organizācijas valdes priekšsēdētāja