Kāpēc pašvaldībām padomju laika ēku savešanai kārtībā jāatvēl tik Eiropas naudas, cik nepieciešams
Latvija nav atkopusies no šoka un sāpēm, ko izraisīja viena lielveikala sabrukšanā zaudētās cilvēku dzīvības. Traģiskā notikuma patiesais baisums sāk izplēnēt dažādos paziņojumos, iestāžu, uzņēmumu darbībās, advokātu celtajās prasībās, atbildības uzņemšanās un neuzņemšanās kontekstā. Tomēr nākotnes katastrofu riski saglabājas.
Viss notikušais liek apzināt briesmas, kas nogaidot slēpjas Latvijas daudzdzīvokļu māju tehniskajā stāvoklī. Jā, kas notiktu, ja nakts laikā sabruktu padomju laikā celta deviņstāvu māja ar vairāk kā trīs simti dvēselēm?!
Spriežot pēc šajā traģēdijā pieredzētā, pārvaldes iestādēm nekavējoties tiktu uzdots pārbaudīt visa dzīvojamā fonda stāvokli, būtu jāizvērtē tā potenciālais apdraudējums cilvēkiem. Katrā pašvaldībā tiktu meklēti neatkarīgi būveksperti, kuriem prasītu garantijas par māju piemērotību dzīvošanai.
Jau tagad droši paredzams, ka eksperti, atsaucoties uz ēku celšanas laiku, padomju celtniecības kvalitāti būtu izvairīgi savos autoritatīvajos spriedumos, jo, kā saka, nekad neko nevar zināt. Sāktos vispārēja panika – cilvēki pamestu savus mājokļus, sāktos cilvēku pārvietošana uz citām dzīvesvietām, īpašumu cenas „blokmājās” katastrofāli kristos, bankas histēriski atprasītu kredītus… Tauta prasītu garantijas pašvaldībai, valdībai. Visbeidzot, Valsts prezidentam būtu mūs visus jāmierina televīzijas uzrunās! Situācija kļūtu draudīga valsts drošībai.
Lai Dievs nedod!
Vai patlaban esam izdarījuši pietiekami daudz, lai murgi nepārvērstos īstenībā?
Uzzinot par Ekonomikas ministrijas iniciatīvām par daudzdzīvokļu māju siltināšanas un renovācijas iespējām nākamajā Eiropas fondu apguves periodā, liekas, ka ierēdniecībai ir nepietiekami attīstīta iztēle.
Tiek piedāvāts kopējo finansējumu samazināt uz pusi un vairāk. Aizstāt pašreizējo finansēšanas modeli (50%-60% tiešmaksājums pēc renovācijas darbu pabeigšanas) ar modeli, kurā nauda tiek novirzīta no kredītiestādēm piesaistītu aizdevumu daļējai segšanai varbūt kaut kad vēlākā periodā. Kā vienīgais mērķis tiek izvirzīta energoefektivitātes sasniegšana, ignorējot acīm redzamo mūsu Latvijas realitāti – mūsu padomjlaiku ēkas nekalpos ilgi, ja tās nerenovēs, bet nauda šo ēku savešanai kārtībā iedzīvotājiem pietiekamā apjomā nav un nebūs. Šādi mēs varam nonākt pie „energoefektīvākas” un … sabrukušas ēkas.
Un nestāstiet par Eiropas Savienības regulām! Eiropas nauda šīs problēmas risināšanai var tikt atvēlēta gan būtiski lielākā apjomā nekā patlaban, gan katras dalībvalsts izvirzītie sasniedzamie mērķi var aptvert ne tikai energoefektivitāti, bet arī paša īpašuma vispārēju renovāciju, t.i., nekaitīguma nodrošināšanu.
Mēs runājam par padomju mantojumu, kura savešanai kārtībā ir jāatvēl tik Eiropas naudas, cik nepieciešams. Un ja tās pietrūkst, tad jāizstrādā valsts investīciju programma. Statistika par patlaban renovētajām daudzdzīvokļu mājām ir nepielūdzama – ja daudzdzīvokļu māju renovācija turpināsies tādos tempos kā tagad, iztēlotā „deviņstāvene” draud kļūt nevis par varbūtību, bet par nolemtību. Neviens nevar pateikt, kad un kur tas notiks, bet tas agri vai vēlu notiks.
Autors ir Salaspils novada domes priekšsēdētājs, Vienotība
Komentāri (19)
lebronj2356 03.12.2013. 12.34
Blokmājas dzīvoklis, ja vien nav atsevišķs, veiksmīgs projekts, vai arī labā vietā ir nelikvīds īpašums – lielas ekspluatācijas izmaksas, neestētiska vide un nedraudzīgi materiāli. Es domāju, ka tā vietā, lai organizētu visaptverošu renovāciju&siltināšanu vajag rūpīgi izvērtēt vai šis īpašums vispār ir to vērts, jo sanāk paradoksāla situācija – Rīgas centrs brūk kopā, bet mikrorajonus stutē un piebūvē vēl pierīgas pļavas ar ne mazāk lētiem “jaunajiem projektiem”. Rīgas attīstībai ir jāmaina virziens !
P.S. Salaspils bloķenes ir reti nesmuks skats, kas stipri durās acīs !
0
www.filcakurpes .lv 03.12.2013. 15.51
un tagad es nevarēšu gulēt.
Rīgā ir ap 10k paneļu ēku. Viņu tehniskais stāvoklis ir liels jautājums, to nav iespējams raksturot kopumā “vienādis slikts”, “vienādi labs” — mēs to nezinam.
Bet ko mēs droši zinam, ir to konstruktīvi vājumi kuri ir jau ielikti projekta un pārplānošanas pēc 1990. gada.
Piemēram, viens no izplātītākām sekcijām — 602. Tur pat ārējas sienas ir nesošās (?).
Mēs arī zinām, kā Rīgā 602. sērijas ēkās dzīvo ļoti dažādi cilvēki, gan nabagie, gan bagātie. Pēdējie bija tie, kuri veikuši visādas pārbūves, absolūti neparedzamās vietās vadoties no ēkas konstruktīvas shēmas.
602. sēriju ēkas netika paredzētas pārbūvēm.
Pozitīvi ir tas, kas mums ir zināmi daži manīgie iespējamam krīzes modelim.
Negatīvi ir tas, kā pārvalde tiek balstīta uz mazā mēroga atbildību un jurisprudenci.
0
brigita_damme_rtk_lv 03.12.2013. 13.48
Tā jau ir, ka pēc plikas nosiltināšanas aiz mīkstās vates slāņa no vienas puses un reģipsomānijas no otras puses, būtiskāko būves mezglu stāvoklis paliks neredzams, tātad gandrīz nekontrolējams. Tik atkal, kas par iespējamām renovācijām maksās pie pašreizējās pirktspējas, kaut daļu atmaksātu eirofondi?
Un ar ko sliktāka ir iedzīvotāju grupa, kas dzīvo vecās vienģimeņu mājās? Noteicošais ir drošība vai iespējamo upuru skaits? No cik iespējamiem upuriem tādā gadījumā jāsāk uztraukties?
0