Noziegums un sods, atbildība un pašaizliedzība

Par izmaiņām kriminālatbildībā par būvniecības noteikumu pārkāpšanu un glābēju darbu 21.novembra traģēdijas seku likvidēšanā un cietušo glābšanā

Pēc Krimināllikuma pieņemšanas 1998.gadā kriminālsoda preventīvais mērķis bez citiem soda mērķiem, kas ietverti Krimināllikuma 35.pantā, bija panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Soda bardzība ir tas preventīvais līdzeklis, kas vērsts uz sabiedrību kopumā, piedraudot ar bargu sankciju atturēt personas no kriminālsodāmas rīcības, kā arī paredzot atbildību par noteiktu priekšrakstu nepildīšanu.

Nenoliedzami, ka adekvāta kriminālsoda piedraudējums ir viens no līdzekļiem, lai ietekmētu situāciju sabiedrības interešu aizsardzībā un piespiestu ievērot likumu.

Ir pamats uzskatīt, ka 21.novembra nelaime Zolitūdē saistās ar tādu priekšrakstu nepildīšanu, kas attiecas uz celtniecības normu vai noteikumu pārkāpšanu, par ko paredzēta atbildība Krimināllikuma 239.pantā.

Spriežot pēc izmaiņām panta regulējumā, situācija kopumā Latvijā ir uzlabojusies, neskatoties uz dažiem negadījumiem, kuri ir saistīti ar ēku daļu sagrūšanu celtniecības laikā dažādās būvēs, kad gājuši bojā cilvēki. Par to var spriest, raugoties uz kriminālsoda izmaiņām, to konsekventi samazinot.

Sākotnēji patiešām atbildība bija paredzēta adekvāta un norma bija izteikta šādā redakcijā:

„239.pants. Būvniecības noteikumu pārkāpšana

(1) Par celtņu, tiltu, ceļu pārvadu un citu būvju celtniecības normu un noteikumu pārkāpšanu, ja tā rezultātā sabrukusi būve vai tās daļa, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām.

(2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izraisījušas smagas sekas, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem.”

Pirmais atbildības liberalizācijas posms bija 2004.gadā, kad ar grozījumiem Krimināllikumā normas pirmajā daļā soda sankcija samazināta, paredzot pirmās daļas sankcijā arestu vai piespiedu darbu, vai naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām.

Būtiskākās izmaiņas notikušas 2012.gadā, samazinot soda bardzību uz pusi. No 2013.gada pirmā aprīļa stājās spēkā grozījumi Krimināllikumā un norma par būvniecības noteikumu pārkāpšanu ir izteikta šādā redakcijā:

„239.pants. Būvniecības noteikumu pārkāpšana

(1) Par celtņu, tiltu, ceļu pārvadu un citu būvju celtniecības normu vai noteikumu pārkāpšanu, ja tā rezultātā sabrukusi būve vai tās daļa, – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izraisījušas smagas sekas, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.”

Kas ietilpst termina „smagas sekas” vērtējumā, redzams no likumā „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 24.panta, kur pirmajā daļā kā smagākās sekas minēta cilvēka nāve.

Tādu noziedzīgu nodarījumu, kas saistīti ar noteiktu darba drošības vai citu noteikumu neievērošanu, vainas forma ir noziedzīga neuzmanība, kas var izpausties noziedzīgas pašpaļāvības vai noziedzīgas nevērības formā. Šāda veida pārkāpums ir paredzēts arī Krimināllikuma 260.pantā gadījumos, kad pārkāpti ceļu satiksmes noteikumu un transporta līdzekļu ekspluatācijas noteikumi, kad cietušajam nodarīts smags miesas bojājums vai izraisīta cietušā nāve. 

Soda sankcija, salīdzinot ar Krimināllikuma 239.pantu pie līdzīgām sekām, ir nesalīdzināmi bargāka, paredzot brīvības atņemšanu vainīgajai personai līdz 10 gadiem.

Saprotams, ka Krimināllikuma normai, kuru mainot tiktu paredzēts smagāks sods, nav atpakaļejoša spēka un būs jāpiemēro pašreizējā redakcija. Taču pašreizējā soda sankcija par celtniecības noteikumu pārkāpumiem, kuri ir arī acīm redzami traģiskajā gadījumā ar veikalu „Maxima” Zolitūdē, ir nesamērīga ar tām sevišķi smagajām sekām, kādas iestājās un kādas vēl tiks konstatētas izmeklēšanas procesā.

Par Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonām, kas veica savus pienākumus vēl nepiedzīvotos tāda mēroga nelaimes un stresa apstākļos, jāatzīmē, ka šādas situācijas pilnībā apzināt un modelēt, atbilstoši arī darbiniekus uztrenēt nevar. Mācības vienmēr atšķirsies no reālās situācijas, taču iespējams maksimāli sagatavoties tehnisko līdzekļu pielietošanā stresa situācijās.

Tāpēc visnotaļ atbalstāma ir dienesta amatpersonu it kā atvainojoties izteiktā vajadzība pēc mūsdienīgi iekārtota mācību poligona, kurā var tikt radītas maksimāli kaujas apstākļiem pietuvinātas situācijas.

Kā redzams, krīzes dēļ samazinātais valsts finansējums Iekšlietu ministrijas dienestiem un pārdomās par adekvāta finansējuma piešķiršanu ieilgušais pēckrīzes periods rada nopietnu jautājumu par darbinieku reālā riska novērtējumu. Tam būtu jāseko atbilstošam atalgojuma palielinājumam. Lai nodrošinātu visām amatpersonām algas pielikumu, jāparedz budžeta palielinājums par desmitiem miljonu latu.

Taču noteikt īpašu piemaksu par veiktu darbu sevišķa riska apstākļos noteikti ne tikai var, bet tas arī ir nepieciešams, kamēr glābējiem un policistiem pacietības mērs nav zudis.

Kā nekad iepriekš glābēju darbs katastrofas vietā risinājās visas sabiedrības acu priekšā. Domājams, ka ikviens apjauta, kādu fizisku un garīgu piepūli tas prasīja. Tāpēc jācer, ka ilūzija par izdienas pensijām – glābējam jāspēj pat sešdesmit gadu vecumā būt tikpat spēcīgam un veiklam kā uz pusi jaunākam kolēģim – beidzot pagaisīs un tiks rasts saprātīgs risinājums arī sociālo garantiju jautājumā.

Autors ir RSU Juridiskās fakultātes docents, Tiesību zinātņu katedras docents