Vai nacionālā atmoda?

Diskusijā par Satversmes preambulu politiskais augonis ir aizskarts pašā serdē

Konference oktobra beigās Latvijas Universitātes aulā „Latvijas valsts pamatu atspoguļojums izvērstā Satversmes preambulā – ideja un iespējamais saturs” neapšaubāmi ieies Latvijas vēsturē kā nacionālās pašapziņas jauns, mūsdienīgs meklējums un apliecinājums.

Toreiz ziņojumos vispusīgi tika apskatīti Latvijas valsts pamati. Uzstājās lietuviešu un igauņu kolēģi, Saeimas deputāti, zinātnes un kultūras darbinieki. Tika nolasīti ap 20 ziņojumu. Daudzus no tiem klausītāji uzņēma un pat pārtrauca ar aplausiem. Grūti vārdos raksturot zālē valdošo vienotības gaisotni. Tie bija nacionāli svētki.

Nekādu rezolūciju šī konference gan nepieņēma, jo nebija šaubu, ka diskusijām jāturpinās. Sekojot kopiespaidam, kas radās, klausoties konferenci, dalīšos pārdomās par preambulas piedāvājumu un tās humāno būtību, prātā paturot arī daudzos pretējos viedokļus.

Metodiski pareizi bija tas, ka konferencē blakus cits citam izskanēja ziņojumi par preambulas saturu un tās izstrādes un pieņemšanas gaitu un apstiprināšanas procedūru. Šie divi aspekti ir principiāli nedalāmi. Nav atdalāmi arī „pozīcijas” un „opozīcijas ” ziņojumi un viedokļi, kas labi parāda kopējo situāciju Latvijā.

Zīmīgi, ka daži preambulas noliedzēji klaji izmanto padomju laika manieri un piedēvē latviskajai pašapziņai fašisma ideoloģiju.

Lai aplūkotu valstiskumu ne kā tikai specifiski latvisku, bet vispārhumānu, arī Eiropā nozīmīgu problēmu, izvēlējos savdabīgu paņēmienu. Preambulas piedāvātā teksta 10 apakšpunktos vārdus „latviešu tauta” , „Latvijas valsts” līdzīgi kā matemātikā iznesīšu aiz iekavām. Tad iekavās paliek tikai teksta tīri loģiskā struktūra, kura ir attiecināma arī uz jebkuru citu valsti pasaulē.

Pirmie trīs punkti – valsts rašanās, tās izcīnīšana un cīnītāji. 4. – valsts pamatuzdevumi, 5. – demokrātiski tiesiskais raksturs, 6. – neatkarība, suverenitāte, 7. – indivīda pienākumi, 8. – idejiskie pamati, 9. – starptautiskais aspekts, 10. – konstitūcijas piedāvājums. Tādas ir galvenās valstiskumu veidojošās līnijas. Konferences ziņojumi tās tikai papildināja juridiskajā, vēsturiskajā, politiskajā, filozofiskajā un reliģiskajā aspektā, valsts simbolos un vērtībās. Vienā vārdā – iezīmējās valstiskumu visaptverošs redzējums. Vai šādā tēmu klāstā kas trūkst, ir lieks jeb neadekvāts, lai valstiskuma jautājumu aptvertu pilnībā?

Šādi analizējot, valstiskums iegūst vispārēju, teorētisku formu. Vispirms atrisinot to, teorētiski latviskās īpatnības atklāsies vēl skaidrāk, reljefāk. Kas tad īsti veido valsti kā cilvēku kopdzīves formu? Šāds jautājums visus minētos aspektus apvieno vienā savstarpēji saistītā veselumā. (Veselums nav daļu summa, bet to mijattiecības veselā ietvaros.)

Jau izteikts ierosinājums preambulu veidot ar mūsdienīgu, modernu pieeju. Veseluma pieeja ir mūsdienīgs koncepts. No veseluma izpratnes pāriet pie detaļām ir vieglāk un atbilstošāk lietas būtībai. Ejot otrādi, pie būtības var arī nenonākt. Daudzos kritiķu uzbrukumos preambulai tā arī tiek darīts, atsevišķo un specifisko pasniedzot kā vispārīgo, visaptverošo, detaļām piedēvējot noteicošu nozīmi.

Gandrīz vai katrs zina, ka ir likuma burts un likuma gars. Šie divi faktori saplūst, ja situācija valstī un pasaulē ir relatīvi stabila, uz attīstību vērsta. Taču strauji (tehnoloģiski) mainīgajā pasaulē veidojas likuma gara un burta neatbilstība. Likuma burtu var mainīt, ja ir izmainījies cilvēku dzīves garīgais saturs, ja cilvēki apzinās likuma ierobežotību.

Ar preambulas izveidi ir uzdots jautājums – vai ir iespējams un kādās kategorijās var izteikt, raksturot tieši likuma garu atsevišķi, pašu par sevi. Un tas nav vairs tikai Satversmes jautājums vien. Tas ir arī valsts attīstības, tās vadības, stratēģijas un sabiedrības pašapziņas jautājums. Tātad – kādās kategorijās izteikt likuma garu?

Bubulis, kura vārds ir „nacionāls”

Politikas un mediju vidi Latvijā jau no padomju laikiem īpaši uztrauc vārds „nacionāls”, „nacionāla valsts”. Tas ir, iespējams, tāpēc, ka ar nacionālo tiek saprasts atšķirīgums, galvenokārt valodas problēma, kas ārēji tautas šķir citu no citas. Arī integrācijas process pie mums tiek reducēts uz vienkāršu valodas apguvi. Ar valodas problēmu tagad cīnās izglītībā, medijos, valsts pārvaldē. Valoda izvirzās kā valsts dzīves gandrīz vai galvenā lieta, un tā nekad netiks pilnībā atrisināta, jo būtība slēpjas dziļāk.

No attīstības skatupunkta raugoties jēdzienam „nacionāls” kā augstas pašorganizācijas lieciniekam ir vispirms kultūras funkcija.

„Nācija ir vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība, kurai ir kopīga valoda, teritorija, ekonomiskā dzīve, kultūra un psiholoģijas īpatnības, tendence veidot nacionālu valsti” (Svešvārdu vārdnīca, Jumava, 2007). Šīs nācijas būtiskās pazīmes to veselumā varam ietilpināt vienā jēdzienā – kultūra. Ir taču zemes kopšanas kultūra, darba kultūra, valodas kultūra, attiecību kultūra, utt. Īpaši XIX gadsimtā tā bija arī Latvijas valsts veidošanās pamats un priekšnoteikums. Kultūra kā garīgo un materiālo vērtību vienota aprite ir arī nozīmīgs ekonomikas faktors. Valsts veidošanās gaitā top arī pārvaldes, administratīvā un tiesiskā kultūra, kas Satversmē izteiktas likuma normu veidā.

Tomēr jebkāda norma ir cilvēka universālās dabas, viņa brīvas uzvedības noteikts ierobežojums. Patiesa brīvība ir garīga, likuma pantā neformulējama kvalitāte. Tāpēc arī preambulas tekstā frāze – „lai nodrošinātu latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem” jāsaprot tieši kultūras un attīstības, nevis politiskas nemainības nozīmē. Teikums tālāk tieši uz to arī norāda.

Vēl vairāk. Kultūra tad kļūst saprotama arī kā Satversmes un jebkāda cita likuma idejiskais pamats, likuma gars, tiesiskās paļāvības princips. Kultūra saglabājas tradīcijās, likumi ir rīcības normatīvā forma. Ja likums ir cilvēka rīcības laicīgs un normatīvs ierobežojums, tad kultūra saprotama kā mūsu meklētā garīgā substance, likuma gars un aura.

Kad nācijas kultūrvēsturisko dabu sapratīs arī politiķi, tad skaidra kļūs arī krievu kopienas kā kultūras līdzdalībnieces loma mūsdienu Latvijā. Tai ir tiesības gan baudīt, gan vairot valsts vēsturiskajā gaitā izcīnītos labumus un sasniegumus. Krievu valoda, krievu kultūra ir garīgais komponents Latvijas vienotajā kultūrdzīvē, bet tā nevar pretendēt uz varu valstī, uz tiesībām mainīt Satversmi, valsts tiesisko kārtību tikai sev par labu. Latvijā krievi nav nācija, bet tautība. Tas nu vienreiz politiķiem ir jāsaprot.

Starp citu, šī problēma ir aktuāla arī Eiropā. Humānā atziņa ir tā, ka nākotnē būs nāciju Eiropa, nevis Eiropas nācija. Kā būs Latvijā, tā ir mūsu izšķiršanās. Krīze pasaulē parādīja, ka viss sabiedrības garīgais potenciāls tiek pārvērsts naudā (finanšu mahinācijas) bez atgriezeniski attīstošā cikliskuma.

Idejiskais, humānais, garīgais uzdevums šajā nozīmē ir „nacionālo” izprast un realizēt kā kulturālo, kā vispārcilvēcisko sabiedrībā kā vienā veselumā. Kā praktisks uzdevums ar šodienas tirgus domāšanu, politiku un metodēm tā īstenošana vilktos desmitiem gadu.

Teorētiski domājot, tas ir jāizstrādā kā idejiska nostādne (kā gan vēl citādi, ja ne preambulā?), un tad tās vārdā ilgtermiņā un stratēģiski jāsper pakāpeniski konkrēti soļi ar sabiedrisku refleksiju arbitra lomā. Lūk, arī preambulas stratēģiskā loma un nozīme.

Dažas domas un atziņas

Preambulas oponenti ar epitetiem neskopojas – piemin fašismu un saka, ka Latvijā tiekot gatavots valsts apvēsums. Jā, apvērsums tiešām ir vajadzīgs, tikai šoreiz apvērsums domāšanā, un tas jāizdara nevis „no augšas” kā 1934. gadā, bet otrādi. Vēsture atkārtojas, tikai ne burtiski, bet kā cikls.

Konferencē izvirzījās jautājums – kā mainīt vērtīborientāciju sabiedrībā no finansiālās „man vajag vairāk” uz garīgo „es varu labāk”? No zāles atskanēja paradosālais – „iegūsi atdodams”.

Vai preambula varētu būt vadlīnija politiķiem? Nē un jā. Šobrīd nē, bet principā cita ceļa nav. Latvijas valstiskums nebūt nav politisko partiju aktuāls mērķis un uzdevums pašreizējā brīdī. Viņu prioritātes ir cīņa par varu un politiska pašsaglabāšanās. Tas nepārprotami izpaudās partiju pārstāvju uzrunās konferences noslēgumā. Viņi uzsvēra gan savas partijiskās intereses priekšvēlēšanu situācijā, gan ikdienišķi praktiskās problēmas, kuras preambula neatrisināšot.

Uz banālo jautājumu – vai preambula pacels pensijas, jāatbild – nē, tā pacels pensionārus viņu valstiskajā pašapziņā.

Tauta kļūst par nāciju, kad tā izveido savu valsti, realizē pašnoteikšanos, savu kultūridentitāti, savu ideoloģiju. Kultūra kā aprite, kā pretmetu kopums paceļ nāciju internacionālā kvalitātē. Darbs dara darītāju. Folklorā balstītā latviskā dzīvesziņa vienmēr ir bijusi miermīlīga, darba tikumā balstīta. Importētā tehnoloģiju un varas politika to ir izkropļojusi līdz absurdam.

Mūsu aizsardzība, drošība, pašapziņa un pašvērtība slēpjas intelektā. Latvija ir gara lielvalsts, tā domāja Imants Ziedonis. Turpinoties diskusijai plašākā sabiedrībā, neaizmirsīsim to. No dialektiska skatījuma preambulas aizstāvju un noliedzēju viedokļi nav viens otru totāli izslēdzoši, gluži otrādi, tie ir realizējami rīcībpolitikā.

Termins „valstsnācija” (kā vienīgā) ir neveiksmīgi izvēlēts. Tas neietver pretmetu un attīstību.

Ir pārmetums, ka darbs pie preambulas krasi polarizējis sabiedrību tās aizstāvjos un pretiniekos. Tas tika pasniegts kā izskaidrojums Egila Levita vadītās komisijas likvidācijai. Te jāatgādina, ka polarizācija jau visu laiku ir bijusi – tikai ne sabiedrībā, bet politiskajā vidē. Un ja nu tā tik krasi ir pieaugusi, tas nozīmē, ka tagad politiskais augonis ir aizskarts pašā serdē.

Lai notiktu nacionālā kā visas sabiedrības atmoda, vai nav jāiziet no pretējā un jāsāk ar vispārcilvēcisku, humānu pieeju mūsu kopīgo samilzušo problēmu risināšanā?

Autors ir skolotājs, izglītības psihologs